Karls Gustavs Mannerheims

Gustavs Mannerheims Carl Gustaf Emil Mannerheim
6. Somijas Valsts prezidents
Amatā 1944. gada 4. augusts — 1946. gada 4. marts
Priekštecis	Risto Riti
Pēctecis	Juho Pāsikivi
Somijas bruņoto spēku virspavēlnieks
Amatā 1939. gada 17. oktobris — 1945. gada 12. janvāris
Priekštecis	Hugo Estermans
Pēctecis	Ēriks Heinrihs
Amatā 1918. gada 28. janvāris — 1918. gada 30. maijs
Priekštecis	amats nodibināts
Pēctecis	Karls Vilkama
Somijas valsts reģents
Amatā 1918. gada 12. decembris — 1919. gada 26. jūlijs
Priekštecis	Pērs Svinhuvuds
Pēctecis	republika
Dzimšanas dati	1867. gada 4. jūnijs Askainena, Somijas lielhercogiste, Krievijas Impērija (tagad Somija)
Miršanas dati	1951. gada 27. janvāris Lozanna, Šveice
Tautība	Somijas zviedrs
Profesija	karavīrs
Reliģija	luterticība
Paraksts

Dienesta informācija Dienesta pakāpe Somijas maršals Armija Krievijas Impērijas armija Somijas armija Militārās operācijas Krievu—japāņu karš, Pirmais pasaules karš, Somijas Pilsoņu karš, Ziemas karš, Turpinājuma karš, Lapzemes karš Apbalvojumi Dānijas, Francija, Krievijas Impērijas, Lielbritānijas, Rumānijas Somijas, Vācijas un Zviedrijas ordeņi.

Karls Gustavs Emīls Mannerheims (Carl Gustaf Emil Mannerheim, dzimis 1867. gada 4. jūnijā, miris 1951. gada 27. janvārī) bija Somijas maršals un politiķis, viena no centrālajām personām neatkarīgās Somijas valsts izveidē. Komandēja Somijas armiju gan Somijas Pilsoņu karā, gan arī Ziemas karā, Turpinājuma karā un Lapzemes karā. Otrā pasaules kara laikā 19 mēnešus bija Somijas "goda prezidents".

Brīvi pārvaldīja vācu, zviedru un krievu valodas, bet somu valodu nepieciešamības spiests iemācījās ap 50 gadu vecumu, un sava akcenta dēļ tika salīdzināts ar Čērčilu, kurš runā franciski.

Dzīvesgājums

Dzimis Louhisāri (Louhisaaren) muižā Askainenā Somijas lielhercogistes rietumos kā brīvkungs, zviedru izcelsmes brīvkunga dramaturga un uzņēmēja Karla Roberta Mannerheima un viņa sievas Hedvigas Šarlotas Helēnas, dzimušas fon Jūlinas, ģimenē. Viņa māte bija kompānijas "Fiskars" īpašnieka meita. Gustavs bija 13 gadus vecs, kad tēvs bankrotēja un pameta ģimeni, pēc gada nomira māte. 15 gadu vecumā 1882. gadā Karls Gustavs iestājās Somijas lielhercogistes kadetu korpusā (skolā), tomēr disciplīnas problēmu dēļ 1886. gada pavasarī no skolas tika izslēgts. 1887. gada pavasarī viņam izdevās Helsinkos nokārtot universitātes iestājeksāmenu, vasaru pavadīja Harkivā pie tēvoča, lai pastiprināti mācītos krievu valodu. Rudenī viņš sāka mācības elitārajā Nikolaja kavalērijas skolā (Николаевское кавалерийское училище) Sanktpēterburgā, kuru absolvēja 1889. gadā.

Militārā karjera Krievijas Impērijas armijā

1889. gadā Gustavs Mannerheims kā kornets uzsāka aktīvo karadienestu 15. dragūnu pulkā Kališā, 1891. gada janvārī viņu pārcēla uz elitāro gvardes kavalērijas pulku Sanktpēterburgā. 1892. gada 2. maijā Gustavs apprecējās ar kavalērijas ģenerāļa Nikolaja Arapova meitu Anastasiju (Анастасия Николаевна Арапова), kuras lielais pūrs un sievastēva ietekme ievērojami uzlaboja Mannerheima materiālo stāvokli un karjeras iespējas.

1896. gadā Mannerheims kā jaunākais asistents piedalījās Krievijas Impērijas ķeizara Nikolaja II kronēšanas ceremonijā. 1897. gada rudenī Mannerheims sāka pildīt galma zirgu dienesta priekšnieka vietnieka pienākumus poručika dienesta pakāpē, gādājot par gvardes pulka un paša imperatora zirgsaimniecības uzraudzību (līdz 1903. gadam). Pats bija izcils kavalērists, regulāri piedalījās jāšanas sacīkstēs, kur uzrādīja vērā ņemamus rezultātus, kā arī jātnieku sporta sacensību organizēšanā un tiesāšanā. 1899. gada vasarā paaugstināts par štabs-rotmistru. 1900. gada 12. aprīlī par izcilu dienestu apbalvots ar III šķiras Sv. Annas ordeni, bet vasarā tika paaugstināts par pulka aprīkojuma daļas vadītāju. 1901. gadā Mannerheims iegādājās muižu Kurzemes guberņā, Apriķu pagastā, taču saimniekošana nebija sekmīga. 1902. gada 20. decembrī viņu paaugstināja par rotmistru. 1903. gada pavasarī viņš kļuva par pasniedzēju virsnieku kavalērijas skolā, kur 1904. gada rudenī tika iecelts par mācību eskadrona komandieri un mācību komitejas locekli.

Atšķirībā no dienesta, privātā dzīve bija daudz bēdīgāka — ģimene praktiski bija izjukusi, savukārt sadzīves komfortu ierobežoja ievērojamie kāršu spēļu parādi. Bija sācies Krievu-japāņu karš, kas bija laba iespēja talantīgiem virsniekiem celt kvalifikāciju un mainīt savu karjeru, kā arī izvairīties no ikdienas dzīves rutīnas — tā kā gvardes daļas uz fronti nesūtīja, Mannerheims pieteicās brīvprātīgi, un ar kavalērijas skolas priekšnieka Brusilova palīdzību devās uz fronti 52. Ņežinskas dragūnu pulka sastāvā. 1905. gada 8. janvārī viņu paaugstināja par apakšpulkvedi. 1905. gada 23. februārī par spoži vadīto reidu Austrumimpeņā, kas ļāva izlauzties no aplenkuma 3. kājnieku divīzijai, viņu paaugstināja par pulkvedi. Pēc tam Mannerheimam uzticēja izlūkošanas un pretinieka spēku aizmugures teritorijas kartografēšanās operācijas (lai nepieļautu diplomātiskus sarežģījumus par šādu reidu svešas valsts teritorijā, Mannerheimam uzticēja komandēt 300 vietējo hunhūzu vienību). Uzdevumu Mannerheims veica spīdoši, taču tā bija pēdējā lielākā operācija ar viņa līdzdalību — septembrī tika parakstīts pamiers, un karš beidzās.

Pēc atgriešanās Pēterburgā Mannerheimam tika piedāvāts piedalīties P. Peljo ekspedīcijā, un no 1906. līdz 1908. gadam viņš apceļoja Vidusāziju, Mandžūriju un Ķīnu. Pēc ceļojuma 1909. gadā Mannerheims kļuva par Miņskā Mazoveckā dislocētā ulānu pulka komandieri. Pirmā pasaules kara laikā Mannerheims cīnījās Austroungārijas un Rumānijas frontē. 1914. gadā tika apbalvots ar Jura Krustu, bet 1915. gada martā tika iecelts par 12. kavalērijas divīzijas komandieri. Februāra revolūcijas laikā atradās Sanktpēterburgā un bija tās liecinieks. Pēc atgriešanās frontē 1917. gada aprīlī tika paaugstināts par ģenerālleitnantu, tomēr jaunā valdība ne pārāk uzticējās Mannerheimam, tāpēc viņš 1917. gada septembrī pameta armiju un decembrī ieradās Helsinkos, domādams sākt civilo dzīvi.

Somijas pilsoņu karš

1917. gada 6. decembrī Somijas senāts deklarēja Somijas neatkarību, 1918. gada janvārī Mannerheims tika iecelts par faktiski vēl neeksistējošās Somijas armijas komandieri. Jau janvāra beigās sabiedrība sašķēlās divās lielās nometnēs, no kurām katrai bija savs, atšķirīgs redzējums par vēlamo nākotni — sākās Somijas Pilsoņu karš, kurā norisinājās cīņas starp t.s. baltajiem un sarkanajiem. Balto kustības galvenie militārie spēki bija organizācijas Suojeluskunta kaujinieki (Aizsargu Somijas analogs), Somu jēgeri, ko materiāli atbalstīja Antante, kā arī Vācijas armijas daļas Rīdigera fon der Golca vadībā. Otrā pusē bija SSDSP organizētie sarkangvardi, kuri saņēma zināmu palīdzību no padomju Krievijas. Īpaši asiņainajā pilsoņu karā, kur sarkano teroru nomainīja ne mazāk asiņainais baltais terors, uzvaru guva t.s. baltie.

Starpkaru periods

Pēc kara Mannerheims tika ievēlēts par Somijas valsts reģentu, un panāca Somijas atzīšanu no Lielbritānijas un Francijas.

Pēc tam, kad Somija 1919. gada 17. jūlijā kļuva par republiku, Mannerheims kandidēja prezidenta vēlēšanās, tomēr zaudēja Karlo Juho Stolbergam un kļuva par privātpersonu. Par pilsoniskās sabiedrības politisko un kultūras dzīvi interesējās maz, brīvo laiku veltot sev mīļajiem zirgiem, medībām un ceļojumiem pa pasauli.

1931. gadā Mannerheims kļuva par Aizsardzības padomes priekšsēdētāju. Padome nodarbojās ar valsts aizsardzības uzlabošanas un bruņoto spēku pilnveidošanas pasākumiem, tomēr tai bija konsultatīvas pilnvaras — lēmumus pieņēma valdība un parlaments. Bažījoties par kara iespējamību Eiropā, viņš nemitīgi uzstāja par finansējuma palielināšanu bruņotajiem spēkiem.

Tomēr plašos Somijas sabiedrības slāņos viņš saglabāja būtisku autoritāti. Laikā pēc pilsoņu kara Somijas kreisās aprindas, saistībā ar Mannerheima lomu karā, bija noskaņotas pret viņu, tomēr pamazām, sevišķi pēc atteikuma vadīt labējās Lapua kustības organizēto 1932. gada neveiksmīgo apvērsumu, viņš kļuva par vienojošu personu Somijas sabiedrībā.

Ziemas karš

1939. gada 23. augustā Maskavā tika parakstīts Molotova—Ribentropa pakts, kurā Somija un trīs Baltijas valstis tika iekļauta PSRS ietekmes zonā. Tā paša gada rudenī PSRS pieprasīja Somijai pārcelt valsts robežu, kas atradās 25 kilometrus uz rietumiem no Ļeņingradas. Somijas un PSRS sarunas par šo jautājumu bija neveiksmīgas un 17. oktobrī Mannerheims piekrita kara gadījumā kļūt par armijas virspavēlnieku. 30. novembrī PSRS iebruka Somijā, sākās Ziemas karš un Mannerheims oficiāli kļuva par armijas virspavēlnieku. Tās pašas dienas pavēlē viņš uzsaukumā rakstīja : "Jūs pazīstat mani, es pazīstu Jūs un zinu, ka katrs ir gatavs izpildīt savu pienākumu līdz nāvei. Šis karš nav nekas cits kā Neatkarības kara turpinājums un pēdējais cēliens. Mēs cīnāmies par savām mājām, savu ticību un savu zemi."

Kaut arī uzbrūkošā PSRS armija vairākkārt pārsniedza Somijas armiju (attiecībā 4 pret 1 personālsastāva skaitā, 200 pret 1 tanku skaita ziņā un 30 pret 1 lidmašīnu skaitā), Somijas armijai izdevās visu ziemu noturēties pret PSRS agresiju. PSRS arī neizdevās radīt dzīvotspējīgu alternatīvo marionešu valdību Oto Villes Kūsinena vadībā, kaut arī, pamatojoties uz 1940. gada 12. marta Maskavas Miera līguma noteikumiem Somijai nācās atteikties no austrumu teritorijām.

Literatūrā bieži tiek citēta maršala uzruna, ar kuru tas vērsās pie somu karavīriem 14. martā — pavēle par karadarbības pārtraukšanu, — kuru jau pēc pāris dienām pārtulkotu latviski arī Latvijas Bruņoto spēku informācijas nodaļa izplatīja saviem virsniekiem.

Turpinājuma karš

Pēc tam, kad 1941. gadā Vācija iebruka PSRS, sākās Turpinājuma karš. Somijas armija Mannerheima vadībā uzbruka PSRS spēkiem, atkarojot gan zaudētās Somijas teritorijas, gan ieņemot Karēlijas austrumu daļu. Tomēr Somija, lai arī būdama Vācijas sabiedrotā, vairākkārt izvairījās no aktīvas karadarbības, jo uzskatīja šo karu tikai par daļu no Ziemas kara. Mannerheima galvenais štābs Otrā pasaules kara laikā atradās Mikeli pilsētā, no kurienes viņš vadīja kaujas operācijas. 1942. gada 4. jūnijā Mannerheimam tika piešķirta maršala dienesta pakāpe.

Lapzemes karš

1944. gadā Mannerheims tika ievēlēts par Somijas Valsts prezidentu, lai izmantojot savu ietekmi un autoritāti sabiedrībā, izdotos izbeigt karu. Tā kā bija skaidrs, ka Vācija karā ar PSRS zaudēs, Somijai nācās piekrist diezgan smagiem pamiera noteikumiem, tomēr saglabājot neatkarību un sabiedrisko iekārtu. Pēc pamiera ar PSRS noslēgšanas Somija valsts ziemeļos izcīnīja t.s. Lapzemes karu ar saviem bijušajiem sabiedrotajiem — vāciešiem. 1946. gadā Mannerheims demisionēja no prezidenta amata.

Pēckara gadi

Mūža atlikušos gadus Mannerheims veselības dēļ lielākoties pavadīja sanatorijā Montro, Šveicē. Mira 1951. gadā Šveicē, tika apglabāts svinīgā militārā ceremonijā Helsinkos Hieteniemi kapsētā.

Mūsdienu Somijā Mannerheims tiek godināts kā viens no izcilākajiem Somijas valstsvīriem. Mannerheima dzimšanas diena (4. jūnijs) ir oficiāli svētki — Somijas armijas diena. 2004. gada sabiedriskajā aptaujā atzīts par visu laiku dižāko somu.

Saistība ar Latviju

Apriķu pagasta muzejā ierīkota Mannerheima piemiņas istaba, jo vietējā muiža saistīta ar Mannerheima dzimtu.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Karls Gustavs Mannerheims.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pirmā pasaules kara enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)