Pāriet uz saturu

Ūpis

Vikipēdijas lapa
Ūpis
Bubo bubo (Linnaeus, 1758)
Ūpis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaPūčveidīgie (Strigiformes)
DzimtaPūču dzimta (Strigidae)
ĢintsŪpji (Bubo)
SugaŪpis (Bubo bubo)
Izplatība
Ūpis Vikikrātuvē

Ūpis jeb Eirāzijas ūpis (Bubo bubo) ir liela auguma pūču dzimtas (Strigidae) plēsīgais putns, kas pieder ūpju ģintij (Bubo). Tam ir 16 pasugas,[1] no kurām Latvijā sastopams Eiropas ūpis (Bubo bubo bubo).[2] Latvijas Sarkanajā grāmatā ūpis iekļauts kopš 1980. gada.[3]

Ūpis ir plaši izplatīts Eirāzijas lielākajā daļā, izņemot Sibīrijas ziemeļus un Āzijas dienvidu daļu. Tas nav sastopams arī Francijas ziemeļos, Britu salās, Īrijā un Skandināvijas ziemeļos. Ūpis ir nometnieks un ziemo ligzdošanas areālā. Nominālpasuga Eiropas ūpis izplatīts Eiropas centrālajā un ziemeļu daļā no Spānijas ziemeļiem līdz Ņižņijnovgorodai Krievijā. Eiropā sastopamas vēl 3 pasugas: Krievijas ūpis (B.b.ruthenus) mājo Krievijā uz austrumiem no nominālās pasugas līdz Urāliem un Volgas baseina lejtecei; Turcijas ūpis (B.b.interpositus) mājo no Rumānijas un dienvidu Ukrainas uz austrumiem līdz Volgas deltai un uz dienvidiem līdz Tuvajiem Austrumiem; Spānijas ūpis (B.b.hispanus) mājo Pireneju pussalas dienvidu daļā.[2]

Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ūpis Latvijā ir samērā rets ligzdotājs

Latvijā ūpis mūsdienās ir samērā rets ligzdotājs un nosacīts nometnieks, jo ziemas periodā var klejot barošanās vietu meklējumos. Tas pamatā sastopams skuju koku vai jauktu koku mežos gar jūras piekrasti, Gaujas krastos, pie lielākajiem ezeriem un piepilsētu mežos.[2] Tomēr mūsdienu Latvijas ūpja populācija sastāv no trim atsevišķām grupām: mežos ligzdojošie, Gaujas un tās pieteku smilšakmens klintīs ligzdojošie un ar atkritumu izgāztuvēm un kažokzvēru audzētavām saistītie un to apkārtnē ligzdojošie. Trešā grupa teritoriāli integrējusies galvenokārt pilsētu un apdzīvotu vietu apkaimēs, kur visai veiksmīgi adaptējusies pat daļēji urbanizētas vides apstākļiem.[3] Pēdējā laikā Latvijā ap Rīgu ir vislielākā ūpju koncentrācija, jo izgāztuvēs ir ļoti daudz barības. Ūpis tur medī ežus, kaķus un žurkas. Rīgas apkārtnē ir arī veci, aizsargāti priežu meži, kuros ūpis ligzdo.[4]

Līdz 19. gadsimta otrajai pusei ūpis Baltijā un Latvijā tika uzskatīts par samērā parastu ligzdotāju, kurš sastopams visos lielākajos mežu masīvos. Taču jau ap 19./20. gadsimta miju sakarā ar ūpja masveida vajāšanu daudzviet tika novērots dramatisks skaita kritums. Otrā pasaules kara laikā un pēckara perioda sākumā ūpja populācija nonāca savā viszemākajā līmenī. Pēc 1970. gada datiem Latvijā ligzdoja ne vairāk kā 20 pāri.[3] Ligzdotāju skaits 20. gadsimta otrajā pusē pieaudzis no aptuveni 20 pāriem līdz 60—80 pāriem 21. gadsimtā. Iespējams, ka pēdējos gados sākusies skaita lejupslīde vairāku nelabvēlīgu faktoru ietekmē.[2] 2005. gadā smilšakmens klintīs ligzdojošie veidoja 6% no visiem Latvijas ūpjiem, urbanizētās vides 20—30%, bet pārējie bija mežos ligzdojošie.[3] Līdz ar mežu izciršanu ūpis zaudē arvien vairāk sev piemērotu kvalitatīvu ligzdošanas biotopu. Šādos ekoloģiskajos apstākļos nākotnē ievērojami pieaugs mākslīgo ligzdu loma.[3]

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Virs galvas ūpim ir spalvu pušķi — "austiņas", kas kalpo dekorācijai
Ūpim ir gari, melni nagi

Ūpis ir liels un spēcīgs putns, kas ir viens no lielākajiem pūču dzimtas plēsīgajiem putniem. Daudzos informācijas avotos tiek rakstīts, ka tas ir lielākais pūču dzimtas putns, tomēr zivjūpis (Bubo blakistoni) reizēm ir smagāks kā ūpis, bet ziemeļpūce (Strix nebulosa) var būt garāka. Ūpja ķermeņa garums ir 60—75 cm[5] (ziemeļpūces ķermeņa garums 61—84 cm[6]), Latvijā dzīvojošiem ūpjiem 65—70 cm.[4] Spārnu plētums 160—188 cm,[5] bet lielākajiem indivīdiem tas var sasniegt 2 metrus.[7] Mātītes kā tas raksturīgs plēsīgajiem putniem ir lielākas nekā tēviņi. Tēviņa masa ir 1,5—2 kg, mātītes 2,3—3 kg,[4] bet lielāko indivīdu masa var sasniegt 4 kg[7] (lielākie zivjūpji var sasniegt 4,6 kg[8]).

Ja savā starpā salīdzina ūpja pasugas, tad lielākās ir tās, kas mājo vistālāk uz ziemeļiem. Pasugas savstarpēji salīdzina, mērot spārna garumu, lai gan detalizēti pētījumi nav veikti visām pasugām. Vismazākais ir Irānas ūpis (B. b. nikolskii), kas mājo tuksnešainajos Irākas, Irānas, Pakistānas un Afganistānas reģionos. Irānas ūpja spārna garums ir 37,8—46 cm. Toties vislielākais ir Jeņisejas ūpis (B. b. yenisseenis), kas mājo no Sibīrijas centrālās daļas līdz Mongolijas ziemeļiem. Spārna garums ir 44,3—51,8 cm.[9]

Ūpis ir masīvi veidots putns ar mucveidīgu ķermeni, platiem spārniem, spēcīgām kājām un knābi. Apspalvojums ūpim ir brūni-pelēki vai dzeltenbrūni raibs, kas uz vēdera ir gaišāks kā uz muguras. Tā rīkles apspalvojums ir balts un ūpis to izmanto savstarpējai komunikācijai.[5] Acis lielas, oranžas, atrodas vienā plaknē un redz vienā virzienā, bet ūpim ir ļoti elastīgi kakla skriemeļi, tāpēc tie spēj pagriezt galvu pa 270 grādiem.[4] Uz galvas gari spalvu pušķi, kas tēviņiem parasti ir stāvāki nekā mātītēm. Jauniem ūpjiem galvas pušķi ir mazāk attīstīti.[5]

Valda aplams uzskats, ka ūpji dienā nekā neredz. Ūpji redz, turklāt labāk nekā cilvēks un naktī redz daudz reižu labāk nekā cilvēks dienā. Tomēr medījot ūpji pamatā izmanto dzirdi. To īstās ausis nav redzamas, tās atrodas sejas spoguļa malās kā ļoti garas, plašas atveres, turklāt tās nav simetriskas — viena auss atrodas zemāk, otra augstāk, lai varētu noteikt precīzu trokšņa izcelšanās vietu.[4]

Uzvedība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Galvenā ūpja barība ir dažādie grauzēji

Ūpis pamatā ir aktīvs krēslas un nakts stundās. Tā lidojums ir kluss, lēns un visbiežāk zems. Spārnus ūpis sasit reti, izmantojot gaisa straumes, ilgstoši planējot. Ūpja tēviņam ir raksturīgs dziļš, monotons "uhū", kas biežāk dzirdams agri pavasarī vai ziemas beigās. Mātītes ūjināšana ir augstākā tonī. Ūpi visvieglāk pamanīt, izdzirdot tā balsi, jo dienā tas maskējas no ienaidniekiem.[4] Barību tas meklē klajumā, labi redzamā vietā, ezerā vai izgāztuvēs.[4]

Parasti ūpji dzīvo klinšainos apvidos, skujkoku mežos un arvien biežāk tos var novērot Eiropas pilsētās uz augstceltnēm. Ūpis atkarībā no pasugas sastopams arī augstkalnos (līdz 2500 metriem virs jūras līmeņa Eiropā un līdz 4500 metriem virs jūras līmeņa Āzijā), taigā, stepē un pustuksnešos.[5]

Barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūpis pamatā medī mazus zīdītājus, kas sver 200—2000 g.[10] Tie ir dažādi grauzēji, piemēram, strupastes, žurkas, peles, truši, zaķi, bet tie var būt arī plēsīgi dzīvnieki, piemēram, kaķi, zebiekstes, eži un citi. Retos gadījumos medījums var sasniegt pieaugušas lapsas un jauna briedēna lielumu, līdz pat 17 kg.[11] Otra nozīmīga grupa, ko medī ūpis, ir dažādie putni. Par upuri var kļūt jebkuras sugas putns, bet visbiežāk tiek nomedītas vārnas, irbes, dzeņi, gārņi, pīles, dažādi jūras putni un zosis.[12] Tiek medīti arī citi plēsīgie putni, piemēram, vistu vanags vai lielais piekūns, vai jebkura cita pūce.[13] Pie iespējas ūpis neatsakās arī no dažādiem rāpuļiem, piemēram, čūskām un ķirzakām. Ūpis medī arī vardes, zivis un pat lielus kukaiņus un sliekas.[9]

Medījumu ūpis parasti noskata, sēžot uz kāda paaugstinājuma. Līdzko medījums ir pamanīts, tas klusi un ātri uzbrūk. Visbiežāk ūpis upuri nogalina ar spēcīgajiem nagiem vai ar knābja sitienu pa galvu. Tad medījums tiek aiznests uz klusāku vietu. Mazākos upurus ūpis norij veselus, bet lielākos saplosa gabalos. Ja medījums ir smagāks par 3,5 kg, tas tiek apēsts uz zemes.[9] Lai arī visbiežāk ūpis medī upurus, kas atrodas uz zemes, tas reizēm nomedī arī putnus lidojumā.

Ligzdošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jaunie ūpji ligzdas tuvumā
Briesmu gadījumos ūpis sabožas, lai izskatītos lielāks
Ūpis mājo arī augstkalnos

Ūpji veido monogāmus pārus, kuri saglabājas uz visu mūžu.[4] Gadā pārim ir viens perējums un ligzdošanas vieta var tikt izmantota vairākus gadus no vietas.[5] Latvijā ūpis ligzdo uz zemes, visbiežāk pie koka saknēm, bedrē vai ieplakā, bet tas ligzdo arī smilšakmens alās vai koka dobumā, kas notiek ļoti reti. Dažreiz ūpis ligzdo arī citu putnu ligzdās.[4] Citur pasaulē ūpis parasti ligzdo uz klinšu radzēm un alās. Reizēm tas ieņem citu putnu pamestās ligzdas, visbiežāk tās ir vārnas vai klinšu ērgļa ligzdas. Dējumā parasti ir 2 – 4 baltas, apaļas olas, lai gan ikgadējo vairošanos ietekmē barības daudzums. Dējumā var būt arī tikai viena ola. Inkubācijas periods ilgst 34 – 36 dienas. Perē tikai mātītes, bet mazuļus aprūpē abi vecāki. Kamēr mātīte perē, tēviņš medī un to baro. Ūpis ir ļoti jūtīgs pret traucējumiem un var pamest ligzdu ar mazuļiem.[4]

Kad mazuļi izšķiļas, tiem acis ir ciet. Tās atveras 2 dienu vecumā. Mātīte mazuļus silda apmēram 2 nedēļas, bet paliek ar tiem ligzdā pirmās 4—5 nedēļas. Tēviņš medī un baro visu ģimeni. Pirmās 2—3 nedēļas medījums tiek atstāts mātītei, kura to saplosa mazos gabaliņos un izbaro mazuļiem, vai arī mazākus upurus tēviņš uzreiz atdod mazuļiem. Kad mazuļi sasniedz 3 nedēļu vecumu, tie jau spēj paši saplosīt medījumu kumosos. Sasniedzot 5 nedēļu vecumu, mazuļi sāk staigāt ap ligzdu, bet 52 dienu vecumā sāk lidot pirmos metrus. Kad mazuļi paaugušies, mātīte sāk medīt un pienest barību tāpat kā tēviņš. Lai arī jaunie putni jau lido, vecāki tos aprūpē vēl 3—4 mēnešus. Vecums, kad jaunie putni sāk kļūt patstāvīgi, ir apmēram 170 dienas.[5] Dzimumbriedumu ūpis sasniedz viena gada vecumā, bet tā mūža garums var sasniegt 21 gadu vai vairāk savvaļā, bet 60 gadus nebrīvē.[5]

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūpim ir 16 pasugas:[1][14]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 World Bird List: Owls, 2019
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 «Ornitofaunistika: Ūpis Bubo bubo». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 25. augustā.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Juris Lipsbergs "Kas notiek ar ūpi Bubo bubo Latvijā?", 2010.
  4. ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 «Ūpis (Bubo bubo) — Raksti par dabu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 27. martā. Skatīts: 2013. gada 25. augustā.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 5,7 «ARKive: Eurasian eagle-owl (Bubo bubo)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 6. augustā. Skatīts: 2013. gada 26. augustā.
  6. ↑ World Association of Zoos: Great Grey Owl[novecojusi saite]
  7. ↑ 7,0 7,1 «World Association of Zoos: Great eagle owl». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2013. gada 26. augustā.
  8. ↑ World's Largest Owl
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 Owls of the World by Konig, Weick & Becking. Yale University Press (2009), ISBN 0-300-14227-7
  10. ↑ Schuchmann (1999). Eurasian Eagle Owl (Bubo bubo). pp. 186 in: del Hoyo, Elliott & Sargatal, eds (1999). Handbook of the Birds of the World. Vol. 5. Lynx Edicions, Barcelona. ISBN 84-87334-25-3
  11. ↑ Andrews, Peter (1990) Owls, Caves, and Fossils: Predation, Preservation, and Accumulation of Small Mammal Bones in Caves, with an Analysis of the Pleistocene Cave Faunas from Westbury-sub-Mendip, Somerset, UK University of Chicago Press. 231pages. ISBN ,
  12. ↑ Owl Pages: Eurasian Eagle Owl - Bubo bubo
  13. ↑ Animal Records by Mark Carwadine. Sterling (2008), ISBN 1-4027-5623-2
  14. ↑ Avibase: Bubo bubo

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ūpis&oldid=4134364"