Veimāras republika

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par periodu Vācijas vēsturē. Par pilsētu skatīt rakstu Veimāra.
Deutsches Reich
Veimāras republikas karogs Veimāras republikas ģerbonis
Deutsches Reich2.png
Valsts valoda vācu valoda
Galvaspilsēta Berlīne
Teritorija (1925. g.) 468 787 km²
Iedzīvotāju skaits
 - Kopā
 - blīvums

62 411 000
133,1/km²
Nodibināšana 09.11.1918.
Likvidēšana 30.01.1933.
Prezidenti:
   1918.-1925.
   1925.-1933.
Kancleri:
   1919. (pirmais)
   1933. (pēdējais)

Fridrihs Eberts
Pauls fon Hindenburgs

Filips Šaidemans
Kurts fon Šleihers
Valūta Papiermark (1919-1923)
Reichsmark (1924-1933)

Veimāras republika (vācu: Weimarer Republik) bija periods Vācijas vēsturē no 1919. līdz 1933. gadam - Veimāras pilsētas vārdā, kur sanāca nacionālā sapulce, lai izveidotu jaunu konstitūciju pēc Novembra revolūcijas. Oficiāli valsti turpināja dēvēt par Vācijas valsti (Deutsches Reich).

Pēc Nacionālsociālistu ievēlēšanas 1933. gadā tika likvidēti demokrātijas mehānismi, un to uzskata par Veimāras republikas beigām. Veimāras Republika (Weimarer Republik) - literatūrā pieņemts apzīmējums Vācijai (Deutsches Reich) laikā no 1919. gada augusta līdz 1933. gada janvārim, pēc Veimārā pieņemtās konstitūcijas nosaukuma. Republika izveidojās pēc tam, kad 1918. gada novembra revolūcijas rezultātā monarhija tika likvidēta un impērijas vietā Nacionālā sapulce[1] 1919. gada 8. februārī ātri un bez diskusijām pieņēma „Likumu par pagaidu valsts varu” (sastāvēja no 10 pantiem). Monarhija tika likvidēta un 11. augustā proklamēta republika. Valsts iekārtu noteica 1919. gada Konstitūcija (Weimarer Verfassung), pieņemta Satversmes Sapulcē Veimārā 31. jūlijā (stājās spēkā 11.08.1919.). Parlamentāra federatīva republika ar demokrātisku politisko iekārtu. Augstākā likumdevēja institūcija bija Reihstāgs, ko ievēlēja vispārējās vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās, proporcionālās vēlēšanās uz 4 gadiem. Parlamenta apakšpalāta Reihsrāts sastāvēja no federālo zemju pārstāvjiem. Valsts prezidentu, apveltītu plašām pilnvarām, ievēlēja vispārējās vēlēšanās uz 7 gadiem. Valdību vadīja reihskanclers. Tiesu varu īstenoja neatkarīgi, uz mūžu iecelti tiesneši. Saskaņā ar Versaļas miera līgumu Veimāras republikai bija jāatdod daļa tās teritoriju Francijai (ar akmeņoglēm un dzelzsrūdu bagātie apgabali Elzasa un Lotringa), Dānijai (Šlēzvigas apgabala ziemeļdaļa) jaunizveidotajām Polijai (Pozena (Poznaņa), Pomerānija, Rietumprūsija, daļa Augšsilēzijas u.c.) un Čehoslovākijai (daļa Augšsilēzijas). Uzvarētāju lielvalstu pārraudzībā nodeva arī Mēmeles (Klaipēdas) apgabalu, ko vēlāk okupēja Lietuva. Dancigu (Gdaņsku) pasludināja par brīvpilsētu Polijas uzraudzībā. Sāras ogļu baseinu nodeva uzvarētāju lielvalstu pārvaldīšanā uz 15 gadiem. Dažus Vācijas apgabalus ieguva arī Beļģija. Vācijai atņēma arī visas tās kolonijas, kuras savā starpā sadalīja Anglija, Francija, Beļģija un Japāna. Veimāras republikas sauszemes karaspēks nedrīkstēja pārsniegt 100 000 vīru, tai nedrīkstēja piederēt sava kara aviācija, tanku karaspēks, zemūdens flote u.c. Gar Vācijas un Francijas robežu tika izveidota t.s. Reinas demilitarizācijas zona – apm. 50 km plata zona, kurā vispār nedrīkstēja atrasties nekāds karaspēks. Reparāciju summa Versaļas miera līgumā gan skaidri netika minēta, taču vēlāk tā tika noteikta uz 31 miljardiem ASV dolāru. Bezdarbs sasniedza astronomiskus apmērus, inflācija, kura sākusies jau kara laikā, lielākajai iedzīvotāju daļai laupīja viņu pēdējos ietaupījumus. Bez darba palikuši arī tūkstošiem ķeizariskās armijas virsnieku un kareivju, kas organizējās biedrībās un partijās, rīkoja nekārtības, ielu kautiņus ar komunistiem un sociāldemokrātiem, kuri nebija atmetuši cerības mainīt valsts iekārtu. Balstoties uz smago ekonomisko stāvokli, kāds valdīja pēc kara un izmantodami strādnieku masu neapmierinātību, kreisie spēki 1918. gada decembrī - 1919. gada janvārī mēģināja izdarīt valsts apvērsumu. Valdības karaspēkam un policijai tomēr izdevās nemierus apspiest, bet K. Lībknehts, R. Luksemburga u.c. komunistu vadoņi tika nogalināti. Komunistu varai dažus mēnešus izdevās noturēties vienīgi Vācijas dienvidu zemē – Bavārijā. 1923. gada janvārī Francijas valdība, lai sodītu Vāciju par neizpildītajām ogļu un dzelzsrūdas piegādēm, okupēja Rūras apgabalu – Vācijas smagās rūpniecības centru. Vācijas ekonomika sabruka pilnīgi - inflācija pieauga un pārgāja hiperinflācijā: piemēram, 1914. gada jūlijā par 1 ASV dolāru deva 4,20 vācu markas, 1919. gada jūlijā – 14, 1923. gada janvārī – jau 17 982, bet 1923. gada novembrī – 4 200 000 000 markas. Pastāvot daudzpartiju pilotiskajai sistēmai, 20. gados, pateicoties Lielās depresijas un uzvarētājvalstu noteikto reparāciju slogam Vācijas ekonomikai, lielu ietekmi ieguva NSVSP, kas 1932. gada Reihstāga vēlēšanās ieguva 37,4% vēlētāju balstu un partijas līderis Ā.Hitlers 30.01.1933. kļuva par reihskancleru. Veimāras konstitūcija de facto zaudēja savu spēku un turpmāk valsti dēvēja par Vāciju (Deutschland).