Sergejs Jeseņins

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sergejs Jeseņins
Сергей Александрович Есенин
Sergejs Jeseņins 1922. gadā
Sergejs Jeseņins 1922. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1895. gada 3. oktobrī
Konstantinovas ciems, Ribnovskas rajons, Rjazaņas apgabals, Krievijas impērija
Miris 1925. gada 28. decembrī (30 gadi)
Ļeņingrada, PSRS
Pilsonība Krievijas impērija, PSRS
Tautība krievs
Vecāki Aleksandrs Jeseņins (1873—1931)
Tatjana Titova (1875—1955)
Dzīvesbiedre Anna Izrjadnova (civillaulība, 1913-)
Zinaida Raiha (1917–1921)
Aisedora Dunkane (1922–1925)
Nadežda Voļgina (civillaulība)
Sofija Tolstoja (1925-līdz nāvei)
Bērni Jurijs (1914-1937)
Tatjana Jeseņina (1918–1992)
Konstantīns Jeseņins (1920–1986)
Aleksandrs Jeseņins-Voļgins (dzimis 1924. gadā)
Paraksts Yesenin signature 1915.jpg
Literārā darbība
Nodarbošanās dzejnieks
Valoda krievu
Rakstīšanas laiks 1910-1925
Žanri dzejoļi, poēmas
Literatūras virzieni jaunzemnieku dzeja (1914—1918)
imažinisms (1918—1923)
liriskā dzeja (1910-1925)

Sergejs Jeseņins (krievu: Сергей Александрович Есенин; dzimis 1895. gada 3. oktobrī Konstantinovas ciemā Rjazaņas guberņā, miris 1925. gada 28. decembrī Ļeņingradā) bija ievērojams krievu dzejnieks, imažinisma pārstāvis.

Agrīnie gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jeseņins dzimis zemnieku ģimenē. Sācis rakstīt dzeju deviņu gadu vecumā. No 1912. gada dzīvojis Maskavā, kur no 1913. gada neilgu laiku studējis Maskavas Pilsētas tautas universitātē kā brīvklausītājs. Jeseņina agrīno dzeju stipri ietekmējusi krievu folklora. 1915. gadā viņš pārcēlās uz Pēterburgu, kur iepazinās ar tādiem dzejniekiem kā Aleksandrs Bloks, Andrejs Belijs, Sergejs Gorodeckis u.c. Tieši Pēterburgā Jeseņins kā dzejnieks ieguva plašāku ievērību.[1]

Galvenais daiļrades posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1916. gadā tika izdots Jeseņina pirmais dzejoļu krājums Радуница, bet 1918. gadā iznāca krājums Сельский часослов. Jeseņina dzejai bija raksturīgs smalks lirisms, dabas ainavas, zemnieka dzīves tēlojums. Šajā daiļrades posmā Jeseņinu var pieskaitīt pie dzejniekiem - jaunzemniekiem (Новокрестьянские поэты), kas bija krievu dzejnieki 20. gadsimta sākumā, kuri nāca no zemniekiem (viņi gan sevi tā neapzīmēja, terminu ieviesa literatūras kritiķi).[2] Vēlāk Jeseņins pievērsās imažinismam. Bet savā daiļradē viņš vienmēr bija liriskās dzejas virziena pārstāvis.

Tika izdoti dzejoļu krājumi - Трерядница (1921), Исповедь хулигана (1921), Стихи скандалиста (1923), Москва кабацкая (1924), kā arī poēmas Пугачёв (1921), Чёрный человек (1925).[1]

Jeseņina dzejā atspoguļota arī Oktobra revolūciju, lai arī viņa attieksme pret padomju režīmu bija visai pretrunīga. Viņš sarakstījis Baku komisāriem veltītu poēmu Баллада о двадцати шести (1924), kā arī dzejoļu krājumu Русь Советская (1925) un poēmu Анна Снегина (1925).

Personīgā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1913. gadā Jeseņins iepazinās ar tipogrāfijas korektori Annu Izrjadnovu. Nākošajā gadā viņi sāka dzīvot kopā, un viņiem piedzima dēls Jurijs (viņš 1937. gadā tika nepatiesi apsūdzēts un nošauts).

1917. gadā Jeseņins apprecējās ar krievu aktrisi Zinaidu Raihu. Viņiem piedzima meita Tatjana (1918–1992) un dēls Konstantīns (1920–1986). Pēc šķiršanās 1921. gadā bērni palika pie mātes (Raiha vēlāk apprecējās ar teātra režisoru Vsevolodu Meierholdu).

Sergejs Jeseņins ar sievu Aisedoru Dunkani (1923. gads)

Otro reizi Jeseņins apprecējās 1922. gadā ar slaveno amerikāņu dejotāju Aisedoru Dunkani, kas bija par viņu 18 gadus vecāka. Jeseņins viņu pavadīja turnejās pa Eiropu un ASV, taču laulība drīz izjuka, un 1923. gadā Jeseņins atgriezās Maskavā.

Kādu laiku Jeseņins tikās ar dzejnieci un tulkotāju Nadeždu Voļginu un 1924. gadā (jau pēc šķiršanās) viņiem piedzima dēls Aleksandrs Jeseņins-Voļgins (kļuva par matemātiķi, filozofu un dzejnieku; viens no disidentu kustības redzamākajiem pārstāvjiem PSRS).

1925. gadā Jeseņins apprecējās trešo reizi. Viņa sieva Sofija Tolstoja (1900—1957) bija slavenā krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja mazmeita (vēlāk viņa ilgus gadus strādāja par Ļeva Tolstoja Valsts muzeja direktori Maskavā). Šī laulība bija ļoti īslaicīga (tikai nedaudz ilgāk par 3 mēnešiem), jo Jeseņins nomira. Vēlāk Sofija daudz darīja Jeseņina literārā mantojuma saglabāšanā, kā arī uzrakstīja savas atmiņas par dzejnieku.[1]

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sergeja Jeseņina portrets uz PSRS pastmarkas

Jeseņins izdarīja pašnāvību 1925. gada 28. decembrī. Pēdējais viņa atvadu dzejolis bija До свиданья, друг мой, до свиданья. Pastāv versija, ka viņš patiesībā ticis nogalināts un pašnāvība bijusi inscenēta. Tomēr 1989. gadā speciāli izveidotai komisijai, ko vadīja Jeseņina daiļrades zinātājs J. Prokuševs, tika sniegts medicīnas ekspertu ziņojums, kurā šī versija tika atspēkota.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]