Otons IV

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Otons IV
Otto IV.
Otto IV (HRE).jpg
Svētās Romas imperators
1209. gads — 1215. gads
Kronēšana 1209. gada 21. oktobrī Romā
Priekštecis Heinrihs VI
Pēctecis Frīdrihs II
Dzimis 1175. gadā
Braunšveiga, Saksijas hercogiste, Svētās Romas impērija
(Lejassaksija, Karogs: Vācija Vācija)
Miris 1218. gada 19. maijā (42—43 gadu vecumā)
Harcburga
(Lejassaksija, Karogs: Vācija Vācija)
Dzīvesbiedre
Dinastija Velfu dinastija
Tēvs Heinrihs Lauva
Māte Anglijas Matilde
Reliģija katoļticība

Otons IV (vācu: Otto IV; dzimis 1175. gadā, miris 1218. gada 19. maijā) bija viens no diviem Vācijas karaļiem no 1198. gada, no 1208. gada — vienīgais Vācijas karalis. Svētās Romas impērijas imperators no 1209. līdz 1215. gadam, kad bija spiests pamest troni. Vēsturē vienīgais Velfu dinastijas imperators, konfliktēja ar Romas pāvestu Inocentu III, kurš 1210. gadā Otonu ekskomunicēja.

Uzaudzis Anglijā vectēva Henrija II galmā. Kļuva par Ričarda Lauvassirds pieņemto dēlu. Pēc Svētās Romas impērijas imperatora Heinriha IV nāves impērijā izveidojās divas konkurējošas partijas. Viena ar Anglijas atbalstu virzīja par Vācijas karali Otonu, otra — ar Francijas atbalstu Švābijas Filipu. 1198. gadā notika divas kronēšanas. Romas pāvests Inocents III izvēlējās atbalstīt Otonu, tomēr starp abiem pretendentiem turpinājās cīņa.

Hoenštaufeniem bija atbalsts impērijas aristokrātos, kamēr Velfus atbalstīja ekonomiski attīstītā Reinzeme, kurā dominēja Ķelne, kurai bija svarīgas tirdzniecības attiecības ar Angliju. Ķelnes arhibīskaps Ādolfs, sens Heinriha VI pretinieks, drīz pēc imperatora nāves sāka meklēt jaunu troņa kandidātu. Ar Anglijas karaļa Ričarda I atbalstu arhibīskaps izvēlējās Oto IV, hercoga Heinriha Lauvas dēlu, kurš bija uzaudzis pie sava vectēva Anglijā. Ādolfs ievēlēja un kronēja Oto IV par karali 1198. gada vasarā. Hoenštaufeni tikmēr panāca Švābijas Filipa ievēlēšanu par karali. Abu troņa pretendentu starpā izvērsās cīņa, kas turpinājās līdz Filipa nāvei 1208. gadā. [1]

Oto IV sabojāja attiecības ar pāvestu, kurš 1210. gada 18. novembri viņu izslēdza no baznīcas. Francijas karalis Filips II Augusts pāvestam ieteica atbalstīt Frīdrihu II, kuru atbalstīja arī ietekmīgi vācu augstmaņi un garīdznieki. 1211. gada 31. martā pāvests atbrīvoja Oto IV vasaļus no uzticības zvēresta imperatoram, tam sekoja slepena Frīdriha II ievēlēšana par karali. Gan Oto IV, gan Frīdrihs II šajā laikā atradās Itālijā, kur karoja viens pret otru. Abi karaļi steidzās uz vācu zemēm, pie saviem atbalstītājiem. Frīdrihs II ar pāvesta un franču atbalstu cīņā uzvarēja, un līdz 1215. gadam Oto IV pretestība bija pilnībā sagrauta. 1214. gada 27. jūlijā Otons IV zaudēja Buvīnas kaujā Francijas karalim Filipam II Augustam, 1215. gadā atteicās no troņa, bet par imperatoru 1220. gadā tika kronēts Frīdrihs II, kurš atzina Oto IV brāļa Frīdriha tiesības uz Velfu zemēm.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]