Prūsijas krusta kari

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Prūsijas krusta karu un Livonijas krusta karu norise

Prūsijas krusta kari (latīņu: Expeditio sacra) bija daļa no Ziemeļu krusta kariem un ir kā kopējs apzīmējums Prūsijas iekarošanai un kristīšanai 13. gadsimtā.

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1217. gadā Pāvests Honorijs III izdeva bullu, kas atļāva bīskapam Kristiānam uzsākt krusta karu Prūsijā. 1218. gadā senprūši iebruka Kulmā un Mazovijā izlaupot un nopostot vairāk nekā 300 baznīcu un katedrāļu. Mazovijas Konrāds bija spiests atpirkties, samaksājot milzīgu izpirkumu. Tas savukārt tikai iedrošināja prūšus, parādot viņa nespēju aizstāvēties. Pēteris no Dusburgas savā hronikā atzīmēja, ka jebkura prūšu zeme varēja savākt vismaz 2000 jātnieku, Semba — 4000 jātnieku un 40 000 citu karavīru, Sudāva „pārspēja citus ne tikai ar paradumu cēlumu, bet arī ar varenību un bagātību. Pat viņi turēja sešus tūkstošus jātnieku un milzum daudz citu karotāju”.[1][2] 1219. gadā Mazovijā sāka pulcēties bruņinieki un augstmaņi no visas Eiropas. Līdz 1223. gadam tika atjaunots Kulmas cietoksnis. Tā kā lielākā daļa krustnešu bija atgriezušies savās zemēs — Kulma un Mazovija tika nopostītas vēl vienu reizi, šoreiz Mazovijas Konrādam pat bija jāmūk uz Plockas cietoksni. Prūši izsiroja Gdaņskas apkārtni. 1225. gadā Mazovijas Konrāds un bīskaps Kristiāns nolīga 14 vācu bruņiniekus militārā ordeņa dibināšanai. Tā radās pirmais katoliskais bruņinieku ordenis, kas vērsa savus ieročus pret prūšiem. Pāvests apstiprināja ordeni 1228. gadā un tas ieguva nosaukumu Dobrinas ordenis. Tas gan nekad neizauga par vērā ņemamu pretinieku prūšiem, jo līdz brīdim, kad apvienojās ar Vācu ordeni, tas nekad nepārsniedza 35 pilntiesīgu bruņinieku skaitu. Sākumā Dobrinas ordenim gan izdevās izspiest prūšus no Kulmas, bet pretuzbrukums pret tiem un Mazovijas Konrāda vienībām, iznīcināja gandrīz visu Dobrinas ordeni, atlikušie aizbēga uz Pomerāniju. Arī Kastīlijas Katlavas ordeņa Gdaņskā izvietotais spārns bija nespējīgs kaut ko izdarīt. 1226. gadā bīskaps Kristiāns un Mazovijas Konrāds ar Mazovijas augstmaņu piekrišanu prūšu pakļaušanai un kristianizēšanai aicināja talkā Vācu ordeni. Vācu ordenis vienojās gan ar Svēto Romas impēriju, gan mazoviešiem par to, ka tam pienāksies Kulma un visi tālākie iekarojumi. Iesākumā Vācu ordenis ieradās ar nelieliem spēkiem un uzcēla Fogelsangas pili Vislas kreisajā krastā (iepretim vēlākajai Toruņai) un ik pa brīdim veica sīkus uzbrukumus pāri Vislai.

Tikai 1233. gadā sākās pirmās spēcīgās sadursmes, kad Vācu ordenis uzcēla Marienverderes pili, sapulcināja 10 000 karavīru iebrukumam Prūsijā un Pamedes iekarojumam. Arī Pomerānijas kņazs Svantepolks II piedalījās kara darbībā ar mazāku armiju. Ziemā (1233—1234) pēc smagas kaujas prūši tika sakauti un bija spiesti atkāpties. Sākotnēji bīskaps Kristiāns vēlējās 2/3 no iekarotajām Kulmas un Pamedes zemēm, bet beigās ieguva 1/3 un speciālas privilēģijas. Vācu ordenis panāca arī Dobrinas ordeņa pievienošanu, par ko savukārt sanaidojās ar Mazovijas Konrādu, kas no tā brīža vairs neatbalstīja krusta karotājus. Līdz 1242. gadam Vācu ordenis pa lielai daļai bija iekarojis Kulmu, Lubavu, Pamedi, Pagudi, Vārmi, Bārtu un Nātangu.

Tālāko ekspansiju apturēja pirmā prūšu sacelšanās. 1242. gadā kristīgais Pomerānijas kņazs Svantepolks II, nobijies no Vācu ordeņa pārmērīgās izplešanās, sabiedrojās ar prūšiem, kas aizsāka sacelšanos. Tieši tajā laikā ordenis nebija īpaši labās pozīcijās dēļ jaunu karotāju trūkuma, liela apsargājamo teritoriju un piļu daudzuma, un pilnīga poļu atbalsta trūkuma. Salīdzinoši īsā laikā Svantepolks II un prūšu karaspēks atbrīvoja lielāko daļu teritorijas, bet galīgi uzvarēt ordeni nespēja mūru graujamās tehnikas trūkuma dēļ. 1248. gadā Vācu ordenis pierunāja Svantepolku II atvilkt savu karaspēku no Prūsijas. Rezultāts bija Kristburgas miera līgums 1249. gada februārī, kas noteica civilās un personiskās brīvības tiem, kas pieņem kristietību. Tiesa gan, visi ar to nebija mierā un kaujas turpinājās līdz 1253. gadam, piemēram, 1249. gada novembrī nātangi sakāva ordeņa karaspēku.

Austrijas un Bohēmijas armijas Bohēmijas karaļa Otokāra II vadībā, Morāvijas armija, sakšu armija un Rūdolfa I armija, kopā 60 000 vīru, 1255. gadā iebruka Sembas pussalā un uzvarēja kaujā pie Rūdavas. Blakus prūšu pilsētai Tvangestei (Tvankstai) uzcēla cietoksni un par godu Otokāram II nosauca to par Kēnigsbergu (Kēniņkalnu). Tika uzcelta arī Vēlavas pils, kas stratēģiski apsargāja ieeju Sembā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Chronica terrae Prussiae (latviski)
  2. Skaits iespējams pārspīlēts, bet vienalga Prūsijā, it sevišķi Sembā, bija daudz lielāks apdzīvotības blīvums, nekā pārējā Baltijā. Arī vācu hroniku liecības rāda par lielāku bruņinieku skaitu kaujās, nekā Livonijā.