Elzasa

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Elzasa
Alsace
—  Francijas reģions  —
Flag of Elzasa
Karogs
Coat of arms of Elzasa
Ģerbonis
Elzasas atrašanās vieta Francijā
Elzasas atrašanās vieta Francijā
Administratīvais centrs Strasbūra
Valsts Karogs: Francija Francija
Departamenti 2:
Augšreina
Lejasreina
Platība 
 - Kopējā 8 280 km²
Iedzīvotāji (2010. gadā)
 - Kopā 1 851 443
 - Blīvums 223,6/km²
Laika josla CET (UTC+1)
 - Vasaras laiks (DST) CEST (UTC+2)
Mājaslapa: www.region-alsace.eu

Elzasa (franču: Alsace, elzasiski: Alzas, vācu: Elsass, pirms 1996. gada vāciski: Elsaß) ir viens no Francijas 26 reģioniem un atrodas pie Francijas austrumu robežām, robežojoties ar Vāciju un Šveici. Elzasas gadministratīvais centrs ir Strasbūra.

Sākotnēji Elzasa ir bijusi Svētā Romas impērijas sastāvā, taču vēlāk, starp 17. un 20. gadsimtu, nemitīgi ir bijusi vai nu Vācijas, vai Francijas sastāvā.

Lai arī tradicionāli šis reģions ir vāciski runājošs, katrs elzasietis mūsdienās runā franciski, un, aptuveni 25% no Elzasas iedzīvotājiem runā tekoši elzasiski vai vāciski un izmanto to kā savu otro valodu. 17. gadsimtā, karalis Luijs XIV pakāpeniski pievienoja Elzasu Francijai un pasludināja to par Francijas provinci.

Ģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lac Blanc

Elzasa ir 8,283 km² liela, līdz ar to, tas ir mazākais reģions Francijā. Reģiona austrumu daļā, pie Reinas, ir līdzenumi, bet rietumu daļā plešas Vogēzu kalni.

Elzasa sastāv no diviem departamentiem - Augšreinas (Haut-Rhin) un Lejasreinas (Bas-Rhin). Ziemeļos un austrumos Elzasa robežojas ar Vāciju, dienvidos ar Šveici un Burgundijas reģionu, rietumos ar Lotringas reģionu.

Elzasā ir ļoti daudz mežu, galvenokārt Vogēzu kalnos un Lejasreinā. Reģionā ir arī dažas ielejas. Elzasas augstākais punkts ir Granbalons (Le Grand Ballon) Augšreinā, kurš ir 1426m augsts.

Šajā reģionā ir puskontinentāls klimats ar aukstām un sausām ziemām, taču karstām vasarām, jo Vogēzi aiztur nokrišņus no rietumiem.

Kolmāras pilsētā ir saulains mikroklimats un tā ir otra sausākā pilsēta Francijā. Šāds klimats ir ļoti draudzīgs vīnogu audzēšanai, tāpēc šeit tiek ražots Elzasas vīns (Vin d'Alsace).

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romiešu Elzasa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienkāršā elzasiešu lauku dzīve

Aizvēstures laikos Elzasu apdzīvoja galvenokārt klejotāju un mednieku ciltis, bet ap 1500.g.p.m.ē., ķelti sāka apdzīvot šo reģionu, nolīdzinot un apstrādājot zemi. Ap 58.g.p.m.ē. iebruka romieši un izveidoja Elzasu kā vīnogu audzēšanas centru. Lai aizsargātu šo augstvērtīgo rūpniecību, romieši būvēja dažādus nocietinājumus un veidoja militārās nometnes, kas vēlāk attīstījās par komūnām un ir apdzīvotas vēl šodien. Kamēr Elzasa bija Romas impērijas sastāvā, tā bija daļa no Augšvācijas provinces (Germania Superior).

Franku Elzasa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar Romas impērijas sabrukumu, Elzasa kļuva par alemaņņu teritoriju. Alemaņņi bija zemnieku tauta. Alemaņņu valoda veido mūsdienu elzasiešu valodas pamatus. 5.gs. franku karalis Kloviss I un franki līdz ar Tolbiakas kauju padzina alemaņņus no Elzasas, kas tika iekļauta Austrāzijas karalistes sastāvā. Pateicoties Klovisa Merovingiskajām pārmaiņām visi iedzīvotāji tika kristīti. Elzasa palika franku kontrolē līdz, pildot 842. g. Starsbūras zvērastu, 843. g. tika sadalīta pamatojoties uz Verdunas līgumu; Kārļa Lielā mazdēli sadalīja karalisti trijās daļās. Zemās valstis, Elzasa un Lotringa vaidoja jauno franku Vidējo karalisti, kuru vadīja jaunākais mazdēls Lotārs. Lotārs mira 855. gadā un viņa karaliste tika sadalīta trijās daļās. Lotringa tika atdota Lotāra dēlam. Pārējas daļas tika sadalītas starp Lotāra brāļiem - Kārli Plikpauraino (Rietumfranku karlistes vadoni) un Ludvigu Vācieti (Austrumfranku karalistes vadoni). Lotringas karaliste bija īslaicīga. Reģions, kurš vēlāk kļuva par Elzasu, kļuva par Svētās Romas Impērijas sastāvdaļu kā daļa no Švābijas hercogistes, pamatojoties uz 870. g. Mērsenes līgumu.

Elzasa Svētās Romas impērijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

La Petite France, Strasbūra

Šajā laikā viss reģions sāka sadalīties nelielās daļās, pamazām nostiprinoties feodālajai iekārtai. Pateicoties Hohenštaufenes karaļu dinastijai, Elzasa 12. un 13. gadsimtā piedzīvoja lielu labklājību. Frederiks I izveidoja Elzasu kā provinci, kuru pārvaldīja ipaši, nedižciltīgi tautas kalpi. Provincei bija arī sava provinciālā tiesa (Landgericht) un centrālā pārvalde, kas bija izvietota Hāgenavā. Frederiks II iecēla Strasbūras bīskapu, lai tas pārvalda Elzasu, taču ar bīskapa autoritāti sacentās arī grāfs Rūdolfs no Hābsburgu dinastijas, kurš savas tiesības saņēma no Frederika II dēla Konrāda IV. Strasbūra pamazām sāka izplesties un kļuva par apdzīvotāko un ekonomiski nozīmīgāko pilsētu reģionā. 1262. gadā, pēc ilgām nesaskaņām starp valdošajiem bīskapiem, pilsētas iedzīvotāji ieguva jaunu statusu - Impērijas Brīvpilsēta. Kā pieturas punkts Parīzes-Vīnes-Austrumu tirdzniecības ceļā, arī kā osta Reinas krastā, savienojot Vācijas dienvidus un Šveici ar Nīderlandi, Angliju un Skandināviju, Strasbūra kļuva par nozīmīgu politisku un ekonomisku centru reģionā. Tādas pilsētas, kā Kolmāra un Hāgenava arī sāka augt ekonomiskajā nozīmē un ieguva kaut ko līdzīgu autonomajam statusam "Dekopolē" vai "Dekapolisā", desmit brīvpilsētu federācijā.

14. gadsimtā Elzasas labklājība izbeidzās, jo daudzas ziemas bija īpaši bargas, sliktas ražas vairākus gadus pēc kārtas, un pār reģionu nāca "Melnā Nāve" jeb mēris. Pie šīm grūtībām tika vainoti ebreji, tādējādi radās grautiņi 1336. gadā. un 1339. gadā. Turpinoties neveiksmēm, 1356. gadā reģionu piemeklēja viena no lielākajām zemestrīcēm - Reinas plaisas zemestrīce. Labklājība atgriezās līdz ar Hābsburgu dinastijas valdīšanu renesanses laikā.

Turpmākajos gados Elzasā un pamazām arī lielākajā daļā Eiropas, vācu kundzība sāka samazināties. Francija uzsāka agresīvu politiku, un sāka izplesties austrumu virzienā - vispirms līdz Ronas upei, vēlāk jau līdz Mēzas upei, un kad līdz šīm upēm Francijas vara bija nostiprinājusies, tie nolēma iet tālāk - līdz Reinai. Un 1299. gadā Francija ierosināja alianses kāzas ar Vāciju. Viņi piedāvāja iespēju saprecināt franču Filipa IV māsu ar vācu Alberta I dēlu, ar Elzasu pūrā, taču šis piedāvājums neīstenojās. Nākamā gadsimta laikā Francija bija ļoti militāri novājināta 100 gadu kara dēļ, tāpēc viņu mērķis - iegūt savos valdījumos teritorijas līdz Reinas upei nepiepildījās. Bet, līdz ar 100 gadu kara beigām, Francija atkal vēlējās sasniegt savu mērķi, un koncentrējās galvenokārt uz to, tāpēc 1444. g. franču armija iesoļoja Lotringā un vēlāk arī Elzasā. Franči pieprasīja padoties Mecas pilsētai un Strasbūrai, vēlāk tie sāka uzbrukt arī Bāzeles pilsētai.

1469. gadā, pildot Senomēras līgumu, Austrijas erchercogs Sigismunds pārdeva Augšelzasu Burgundijas hercogam Kārlim I. Lai arī Kārlis I bija īpašnieks, visi nodokļi tika maksāti Svētās Romas imperatoram Frederikam III. Frederiks III pielietoja šos nodokļus un arī pat dinastiju kāzas tā, lai viņš iegūtu Augšelzasu savos īpašumos, tad, kad tā nonāktu Hābsburgu valdījumos. Hābsburgi arī bija Impērijas valdnieki. 1515. gadā Milūzas pilsēta pievienojās Šveices Konfederācijai un palika tās sastāvā līdz 1798. gadam.

16. gadsimtā, reformācijas laikā, Strasbūra bija bagāta kopiena. Tās iedzīvotāji pieņēma protestantismu 1523. gadā. Mārtiņš Bucers bija pirmais reformātors šajā reģionā. Viņa darbībai traucēja katoliski noskaņotie Hābsburgi, kuri vēlējās izskaust ķecerību visā Augšelzasā. Rezultātā Elzasa tika sadrumstalota mazās katoļu un protestantu teritorijās. Taču Monbeljāra, Elzasas dienvidrietumos, kas piederēja Virtembergas grāfiem, no 1397. gada saglabājās Francijā kā protestantu anklāvs līdz pat 1793. gadam.

Iekļaušanās Francijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šāda situācija saglabājās līdz 1639. gadam, kad Francija bija pakļāvusi jau lielāko daļu no Elzasas un nevēlējās, lai tā nokļūtu Spāņu Hābsburgu rokās, kuri vēlējās tīru ceļu uz saviem vērtīgajiem, bet nepakļāvīgajiem īpašumiem Spāņu Nīderlandē. Tas plašāk izpaudās 30 gadu kara (1618-1648) laikā. Ienaidnieku aplenkti un, lai iegūtu brīvāku rocību Ungārijā, Hābsburgi pārdeva Sundgavas teritoriju (lielāko daļu Augšelzasas) Francijai 1646. gadā, kura jau bija okupējusi šo reģionu. Summa bija aptuveni 1.2 miljoni talāru. Tādā veidā naids tika izbeigts, un līdz ar Vestfāles līgumu, lielākā daļa Elzasas nonāca Francijas īpašumos, izņemot dažas pilsētas, kuras saglabāja savu neatkarību. Līguma nosacījumi attiecībā uz Elzasu bija sarežģīti un pat mulsinoši; tajos ir teikts, ka nevienam Francijas karalim, un nevienam Vācijas imperātoram nevar piederēt pilnīga vara šajā reģionā, bet viens vadonis var "aizspēlēt" otru, tādējādi nodrošinot Elzasai zināmā mērā nelielu autonomijas statusu. Šīs teorijas atbalstītāji norāda uz to, ka līguma nosacījumus sastādīt tika pilnvarots Īzaks Volmārs, bijušais Elzasas kanclers. Elzasas lielākās daļas nodošana Francijai, pēc Vestfāles miera līguma 1648. g. beidzot bija sākusies. Francijai tika nodota arīdzan Lotringa, kā iekarotā teritorija Francijas un Vācijas karojumu laikā.

Karadarbība bija izraisījusi iedzīvotāju samazināšanos (galvenokārt lauku apvidos), tādēļ pēc 1648. gada ieradās daudz imigrantu no Šveices, Vācijas, Austrijas, Lotringas, Savoijas un citām vietām. Šī imigrācija turpinājās līdz 18. gs. vidum. Starp 1671. g. un 1711. g. reģionā ienāca anabaptistu bēgļi no Šveices, īpaši no pilsētas Bernes. Drīz Strasbūra kļuva par galveno agrīnās anabaptistu kustības centru.

Francija nostiprināja savus īpašumus ar Naimēgenes līgumiem 1679. gadā, kuri noteica franču kontroli pār Elzasas pilsētām. 1681. gadā Francija iebruka Strasbūrā neminot nekādu iemeslu. Šīs teritoriālās izmaiņas tika pastiprinātas Raisvikas līgumā 1697. g., ar kuru tika izbeigts Lielās Alianses karš, taču Svētā Romas impērija nepieņēma un neapstiprināja šo dokumentu līdz pat 1697. gadam. Kā vienmēr, Elzasai bija īpašs statuss Francijas karalistē. Vācu valoda vēljoprojām tika lietota vietējā pārvaldē, arī skolās. Vācu (luterāņu) Strasbūras universitāti apmeklēja daudzi studenti no Vācijas. Nantes edikts, ar kuru tika legalizēta hugenotu apspiešana Francijā, netika pasludināts Elzasā. Atšķirībā no pārējās Francijas, Elzasā valdīja reliģiskā tolerance, arīdzan Francijas valdība mēģināja šeit sekmēt katolicismu - luterāņu Strasbūras katedrāle bija jānodod katoļu rokās 1681. gadā. Vogēzu kalnos atradās robežpunkts ar pārējo Franciju, turpretim šāda robežpunkta nebija ar Vāciju. Šī iemesla dēļ uz Elzasu lielu iespaidu atstāja vācu kultūra un tā ekonomiski bija orientēta pret Vāciju līdz pat Lielajai Franču revolūcijai.

Elzasa Lielās Franču revolūcijas laikā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1789. gads atnesa Lielo Franču revolūciju, un līdz ar to arī pirmo Elzasas sadali departamentos - Augšreinā (Haut-Rhin) un Lejasreinā (Bas-Rhin). Daudzi iedzīvotāji šajā laikā veica "svētceļojumus" uz tādām vietām, kā Mariašteinas Abatija, Bāzeles pilsētas tuvumā, Šveicē, lai kristītos un/vai precētos. 18. gs. pēdējā dekādē, daudzi elzasieši nebija vienisprātis ar jakobīņiem, jo elzasiešiem simpatizēja vairāk Austrijas un Prūsijas spēki, kuri centās sagraut jaunizveidojušos revolucionāro republiku. Kad franču revololucionāru armija uzvarēja pie Reinas, desmitiem tūkstošu Elzasas iedzīvotāju bēga uz austrumiem. Kad viņiem vēlāk ļava atgriezties (dažos gadījumos ļāva tikai 1799. gadā), viņi atklāja ka daudzas viņu mājas ir konfiscētas. Šī situācija noveda līdz emigrācijai uz jaunajām zemēm Krievijas impērijā no 1803-1804.gadam, vēlāk arī 1808.gadā. Diezgan skaudru atstāstu no paša piedzīvotā var izlasīt J.V.Gētes grāmatā "Hermanis un Dorotija".

Reaģējot uz Napoleona I atjaunošanos, 1814. un 1815. gadā Elzasu okupēja ārvalstu karaspēks. Aptuveni 280 000 karavīru un 90 000 jātnieku vienā Lejasreinas departamentā vien. Šai okupācijai bija ļoti negatīva ietekme uz tirdzniecību un ekonomiku reģionā kopš vecie zemes tirdzniecības ceļi tikai nomainīti uz jauniem tirdzniecības ceļiem starp Atlantijas okeāna un Vidusjūras ostām.

Populācija reģionā auga ļoti ātri - no 800 000 iedz. 1814.g. līdz pat 914 000 iedz. 1830.g. un pat 1 067 000 iedz. 1846.gadā. Radās tādi faktori, kā bads, dzīvesvietu trūkums un bezdarbs jauniem cilvēkiem. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka cilvēki bēga ne tikai uz Krieviju, bet arī pieņēma izdevīgus piedāvājumus no Austrijas impērijas. Austrija bija atkarojusi jaunas zemes Austrumeiropā no Osmaņu impērijas, piedāvājot kolonistiem pārvaldīt šīs jaunās zemes. Daudzi elzasieši aizkuģoja pat līdz ASV, jo tur vergu turēšana tika aizliegta un bija jāpieņem jauni darbinieki kokvilnas plantācijās.

Starp Franciju un Vāciju[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elzasiešu sieviete tradicionālajā tērpā

Franču-Prūšu karā (1870-1871) Franciju sakāva prūšu armija. Notiekot Vācijas impērijas apvienošanai Prūsijas vadībā, Oto fon Bismarks pievienoja Elzasu un Ziemļlotringu jaunizveidotajai Vācijas impērijai 1871. gadā. Elzasas-Lotringas teritorija tika vadīta tieši no impērijas valdības Berlīnē, un tai ap 1911. gadu tika piešķirts zināmā mērā autonomijas statuss. Aptuveni 50 000 šī reģiona iedzīvotāji (no aptuveni miljona ar pusi) emigrēja uz Franciju.

Hindenburgas vācu pastmarkas, kurās minēts nosaukums "Elsaß" (izgatavotas 1940.g.)

Elzasa palika Vācijas sastāvā pat pēc 1. Pasaules kara, un tikai ar Versaļas līgumu tā tika atdota Francijai.

Attiecīgi, Elzasa-Lotringa pasludināja savu neatkarību kā Elzasas-Lotringas Republika, taču tā nevarēja cīnīties pretim frančiem, kuri to pārņēma nedēļu pēc pasludināšanas.

Pēc 1. Pasaules kara vācu identitāte Elzasā tika krasi samazināta, jo tika izraidīti vācieši, kas šeit dzīvoja jau kopš 1871. gada. Vācu valoda tika aizliegta, turpretim tika uzspiesta franču valodas lietošana.

2. Pasaules kara laikā, reģions tika ātri vien pievienots atpakaļ Vācijas Trešajam Reiham 1940. gadā. Elzasa tika pievienota Bādenei, bet Lotringa - Zārai. Pievienošanas procesā tika apstādināta vērienīgā antivāciskā politika, iesaistot nacistu stingro diktatūru, kuru ienīda vairums reģiona iedzīvotāju. Vācijas valdība nekad neapstirināja formāli šo pievienošanu. Francija 1944. gadā atguva kontroli pār šo karā izpostīto reģionu un atkal iedibināja savu politiku, par obligātu franču valodas lietošanu, bet šoreiz ar stingru nelokāmību. Piemēram, no 1945.-1984. gadam, vācu valoda laikrakstos šajā reģionā tika samazināta līdz minimumam - 25%.

Pēdējos gados, kad nacionālās emocijas ir mazinājušās, kulturālā brīvība ir atjaunojusies. Piemēram, daudzu iedzīvotāju iniciatīva veicināt vācu valodas mācīšanu gan bērnudārzos, gan skolās tiek augstu novērtēta no Francijas valdības puses.

Laika ass[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gads(i) Notikums Valdīja Oficiālā valoda
5400.—4500.g.p.m.ē. Līnijveida keramikas kultūras
2300.—750.g.p.m.ē. Zvankausu kultūras
750.—450.g.p.m.ē. Halštates agrīnā dzelzs laikmeta kultūra (senie ķelti)
450.—58.g.p.m.ē. Ķelti/galli nocietinājušies visā Gallijā, Elzasā; ir pierādīta arī tirdzniecība ar Grieķiju Ķelti/galli Ķeltu un gallu
58. / 44.g.p.m.ē.—260.g.m.ē. Elzasu un Galliju iekaro Cēzars, iekļauta Augšvācijas provincē (Germania Superior) Romas Impērija Latīņu
260.—274.g. Postumuss atjauno Gallijas Impēriju Gallijas Impērija Latīņu, gallu
274.—286.g. Roma atkārtoti iekaro Gallijas Impēriju, Elzasu Romas Impērija Latīņu, gallu, ģermāņu (tikai Argentorumā)
286.—378.g. Diokletiāns sadala Romas Impēriju divās daļās - Rietumromas impērijā un Austrumromas impērijā Romas Impērija
ap 300.g. Sākas ģermāņu migrācijas uz Romas Impēriju Romas Impērija
378.—395.g. Vestgotu dumpis, priekšvēstnesis ģermāņu un huņņu iebrukumam Romas Impērija
395.—436.g. Teodosiusa I nāve radīja pilnīgu Romas Impērijas sadali Rietumromā un Austrumromā Rietumromas impērija
436.—486.g. Ģermāņu iebrukumi un kaujas ar Romu Romas vasaļvalsts Gallija
486.—511.g. Lejaselzasu iekaro franki Franku karaliste Franku, latīņu
531.—614.g. Augšelzasu iekaro franki Franku karaliste
614.—795.g. Visa Elzasa ietilpst franku karalistē Franku karaliste
795.—814.g. Sāk valdīt Kārlis Lielais, viņu kronēja Romas Imperators 800.g. 25. decembrī Franku Impērija Senfranču
814.—847.g. Mirst Kārlis Lielais Karolingu Impērija Senfranču, senaugšvācu
847.—870.g. Verdunas līgums atdod Elzasu un Lotringu Lotāram I Vidusfrankija (Karolingu impērija) Senfranču, senaugšvācu
870.—889.g. Mērsenes līgums atdod Elzasu Austrumfrankijai Austrumfrankija (Karolingu Impērijas Vācu karaliste) Senaugšvācu, franku
889.—962.g. Karolingu Impērija sadalās piecās karalistēs, maģāri un vikingi iebrūk Elzasā Vācijas karaliste Senaugšvācu, franku
962.—1618.g. Oto I kronēja par Svētās Romas imperatoru Svētā Romas Impērija Senaugšvācu, vācu
1618.—1648.g. Luijs XIV pievieno daļas no Elzasas, notiekot 30 gadu karam Svētā Romas Impērija vācu
1648.—1871.g. Vestfāles miers apstiprināja Luija XIV Elzasas pievienošanu 30 Gadu kara laikā, kas noveda pie gandrīz 250 gadu pavadīšanas Francijas valdījumos Francijas karaliste Oficiāli franču
1871.—1918.g. Franču-Prūšu karš piespiež frančiem atdot Elzasu Vācijas Impērijai Vācijas impērija Vācu
1919.—1940.g. Versaļas līgums atgriež Elzasu Francijai Francija Franču
1940.—1944.g. Nacistiskā Vācija iekaro Elzasu Nacistiskā Vācija Vācu
1945.—mūsdienas Atpakaļ Francijas kontrolē Francija Franču

Politika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elzasa ir viena no politiski viskonservatīvākajiem Francijas reģioniem. Tā ir tikai viena no diviem reģioniem metropolītiskajā Francijā, kur 2004. gada reģionālajās vēlēšanās uzvarēja konservatīvi labējie, un, tādējādi iegūstot kontroli pār Elzasas Galveno Padomi. Galvenās Padomes prezidents ir Adriēns Zellers, Tautas Apvienošanas Kustības biedrs. Biežā reģiona statusa maiņa cauri vēsturei ir atstājusi pēdas mūsdienu politiskajos procesos, attiecībā uz jautājumiem par nacionālo identitāti.

Ekonomika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc INSEE datiem, Elzasas Iekšzemes Bruto Produkts uz 2002. gadu bija 44.3 miljardi eiro. Ar IKP € 24 804 uz vienu iedzīvotāju, Elzasa ierindojās otrajā vietā starp Francijas reģioniem, zaudējot tikai Ildefransai. 68% no strādājošajiem ir nodarbināti pakalpojumu sfērā; 25% darbojas industrijā, padarot Elzasu par vienu no industriālākajiem Francijas reģioniem.

Elzasa ir reģions ar daudzveidīgu ekonomisko aktivitāti, ieskaitot:

Demogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elzasas iedzīvotāju skaits līdz 1999. gadam ir pieaudzis līdz pat 1 734 145 iedzīvotājiem. Gan dabiskais pieaugums, gan migrācija ir nemitīgi augusi. Šis pieaugums ir īpaši liels tieši 20. gs. beigās. INSEE prognozē, ka Elzasas iedzīvotāju skaits pieaugs no 12.9% līdz pat 19.5% laikā no 1999.-2030. gadam.

Ar iedzīvotāju blīvumu 209 cilv./km², Elzasa ir trešais visblīvāk apdzīvotākais reģions metropolītiskajā Francijā.

Transports[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ceļu tīkls[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Korbo tilts, Strasbūra

Pats galvenais ir A35 autoceļš, kas savieno uz Šveices robežas esošo Senluī ar Loterbūru uz Vācijas robežas.

A4 maksas ceļš (virzienā uz Parīzi) sākas 20 km uz ziemeļrietumiem no Strasbūras un A36 maksas ceļš virzienā uz Lionu sākas 10 km uz rietumiem no Milūzas.

Lokveida krustojumi, kuri ir būvēti 1970mitajos un 1980mitajos, ir ļoti bieži sastopami Elzasā, it īpaši ap Strasbūru un Milūzu. Diemžēl šie lielceļi ir galvenie gaisa piesārņotāji. Uz 2002. gadu, satiksmes intensitāte Strasbūrā pa A35 autoceļu bija 170 000 automašīnu dienā.

Pašlaik tiek apsvērta iespēja līdz 2011. gadam uzbūvēt divvirzienu maģistrāli Strasbūras rietumos, kura mazinātu intensīvo satiksmes plūsmu Starsbūrā.

Dzelzceļa tīkls[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Place de l'Homme de Fer tramvaju pietura

TER Alsace nodrošina dzelsceļa satiksmi Elzasā.

Vogēzu kalnu dēļ, Elzasā ir apgrūtināta dzelzceļa satiksme ar pārējo Franciju, tāpēc drīzumā tiek plānota jaunu dzelzceļa posmu būvniecība:

Upju tīkls[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Upju tīkls

Ostu satiksme Elzasā pārsniedz 15 miljonus tonnu, un tā ir galvenokārt koncentrēta Strasbūrā. Strasbūras osta ir otra noslogotākā upes osta Francijā. Tika plānots paplašināt Reinas-Ronas kanālu, tādējādi savienojot Vidusjūru un Centrāleiropu (Reinu, Donavu, Ziemeļjūru un Baltijas jūru), taču lielo izmaksu un zemes erozijas dēļ šo projektu 1998. gadā apturēja.

Gaisa satiksme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elzasā ir divas starptautiskās lidostas:

Reliģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senetjēnas baznīca Milūzā

Lielākā daļa Elzasas iedzīvotāju ir Romas katoļi, taču Vācijas ietekmes dēļ, šeit ir arī daudz protestantu. Netipiski pārējai Francijai, Elzasa un Lotringa vēljoprojām stingri ievēro 1881. gada Napoleona Konkordātu, kurā ir noteiktas sabiedriskās subsīdijas romas katoļu, luterāņu, kalvinistu baznīcām, kā arī ebreju sinagogām. Arīdzan tiek piedāvāta sabiedrības izglītošana šajās reliģijās. Šāda politiskā novirze no pārējās Francijas ir radusies Vācijas Impērijas dēļ.

Sekojot Reformācijai, princips "Kāds valdnieks, tāda reliģija" noveda pie reliģiskām atšķirībām Elzasas augstieņu reģionos un zemieņu reģionos. Zemes īpašnieki, kuri kā "vietējie kungi" izmantoja savas tiesības izvēlēties kādu reliģiju atļaut savā zemē, bija kāri vilināt cilvēkus no daudz pievilcīgajām zemienēm, lai tie būvētu un attīstītu kungu īpašumus kalnainajos reģionos. Daudzi bez diskriminēšanas pieņēma katoļus, luterāņus, kalvinistus, ebrejus un anabaptistus. Parādījās daudzkonfesiju ciemati, it īpaši tā sauktajā Saburzītajā Elzasā (franciski: Alsace bossue). Ar laiku Elzasa kļuva par vienu no Francijas reģioniem, kurš lielījās ar savu ebreju kopienu, kā arī tā izcēlās ar īpaši lielu anabaptistu skaitu. Amišu šķelšanās Jākoba Ammāna vadībā notika 1693. gadā Senmarīomīnā. Ultrakatoliskais Luijs XIV veltīgi pūlējās amišus (anabaptistus) izdzīt no Elzasas. Kad Napoleons iedibināja karaklausību attiecībā uz reliģiju, daudzi amiši pārcēlās uz Amerikas kontinentu.

Kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cauri gadsimtiem Elzasa ir bijusi pakļauta lielām kultūras izmaiņām, kuru rezultātā Elzasā ir radies vācu un franču kultūru sajaukums.

Valoda[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan Elzasas sākotnējā valoda ir bijusi vācu, mūsdienās šeit galvenokārt tiek lietota franču valoda.

Reģiona tradicionālā valoda ir elzasiešu valoda, kura ir allemāņu dialekts no augšvācu dialekta, kurš savukārt ir radniecīgs vācu valodas dialektam - šveices vācu valodai, kuru lieto Šveicē. Pašos Elzasas ziemeļos vēl tiek lietots franku valodas dialekts, kurš nāk no Rietumcentrālvācu valodas dialekta. Ne elzasiešu ne franku valodām nav oficiāla statusa Elzasā, taču šīs valodas pēc izvēles var apgūt franču licejos (franciski:lycées)(vidusskolās).

No 1945. gada, standarta franču valodas izplatība ir pieaugusi un mūsdienās Elzasā tā tiek plaši pielietota. Līdz šim Elzasa tika pieņemta kā bilinguāls reģions (franču val./elzasiešu val.), taču tā iet ar straujiem soļiem pretim pilnīgai pārejai uz vienu franču valodu. Šī situācija ir dokumentēta Elzasas Galvenās Padomes finansētā pētījumā ("Le declin du dialecte alsacien"), kurā ir atklāts, ka cilvēki vecumā pēc 70 vēljoprojām mājās runā elzasiski, bet jaunākā paaudze lieto franču valodu visur, gan mājās, gan ārpus tām. Liels daudzums iedzīvotāju zem 30 vairs nesaprot elzasiešu valodu. Šis fakts ir padarījis elzasiešu valodu par apdraudētu un tās nākotne vēljoprojām ir neskaidra, jo franču valoda pamazām pilnībā izspiež elzasiešu valodu no aprites.

Lingvistiskā situācija Elzasā ir šāda: šeit tiek pamatīgi virzīta standarta franču valoda, kā vienīgā valoda, kuru lieto gan mājās gan darbā. Kā papildus valoda skolās tiek mācīta standarta vācu valoda, tāpēc arvien vairāk cilvēkiem ir labas vācu valodas zināšanas šajā reģionā.

Virtuve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Flammekueche

Elzasas virtuve, stingri iespaidojoties no vācu kulinārijas, plaši savās receptēs izmanto cūkgaļu. Tradicionālā maltīte sevī ietver tādus ēdienus, kā baeckeoffe, tartes flambées (flammekueche) (apdedzinātie pīrāgi), choucroute (garnēti skābie kāposti), fleischnackas. Dienvidelzasā ir raksturīga arī carpe frite (cepta karpa). Priekš svinībām gada nogalē tiek cepti dažādi cepumi un mazas kūciņas - brédalas, kā arī pain d'épice (piparkūkas).

Rislinga šķirnes vīnogas

Elzasā ražo galvenokārt baltvīnu. Elzasas vīnus, kuriem ir diezgan vāciska izcelsme, sauc par vins d'Alsace. Tas ir vienīgais reģions Francijā, kurā ražo galvenokārt šķirnes vīnus, kurus nosaka pēc vīnogu šķirnes.

Elzasa ir arī galvenā alus ražotāja Francijā, pateicoties brūvētavām Strasbūras apkārtnē. Šīs brūvētavas ir Kronenburg, Fischer, Heineken, Météor un Kanterbräu. Apiņi tiek audzēti Kohersbergā un Elzasas ziemeļos. Arī degvīns tiek tradicionāli ražots Elzasā, taču pēc šīs paštaisītās, stiprās dziras pieprasījums ir ļoti neliels.

Elzasiešu ēdieni ir pielīdzināmi jautrībai. Ēdieni ir sātīgi un parasti tiek pasniegti bagātīgās porcijās.

Lai pagatavotu vienu no tradicionālajiem ēdieniem - garnētos skābētos kāpostus, kāpostus sagriež, tiem pievieno sāli un kadiķa zariņus, pēc tam liek tos raudzēties koka mucās. Vēlāk tos var pasniegt ar putnu gaļu, cūkgaļu, desu vai pat zivi.

Tradicionāli to pasniedz ar cūkgaļu, Strasbūras vai Frankfurtes desiņām, bekonu, kūpinātu cūkgaļu vai Monbeliāras desiņām vai citiem cūkgaļas izstrādājumiem. Blakus parasti servē ceptus vai vārītus kartupeļus un klimpas.

Vēl Elzasa ir pazīstama ar savām augļu sulām un minerālūdeņiem.

Arhitektūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elzasas zemienēs tradicionāli mājas tiek būvētas ar koka un māla apdari sienām un plakaniem dakstiņu jumtiem. Šāds māju būvēšanas stils ir tipisks arī pārējai Francijai, taču priekš Elzasas tas ir īpaši izdevīgs, jo:

Milūzas vecpilsēta
  • Vogēzu tuvums nodrošina Elzasu ar kokmateriāliem;
  • Koks vienmēr ir lietots vairāk par akmeni būvniecībā, zemestrīču drošības dēļ, jo koks ir daudz elastīgāks materiāls;
  • Kara vai buboņu mēra laikā ciemati bieži vien tika nodedzināti, tāpēc, lai nesabruktu māju augšējie stāvi, pamatos tika lietots akmens, bet augšstāvi tika būvēti no puskoka, lai uguns neizplatītos pārāk tālu.

Taču puskoks drīzāk palielināja uguns risku, tāpēc kopš 19.gadsimta, sienām tika sākts likt apmetums. Vietējie iedzīvotāji uz šī apmetuma krāso savu māju fasādes tā, lai tās izskatītos īpaši tradicionāli. Krāsošanā finansiāli palīdz arī vietējās varas institūcijas.

Simbolika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cegonha alsaciana.jpg

Stārķis ir galvenā Elzasas atšķirības zīme, tas ir galvenais objekts par kuru bērniem tiek stāstītas dažādas leģendas. Ap 1970. gadu stārķis Elzasā vairs nebija sastopams, tāpēc tika veikta atkalapdzīvināšana, un pamazām Elzasā putns sāk atkal iedzīvoties. Stārķis parasti ir sastopams uz māju jumtiem, baznīcām kā arī citās sabiedriskās vietās.

Tūrisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojamākās tūrisma vietas Elzasā:

Château du Haut-Kœnigsbourg
  • Château du Haut-Kœnigsbourg (Augškēnigsbūras pils)
  • Musée de l'automobile de Mulhouse (Milūzas motormuzejs)
  • Ungersheimas brīvdabas muzejs
  • Cité du train muzejs Milūzā
  • EDF muzejs Milūzā
  • Ziemassvētku tirdziņi Kaisersbergā, Strasbūrā, Milūzā un Kolmārā
  • Štrūthofas koncentrācijas nometne
  • Elzasas Vīnaceļš

Pilsētas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]