Vakarlēpis
| Vakarlēpis Caprimulgus europaeus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Lēļveidīgie (Caprimulgiformes) |
| Dzimta | Lēļu dzimta (Caprimulgidae) |
| Apakšdzimta | Lēļu apakšdzimta (Caprimulginae) |
| Ģints | Lēļi (Caprimulgus) |
| Suga | Vakarlēpis (Caprimulgus europaeus) |
| Izplatība | |
 Ligzdošanas areāls
Ziemošanas areāls
| |
 Vakarlēpis Vikikrātuvē | |
Vakarlēpis jeb lēlis[1] (Caprimulgus europaeus) ir lēļu dzimtas (Caprimulgidae) putns, kas sastopams lielākajā daļā Eiropas, Āzijas rietumdaļā un Āfrikā. Izdala 6 pasugas.[2]
1997. gadā vakarlēpis tika izvēlēts par Latvijas dabas simbolu — Gada putns 1997.[3]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vakarlēpis izplatīts lielākajā daļā Eiropas, areālam ziemeļos sniedzoties apmēram līdz 64° ziemeļu paralēlei (Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas dienvidiem). Ārpus Eiropas sastopams Ziemeļāfrikas austrumos, Turcijā, Irākā, Irānā, Himalaju ziemeļrietumos, Vidusāzijā, Rietumsibīrijā, kā arī Sibīrijas daļā ap Baikālu, nedaudz iesniedzoties arī Ķīnas un Mongolijas teritorijās. Ziemeļos areāls Āzijā sniedzas līdz 60° ziemeļu paralēlei.[4][5] Mūsdienās vairs neligzdo Sīrijā un Libānā.[6]
Visas populācijas ir migrējošas. Lielākā daļa no kopējās populācijas ziemo Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras[7], galvenokārt Rietumāfrikā un Dienvidāfrikā.[4][5] Ziemojoši vakarlēpji novēroti arī Pakistānā, Marokā un Izraēlā.[5][6]
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijā vakarlēpis ligzdo visā valsts teritorijā, tomēr kopš 20. gadsimta sākuma vērojama skaita samazināšanās.[4] Parasti sastopams sausos mežos (skrajos priežu, retāk jauktos mežos) ar izcirtumiem un laucēm, purvu malās, uz mežainām minerālzemes salām, kūdras karjeros, retāk sausās vietās augstajos purvos un lauksaimniecības teritorijās. Vasaras naktīs, kā arī ceļošanas laikā pavasarī un rudenī (arī tikai vakaros un naktīs) gadās iztraucēt uz šosejām un lauku ceļiem.[7][4] Latvijā ligzdo nominālpasuga Caprimulgus europaeus europaeus, apmēram 3000—5000 pāri.[7][4] Vakarlēpis iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas aizsargājamo sugu sarakstā, 4. kategorijā.[4]
Izskats un īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
Vakarlēpis ir slaids putns, nedaudz mazāks par dzeguzi, ar gariem spārniem un asti. Knābis īss, gar knābja augšējās daļas malu sarveida ūsas. Ķermeņa garums 24,5—28 cm, spārnu plētums 52—59 cm, svars tēviņam 51—101 g, mātītei 67—95 g.[8][9][10] Vakarlēpja apspalvojums, kā visiem lēļiem, ir ļoti maskējošs – pelēcīgs ar brūnganiem raibumiem, atgādinot koka mizu, tā ka uz zemes sēdošu putnu pamanīt ir gandrīz neiespējami. Nominālpasugai ir gaiši brūna apkakle un balta ūsu līnija. Sakļauti spārni ir pelēki ar brūniem raibumiem, spārnu apakšas pelēkbrūnas ar brūnām svītrām un raibumiņiem. Knābis melns, acis tumši brūnas, kājas brūnas.[9]
Tā kā vakarlēpja apspalvojums ir ļoti mīksts un piesātināts ar gaisu, tā lidojums ir bez skaņas, pēc lidojuma manieres atgādinot milzīgu sikspārni.[10] Sugai raksturīgs dzimumdimorfisms, bet tas redzams tikai pie izplestiem spārniem. Tādēļ tēviņu no mātītes visvieglāk var atšķirt lidojumā. Tēviņam uz pirmajām trim lidspalvām ir balts spārnu laukums un abām astes ārējām spalvām (malējām) ir balti gali. Toties mātītei uz spārniem un astes nav nekā balta.[9] Jaunie putni izskatās līdzīgi pieaugušajiem. Vakarlēpim pēdu vidējā pirksta nagam ir unikāla, zobainai ķemmei līdzīga struktūra, ar kuras palīdzību tas tīra apspalvojumu un, iespējams, atbrīvojas arī no parazītiem.[9]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vakarlēpis uzturas sausās, atklātās ainavās, kurās ir daži koki un nelieli krūmi, vai retinātos, sausos mežos. Bieži sastopams tīreļos, lauksaimniecības zemēs, kur tīrumi mijas ar krūmiem, izcirtumos, meža laucēs, jaunaudzēs. Ligzdošanas laikā izvairās no bieziem mežiem, vietām bez kokiem un krūmiem, plašiem lauksaimniecības tīrumiem, apdzīvotām vietām un augstiem kalniem (ligzdo līdz 2800 m virs jūras līmeņa), bet bieži novērojams barojoties mitrās vietās un dārzos. Ziemas periodā uzturas dažādākos biotopos nekā vasarā. Piemēram, to var novērot akāciju stepē, smilšainās vietās un kalnos līdz 5000 m virs jūras līmeņa.[5]
Vakarlēpis ir krēslas un nakts putns, aktīvs tikai vēlu vakarā un naktī, kad ķer gaisā kukaiņus. Dienā nekustīgi sēž uz zemes daļēji apēnotā vietā vai cieši piekļāvies koka zaram tā garenvirzienā. Reizēm nekustīgi tup zemu stabiņu (celmu) galos.[4][5][11] Ja vakarlēpis jūtas apdraudēts, tas ar aizvērtām acīm pieplok pie zemes vēl ciešāk, kļūdams pēc iespējas plakanāks. Izšķiras par bēgšanu lidojot tikai tad, ja miera traucētājs atrodas apmēram 2—5 m attālumā. Paceļoties spārnos, tas var izkliegt saucienu vai uzkrītoši sasist spārnus, pēc apmēram 40 m lēlis atkal nolaižas uz zemes. Ja putnam izdodas atrast atpūtas (gulēšanas) vietu, kurā to ilgstoši neviens neiztraucē, tad šī vieta tiek izmantota atkārtoti un ilgstoši. Reizēm šādu mierīgu vietu vakarlēpis izmanto pat vairākas nedēļas.[12]
Līdzīgi kā citi lēļi, nakts laikā vakarlēpis mēdz uzturēties uz ceļiem un takām vai to tuvumā, aplidojot gan ap lielākiem zālēdājiem, gan cilvēkiem, kas pārvietojas pa šiem ceļiem. Ja vakars vēl nav pietiekami satumsis, citi putni vakarlēpi var gaiņāt un dzenāt. Toties nakts laikā to dara sikspārņi un citu sugu lēļi.[5] Līdzīgi kā svīres un bezdelīgas, vakarlēpis, lai mazgātos, lidojumā ātri nirst, izlidojot cauri ūdens augšējam slānim.[13]
Barošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
Vakarlēpis barojas ar dažādiem lidojošiem kukaiņiem, piemēram, naktstauriņiem, vabolēm, dievlūdzējiem, spārēm, prusakiem un mušām. Kukaiņi parasti tiek medīti lidojumā, izvēloties atklātas vietas, piemēram, retinātus mežus, meža lauces, mežmalas, purvus, dīķus, kā arī mākslīgi izgaismotas vietas, piemēram, govju un citu mājlopu fermas. Ļoti retos gadījumos vakarlēpis uzlasa kukaiņus no zemes vai augiem. Ūdeni dzer lidojumā.[5][9] Migrācijas laikā lēļi nebarojas, bet sevi uztur ar uzkrātajām tauku rezervēm.[5]
Kukaiņi tiek medīti, izmantojot redzi, uztverot tumšo siluetu uz gaišākā nakts debesu fona. Gaišās, pilnmēness naktīs vakarlēpis medī, debesis vērojot no kāda zara, bet tumšās naktīs putns lido nepārtraukti, jo tad kukaiņus ir grūtāk redzēt.[14] Lai arī vakarlēpim ir īss knābis, muti tas var atvērt ļoti platu. Gar knābja malu aug gari, īpaši jutīgi ūsu sari, kas palīdz kukaiņus gaisā sataustīt.[9] Kukaiņu nesagremojamās daļas, piemēram, to hitīna eksoskelets, tiek atrīts atpakaļ kā nelielas saveltas bumbiņas.[12]
Vakarlēpim ir relatīvi lielas acis ar gaismas membrānu (tapetum lucidum), īpašs gaismu atstarojošs šūnu slānis uzreiz aiz tīklenes, kas nodrošina ienākošās gaismas atstarošanos, uzlabojot redzi tumsā.[12] Acs piemērošanās labai redzei tumsā, samazina tās spēju redzēt krāsās.[15] Vakarlēpja redze ir līdzīga pūces redzei. Lai arī lēļiem ir laba dzirde, tomēr medījot tā netiek izmantota. Vakarlēpis neizmanto arī eholokāciju.[12]
Ligzdošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
Ligzdošanas sezona lielākajā daļā izplatības areāla ilgst no maija līdz augustam, bet Ziemeļāfrikā vai citos siltos reģionos tā ir ievērojami agrāk. Parasti veido monogāmus pārus. Ligzdošanas areālā tēviņi atgriežas divas nedēļas ātrāk nekā mātītes. Katrs no tiem nodibina savu ligzdošanas teritoriju, kuru aktīvi un agresīvi apsargā. Tēviņi mēdz arī savstarpēji sakauties, vai nu gaisā, vai uz zemes. Dzied gan lidojumā, gan sēžot kokā. Kad atgriežas mātītes, tēviņš cenšas pievērst sev kādas no tām uzmanību, izrādot savu veiklību lidojumā, sitot spārnus un spirālveidā aplidojot mātīti. Riesta lidojumā vakarlēpji mēdz spārnus “plaukšķināt” virs muguras. Kad mātīte nolaižas uz zara, tēviņš turpina bubināt, purināt spārnus un asti, līdz mātīte izpleš savus spārnus un asti, dodot zīmi, ka ir gatava sapāroties. Vakarlēpji parasti sapārojas uz zemes, bet tas var notikt arī uz zara. Labos barošanās apstākļos, 1 km² ir apmēram 20 pāri.[5]
Sezonā var būt divi perējumi. Vakarlēpis ligzdo uz zemes, neveidojot ligzdu. Izvēlas sausu, saulainu vietu, ieslēptu starp augstākiem lakstaugiem un zālaugiem vai koku saknēm, zem krūmu vai koku zariem. Olas dēj uz kailas zemes vai kritušās lapās, vai priežu skujās. Labas ligzdošanas vietas tiek izmantotas vairākus gadus pēc kārtas. Dējumā ir 1—2 gaišas olas ar brūniem un pelēkiem raibumiņiem. Inkubācijas periods katrai olai ilgst 17—21 dienu. Mātīte perēt sāk uzreiz pēc pirmās olas izdēšanas. Otro olu tā dēj pēc 36—48 stundām.[9]
Kopumā perē galvenokārt mātīte. Tēviņš perē ļoti īslaicīgi — krēslas stundās, kamēr mātīte barojas. Dienas laikā uz zara guļ, reizēm ārpus ligzdošanas teritorijas, turklāt šajā laikā tēviņi atpūšas netālu viens no otra. Ja perēšanas laikā mātīte tiek iztraucēta, tā tēlo savainotu putnu, cenšoties ienaidnieku aizvilināt prom no ligzdošanas teritorijas. Mātīte ar knābja palīdzību reizēm olas pārveļ uz citu, drošāku vietu. Mazuļi izšķiļas daļēji segti ar dūnām un jau uzreiz spēj mazliet pārvietoties. Mātīte pirmās dienas tos silda. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki, tos barojot ar kukaiņu bumbiņām, tās atrijot vai ļaujot putniem barību ņemt no savas mutes. Jaunie putni apspalvojas 16—17 dienu vecumā, bet neatkarīgi no vecākiem kļūst apmēram 32 dienu vecumā.[9][16]
Ja ir otrais perējums, mātīte atstāj pirmā perējuma jaunos putnus, īsi pirms tie ir apspalvojušies. Par tiem turpina rūpēties tēviņš, bet mātīte perē nākamos mazuļus. Joprojām tēviņš uzņemas arī krēslas stundu īsās perēšanas maiņas.[9]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vakarlēpim ir 6 pasugas:[2]
- Caprimulgus europaeus europaeus — nominālpasuga, ligzdo no Ziemeļeiropas un Centrāleiropas areāla rietumos līdz Sibīrijas centrālaijai daļai un centrālās daļas dienvidiem austrumos;
- Caprimulgus europaeus dementievi — ligzdo no Mongolijas ziemeļaustrumiem līdz Sibīrijas centrālajai daļai;
- Caprimulgus europaeus meridionalis — ligzdo no Dienvideiropas un Ziemeļāfrikas līdz Kaukāzam un Irānas ziemeļrietumiem;
- Caprimulgus europaeus plumipes — ligzdo no Ķīnas ziemeļrietumiem un rietumiem līdz Mongolijas dienvidiem;
- Caprimulgus europaeus sarudnyi — ligzdo Kazahstānā un Sibīrijas rietumos;
- Caprimulgus europaeus unwini — ligzdo no Irākas un Irānas līdz Turkmenistānai un Uzbekistānai.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Letonika: Vakarlēpis
- ↑ 2,0 2,1 «World Bird List: Frogmouths, Oilbird, potoos, nightjars, 2020». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 4. oktobrī. Skatīts: 2019. gada 8. janvārī.
- ↑ «Latvijas Ornitologu biedrība. Gada putns». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2019. gada 8. janvārī.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 «Latvijas Daba: Vakarlēpis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 19. janvārī. Skatīts: 2019. gada 13. janvārī.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 5,7 5,8 Cleere, Nigel; Nurney, David (1998). Nightjars: A Guide to the Nightjars, Frogmouths, Potoos, Oilbird and Owlet-nightjars of the World. Pica / Christopher Helm. ISBN 978-1-873403-48-8.
- ↑ 6,0 6,1 Snow, David; Perrins, Christopher M, eds. (1998). The Birds of the Western Palearctic concise edition (2 volumes). Oxford: Oxford University Press. ISBN 978-0-19-854099-1.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 «Putni LV: Vakarlēpis Caprimulgus europaeus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 27. septembrī. Skatīts: 2019. gada 13. janvārī.
- ↑ Alive: European Nightjar (Caprimulgus europaeus)
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 9,5 9,6 9,7 9,8 del Hoyo, Josep; Elliott, Andrew; Sargatal, Jordi; Christie, David A (eds.). "European Nightjar". Handbook of the Birds of the World Alive. Lynx Edicions. Retrieved 10 September 2013.
- ↑ 10,0 10,1 Mullarney, Killian; Svensson, Lars; Zetterstrom, Dan; Grant, Peter (1999). Collins Bird Guide. London: Collins. ISBN 978-0-00-219728-1.
- ↑ Barthel, Peter H; Dougalis, Paschalis (2008). New Holland Field Guide to the Birds of Britain and Europe. London: New Holland. ISBN 978-1-84773-110-4.
- ↑ 12,0 12,1 12,2 12,3 Holyoak, David; Woodcock, Martin (2001). Nightjars and Their Allies: The Caprimulgiformes. Oxford: Oxford University Press. ISBN 978-0-19-854987-1.
- ↑ Burton, Robert (1985). Bird Behaviour. London: Granada Publishing. ISBN 978-0-246-12440-1.
- ↑ Perrins, Christopher M; Crick, H Q P (1996). "Influence of lunar cycle on laying dates of European Nightjars (Caprimulgus europaeus)". The Auk. 113 (3): 705–708. JSTOR 4089001
- ↑ Roots, Clive (2006). Nocturnal Animals. Santa Barbara, California: Greenwood Press. ISBN 978-0-313-33546-4.
- ↑ «Putni Ādažos: Vakarlēpis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 24. oktobrī. Skatīts: 2019. gada 13. janvārī.