Pāriet uz saturu

Vladimirs Ļeņins

Labot saites
Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Ļeņins)
Šis raksts ir par par PSRS dibinātāju. Par viņa brāli skatīt rakstu Aleksandrs Uļjanovs.
Vladimirs Ļeņins
Владимир Ленин
PSRS Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs
Amatā
1922. gada 30. decembris — 1924. gada 21. janvāris
Priekštecis amats izveidots
Pēctecis Aleksejs Rikovs
Dzimšanas dati 1870. gada 22. aprīlī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Simbirska, Krievijas Impērija
Miršanas dati 1924. gada 21. janvārī (53 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Gorki, Krievijas PFSR, PSRS
Politiskā partija Krievijas Komunistiskā partija
Reliģija ateists
Paraksts

Vladimirs Uļjanovs, biežāk pazīstams kā Ļeņins (krievu: Владимир Ильич Ленин; dzimis 1870. gada 22. aprīlī [v.s. 10. aprīlī] Simbirskā, miris 1924. gada 21. janvārī Gorkos pie Maskavas), bija Krievijas revolucionārs, boļševiku partijas līderis, pirmais PSRS vadītājs un ļeņinisma ideoloģijas dibinātājs. Tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta ietekmīgākajiem politiķiem.

Darbība līdz Oktobra revolūcijai

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Krievijas Impērijas vidienes provinces pilsētā Simbirskā (mūsdienu Uļjanovskā) skolu inspektora Iļjas Uļjanova un viņa sievas Marijas, dzimušas Blankas, ģimenē. Viņa tēva dzimta bija cēlusies no Pievolgas zemniekiem, bet mātes izcelsme no jauktas ebreju-vācbaltiešu dzimtas ilgu laiku tika noklusēta.[1] 1887. gadā Uļjanovu izslēdza no Kazaņas Universitātes radikālo uzskatu dēļ. Tajā pašā gadā viņa brāli Aleksandru Uļjanovu sodīja ar nāvi par atentātu pret imperatoru Aleksandru III. Uļjanovs turpināja mācības pašmācības ceļā un 1891. gadā ieguva jurista licenci. Strādājot kā jurists Sanktpēterburgā, viņš iepazinās ar Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa darbiem. Tā kā marksisms Krievijā bija aizliegts, drīz vien Ļeņinu apcietināja un ieslodzīja cietumā uz gadu, bet pēc tam izsūtīja uz Sibīriju. 1898. gada jūlijā Sibīrijā Ļeņins apprecēja revolucionāri Nadeždu Krupskaju. 1899. gadā tika publicēts viņa darbs "Kapitālisma attīstība Krievijā". 1900. gadā Ļeņinam tika ļauts atgriezties no Sibīrijas. Tūlīt pēc tam Ļeņins izceļoja uz Eiropu, kur viņš sāka organizēt marksistu laikraksta Iskra izdošanu un kļuva par vienu no vadošajiem Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) biedriem. 1903. gadā pēc Ļeņina disputa ar citu ievērojamu KSDSP biedru Jūliju Martovu, partija sašķēlās divās frakcijās — radikālajā (boļševikos (lieliniekos)) un mērenajā (meņševikos (maziniekos)).

Pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas 1907. gadā Ļeņins pārcēlās uz Somijas lielhercogisti, kur politiskais režīms bija liberālāks nekā pārējā Krievijas Impērijā. Ļeņins ceļoja arī pa Eiropu, apmeklējot daudzus sociālistu pasākumus, dažādos laika periodos uzturoties Londonā, Parīzē un Pirmā pasaules kara laikā Ženēvā. Sākoties karam, pamazām sabruka Otrā Internacionāle, jo daudzas Eiropas sociālistu partijas atbalstīja savu valstu valdības kara jautājumā. Ļeņina boļševiki bija viena no nedaudzajām grupām, kas stingri uzstājās no šķiriskajām, nevis nacionālajām pozīcijām.

Pēc imperatora Nikolaja II gāšanas Februāra revolūcijā Ļeņins no Ženēvas atgriezās Krievijā. Vēsturnieki uzskata par ļoti ticamu, ka šo Ļeņina soli finansiāli atbalstījusi Vācijas valdība, lai novājinātu savu pretinieku — Krieviju. Viņš kļuva par boļševiku līderi un publicēja savas "Aprīļa tēzes", kurās runā par Kerenska pagaidu valdības kļūdām un izvirza mērķi gāzt šo valdību un nodibināt proletariāta diktatūru. 1917. gada jūlijā Ļeņinu apsūdzēja sadarbībā ar vāciešiem un viņš bija spiests slēpties Somijā.

Pēc Oktobra revolūcijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada oktobrī boļševiki ar Ļeņinu un Trocki priekšgalā veica apvērsumu un pārņēma varu Krievijā.

1917. gada 8. novembrī Ļeņins kļuva par Tautas Komisāru padomes priekšsēdētāju (premjerministru). 1918. gada 3. martā tika noslēgts separāts Brestļitovskas miera līgums starp Krieviju un Vāciju. Krievija izstājās no Pirmā pasaules kara, tomēr zaudēja ievērojamas teritorijas (mūsdienu Baltijas valstis, Baltkrieviju, Ukrainu). Ļeņins padzina demokrātiski ievēlēto Satversmes sapulci, kurā boļševiki bija mazākumā, un aizliedza citas politiskās partijas. Drīz pēc Berlīnes papildvienošanās parakstīšanas 1918. gada 30. augustā Ļeņinu atentātā ievainoja esere Fanija Kaplāne.

Krievijas pilsoņu kara laikā Ļeņins ieviesa kara komunismu. Pēc kara beigām, mēģinot glābt ekonomiku, tika ieviesta jaunā ekonomiskā politika (NEPS), kas atļāva ierobežotu privātu uzņēmējdarbību.

Saasinoties veselības problēmām, pēc smadzeņu triekas 1922. gada maijā Ļeņins kļuva paralizēts. Pēc trešās triekas 1923. gada martā viņš zaudēja jebkādas kustības un runas spējas. Ļeņina ceturtā trieka 1924. gada 21. janvārī bija nāvējoša. Kā citi viņa nāves iemesli ir minēti noindēšana vai sifilisa komplikācijas.[2]

Pēc nāves

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ļeņins pēc savas nāves tika iebalzamēts un viņa mūmiju ievietoja mauzolejā Maskavas centrālajā laukumā (Sarkanajā laukumā). Ļeņina mauzolejs kļuva par PSRS centrālo tribīni, no kuras svētkos un citos svinīgos gadījumos valsts amatpersonas sveica iedzīvotājus. Pēc 1991. gada ar dažādu intensitāti noritējušas diskusijas par iespēju Ļeņina ķermeni apbedīt.

Tūlīt pēc Ļeņina nāves izveidojās Ļeņina personības kults. Daudzas pilsētas, rūpnīcas utt. tika nosauktas Ļeņina vārdā. PSRS laikā gandrīz katrā kaut cik ievērojamā pilsētā centrālā iela bija nosaukta Ļeņina vārdā, bet pilsētas centrā bija Ļeņina piemineklis.

Padomju daiļradē tika ieviests Ļeņiniānas jēdziens (Лениниана), kas ietver Ļeņina tēla cildināšanai veltītus mākslas darbus: lugas, kinofilmas, grāmatas, muzikālus sacerējumus, gleznas, plakātus. Kādreiz ļeņiniāna veidoja veselu industriju.[3] Tā kinomākslā pie šīs tēmas strādāja Dziga Vertovs ("Trīs dziesmas par Ļeņinu", 1934), Mihails Romms ("Ļeņins Oktobrī" 1965, "Vladimirs Iļjičs Ļeņins", 1948), Sergejs Jutkevičs ("Stāsti par Ļeņinu" 1957, "Ļeņins Polijā" 1965, "Ļeņins Parīzē" 1981). Glezniecībā izceļas Josifs Brodskis ("Ļeņins un manifestācija" 1919, "Ļeņina uzstāšanās Putilova rūpnīcā" 1929, "Ļeņins Smoļnijā" 1930 u.c.). Ļeņina vizītei Rīgā krievu mākslinieks Vasilijs Kirillovs veltīja gleznu "Ļeņina ierašanās Rīgā 1900. gada aprīlī".[4]

1950. gadā Rīgā Brīvības un Elizabetes ielu krustojumā pēc Ernesta Štālberga projekta tika uzcelts Ļeņina piemineklis. Piemineklis 1991. gada septembrī demontēts un aizvests nezināmā virzienā.[5]

Galvenās Ļeņina idejas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Komunistiskajai partijai nav jāgaida Marksa paredzējumu piepildīšanās, bet aktīvi jādarbojas kapitālisma iznīcināšanā. Partijai jābūt disciplinētai un stingri vadāmai.
  • Kapitālisms ir iegājis savā pēdējā stadijā — imperiālismā. Tā kā imperiālistiskās varas jau ir sadalījušas pasauli, kari ir neizbēgami, kamēr eksistē kapitālisms.
  • Revolūcija nenotiks visā pasaulē vienlaicīgi, bet gan imperiālisma visvājākajā posmā (Krievijā). Pēc tam darbaļaužu vara palīdzēs citu valstu strādniekiem atbrīvoties no kapitālisma.
  • Pēc kapitālisma nav iespējama tūlītēja pāreja uz komunismu, būs pārejas posms — sociālisms.
  • Nav tādas vispārcilvēciskās morāles, morāle vienmēr ir šķiriska.
  • Taktikā varas sagrābšanai visbūtiskākais ir sagrābt sakaru infrastruktūru — pastu, telegrāfu, tiltus.

Kā radies Ļeņina pseidonīms

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv vairāki uzskati par V. Uļjanova vispazīstamākā pseidonīma rašanos. To mēdz saistīt ar Ļenas upi, ar abatiju Kloster Lehnin Vācijā. Padomju laikā īstā vārda izcelsme netika izplatīta starp padomju pilsoņiem.

V. Uļjanovam tika sagādāta Nikolaja Ļeņina, kurš bija ļoti vecs vai jau miris, pase ar pārlabotu dzimšanas datumu (tālaika pasēs nebija fotogrāfiju), lai viņš varētu bez problēmām izbraukt no Krievijas Impērijas.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vladimirs Ļeņins

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Ļeņina māsa Anna par Blanku ģimenes cilmi rakstīja šādi: Старшие не могли нам выяснить этого. Фамилия казалась нам французского корня, но никаких данных о таком происхождении не было. У меня лично довольно давно стала являться мысль о возможности еврейского происхождения, на что наталкивало, главным образом, сообщение матери, что дед родился в Житомире — известном еврейском центре. Бабушка — мать матери — родилась в Петербурге и была по происхождению немкой из Риги. ("Vecākie mums to nespēja izskaidrot. Uzvārds likās franču cilmes, bet nekādu datu par to nebija. Man personīgi jau sen parādījās doma par iespējamo ebreju izcelsmi, uz ko galvenokārt norādīja mātes norāde, ka vectēvs [Aleksandrs Blanks, pirms 1804—1870] esot dzimis Žitomirā, pazīstamā ebreju centrā. Vecmāmiņa — mātes māte [Anna Grosšopa, 1810—1838] — dzimusi Pēterburgā, pēc izcelsmes vāciete no Rīgas".)
  2. ↑ Kas nogalināja Ļeņinu? Kalifornijas universitātes neirologs izteicis jaunas proletariāta vadoņa nāves skaidrojumus Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē. latviskojums no What killed Lenin? Poison called possibility Associated Press by Alex Dominguez on May 6, 2012
  3. ↑ Aleksandrs Šabanovs, Ļeņins atgriezies // Diena, 22. aprīlis, 2006
  4. ↑ Vienā izsolē piedāvā Ļeņinu un Vairu Vīķi–Freibergu // Kasjauns ziņas, 25.02.2011
  5. ↑ «Barbara Ālīte, Rīgas Ļeņins 25 gados izkūpējis gaisā; visticamāk, sagriezts metāllūžņos // Latvijas avīze, 22. augusts, 2016». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 28. augustā. Skatīts: 2018. gada 8. jūlijā.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Aleksandrs Kerenskis (kā Krievijas Pagaidu valdības galva) 		PSRS Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs
1917—1924 		Pēctecis:
Aleksejs Rikovs
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vladimirs_Ļeņins&oldid=4087052"