Pogainais ronis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pogainais ronis
Pusa hispida (Schreber, 1775)
Arktikas pogainais ronis (P. h. hispida)
Arktikas pogainais ronis (P. h. hispida)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
ApakškārtaSuņveidīgie (Caniformia)
VirsdzimtaAirkāji (Pinnipedia)
DzimtaRoņi (Phocidae)
ĢintsPogainie roņi (Pusa)
SugaPogainais ronis (Pusa hispida)
Sinonīmi
  • Phoca hispida
Izplatība
Phoca hispida distribution.png
Pogainais ronis Vikikrātuvē

Pogainais ronis jeb pogainais sīkronis[1] (Pusa hispida) ir viena no roņu dzimtas (Phocidae) sugām, kas pieder pogaino roņu ģintij (Pusa). Tā ir visbiežāk sastopamā roņu suga ziemeļu puslodē.[2] Izdala 5 pasugas.[2][3] Atkarībā no pasugas sastopams Arktikā un mērenās joslas reģionos: Ziemeļu Ledus, Atlantijas un Klusajā okeānā.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nominālpasuga Arktikas pogainais ronis (P.h. hispida) mājo Ziemeļu Ledus okeāna jūrās, attēls uzņemts Laptevu jūrā
Pogainajam ronim ir bieza āda un labi attīstīts zemādas tauku slānis

Pogainajam ronim ir cirkumpolāra izplatība, un izplatības areāls sākas apmēram ar 35° ziemeļu paralēli un plešas ziemeļpola virzienā. Sastopams viscauri gar Ziemeļu Ledus okeāna piekrastēm, areālam Klusajā okeānā turpinoties Beringa jūrā, austrumkrastos dienvidu virzienā sasniedzot Bristoles līci, bet rietumkrastos turpinoties Ohotskas jūrā, dienvidu virzienā sasniedzot Japānas krastus.

Atlantijas okeāna ziemeļrietumos mājo Hudzona līcī pie Ņūfaundlendas, kā arī Grenlandes krastos, okeāna austrumdaļā Skandināvijas piekrastēs, areālam ietverot Baltijas jūru un vairākus Ziemeļeiropas saldūdens ezerus (Lādogas un Saimā ezerus, un ar to savienoto ezeru sistēmu).[2]

Pasugu izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nominālpasuga Arktikas pogainais ronis (P.h. hispida) sastopams Ziemeļu Ledus okeāna jūrās, Beringa un Labradoras jūru ieskaitot. Ohotskas pogainais ronis (P.h. ochotensis) mājo Ohotskas jūrā, Baltijas pogainais ronis (P.h. botnica) Baltijas jūrā, Lādogas pogainais ronis (P.h. ladogensis) Lādogas ezerā, bet Saimā pogainais ronis (P.h. saimensis) Saimā ezerā.[2]

Baltijas jūrā un Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas jūrā mājo ģeogrāfiski izolēta pogainā roņa pasuga — Baltijas pogainais ronis. Populācija ir neliela, apmēram 20 000 īpatņu.[4] Pārsvarā izplatīts jūras ziemeļos, centrālajā daļā sastopams mazākā skaitā, bet pastāvīgi. Rīgas līcī uzturas galvenokārt ziemeļausrumu daļā. Latvijā suga sastopama reti, galvenokārt Vidzemes piekrastē.[1]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pogainais ronis ir vismazākais no roņiem, ļoti reti lielāks par 1,5 m un smagāks par 70 kg.[2] Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Ķermeņa garums, atkarībā no pasugas, pieaugušiem tēviņiem 110—175 cm, svars 40—140 kg, ķermeņa garums mātītēm 85—155 cm, svars 30—80 kg. Rudenī dzīvnieki ir krietni smagāki nekā vēlu pavasarī un vasaras sākumā.[1][5] Mazākā no pasugām ir Lādogas pogainais ronis, lielākie īpatņi sver 56 kg. Bet vislielākā pasuga ir Baltijas pogainais ronis, lielākie īpatņi sasniedz 175 cm garumu un sver līdz 140 kg.[5][6]

Pogainā roņa ķermenis ir pagarināts, vārpstveidīgs, plūdlīniju formās, sašaurinās virzienā no galvas uz asti. Kakls īss, resns. Galva neliela, noapaļota, ar strupu, kaķim līdzīgu purnu, uz kura gari vibrisi jeb taustes mati. Galvas profils slīps, ar ieliekumu starp acīm. Nāsis vidēji lielas, garenas, izvietotas slīpi, atrodas relatīvi netālu viena no otras, noslēdzamas. Acis samērā lielas. Ausis noslēdzamas, gliemežnīcu nav. Aste ļoti īsa. Viens pāris zīdekļu, kas ir iekšēji. Kā visiem roņiem, arī pogainajam ronim ir bieza āda un labi attīstīts zemādas tauku jeb trāna slānis, kas pilda enerģijas rezervju, hidrostatikas un termoizolācijas funkciju.[1]

Airkājas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pogainā roņa pakaļējā airkāja

Roņa kājas dēvē par airkājām, to pamatposmi daļēji apslēpti ķermenī un ir saīsināti, toties pēdas daļa pagarināta. Priekškājas garākas par pakaļkājām. Pakaļkājas atvirzītas paralēli ķermenim (nav paredzētas ķermeņa balstīšanai uz sauszemes). Pēdām 5 gari pirksti, priekškājām ar labi attīstītiem nagiem. Pirkstus aptver bieza, ādaina, apmatota peldplēve.[1]

Apmatojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz muguras kažoka plankumi tumši, ieskauti gaišos gredzenos

Pogainajam ronim apmatojums ir vidēji garš, raupjš, biezs un pieguļošs. Pamatkrāsa visbiežāk sudrabaini pelēka (mugurpusē daudz tumšāka nekā vēderpusē), bet ir arī īpatņi brūnos toņos.[1][5] Kažoks haotiski izraibināts ar raksturīgiem, neregulāras formas (pārsvarā ovālveida) plankumiem. Augšpusē plankumi tumši, ieskauti gaišos gredzenos. Muguras vidusdaļa parasti bez plankumojuma, vēderpuse bez gaišajiem gredzeniem, vien ar tumšiem plankumiem. Apmatojumu pogainais ronis maina vienu reizi gadā, no marta beigām līdz maija sākumam (katram dzīvniekam tas ilgst apmēram mēnesi).[1] Pavasarī tēviņu purns ir daudz tumšāks nekā mātītēm, jo riesta laikā no sejas dziedzeriem izdalās taukains sekrēts. Pārējās sezonās, lai arī tēviņi vidēji ir lielāki, tos ir grūti atšķirt no mātītēm.[5]

Īpašības dzīvei ūdenī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pogainais ronis ir lieliski piemērots dzīvei ūdenī. Tas ir veikls peldētājs un labs nirējs. Neskatoties uz savu mazo augumu, pogainais ronis spēj ienirt līdz 500 m dziļumā un dziļāk un zem ūdens atrasties līdz 45 minūtēm.[5] Tā torpēdveida ķermenim ir īpaši slīdīga virsma un mugurkauls ļoti lokans. Priekškājas kalpo stūrēšanai, pakaļkājas nodrošina peldējuma spēku un ātrumu (darbojas kā zivs aste). Nāsis ienirstot automātiski noslēdzas. Arī ausis ienirstot automātiski noslēdzas, bet dzirde zem ūdens joprojām ir lieliska. Acis ienirstot pārklāj aizsargmembrāna, kas ir caurspīdīga, ļaujot ronim zem ūdens nevainojami redzēt. Toties garie vibrisi nodrošina labu tausti.[1]

Līdzīgas sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas jūrā mājo līdzīgais pelēkais ronis, kas no pogainā roņa atšķiras ar ievērojami lielāku izmēru (parasti garāks par 180 cm), ar citādu ķermeņa apmatojuma krāsu un ornamentējumu (nav raksturīgo gaišo gredzenveida plankumu), garāku purnu un atšķirīgu galvas profila līniju (tā ir taisna, bez ieliekuma acu apvidū), ar vienu no otras vairāk attālinātām nāsīm. Latvijas ūdeņos sastopams biežāk par pogaino roni.

Trešā Baltijas jūras roņu suga plankumainais ronis no pogainā roņa arī atšķiras ar lielāku izmēru (parasti garāks par 150 cm), ar atšķirīgu ķermeņa apmatojuma ornamentējumu (nav raksturīgo gaišo gredzenveida plankumu). Sastopams ļoti reti, Latvijas piekrastē konstatēts tikai divas reizes.[1]

Ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pogainais ronis galvenokārt uzturas uz dreifējošā ledus un pārvietojas ziemeļu virzienā, kur ledus ir blīvāks. Tas ir labi piemērojies arī vietām ar vairāk vai mazāk pastāvīgu ledus kārtu, bieži novērojams vietās, kur ledus sedz ūdens virsmu vairāk kā 90%. Spēj dzīvot arī vietās, kuras ledus sedz pilnībā. Pogainajam ronim, salīdzinot ar citiem Ziemeļu puslodes roņiem, pietiek arī tikai ar nelielu āliņģi ieelpošanai. Turklāt tas ar saviem spēcīgajiem nagiem spēj to izkašāt cauri pat 1,8 m biezam ledum. Ziemā virs āliņģa sniega un ledus sanesās izkašā arī alu.[2][5] Vislabprātāk uzturas uz lieliem, plašiem ledus gabaliem, kas ir vismaz 48 m plati, izklaidus (pa vienam, diviem), vietās, kur rodas kompakti sniega sanesumi (pie ledus gabalu grēdām un citādos nelīdzenumos), kas nepieciešami migu veidošanai un atvieglo āliņģu sistēmu uzturēšanu. Arī mazuļi dzimst uz ledus.[1][2][7] Uz sauszemes krastā pogainais ronis izlien ļoti reti, ja vispār kādreiz izlien.[5]

Laikā no aprīļa beigām līdz jūnijam pogainais ronis sastopams visā savā izplatības areālā, kur ir ledus (izņemot ģeogrāfiski izolētās populācijas). Pavasarī, kad ledus sāk kust un lūst, sekojot līdzi ledus dienvidu malai, tas pārvietojas uz barošanās vietām jūras dziļajā daļā. Spraugas un alas zem ledus un sniega krāvumiem palīdz ronim izvairīties no tā galvenā ienaidnieka leduslāča, kā arī pasargā dzīvnieku no sala un vēja lielā aukstumā.[2][1] Katram īpatnim ir izveidotas (izraktas) vairākas alas, lai gadījumā, ja plēsējs uzbruktu vienai no tām, ronis tomēr spētu aizbēgt.[5] Vasaras beigās un rudenī pārsvarā medī seklākās vietās (piekrastē), šajā laikā vairāk laika atvēl atpūtai arhipelāgos. Ziemā, pamazām aizsalstot jūrai, sekodami ledus klājuma malai, pārvietojas dienvidu virzienā.[1] Ledus un sniega trūkums rada vislielāko apdraudējumu sugas izdzīvošanai.[2]

Sausumā uz ledus vai uz saliņām arhipelāgos parasti izrāpjas tikai tāpēc, lai atpūstos vai pasildītos saulē. Ilgāku laiku ārpus ūdens pavada vairošanās un apmatojuma maiņas periodā. Ārpus ūdens pogainais ronis kā visi roņi ir neveikls un lēns. Balstam un kustībai uz priekšu izmanto tikai priekškājas (nevar novietot pakaļkājas zem ķermeņa). Kustoties pa cietu virsmu, izlocīdamies lien uz vēdera. Apmatojuma maiņas laikā pavasarī nereti uzturas lielākās kopienās, bet ārpus vairošanās sezonas un apmetojuma maiņas perioda pogainais ronis ir vientuļnieks.[1][5]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pogainais ronis parasti medī 45—50 m dziļumā vai dziļāk

Pogainais ronis barību iegūst vienīgi ūdenī. Galvenokārt barojas ar nelielām, baros dzīvojošām zivīm. Katrā no specifiskajām ģeogrāfiskajām vietām (jūrām) reti medī vairāk par 10—15 zivju sugām, bet tikai 2—4 no tām var uzskatīt par nozīmīgiem lomiem. Neskatoties uz sezonālajām un reģionālajām atšķirībām, periodā no vēla rudens līdz pavasarim daudzviet kā iecienītākais medījums dominē mencu dzimtas zivis, piemēram, polārmencas. Vasaras periodā atklātos ūdeņos daudzos reģionos par nozīmīgāku lomu kļūst vēžveidīgie.[1][2][5] Arī ronēnu galvenais medījums parasti ir vēžveidīgie un citi bezmugurkaulnieki.[5] Visbiežāk medī 45—50 m dziļumā vai dziļāk.[1][2]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pogainā roņa mazulis, kuram pirmo balto, embrionālo kažociņu jau nomainījis matojums, kas raksturīgs pieaugušajiem īpatņiem

Pogainais ronis ir poligāms. Dzimumbriedums atkarībā no populācijas iestājas dažādā vecumā: tēviņiem 3—7 gadu vecumā, mātītēm 3—9 gados. Lielākā daļa populācijas riesto aprīlī un maijā, bet daļa martā.[1][2] Katram tēviņam zem ledus ir plaša teritorija (1—13,9 km²), kas pārsedzas ar vairāku mātīšu teritorijām virs un zem ledus. Mātītēm teritorijas mēz būt lielākas nekā tēviņam (1—27,9 km²), bet savstarpēji pārsedzas. Tēviņš savu teritoriju agresīvi apsargā, un diezgan bieži vairošanās sezonas laikā var novērot tēviņus ar svaigām brūcēm. Riesta laikā tēviņi klejo, cenšoties noteikt, kura no mātītēm ir gatavas pāroties (mātīte pārojas tikai tad, kad nobeigumam tuvojas mazuļa zīdīšanas periods[2][5]). Atradis iespējamo partneri, tēviņš uzturas mātītes galvenā āliņģa tuvumā vairākas dienas. Pārošanās notiek zem ledus, mazuļa alas tuvumā, pēc tam tēviņš dodas tālāk.[2][6] Par mazuli rūpējas tikai māte, apmēram 5—8 nedēļas, kas, salīdzinot ar citām roņu sugām, ir samērā ilgs periods.[5]

Grūsnības periods ilgst 10,5—11 mēnešus. Embrija attīstībā ir 3,5—4 mēnešus garš pārtraukums (latentais periods). Gadā viens metiens un parasti piedzimst viens mazulis. Neilgi pirms dzemdībām mātīte sniega sanesumos izrok nelielu alu, kuras izeja atrodas līdzās vienam no vairākiem āliņģim. Savas bērnistabas mātītes parasti ierīko samērā tālu cita no citas.[1][5] Mazuļa alas ir vairākas (parasti 4—6) un, kad ronēns ir piedzimis, māte to ik pa laikam pārvieto no vienas alas uz nākamo. Vēlāk, kad mazulis ir paaudzies, tas patstāvīgi maina alas un māk tās izmantot bēgšanai, ja tam uzbrūk.[6] Gados, kad sniega ir maz un nevar izveidot alu, mazulis dzimst uz ledus. Šādu nenoslēptu mazuļu mirstība ir ļoti augsta.[5] Ohotskas pogainais ronis, lai arī reizēm rok mazuļa alu, vairāk kā citas pasugas ir atkarīgs no dabīgiem ledus krāvumiem.[2]

Piedzimstot ronēna garums ir 55—65 cm, svars 4—6 kg.[1] Tas klāts ar baltu, biezu, garu, pūkainu embrionālo apmatojumu, kas 2—3 nedēļu laikā pakāpeniski nomainās pret apmatojumu, kas līdzīgs pieaugušo matojumam (salīdzinoši nedaudz garāks un smalkāks). Šis kažoks ir tumši pelēks uz muguras, sudrabaini pelēks uz vēdera ar dažiem tumšiem plankumiem. Uz muguras plankumi ir daži vai to nav vispār. Mazulis ir labi attīstīts un samērā drīz pēc dzimšanas kļūst peldēt un nirt spējīgs. Peldēšanas prasmes māte sāk ronēnam mācīt jau pirmajā nedēļā.[6] Zīdīšanas periods ilgst apmēram 8 nedēļas, ja mazulis piedzimis uz stabila ledus, kas savienots ar krastu, un 3—6 nedēļas, ja ledus gabals ir peldošs. Parasti zīdīšanas periods beidzas pirms pavasara siltuma ietekmē ledus sāk dalīties un lūst. Mazulis, barojoties ar taukiem bagāto mātes pienu, 5 nedeļu vecumā sasniedz apmēram 20 kg svaru (4—5 reizes lielāku svaru nekā piedzimstot).[1][2][5] Ronēns jau zīdīšanas laikā sāk apgūt prasmi patstāvīgi ķert zivis (ūdenī pavadot apmēram 50% sava laika). Tikai dažas nedēļas vecs mazulis spēj atrasties zem ūdens līdz 10 minūtēm un sasniegt 90 m dziļumu.[5] Jaunie īpatņi līdz dzimumgatavības sasniegšanai ir klejotāji. Dzīves ilgums tēviņiem var sasniegt 30 gadus, mātītēm 40 gadus.[1]

Apdraudējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pogainā roņa galvenais ienaidnieks ir leduslācis, bet to medī arī valzirgs un Grenlandes haizivs. Mazuļus medī arī polārlapsas un lielās polārkaijas, kas kļūst par ievērojamu apdraudējumu gados, kad trūkst sniega.[5]

Pogainā roņa izdzīvošanu kā visus Arktikas reģiona jūras zīdītājus ietekmē jūras piesārņojums, zvejniecība (dzīvnieki noslīkst, sapinoties tīklos un murdos), globālā sasilšana — nepietiekams ledus un sniega biezums siltās ziemās (īpaši mazuļu dzimšanas laikā) un ledlauži, kas savukārt izposta dzīves vidi aukstās ziemās.[2][1]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pogainajam ronim ir 5 pasugas:[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]