Ansis Buševics

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ansis Buševics
Ansis Busevics.jpg
Latvijas finanšu ministrs
Amatā
1923. gada 27. janvāris — 1923. gada 27. jūnijs
Prezidents Jānis Čakste
Premjerministrs Jānis Pauļuks
Priekštecis Alfrēds Riekstiņš
Pēctecis Hermanis Punga

Dzimšanas dati 1878. gada 10. novembrī
Popes pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1942. gada 10. augustā
Omskas apgabals, Krievijas PFSR (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Politiskā partija LSDSP (1904—1934)
LKP (1940—1943)
Profesija advokāts
Augstskola Pēterpils universitāte

Ansis Buševics (1878. gada 10. novembris1942. gada 10. augustā) bija Latvijas politiķis, Tautas padomes, Satversmes sapulces, kā arī 1. un 4. Saeimas deputāts, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs. Bijis Liepājas domes priekšsēdētājs (1919—1921) un Latvijas finanšu ministrs (1923). Pēc Latvijas okupācijas pievienojies Latvijas Komunistiskajai partijai un ievēlēts Tautas Saeimā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītība, darbs, LSDSP dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ansis Buševics ir dzimis 1878. gada 10. novembrī (pēc citiem datiem — 5. decembrī[1]) Ventspils apriņķa Popes pagastā (mūsdienu Ances pagasts).[2] Mācījies Pēterburgā, pabeidzis Pēterpils universitātes Juridisko fakultāti. Sākot ar 1904. gadu strādāja par advokātu.[2] 19. gadsimta deviņdesmitajos gados iesaistījies strādnieku kustībā. No 1901. līdz 1903. gadam organizēja nelegālās sociāldemokrātu literatūras ievešanu no Vācijas. 1904. gadā, kad tika dibināta Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Buševics kļuva par tās Centrālās komitejas dalībnieku. Viņš bija viens no 1905. gada revolūcijas vadītājiem Latvijā. 1906. gadā pārstāvēja LSDSP tās apvienošanās kongresā ar Krievijas sociāldemokrātiem Stokholmā.[2]

1909. gadā Buševics tika apcietināts un gadu pavadīja cietumā. Pēc tam viņš kā Krievijas un Latvijas sociāldemokrātisko partiju biedrs tika izsūtīts trimdā uz Toboļsku. 1914. gadā atgriezies Liepājā, kur iesaistījās kreisā laikraksta "Dzīves" darbībā. Vācu okupācijas laikā ar lauku kara tiesas spriedumu aizsūtīts uz Vācijas koncentrācijas nometni. No tās viņš atgriezās 1918. gada rudenī.[2]

Politiskā darbība neatkarīgā Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gadā Buševics kļuva par Latvijas pagaidu parlamenta — Tautas padomes — locekli. Tajā pašā gadā kļuva par partijas Centrālās komitejas priekšsēdētāju, amatā bija līdz 1922. gadam. 1919. gadā kļuva par Liepājas domes priekšsēdētāju, amatā bija divus gadus. 1920. gadā ievēlēts Satversmes sapulcē, darbojies agrārlietu, ārlietu, finanšu un budžeta, locekļu lietu izmeklēšanas, mandātu pārbaudīšanas, kā arī tirdzniecības un rūpniecības komisijās.[1] Jūlijā bija Latvijas delegācijas sastāvā, kad norisinājās sarunas par Latvijas—Krievijas miera līguma parakstīšanu. Līgums tika parakstīts 11. augustā.

1922. gadā ievēlēts 1. Saeimā, darbojies agrārpolitikas un lauksaimniecības lietu, budžeta, finanšu un budžeta, juridiskajā un Centrālajā vēlēšanu komisijā.[3] 1923. gada janvārī kļuva par finanšu ministru Jāņa Pauļuka vadītajā valdībā. Amatā bija līdz jūnijam, kad kopā ar partijas biedriem paziņoja par demisiju, kā rezultātā darbību beidza arī pati valdība. 1925. gadā darbu sāka 2. Saeima, taču Buševics tajā netika ievēlēts.

1931. gadā atgriezies parlamentā kā 4. Saeimas deputāts. Darbojies finanšu, tirdzniecības un rūpniecības komisijā.[4] Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā, tāpat kā daudzi citi prominenti sociāldemokrāti, izsūtīts uz Liepājas koncentrācijas nometni, no kuras atbrīvots 1935. gadā.[5]

Okupācija un nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā pieslējies komunistiem, vadīja Centrālo vēlēšanu komisiju un darbojies nedemokrātiski ievēlētajā Tautas Saeimā.[6] Viņš bija viens no divdesmit delegātiem, kas 21. jūlijā Padomju Savienībai iesniedza Deklarāciju par Latvijas iekļaušanos PSRS sastāvā. Pēc Vācijas iebrukuma Latvijā devās bēgļu gaitās uz Krievijas PFSR,[7] kur miris 1942. gada 10. augustā.[8]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 H. Kārkliņš. Latvijas Satversmes Sapulces stenogramas. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 «Jaunie ministri». Valdības Vēstnesis. 1923. gada 29. janvārī.
  3. H. Kārkliņš. Latvijas Republikas Saeimas stenogramas. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
  4. H. Kārkliņš. Latvijas Republikas IV Saeimas stenogrammas. Latvijas Republikas Saeima, 1931.
  5. «Kultūrvide Ancē». Ventspils novads. Skatīts: 2012.01.03.
  6. «Par Latvijas okupāciju 1940.gadā». Latvijas Vēstnesis. 2000.06.14. Skatīts: 2012.01.03.
  7. Latvijas okupācija un aneksija 1939—1940: Dokumenti un materiāli. / Sastādītāji: I. Grava-Kreituse, I. Feldmanis, J. Goldmanis, A. Stranga. — Rīga, 1995. ISBN 9984-9085-0-X — 407. lpp.
  8. Latvijas padomju enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 214. lpp.
  9. Valdības Vēstnesis Nr.260 (17.11.1926), 5. lpp., ieraksts Nr. 213.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Alfrēds Riekstiņš
Latvijas finanšu ministrs
1923. gada 27. janvāris1923. gada 27. jūnijs
Pēctecis:
Hermanis Punga