Afganistānas Demokrātiskā Republika

puštu: د افغانستان ډموکراتيک جمهوريت dari: جمهوری دمکراتیک افغانستان Afganistānas Demokrātiskā Republika PSRS satelītvalsts (līdz 1989) ← 1978 – 1992 → Karogs Ģerbonis Himna گرم شه, لا گرم شه Garam shah lā garam shah Location of republika Pārvaldes centrs Kabula Valoda(s) puštu dari Reliģija islāms Valdība Sociālistiska vienpartijas republika (1978-1987) Daudzpartiju islāma republika (1987-1992) Valsts vadītājs  - 1978–1979 Nūrs Mohammads Tarakī  - 1979 Hafizulla Amins  - 1979–1986 Babraks Karmals  - 1986–1992 Mohammads Nadžibulla Likumdevējs Revolucionārā padome (1978–1987) Nacionālā asambleja (1987–1992)  - augšpalāta Vecāko palāta (1988–1992)  - apakšpalāta Tautas palāta (1988–1992) Vēsturiskais laikmets Aukstais karš  - Saura revolūcija 1978. gada 27. aprīlī  - Proklamēta 1978. gada 30. aprīlī  - 1987. gada lojadžirga 1987. gada 29. novembrī  - Kabulas krišana 1992. gada 28. aprīlī Platība 647 500 km² Nauda Afgāns

Afganistānas Demokrātiskā Republika (puštu: د افغانستان ډموکراتيک جمهوريت; dari: جمهوری دمکراتیک افغانستان) bija valsts mūsdienu Afganistānas teritorijā laikā no 1978. līdz 1992. gadam. 1987. gadā pārdēvēta par Afganistānas Republiku (puštu: د افغانستان جمهوريت; dari: جمهوری افغانستان). Tas bija marksistisks režīms, kuru izveidoja Afganistānas Tautas Demokrātiskā partija, kas pie varas nāca 1978. gada 27. aprīlī militāra apvērsuma, t.s. Aprīļa revolūcijas ceļā.

Revolucionārā padome iecēla Mohammadu Tarakī par Revolucionārās (RP) padomes priekšsēdētāju un valsts pagaidu vadītāju. Par priekšsēdētāja vietnieku tika ievēlēts Babraks Karmals, bet par premjerministra vietnieku un ārlietu ministru tika iecelts Hafizulla Amins. Aizsardzības ministra pienākumus piekrita pildīt pulkvedis Abduls Kadirs.

Vara

Valsti pārvaldīja Revolucionārā padome un tās ieceltais Ministru kabinets. Valsts faktiskais vadītājs bija RP priekšsēdētājs.

• Abduls Kadirs (27-30.04.1978.)
• Nūrs Mohammads Tarakī (30.04.1978.-16.09.1979.)
• Hafizulla Amins (16.09.1979.-27.12.1979.)
• Babraks Karmals (28.12.1979.-24.11.1986.)
• Hadžī Mohammads Čamkani (24.11.1986.-20.09.1987.)
• Mohammads Nadžibulla (kā priekšsēdētājs 30.02.1987.-20.11.1987. un kā prezidents 30.11.1987.-16.04.1992.)

Armija

Kopš 70. gadu vidus Afganistānā bija ap 300 padomju militāro padomnieku.

Armijā iesauca no 22 gadu vecuma.

Iekšpolitika

Jau augustā pulkvedis Kadirs tika pasludināts par "kontrrevolucionāru elementu" un arestēts. Deviņu mēnešu laikā tika arestēti divi tūkstoši TDP biedru, 500 no viņiem - nošauti.

1979. gada septembrī, atgriezies no ciemošanās Havanā un Maskavā, Tarakī uzzināja, ka viņa vadītās partijas ārkārtas plēnums izskatījis un akceptējis Tarakī lūgumu veselības stāvokļa dēļ atbrīvot viņu no visiem partijas un valsts amatiem. Par premjeru tika iecelts Hafizulla Amins.

Amins, kļūdams par valsts galvu, pasludināja vispārēju amnestiju, represiju galu, patiesas tautas demokrātijas uzvaru, darbaļaužu tiesību un brīvību neaizskaramību, kā arī likumību un taisnīgumu (amnestija neattiecās uz tiem revolucionārajiem darboņiem, kas savulaik veidoja pirmo revolucionāro valdību pēc Aprīļa revolūcijas).

Zemes reforma

1978. gada vasarā uzsāktā agrārā reforma izpaudās plānveida izbraukumos uz laukiem, kur sapulcināto vietējo iedzīvotāju acu priekšā tika nošauti lielāko zemes gabalu īpašnieki, turpat tos aprokot un steigā sadalot zemi visiem klātesošajiem. Cilšu elitē, kas pārvaldīja zemes platības, tas izsauca sašutumu, kas pārauga par bruņotu pretošanos.

Ekonomika

IKP struktūra: lauksaimniecība — 53%, rūpniecība — 28.9%, pakalpojumi — 18.5% (1990).

Ārpolitika

Lai gāztu sev nevēlamo režīmu un pie varas nāktu draudzīgāki spēki, ASV uzsāka slepenu (caur Pakistānas drošības dienestiem) atbalstu cilšu separātiski noskaņotajiem vadoņiem: apmācot un apbruņojot tos cīņai pret marksistisko Afganistānas valdību.

Attiecības ar PSRS

Pēc Aprīļa revolūcijas VDK padomnieku palīdzību izmantoja Afganistānas drošības dienests. Tarakī vadītās valdības ministriem katram bija savs padomnieks, kuri piedalījās valdības sēdēs, piedalījās jautājumu apspriešanā, valdības un partijas programmu izstrādāšanā.

Afganistānas valdība jau gadsimta sākumā bija parakstījusi ar PSRS līgumu par savstarpēju palīdzību un nereti lūgusi ievest valstī padomju karaspēka vienības. Neuzticoties saviem bruņotajiem spēkiem (un, kā liecina pieredze - pamatoti), visi Afganistānas valdnieki ir vēlējušies nodrošināties ar krievu specdienestu apsardzi, taču 1979. gadā šīs vēlmes sasniedza savu kulmināciju. Oficiālās sarunās ar PSRS vēstnieku, VDK pārstāvjiem un PSKP vadību ir lūgts: 14. aprīlī - iesūtīt Afganistānā 15-20 kaujas helikopteru pilnā ekipējumā, 16. jūnijā - nosūtīt padomju ekipāžas tankiem un bruņutransportieriem, kas apsargātu valdību un lidlaukus, 11. jūlijā - ievest Kabulā vairākus bataljonus speciālā karaspēka, 19. jūlijā - ievest divas divīzijas, 20. jūlijā - ievest Kabulā gaisa desanta divīziju, 21. jūlijā - nosūtīt uz 8-10 helikopterus Mi-24, 24. jūlijā - ievest Kabulā trīs armijas vienības, 12. augustā - ievest Kabulā padomju karaspēku, trīs specvienības un transporta helikopterus, 21. augustā - nosūtīt uz Kabulu 1,5 - 2 tūkstošus padomju desantnieku, nomainīt afgāņu zenītiekārtu apkalpes ar padomju speciālistiem, 25. augustā - ievest Kabulā padomju karaspēku. Šie lūgumi atkārtojās 2. oktobrī, 17. un 20. novembrī, 2., 4., 12. un 17. decembrī. Oficiālā atbilde visu šo laiku bija - "Nē". Arī 1979. gada septembrī, kad Tarakī personiskā sarunā ar Brežņevu lūdza militāru palīdzību, viņam tika atteikts. Amina veiktais apvērsums nopietni satrauca PSRS. 1979. gada novembra beigās tika atsaukts PSRS vēstnieks Afganistānā Puzanovs. Decembrī, pēc sarunām Maskavā ar Amina pārstāvi Pandžšeri, PSKP CK beidzot pieņēma lēmumu ievest armijas daļas.

25. decembrī uz Kabulu un Bagramu tika pārvietota gaisa desanta divīzija. 350 pārlidojumu, ap 4 tūkstošiem desantnieku, vairāk nekā tūkstoš tonnu munīcijas - divu dienu laikā. Viena no lidmašīnām Il-76 piezemējoties ietriecās klintīs. Un tomēr šī pārvietošanās palika praktiski nepamanīta gan Afganistānā, gan Padomju Savienībā. Jau 1979. gada maijā bija pieņemts lēmums par īpaša „musulmaņu bataljona” izveidošanu GIP paspārnē. Ietērpti afgāņu armijas formās, 600 desantnieku tika gatavoti iesūtīšanai Afganistānā. 27. decembrī viņi jau atradās Amina personīgās apsardzes vidū.

Operācija "Vētra-333"

Padomju VDK specvienība "Alfa" straujā triecienā ieņēma Amina rezidenci un Afganistānas vadītājs tika nogalināts. Pilī kopā ar Aminu bija viņa sieva un bērni. Pēc kaujas pilī iegāja divi nākamās valdības ministri, kas sameklēja un atpazina Amina līķi. Viņa sievu un meitu katram gadījumam aizsūtīja uz Kabulas centrālcietumu. Piecgadīgais Amina dēls tika atrasts nogalināts. Atbalstošais musulmaņu bataljons bija saņēmis pavēli uzsiet uz kreisās rokas baltu marles apsēju - lai viņus nesajauktu ar Amina īsto apsardzi. Savukārt Vitebskas gaisa desanta divīzijas vienības, kas notikumu vietā ieradās tikai uz rīta pusi, nebija informētas par marles nozīmi un bez īpašām instrukcijām paspēja nošaut vairākus „savējos”. Pārpratums atrisinājās tikai pēc tam, kad desantnieki izdzirdēja otrā pusē atskanam rupju lamāšanos krieviski. Kabulas radio 1979. gada 28. decembrī uzrunāja tautu: "Šodien tika sagrauta Amina un viņa līdzskrējēju - mežonīgu benžu, uzurpatoru un slepkavu izveidotā moku mašīna. Lielā Aprīļa revolūcija, kas uzsākta afgāņu varonīgās tautas nesatricināmās gribas rezultātā ar Afganistānas revolucionārās armijas uzvarošās sacelšanās palīdzību, ir iegājusi jaunā posmā. Par noziegumiem pret Afganistānas tautu revolucionārā tiesa ir piespriedusi Aminam nāves sodu. Soda izpildīšana ir notikusi."

PSRS invāzija

Kā rezultāts padomju okupācijai bija masveida afgāņu izceļošana uz bēgļu nometnēm kaimiņos esošajās Pakistānā un Irānā. Pakistānā vien patvērumu meklēja vairāk nekā 3 miljoni afgāņu. Pēc desmit gadiem redzot, ka šajā karā nav iespējams uzvarēt, PSRS izveda savu karaspēku no Afganistānas. Afganistānas karā gāja bojā 13 833 padomju armijas karavīru. Ievainoti - 49 985.

Lai uzsāktu karaspēka izvešanu, padomju pusei nācās nomainīt valsts vadītāju. Karmala vietā nāca drošības dienesta vadītājs Nadžibulla. Afganistānas demokrātiskā republika tika pārdēvēta par Afganistānas republiku. No cietumiem izlaisti ap 800 politieslodzīto. Valdības līmenī tika pasludināta Mierizlīguma politika - kaut kas līdzīgs PSRS Perestroikai. Ženēvā tika sāktas sarunas starp Kabulas valdību un Pakistānā esošo opozīciju. Ženēvas sarunās puses atteicās tikties tiešā veidā, un sarunas notika ar starpnieka palīdzību. Ik dienu bija iespējama tikai viena tikšanās katrai no pusēm, ievērojot stundas starplaiku (lai nejauši nesatiktos pie ieejas ēkā). Runā, ka šo sarunu veiksmīgs iznākums bija atkarīgs tikai no tā, kā vakaros risinājās sarunas starp amerikāņu padomnieku, kurš vadīja opozīcijas delegāciju un padomju padomnieku, kurš vadīja Kabulas pārstāvjus.

PSRS aiziešana no Afganistānas tika uzskatīta par ASV ideoloģisku uzvaru. Pēc PSRS aiziešanas, ASV un tās sabiedrotie zaudēja interesi par Afganistānu. Valdība vēl trīs gadus karoja ar modžahediem, taču galu galā krita 1992. gadā, kad Ziemeļu alianses spēki ienāca Kabulā.