Aleksandrs Plensners

Aleksandrs Plensners Personīgā informācija Dzimis 1892. gada 25. aprīlī Grašu pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1984. gada 3. aprīlī (91 gads) Stokholma, Zviedrija Tautība latvietis Dzīvesbiedre Elza Emīlija Fitholde (no 1920) Bērni dēls un trīs meitas

Militārais dienests Dienesta pakāpe pulkvedis Dienesta laiks 1915 — 1917 1918 — 1940 1941, 1943 — 1944 Valsts Krievijas Impērija Latvija Trešais reihs Struktūra sauszemes bruņotie spēki Komandēja Latviešu pašaizsardzības spēki Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Latvijas Neatkarības karš Otrais pasaules karš Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis u.c. Izglītība Aleksandra karaskola (1915. gada oktobris — 1916. gada februāris) Latvijas Augstākā kara skola (1934. — 1937. gads) Cits darbs Galvenā štāba priekšnieks, kara aģents, žurnālists, publicists, rakstnieks

Aleksandrs Plensners (1892—1984) bija latviešu strēlnieku virsnieks, Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, rakstnieks un žurnālists. Latvijas armijas Galvenā štāba pirmais priekšnieks. Latvijas militārais atašejs Berlīnē (1937—1940). Latviešu zemes pašpārvaldes ģenerāldirekcijas darbinieks, Latviešu pašaizsardzības spēku priekšnieks (1941), Latviešu leģiona ģenerālinspektora štāba priekšnieks (1943—1944). Grāmatas "Latvijas atbrīvošanās" autors (1928).

Dzīvesgājums

Jaunība

Dzimis 1892. gada 25. aprīlī Grašu pagasta "Lejaspakuļu" māju saimnieka ģimenē. 1913. gadā absolvēja Mangaļu tālbraucēju jūrskolu, pēc tam studēja A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātes sabiedriski juridiskajā nodaļā (1913—1915).

Pirmais pasaules karš

Pēc Pirmā pasaules kara sākšanās 1915. gada oktobrī brīvprātīgi iestājās Aleksandra karaskolā Maskavā, kuru pabeidza 1916. gada februārī kā praporščiks. Dienēja 191. rezerves pulkā, no marta 51. rezerves bataljonā. 1916. gada aprīlī tika ieskaitīts 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā. Augustā piedalījās kaujās pie Smārdes. Pēc latviešu strēlnieku bataljonu pārveidošanas par pulkiem decembrī paaugstināts par podporučiku. Piedalījās Ziemassvētku kaujās pie Ložmetējkalna. 1917. gada martā paaugstināts par poručiku, augustā par štābskapteini. Krievijas revolūcijas laikā asi pretojās Iskolatam un kopā ar citiem nacionāli domājušiem strēlniekiem nodibināja Latvju kareivju nacionālo savienību (LKNS). Bija LKNS avīzes "Laika vēstis" redaktors Cēsīs, pēc tam Valkā. Oktobra apvērsuma laikā apcietināts, pēc atbrīvošanas atvaļināts no dienestu armijā veselības stāvokļa dēļ.

Neatkarības karš

Pēc Latvijas Neatkarības kara sākšanās 1918. gada 11. decembrī kļuva par Latviešu nacionālo bruņoto spēku ģenerālštāba organizācijas nodaļas priekšnieku, Sarkanās armijas uzbrukuma laikā Rīgai 31. decembrī iecelts par Galvenā štāba priekšnieka vietas izpildītāju. Pēc Latvijas Pagaidu valdības atkāpšanās uz Liepāju 1919. gada 28. februārī pārskaitīts par kapteini. Gatavojoties Cēsu kaujām, 17. jūnijā pārcelts uz Ziemeļlatvijas brigādi, kur Valkā pildīja galvenā kara cenzora pienākumus, bet pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 18. jūlijā iecelts par Preses nodaļas priekšnieku armijas virspavēlnieka štābā. No 1920. gada 19. janvāra līdz 1922. gada 8. jūlijam bija laikraksta "Latvijas Kareivis" galvenais redaktors. Publicēja stāstu Antica Fiamma (1920). 1920. gada 18. novembrī paaugstināts par pulkvežleitnantu.

Starpkaru periods

Pēc kara beigām A. Plensners kļuva par Latvijas Universitātes filozofijas (1920—1927) studentu, iestājās latviešu studentu korporācijā "Lettonia", bija izdevuma "Universitas" pirmais redaktors. Vienlaikus pildīja Latvijas armijas Galvenā štāba apmācības nodaļas priekšnieka pienākumus. Pārgāja uz vēstures studijām LU (1927—1934), izdeva grāmatu "Latvijas atbrīvošanās" (1928), atkārtoti bija laikraksta "Latvijas Kareivis" redaktors (1932—1937). 1936. gada 17. novembrī paaugstināts par pulkvedi. Absolvēja Latvijas Augstāko kara skolu, viņš 1937. gada 24. maijā kļuva par Latvijas kara aģentu (militāro atašeju) Vācijā un Ungārijā.

Otrais pasaules karš

Pēc Latvijas okupācijas pulkvedis Plensners atteicās atgriezties dzimtenē, tādēļ Kirhenšteina valdība 1940. gada jūlijā viņam atņēma Latvijas pavalstniecību.

1941. gada maijā Marienburgā (Austrumprūsijā) viņš aktīvi līdzdarbojās Latvju kareivju nacionālās savienības darbības atjaunošanā, vēlāk kļūdams par tās vadītāju. Pēc Vācijas iebrukuma Latvijā 1941. gada 3. jūlijā Liepājā Vācijas Kara flotes kontradmirālis Francis Klāsens Plensneru pilnvaroja pārņemt latviešu pašaizsardzības vienību vadību Latvijas piekrastes apgabalos. 1941. gada 18. jūlijā mīklainos apstākļos mira latviešu pašaizsardzības vienību štāba priekšnieks Viktors Deglavs. Vācu okupācijas sākumā Aleksandrs Plensners strādāja Latvijas Zemes pašpārvaldes Iekšlietu un kultūras ģenerāldirekcijā. No 1943. gada maija līdz 1944. gada vasarai viņš pildīja Latviešu leģiona ģenerālinspektora ģenerāļa Rūdolfa Bangerska štāba priekšnieka pienākumus.

1944. gada 16. aprīlī, atsaucoties uz SS reihsfīrera Heinriha Himlera telegrāfisku rīkojumu, viņu nosūtīja uz fronti, par štāba priekšnieku ieceļot pulkvedi Arturu Silgaili. 27. maijā Plensners pārņēma 19. latviešu divīzijas 43. grenadieru pulka komandēšanu. 1944. gada 10. jūlijā Sarkanā armija veica pēkšņu un spēcīgu uzbrukumu 19. latviešu divīzijas kaujas iecirknī, mēģinot novērst tās atkāpšanos uz Opočku. Cīņu laikā pie Duhnovo pulkvedim Plensneram radās incidents ar sedzējrotas komandieri oberšturmfīreru Šmerbahu. Tādēļ 13. jūlijā Plensneru atcēla no pulka komandiera amata un nodeva lauka kara tiesai, apvainojot kaujas pavēles neizpildīšanā, tomēr kara tiesa viņu attaisnoja.

Trimda

Kopš 1945. gada 20. februāra Plensners veica Potsdamā izveidotās Latvijas Nacionālās komitejas kancelejas priekšnieka pienākumus un martā kopā ar ģenerāli Bangerski apmeklēja Kurzemes cietoksni, lai vienoties ar SS grupenfīreru Hermani Bērendu par latviešu pašpārvaldes izveidi. Pēc bēgļu gaitām Vācijā 1950. gadā A. Plensners pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā, trimdā nāca klajā viņa atmiņu grāmatas: "Divdesmitā gadsimta pārvērtības" un "Pret vētrām un negaisiem".

Miris 1984. gada 3. aprīlī, apglabāts Stokholmas Meža kapos.

Viņa mazmazdēls ir Zviedrijas izlases hokejists Ēriks Gustafsons.

Apbalvojumi

• Sv. Staņislava ordenis, III šķira (ar šķēpiem),
• Sv. Annas ordenis, III šķira (ar šķēpiem), IV šķira,
• Triju Zvaigžņu ordenis, III, IV šķira,
• Aizsargu Nopelnu krusts,
• Igaunijas Ērgļa ordenis, III šķira,
• Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordenis, III šķira,
• Lietuvas Aizsargu zvaigzne,
• Lietuvas Neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa,
• Polijas "Polonia Restituta" ordenis, IV šķira,
• Daugavas vanagu nozīme

Darbi

A. Plensners. Latvijas atbrīvošanās. Pirmā grāmata

• Antica Fiamma (1920),
• Latvijas atbrīvošanās (1928),
• Divdesmitā gadsimta pārvērtības: atmiņas (1978),
• Pret vētrām un negaisiem (1982).

Literatūra

• Pauls Irbe. Pulkvedis Aleksandrs Plensners. Tautai un tēvzemei veltīts mūžs: rakstu kopojums pulkveža piemiņai (1987)
• Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1918-1940: biogrāfiska vārdnīca. (Sast. Ē. Jēkabsons, V. Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Rīga: 1998. – 367.-368. lpp.

Ārējās saites

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts Aleksandrs Plensners
• Rihards Treijs. Pirmskara Latvijas armijas vadītāji Ģenerālštāba priekšgalā // Latvijas Vēstnesis Nr. 120/2005-08-02

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: amats izveidots	Latvijas armijas Galvenā štāba priekšnieks 1918. gada 31. decembris — 1919. gada 27. marts	Pēctecis: Augusts Ernests Misiņš