Āzijas lauva

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Āzijas lauva
Panthera leo persica (Meyer, 1826)
Tēviņš
Tēviņš
Mātīte
Mātīte
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
DzimtaKaķu dzimta (Felidae)
ApakšdzimtaPanteru apakšdzimta (Pantherinae)
ĢintsPanteras (Panthera)
SugaLauva (Panthera leo)
PasugaĀzijas lauva (Panthera leo persica)
Izplatība
Map Guj Nat Parks Sanctuary.png

  Mūsdienu izplatības areāls
Āzijas lauva Vikikrātuvē

Āzijas lauva jeb Indijas lauva, arī Persijas lauva (Panthera leo persica) ir lauvas pasuga, kas mūsdienās sastopama tikai Gudžarātas štatā Indijā, Gīra nacionālajā parkā. Mazās populācijas dēļ tas saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības datiem iekļauts apdraudēto sugu (angļu: Endangered) sarakstā.[1]

Āzijas lauva ir viena no četrām lielo kaķu sugām Indijā. Pārējās trīs sugas ir: Bengālijas tīģeris, Indijas leopards un sniega leopards.[1][2] Kopš 2010. gada Āzijas lauvas populācija Gīra nacionālajā parkā ir nepārtraukti palielinājusies.[3] 2015. gadā parkā (20 000 m²) dzīvoja 523 īpatņi: 109 pieauguši tēviņi, 201 pieaugusi mātīte un 213 lauvēni.[4][5]

Evolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilnis Ninīves pilī ar Asīrijas valdnieka Ašurbanipala lauvu medībām, 7. gadsimts p.m.ē.

Mūsdienu lauvu ģenētisko pētījumu rezultāti liecina, ka Subsahāras Āfrikas lauvas ģenētiski ir priekšteces visām mūsdienās dzīvojošajām lauvām. Lauvu evolūcija, visticamākais, sākusies Āfrikas dienvidaustrumos, no kurienes tās vēlāk izplatījušās rietumu un ziemeļu virzienā, un pēdējo 20 000 gadu laikā cauri Arābijas pussalai sasniegušas Turciju, Eiropas dienvidus un Indijas ziemeļus. Lauvu izplatībai dabīgie šķēršļi ir bijuši Sahāras tuksnesis, ekvatoriālie lietus meži un Austrumāfrikas lūzumzona.[6]

Pētījumā par lauvu evolūciju tika noskaidrots, ka mūsdienu lauvu populācijas veidojušās no četrām līnijām: Kenijas līnijas, Dienvidu Āfrikas līnijas, Centrālāfrikas un Ziemeļāfrikas līnijas (tā sasniedza Āziju), Austrumāfrikas un Dienvidu Āfrikas līnijas. Pirmais lauvu migrācijas un ekspansijas vilnis ir noticis pirms apmēram 118 000 gadiem, lauvām ceļojot no Austrumāfrikas uz Rietumāfriku, otrais vilnis noticis pleistocēna beigās un holocēna sākumā virzienā no Dienvidu Āfrikas uz Austrumāfriku.[7] Lauvas Dienvidu Āfrikā un Austrumāfrikā ģenētiski ir spēcīgi atšķirīgas no Centrālāfrikas un Rietumāfrikas lauvām, kuras savukārt ir tuvāk radniecīgas Āzijas un Ziemeļāfrikas lauvām.[8]

Aizvēsturiskās lauvas Āzijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fosiliju atradumi liecina, ka Eiropā, Sibīrijā un Aļaskas rietumos pirms 600 000 gadiem mājoja milzīgā auguma Eiropas alu lauva (Panthera leo spelaea), kura pleistocēna beigās joprojām bija sastopama Balkānos un Tuvajos Austrumos, un, iespējams, arī Indijas ziemeļos.[9] DNS analīžu rezultāti liecina, ka alu lauvas ģenētiski ir bijušas izolētas no mūsdienu Āfrikas un Āzijas lauvām. Tās izmira, neatstājot nevienu mitohondriālo pēcnācēju.[10][11]

Toties pleistocēna fosilijas Šrilankā pieder aizvēsturiskajai Šrilankas lauvai (Panthera leo sinhaleyus), kas izmira pirms apmēram 39 000 gadiem. Tā arī nav ģenētiski radniecīga ar mūsdienu Āzijas lauvu.[12]

Vēsturiskā izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumeiropā Āzijas lauva bija sastopama Balkānu pussalas dienvidos un Kaukāzā, attēlā Česteras zoodārza Āzijas lauva

Vēsturiski Āzijas lauva kādreiz mājoja arī Austrumeiropā, Turcijā, Persijā, Palestīnā, Mezopotāmijā, Pakistānā, Irānā un Afganistānā, kā arī tā izplatība Indijā kādreiz bija daudz lielāka, sākot ar Indas upes austrumdaļu un beidzot ar Narmadas upi Indijas centrālajā daļā.[13][14] Austrumeiropā tas bija sastopams Balkānu pussalas dienvidos (līdz Maķedonijai un, iespējams, pat līdz Donavai) un Kaukāzā. Grieķijā Āzijas lauva izzuda apmēram 1. gadsimtā, bet Kaukāzā tas izmira ap 10. gadsimtu.[15]

Līdz 19. gadsimta vidum Āzijas lauva joprojām mājoja Mezopotāmijā un Sīrijā. Pēdējo reizi Eifratas upes augštecē tas tika novērots 1870. gados.[15][16] 19. gadsimta beigās tas izmira arī Turcijā.[17] Irānā pēdējā populācija patvērās Zāgrosa kalnu ielejās, un dzīvs Āzijas lauva pēdējo reizi tika novērots 1941. gadā, bet mirusi lauvene tika atrasta 1944. gadā.[18][19]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visiezīmīgākā Āzijas lauvas morfoloģiskā pazīme ir vaļīgā vēdera ādas kroka, kas stiepjas visā vēdera garumā

Indijā Āzijas lauva ir otrais lielākais plēsējs pēc Bengālijas tīģera.[20][21] Tas ir mazāks par Āfrikas lauvām, apmēram Indoķīnas tīģera lielumā.[22] Āzijas lauvas ķermeņa garums tēviņam bez astes ir apmēram 1,7—2,5 m, mātītei 1,4—1,75 m, astes garums 70–105 cm, augstums plecos 107–110 cm. Pieaudzis tēviņš sver 160—190 kg, mātīte 110–120 kg.[23][24][25][26]

Āzijas lauvas kažoka krāsa variē no rudas ar melniem plankumiem līdz gaišai, smilšu brūnai vai silti pelēkai, reizēm matojumam ir sudrabains spīdums. Tēviņa krēpes ir vidēji garas un izskatās pinkainas, krēpes uz vaigiem un pazodes ir īsākas (līdz 10 cm), tādēļ ausis vienmēr ir redzamas. Salīdzinot ar Āfrikā dzīvojošajām lauvām, Āzijas lauvai krēpes ir plānākas, toties astes pušķis ir kuplāks un uz elkoņiem bieži aug pagarināts matojums.[13][14][24] Visiezīmīgākā Āzijas lauvas morfoloģiskā pazīme ir vaļīgā vēdera ādas kroka, kas stiepjas visā vēdera garumā.[13]

Āzijas lauvam raksturīgi, ka krēpes aug kuplākas un garākas, jo vairāk tas dzīvo virzienā uz ziemeļiem. Ziemeļu valstu zoodārzos Āzijas lauvām krēpes ir garākas un kuplākas nekā Indijas savvaļas lauvam.[27] Kopumā krēpes liecina par īpatņa veselību un auglību.[23]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijas lauvas tēviņš nostiprina un apsargā savu teritoriju, kurā mājo arī viņam pakļauts lauveņu bars

Āzijas lauva mājo sausos jauktu koku mežos, sausos tuksnešainos krūmājos un savannā. Baros apvienojas tikai pieaugušas mātītes, bet tēviņš, atšķirībā no Āfrikas lauvām, tām parasti pievienojas tikai lielāka dzīvnieka medību laikā vai uz pārošanās brīdi.[13] Āzijas lauvu ģimenē parasti ir divas pieaugušas mātītes, ļoti reti līdz 5 lauvenēm.[13][21] Lauveņu bara lielums, salīdzinot ar Āfrikas lauvām, ir mazāks (Āfrikā barā ir 4—6 lauvenes[13]). Izņēmums ir Centrālāfrikā un Rietumāfrikā dzīvojošās lauvas, kuras ir līdzīgākas Āzijas lauvām, nekā pārējām Āfrikas lauvām.[8] Tēviņš aizsargā noteiktu teritoriju, kurā medī pats un tā lauveņu bars. Reizēm savstarpējās tēviņu cīņās viens no lauvām iet bojā, tad uzvarētājs pārņem teritoriju ar tam piederošo lauveņu baru. Teritorija tiek iezīmēta ar urīnu, skrāpējumiem uz zemes un skaļu rēkšanu.[23]

Ļoti svarīgs saziņas veids ir rēkšana. Tēviņi iemācās skaļi rēkt apmēram gada vecumā, mātītes drīz pēc tam. Tēviņa rēciens ir daudz skaļāks un spēcīgāks, to var dzirdēt vairāku kilometru attālumā.[23]

Medījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā lauveņu bars ir samērā neliels, arī medījums ir mazāks, nekā Āfrikas lauvām, galvenokārt tie ir dažādi pārnadži (brieži, antilopes un meža cūkas).[23] Iecienīts Āzijas lauvas medījums ir aksisbriedis, kurš sver apmēram 50 kg,[28] tomēr, ja ir iespēja, lauvas labprāt medī lielākus dzīvniekus, kas sver 190–550 kg. Lielāko zālēdāju medības norit tikai lielākā grupā, lauvām savstarpēji sadarbojoties.[23][29] Tēviņš var piebiedroties lauvenēm uz pusdienām arī tad, kad pats nav piedalījies medībās.[23] Āzijas lauva samērā bieži uzbrūk mājlopiem.[14] Dienas laikā tas ir aktīvs apmēram 4 stundas, pārējo laiku lauva guļ un atpūšas.[23]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauvēni pirmos trīs menešus barojas tikai ar mātes pienu

Āzijas lauvai nav noteiktas vairošanās sezonas, pārošanās var notikt visa gada garumā.[13] Tēviņš dzimumbriedumu sasniedz 5 gadu vecumā, mātīte 4 gados. Grūsnības periods ilgst 100—119 dienas. Piedzimst vairāki mazuļi, bet to skaits nepārsniedz 6 lauvēnus. Tie ir akli un nevarīgi, to acis atveras 11 dienu vecumā, staigāt lauvēni sāk 15 dienu vecumā, bet skriet 1 mēneša vecumā.[23] Par lauvēniem rūpējas visas bara mātītes.[23] Pirmos 3 mēnešus māte mazuļus zīda ar pienu, bet pēc tam tie pamazām sāk baroties arī ar gaļu, bet 6 mēnešu vecumā tie barojas tikai ar gaļu. Apmēram 9 mēnešu vecumā tie ir jau apguvuši medību paņēmienus.[13]

Ja teritoriju pārņem jauns dominantais tēviņš, viņš mazuļus parasti nogalina, lai lauvenes pēc iespējas ātrāk sāktu atkal meklēties (tas parasti notiek pēc dažām nedēļām).[23] Āzijas lauvas mātītes dzīvo līdz 17—18 gadu vecumam, tēviņi vidēji līdz 16 gadiem.[23]

Reintrodukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sugas aizsardzība uzsākās, kad Āzijas lauva bija gandrīz izmiris, savvaļā tajā laikā mājoja vairs tikai 12 īpatņi.[23] Pateicoties rūpīgajai aizsardzības programmai, Gīra nacionālajā parkā Āzijas lauvu populācija ir atkopusies. Ir nolemts lielo plēsēju reintroducēt jaunās teritorijās — Madhja Pradēšas štata Kuno savvaļas rezervātā. Jāatzīmē, ka šajā rezervātā mājo arī Bengālijas tīģeris, kurš nav sastopamas Gīra nacionālajā parkā. Pēdējais ir nedaudz lielāks, un vēsturiski ir bijušas novērotas abu plēsēju savstarpējās cīņas. Tieši Bengālijas tīģera dēļ Āzijas lauva nekad nav apdzīvojis visu Indiju.[14][23]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Panthera leo ssp. persica
  2. Status of tigers, co-predators and prey in India, 2010.
  3. A conservation success story in the otherwise dire megafauna extinction crisis: The Asiatic lion (Panthera leo persica) of Gir forest
  4. Asiatic Lion population up from 411 to 523 in five years
  5. Asiatic lion population in Gujarat rises to 523
  6. The origin, current diversity and future conservation of the modern lion (Panthera leo)
  7. The Evolutionary Dynamics of the Lion Panthera leo Revealed by Host and Viral Population Genomics
  8. 8,0 8,1 Researchers confirm West and Central African lion is different from other lions
  9. Kurtén, B. (1968). Pleistocene Mammals of Europe. Transaction Publishers, 2007. p. 317. ISBN 0202309533.
  10. Mitogenomics of the Extinct Cave Lion, Panthera spelaea (Goldfuss, 1810), Resolve its Position within the Panthera Cats
  11. Burger, J., Rosendahl, F., Loreille, O., Hemmer, H., Eriksson, T., Götherström, A., Hiller, J., Collins, M. J., Wess, T., Alt, K. W. (2004). "Molecular phylogeny of the extinct cave lion Panthera leo spelaea". Molecular Phylogenetics and Evolution. 30 (3): 841–849. doi:10.1016/j.ympev.2003.07.020. PMID 15012963
  12. A second extinct big cat from the late Quaternary of Sri Lanka
  13. 13,0 13,1 13,2 13,3 13,4 13,5 13,6 13,7 Big Cats: Asiatic Lion
  14. 14,0 14,1 14,2 14,3 Pocock, R. I. (1939) "Panthera leo" The Fauna of British India, including Ceylon and Burma. Mammalia. – Volume 1. London: Taylor and Francis Ltd. pp. 212–222.
  15. 15,0 15,1 Heptner, V. G., Sludskij, A. A. (1992) [1972]. "Lion". Mlekopitajuščie Sovetskogo Soiuza. Moskva: Vysšaia Škola [Mammals of the Soviet Union. Volume II, Part 2. Carnivora (Hyaenas and Cats)]. Washington DC: Smithsonian Institution and the National Science Foundation. pp. 83–95.
  16. Humphreys, P., Kahrom, E. (1999). Lion and Gazelle: The Mammals and Birds of Iran
  17. Üstay, A. H. (1990). Hunting in Turkey. Istanbul: BBA.
  18. Guggisberg, C. A. W. (1961). Simba: The Life of the Lion. Cape Town: Howard Timmins.
  19. Mitra, S. (2005). Gir Forest and the saga of the Asiatic lion New Delhi: Indus. ISBN 8173871833. Retrieved 31 August 2016.
  20. Mammalian Species: Panthera leo
  21. 21,0 21,1 «Wild Cats: Asiatic lion». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. maijā. Skatīts: 2011. gada 24. maijā.
  22. Mammal Species: Panthera tigris
  23. 23,00 23,01 23,02 23,03 23,04 23,05 23,06 23,07 23,08 23,09 23,10 23,11 23,12 23,13 Animal Spot: Asiatic Lion
  24. 24,0 24,1 WWF India: Asiatic lion
  25. Wildlife: The Lions of the World (Panthera Leo)
  26. Chellam, R. and A. J. T. Johnsingh. (1993). Management of Asiatic lions in the Gir Forest, India. In N. Dunstone and M. L. Gorman (eds.) Mammals as predators: the proceedings of a symposium held by the Zoological Society of London and the Mammal Society, London. Volume 65 of Symposia of the Zoological Society of London. Zoological Society of London, London. Pp. 409–423.
  27. Lion mane linked to climate | The Field Museum
  28. Johnsingh, A.J.T. and R. Chellam (1991). Asiatic lions. pp. 92–93 in: Seidensticker, J., Lumpkin, S. and F. Knight. (eds.) Great Cats. London: Merehurst.
  29. Prey preferences of the lion (Panthera leo)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]