Pāriet uz saturu

Afganistāna

Labot saites
Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Afganistānas Islāma Valsts)
Šis raksts ir par de facto valsti. Par starptautiski atzīto (de iure) valsti skatīt rakstu Afganistānas Islāma Republika.
Šis raksts ir par mūsdienu valsti. Par valsti, kas pastāvēja no 1996. līdz 2001. gadam skatīt rakstu Afganistānas Islāma Emirāts (1996—2001).
Afganistānas Islāma Emirāts
puštu: د افغانستان اسلامي امارت
Də Afġānistān Islāmī Imārat
dari: امارت اسلامی افغانستان
Imārat-i Islāmī-yi Afğānistān
Afganistānas karogs Afganistānas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Devīze: لا إله إلا الله، محمد رسول الله
Lā ʾilāha ʾillā llāh, Muhammadun rasūlu llāh
"Nav cita dieva kā Dievs, Muhameds ir Dieva ziņnesis"
Himna: دا د باتورانو کور
Dā də bātorāno kor
"Šīs ir drosmīgo mājas"
Location of
Location of
GalvaspilsētaKabula
34°31′N 69°08′E / 34.517°N 69.133°E / 34.517; 69.133
Lielākā pilsēta Kabula, Kandahāra, Herāta, Mazārešarīfa
Valsts valodas puštu
dari
Valdība Unitārs totalitārs teokrātisks islāma emirāts
 -  Emīrs Hibatulla Ahundzada
 -  Premjerministrs Hasans Ahunds
 -  Galvenais Tiesnesis Abdelhakīms Ishākzai
 -  Deklarēta neatkarība no Apvienotās Karalistes 1919. gada 8. augustā 
 -  Atzīta 1919. gada 19. augustā 
 -  Islāma Republika 2004. gada 26. janvārī 
 -  Taliban ieņem Kabulu un atjauno emirātu 2021. gada 15. augustā 
Platība
 -  Kopā 647 500 km² (41)
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2016. gadā 33 332 025[1][2] (40)
 -  Blīvums 49,88/km² (150.)
IKP (PPP) 2017. gada aprēķins
 -  Kopā $69,553 miljardi[3] 
 -  Uz iedzīvotāju $1,783[3] 
IKP (nominālais) 2017. gada aprēķins
 -  Kopā $20,889 miljardi[3] 
 -  Uz iedzīvotāju $588[3] 
Džini koef. (2008) 29 (zems) 
TAI (2021) ▼ 0,478 (zems) (180.)
Valūta afgāns (AFN)
Laika josla (UTC+4:30)
Interneta domēns .af
ISO 3166-1 kods 004 / AFG / AF
Tālsarunu kods +93

Afganistāna (puštu: افغانستان, Afġānistān; dari: افغانستان, Afğānistān), oficiāli Afganistānas Islāma Emirāts (puštu: د افغانستان اسلامي امارت, Də Afġānistān Islāmī Imārat; dari: امارت اسلامی افغانستان, Imārat-i Islāmī-yi Afğānistān) ir valsts Centrālāzijas dienvidos. Rietumos tā robežojas ar Irānu, dienvidos un austrumos ar Pakistānu, ziemeļos ar Turkmenistānu, Uzbekistānu un Tadžikistānu, bet austrumos ar Ķīnu. Tās galvaspilsēta ir Kabula.

Afganistānā mīt ap 29,1 miljons cilvēku, tomēr tas ir tikai aptuveni lēsts, jo oficiāla tautas skaitīšana pēdējo reizi notika 1979. gadā. Aptuveni 40% no iedzīvotājiem ir puštuni (afgāņi). Citas lielākās etniskās grupas ir tadžiki, hazareji un uzbeki. Oficiālā valsts reliģija ir islāms.

Afganistānā saskārās daudzas Eirāzijas civilizācijas, krustojās tirdzniecības un kara ceļi. Līdz ar to reģions ir piedzīvojis daudz tautu staigāšanu, tajā bijušas āriešu, mīdiešu, persiešu, sengrieķu, maurju, Kušānu, arābu, tjurku, mongoļu, britu, PSRS un NATO valstu armijas.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Klintīs izkaltais Budas tēls Bamjanā (rekonstrukcija). Izveidots 6. gadsimtā m.ē., iznīcināts 2001. gadā

Pirmie valstiskie veidojumi Afganistānas teritorijā zināmi kopš 2200.—1700. gada p.m.ē., kad Amudarjas (Oksas) augštecē pastāvēja bronzas laikmeta kultūra, ko arheologs Viktors Sarianidi 1976. gadā nosauca par Baktrijas—Margiānas arheoloģisko kompleksu (BMAC).

2. gadu tūkstoša p.m.ē. beigās to pakļāva mīdieši, bet aptuveni 550. gadā p.m.ē. Kīrs Lielais, iekļaujot Ahemenīdu impērijas sastāvā, 336. gadam p.m.ē. to iekaroja Maķedonijas Aleksandrs Lielais.

Pēc viņa nāves Afganistāna bija helēniskās kultūras ietekmē, no 312. gada p.m.ē. Afganistānas teritorija bija Seleikīdu impērijas, no 247. līdz 224. gadam tās rietumu daļa bija Partas valsts, bet austrumu daļa Maurju impērijas sastāvā, bet vēlāk visa Afganistāna bija Grieķu Baktrijas valsts sastāvā, kas pastāvēja līdz 125. gadam p.m.ē.

135. gadā p.m.ē. mūsdienu Afganistānas ziemeļus ieņēma kušānu ciltis, bet nākamajā gadsimtā viņi nodibināja Kušānu valsti. Par valsts galvaspilsētām kalpoja Kapisa (pie mūsdienu Kabulas) un Pušklavati (pie mūsdienu Pešāvaras). Paši kušāni savas valodas pierakstam pieņēma grieķu alfabētu un sāka kalt grieķu parauga monētas. Vairums kušānu bija zoroastrieši, tomēr laika gaitā pamazām pieņēma budismu.

No 180. gada p.m.ē. līdz 10. gadam m.ē. mūsdienu Afganistānas un Pakistānas teritorijā valdīja Indo-grieķu valsts valdnieki, vēlāk līdz pat 651. gadam Sasanīdu impērijas valdnieki.

Pēc islāma ieviešanas Afganistāna bija Umajādu kalifāta (661—750), vēlāk Abāsīdu kalifāta sastāvā. No 977. līdz 1186. gadam Gaznī bija Gaznevīdu impērijas galvaspilsēta.

13. gadsimtā Afganistānu pakļāva Mongoļu impērija, 14. gadsimtā Timurīdu lielvalsts.

16. un 17. gadsimtā pastāvēja Hatasku, Pešāvaras, Heratas, Gilzaju, Kandahāras, Kabulas, Abdaliju hanistes, kas visas bija Sefevīdu šahu vasaļvalstis. 18. gadsimta sākumā gilzaji gan sarāva vasaļattiecības un sāka ekspansiju, ieņemot Isfahānu, kur 1722. gadā Mirs Mahmuds pasludināja sevi par šahanšahu, taču ar to pašu dumpi tika apspiests un afgāņu ciltis atkal nonāca atkarībā no Persijas.

Duranī lielvalsts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tagadējās Afganistānas valstiskuma vēsture sākas 1747. gadā, kad Persijas karaspēka afgāņu vienību komandieris, abdaliju cilts hans Ahmads sasauca pirmo puštunu vistautas sapulci — Lojadžirgu (loya jirga — lielā padome), — Kandahārā, kurā ievēlēja par visu puštunu hanu, pieņēma titulu "šahs" un vārdu Duranī — "Persijas pērle" — sākot dēvēties par šahu Duranī (valdīja 1747-1772). Ahmadšahs, būdams talantīgs karavadonis un politiķis, gan ar spēku, gan diplomātiskā ceļā pakļāva un apvienoja visas afgāņu ciltis, izveidojot t.s. Duranī lielvalsti. Sava lielākā uzplaukuma laikā Duranī lielvalsts bez tradicionālajām puštunu apdzīvotajām teritorijām aptvēra arī visu mūsdienu Afganistānas teritoriju, daļu Mešhedas Persijā, kā arī visu mūsdienu Pakistānu un Kašmīru. Ahmadšaha pēcnācēju laikā valsts ieslīga nebeidzamos konfliktos ar Persiju un sikhiem, kas stipri samazināja tās teritoriju, bet pati valsts sadrumstalojās.

Pēc šaha Timura nāves 1793. valstī sākās haoss, jo nebija leģitīma troņmantnieka un uz troni pretendēja visi nelaiķa dēli, kas katrs pārvaldīja savu provinci un karoja savā starpā.

Afganistānas emirāts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Afgāņu karotāji Pirmā angļu-afgāņu kara laikā

1826. gadā Kabulu ieņēma Dosts Muhammeds, barakzaju klana vadonis, pieņemot emīra titulu un proklamējot Afganistānas emirātu. Taču tas bija laiks, kad šī zeme bija nonākusi Krievijas Impērijas un Lielbritānijas savstarpējās sāncensības par dominanti Āzijā krustpunktā (skat Lielā spēle).

1839. gadā zemē iebruka Britu impērijas ekspedīcijas korpuss un sākās t.s. Pirmais angļu-afgāņu karš, kas ilga līdz 1842. gadam. Puštunu teritoriju sadalīja ar Durandas līniju daļā, ko Britu impērija pilnībā pakļāva (mūsdienu Pakistānā), un nepakļautajā daļā (kas kļuva par iemeslu saspīlētajām attiecībām starp Britu Indiju, kā arī vēlāk ar Pakistānas valsti — šī problēma šodien ir zināma kā "Puštunistānas jautājums").

1878. gadā briti atkal iebruka Afganistānā, sākot Otro angļu-afgāņu karu un uzspiežot Afganistānai Gandamakas miera līgumu. Afganistānas emirāts kļuva par Britu impērijas vasaļvalsti ar lemšanas tiesībām tikai iekšpolitikā.

Taču 1919. gadā, nākot pie varas emīram Amanulaham, Afganistāna pasludināja neatkarību, ko Londona negribēja pieļaut un sākās t.s. Trešais angļu-afgāņu karš, kas beidzās ar Rāvalpindi miera līgumu, ar kuru Lielbritānija atzina Afganistānas neatkarību.

Afganistānas Karaliste

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1929. gadā emīrs Mohammads Nadīrhans pasludināja par valsts nosaukuma maiņu, pieņemot titulu "šahs" un tā Eiropas ekvivalentu "karalis" — valsti pārdēvēja par "Afganistānas Karalisti".

Radikālā organizācija "Afgāņu jaunatne" 1933. gadā atentātā nogalināja karali Nadīrhanu. Viņa dēls Zahīršahs tobrīd bija 19 gadus vecs — pārāk jauns, lai valdītu musulmaņu izpratnē, tāpēc 20 gadus viņa vietā to darīja trīs viņa tēvoči. Nākamos 20 gadus valdīja pats Zahīršahs, un tieši viņa laikā — 20 gadsimta 60. gados Afganistānā izveidojās to politisko kustību aizmetņi, kas vēlāk vistiešākajā veidā ietekmēja valsts vēsturi.

Afganistānas Republika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmantodams valdnieka prombūtni, Afganistānas monarha Zahīršaha brāļadēls hans un ģenerālis Sardars Mohammads Dauds 1973. gada 18. jūlijā sagrāba varu un pasludināja Afganistānu par republiku. Zahīršahs vairs neatgriezās valstī un turpmāk lielākoties uzturējās Francijā.

Monarhijas gāšanu islāmiskie spēki uztver par signālu cīņas sākumam. Viņu mērķis ir nodibināt Afganistānā teokrātisku islāma valsti, atjaunojot ticības un morāles tīrību. Daudzi emigrēja uz Pakistānu, kur uzsāk bruņotu grupu veidošanu. Pagrīdes organizācijas "Musulmaņu jaunatne" rindās bija Kabulas Universitātes Inženieru fakultātes students Gulbedins Hekmatjars (nākamais Afganistānas Islāma partijas vadītājs), teoloģijas profesori Rabani (nākamais Afganistānas Islāma biedrības dibinātājs un valsts prezidents) un Saijafs (nākamais Afganistānas atbrīvošanas islāmiskās savienības dibinātājs).

Afganistānas Demokrātiskā Republika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts un citi raksti: Afganistānas Demokrātiskā Republika un Afganistānas karš (1979—1989)

1978. gada 27. aprīlī (1357. gada saura mēneša 7. dienā) notika PSRS atbalstīts militārs apvērsums, kura laikā Daudu un viņa brāli nogalināja armijas virsnieku grupa pulkveža Abdula Kadira vadībā. Lai arī operācijā iesaistīti augstu stāvoši armijas virsnieki, reālā varas pārņemšana notika ar septiņu tanku palīdzību, kas iebrauca Kabulas centrā, ieņēma pastu, telegrāfu un banku. Pučisti "par pretošanos" nošāva valdības locekļus un pasludināja Afganistānu par demokrātisku republiku. Revolucionārā padome iecēla Mohammadu Tarakī par valsts pagaidu vadītāju un revolucionārās padomes priekšsēdētāju. Dienu vēlāk — 3. maijā, par priekšsēdētāja vietnieku ievēlēts Babraks Karmals, bet par Tarakī kā premjerministra vietnieku un ārlietu ministru iecēla Hafizullu Aminu. Aizsardzības ministra pienākumus piekrita pildīt pats Abduls Kadirs. Gandrīz valdības locekļi vēl pirms pāris dienām atradās cietumos, kur bija iekļuvuši kā ATDP biedri. 9. maijā notikušo nosauca par Saura (aprīļa) revolūciju, ko pasludināja kā rūpīgi plānotu un gatavotu jau kopš partijas dibināšanas 1965. gadā.

1978. gada vasarā uzsāktā agrārā reforma izpaudās plānveida izbraukumos uz laukiem, kur sapulcināto vietējo iedzīvotāju acu priekšā nošāva lielāko zemes gabalu īpašniekus, turpat aprokot tos un steigā sadalot zemi visiem klātesošajiem. Cilšu elitē, kas pārvaldīja zemes platības, tas izsauca sašutumu, kas pārauga par bruņotu pretošanos. Nestabila bija arī pati valsts vadība. Jau augustā pulkvedi Kadiru pasludināja par "kontrrevolucionāru elementu" un arestēja. Deviņu mēnešu laikā tiek arestēti divi tūkstoši TDP biedru, 500 no viņiem — nošauti. No politiskās skatuves uz laiku pazuda Babraks Karmals — Tarakī vietnieks partijā.

Padomju karavīri Afganistānā 1987. gadā

1979. gada septembrī, atgriezies no vizītes Havanā un Maskavā, Tarakī uzzināja, ka viņa vadītās partijas ārkārtas plēnums izskatījis un akceptējis Tarakī lūgumu veselības stāvokļa dēļ atbrīvot viņu no visiem partijas un valsts amatiem. Par premjeru iecēla Hafizullu Aminu. Divdesmit dienas vēlāk Tarakī mira "no ilgstošas un nopietnas slimības", bet viņa sērojošos ģimenes locekļus ieslodzīja cietumā.

1979. gada 14. septembrī Amins pasludināja sevi par valsts galvu, izsludināja vispārēju amnestiju, represiju galu, patiesas tautas demokrātijas uzvaru un darbaļaužu tiesību un brīvību neaizskaramību. Amnestija tomēr neattiecās uz tiem "revolucionārajiem darboņiem", kas savulaik veidoja pirmo revolucionāro valdību pēc Aprīļa revolūcijas. Septembra notikumi nopietni satrauca Padomju Savienību.

Lai nepieļautu ASV nostiprināšanos reģionā, 1979. gada 24. decembrī PSRS ieveda savu karaspēku Afganistānā (to pamatoja ar Afganistānas un PSRS 1978. gadā parakstīto "Draudzības, sadarbības un labu kaimiņattiecību" līgumu). Sākās t.s. Afganistānas karš. 27. decembrī padomju specvienība straujā triecienā ieņēma Amina rezidenci un nogalināja Afganistānas vadītāju. ASV, lai nepieļautu PSRS nostiprināšanos reģionā, uzsāka slepenu (caur Pakistānas drošības dienestiem) atbalstu opozīcijas vadoņiem: apmācot un apbruņojot tos cīņai pret marksistisko Afganistānas valdību. Kā rezultāts padomju okupācijai bija masveida afgāņu izceļošana uz bēgļu nometnēm kaimiņos esošajās Pakistānā un Irānā. Pakistānā vien patvērumu meklēja vairāk nekā 3 miljoni afgāņu. Pēc desmit gadiem, saskaroties ar arvien pieaugošo starptautisko spiedienu un ar aptuveni 15 000 padomju karavīru bojāeju karā ar modžahediem, PSRS izveda savu karaspēku no Afganistānas.

PSRS aiziešana no Afganistānas uzskatāma par ASV ideoloģisku uzvaru. ASV atbalstīja modžahedus kā pretspēku PSRS ietekmei reģionā, kurš atrodas netālu no naftas bagātā Persijas līča. Pēc PSRS aiziešanas, ASV un tās sabiedrotie zaudēja interesi par Afganistānu un maz darīja lai palīdzētu atjaunot kara izpostīto zemi. Aizejot padomju karaspēkam režīms zaudēja spēju pretoties labi apbruņotajiem cilšu karotājiem — kaut arī PSRS turpināja atbalstīt Nadžibullas vadīto Afganistānas valdību, tā krita 1992. gadā.

Pilsoņu karš

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1991. gada beigās izveidoja "Afganistānas glābšanas apvienoto islāmisko fronti" (Jabha-yi Muttahid-i Islami-yi Milli bara-yi Nijat-i Afghanistan), vēlāk zināma kā "Ziemeļu alianse", kurā apvienojās praktiski visi nepuštunu modžahedi.

1992. gada martā, sagraujot valdības spēku paliekas, Ziemeļu alianses spēki ieņēma Kabulu, pirms tajā bija ielauzušās puštunu vienības. Izveidotā valdība, kurā bija pārstāvētas visas lielākās partijas un grupējumi, visai drīz ieslīga iekšējos ķīviņos un tās darbība praktiski bija paralizēta. Sākās cīņa par varu starp dažādām modžahedu frakcijām — centrālajai valdībai nebija reālas varas ārpus galvaspilsētas un dažiem lielākajiem centriem, — teritoriju savā starpā sadalīja dažādu modžahedu grupējumu vadoņi.

Afganistānas Islāma Emirāts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Afganistānas Islāma Emirāts (1996—2001)

Kā atbilde uz haosu un korupciju radās islāma fundamentālistu militārā kustība Taliban, kas uzsāka karu pret separātajiem cilšu vadoņiem. Talibi visai īsā laikā uzvarēja "veco modžahedu" koalīciju un 1996. gadā kontrolēja gandrīz 90% Afganistānas teritorijas (tikai valsts ziemeļaustrumu daļa palika Ziemeļu alianses kontrolē). Taliban izveidoja valdību (no citām valstīm tās leģitimitāti atzina tikai Apvienotie Arābu Emirāti, Pakistāna un Saūda Arābija) un centralizētu pārvaldes aparātu un ieviesa ekstrēmu šariata režīmu.

Pēc 11. septembra terora akta ASV sākās ASV un tās sabiedroto, kopā ar Ziemeļu alianses spēkiem, uzbrukums Talibanam, kas beidzās ar Taliban valdības gāšanu. Dzīvi palikušie valdības locekļi glābās bēgot uz Pakistānas kalniem. Savukārt sakautie Taliban spēki atkāpās uz apvidiem kuros tiem bija lielāks civiliedzīvotāju atbalsts — galvenokārt dienvidu un dienvidaustrumu provincēs, un uzsāka tur partizānu karu, kas turpinās arī mūsu dienās.

Afganistānas Islāma Republika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Afganistānas Islāma Republika
Pamatraksts: Karš Afganistānā (2001—2014)
Pamatraksts: Afganistānas pilsoņu karš (2015—2021)

2001. gada beigās Bonnā tikās Rietumu valstu diplomāti ar afgāņu cilšu vadoņiem un diasporas politiskajiem līderiem, vienojoties par jaunas valdības izveidošanu (par pagaidu vadītāju koalīcijas spēku valstis 2001. gada decembrī iecēla Hāmidu Karzaju) — vistautas Lojadžirgā 2002. gadā Karzaju oficiāli ievēlēja par Afganistānas prezidentu.[4]

Lai nepieļautu jaunās valdības gāšanu, nodrošinātu valstī kārtību, un palīdzētu tai atjaunoties, Afganistānā līdz 2014. gada beigām atradās ISAF koalīcijas spēki (t.sk. arī Latvijas NBS kontingents).

Otrā Taliban valdīšanas ēra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs 2021.gada 14.aprīlī paziņoja, ka alianse ir piekritusi sākt savu karaspēka izvešanu no Afganistānas līdz 1.maijam.[5] Drīz pēc tam, kad NATO karaspēks sāka atkāpties, Taliban sāka ofensīvu pret Afganistānas Islāma Republikas valdību un ātri virzījās uz priekšu pretī sabrūkošajiem Afganistānas valdības spēkiem.[6][7] Talibi ieņēma galvaspilsētu Kabulu 2021. gada 15. augustā pēc tam, kad bija atguvuši kontroli pār lielāko daļu Afganistānas teritorijas. Vairāki ārvalstu diplomāti un Afganistānas valdības amatpersonas, tostarp prezidents Ašrafs Gani,[8] tika evakuēti no valsts, un daudzi afgāņu civiliedzīvotāji mēģināja bēgt kopā ar viņiem.[9] 17. augustā pirmais viceprezidents Amrulla Salehs pasludināja sevi par pagaidu prezidentu un paziņoja par prettalibu frontes izveidošanu ar vairāk nekā 6000 karavīru[10][11] Pandžšīras ielejā kopā ar Ahmadu Masūdu.[12][13] Tomēr līdz 6. septembrim talibi bija pārņēmuši savā kontrolē lielāko daļu Pandžšīras provinces, piespiežot pretošanās kustības cīnītājus atkāpties uz kalniem.[14] Kaujas ielejā beidzās septembra vidū.[15]

Saskaņā ar Costs of War Project datiem, no 2001. līdz 2021. gadam konfliktā tika nogalināti 176 000 cilvēku, tostarp 46 319 civiliedzīvotāji.[16] Saskaņā ar Uppsala Conflict Data Program rīcībā esošo informāciju, karā gāja bojā vismaz 212 191 cilvēks.[17] Lai gan karastāvoklis valstī beidzās 2021. gadā, dažos reģionos turpinās bruņots konflikts[18][19][20] starp Taliban un Islāma valsts vietējo atzaru IS-KP, kā arī Taliban un Islāma Republikas lojālistu sadursmes.[21]

Talibu kaujinieki Kabulā uz sagrābta HMMWV pēc Kabulas krišanas 2021. gadā

Taliban valdību vada augstākais līderis Hibatulla Ahundzada[22] un premjerministra pienākumu izpildītājs Hasans Ahunds, kurš stājās amatā 2021. gada 7. septembrī.[23][24] Ahunds ir viens no četriem Taliban dibinātājiem[25] un bija iepriekšējā emirāta premjerministra vietnieks. Viņa iecelšana tika uzskatīta par kompromisu starp mērenajiem un stingrās līnijas piekritējiem.[26] Tika izveidots jauns ministru kabinets, kurā tieslietu ministra amatā ieņēma Abduls Hakims Hakani.[27][28] 2021. gada 20. septembrī ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs saņēma vēstuli no ārlietu ministra pienākumu izpildītāja Amira Hana Mutakī, lai oficiāli pieprasītu Afganistānas Islāma Emirātam dalībvalsts vietu Taliban oficiālajam pārstāvim Dohā Suhailam Šahīnam. Apvienoto Nāciju Organizācija neatzina iepriekšējo Taliban valdību un tā vietā izvēlējās sadarboties ar toreizējo trimdas valdību.[29]

Rietumvalstis apturēja lielāko daļu humānās palīdzības Afganistānai pēc talibu veiktās valsts atkarošanas 2021. gada augustā. Arī Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds apturēja savus maksājumus.[30][31] Vairāk nekā puse no aptuveni 39 miljoniem Afganistānas iedzīvotāju 2021. gada oktobrī saskārās ar akūtu pārtikas trūkumu.[32] Human Rights Watch 2021. gada 11. novembrī ziņoja, ka Afganistāna piedzīvo badu ekonomikas un banku krīzes dēļ.[33] Talibi ir ievērojami apkarojuši korupciju, tagad ieņemot 150. vietu korupcijas uzrauga uztveres indeksā. Ir ziņots, ka talibi ir samazinājuši arī kukuļdošanu un izspiešanu sabiedrisko pakalpojumu jomās.[34] Tajā pašā laikā cilvēktiesību situācija valstī ir pasliktinājusies.[35] Pēc 2001. gada iebrukuma vairāk nekā 5,7 miljoni bēgļu atgriezās Afganistānā.[36] Tomēr 2021. gadā 2,6 miljoni afgāņu joprojām bija bēgļi, galvenokārt Irānā un Pakistānā, un vēl 4 miljonus pārvietoja valsts iekšienē.[37]

2023. gada oktobrī Pakistānas valdība pavēlēja no Pakistānas izraidīt afgāņus.[38] Irāna arī nolēma deportēt Afganistānas pilsoņus atpakaļ uz Afganistānu.[39] Talibu varas iestādes nosodīja deportācijas kā "necilvēcīgu rīcību".[40] Afganistāna 2023. gada beigās saskārās ar humanitāro krīzi.[41]

2024. gada 10. novembrī Afganistānas Ārlietu ministrija apstiprināja, ka Taliban pārstāvji piedalīsies Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata pārmaiņu konferencē (COP29), kas ir pirmā reize, kad valsts piedalās kopš Taliban atgriešanās pie varas 2021. gadā. Afganistānai bija liegts piedalīties iepriekšējos samitos, jo talibu režīms netika atzīts visā pasaulē. Tomēr Taliban vides aizsardzības amatpersonas uzsvēra, ka klimata pārmaiņas ir humanitārs, nevis politisks jautājums, un tas ir jārisina neatkarīgi no politiskām atšķirībām.[42]

Valsts pārvalde

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prezidentāla republika, ko pārvalda prezidents, valdība, Nacionālā asambleja un pašvaldību padomes.

Konstitūcija pieņemta 2004. gada janvārī.

Parlaments

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Divpalātu parlaments — Nacionālā asambleja — uzsāka darbu 2005. gada 19. decembrī pēc 2005. gada 18. septembrī notikušajām vēlēšanām. Vēlēšanu kandidātes sievietes bija apmēram 10% no kopējā kandidātu skaita un pateicoties kārtībai rezervēt vietas sievietēm deputātēm, sievietes ieguva 27,3% vietu apakšpalātā un gandrīz 30% vietu pašvaldību padomē. Vēlēšanu laikā nogalināja astoņus kandidātus un vairākus darbiniekus, kas iesaistīti vēlēšanu darbā. ES Vēlēšanu Novērošanas Misija ziņoja par pārkāpumiem un krāpšanu vairākās provincēs.[43]

Ārpolitika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Afganistāna nesen ir pievienojusies Dienvidāzijas reģionālās sadarbības asociācijai (SAARC). Attiecības ar ES balstās uz partnerattiecību nolīgumu "Ieguldot jaunā ES — Afganistānas partnerībā", ko parakstīja 2005. gada 16. novembrī Strasbūrā.

Ģeogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Afganistānas topogrāfiskā karte

Kaut arī Afganistāna pamatā tiek uzskatīta par Centrālāzijas valsti, dažreiz to pieskaita Dienvidāzijas vai Tuvo Austrumu reģioniem, jo tai ir ciešas kultūras, etnolingvistiskas un ģeogrāfiskas saites ar vairumu no tās kaimiņiem.

Afganistāna no visām pusēm robežojas ar citām valstīm; tai nav izejas uz atklātu jūru. Arābijas jūra ir tuvākā jūra; tā atrodas aptuveni 500 km uz dienvidiem no Afganistānas. Afganistāna joprojām ir viena no vissliktāk kartētajām valstīm pasaulē, jo gan tās izolācijas, gan nestabilās politiskās iekārtas dēļ nav izdevies to pilnvērtīgi izpētīt.[44] Dienvidos un austrumos Afganistāna robežojas ar Pakistānu (ieskaitot Kašmīras reģionu, kuru pārvalda Pakistāna, bet teritoriālas pretenzijas ir arī Indijai). Rietumos robežojas ar Irānu, bet ziemeļos ar Centrālāzijas valstīm Turkmenistānu, Uzbekistānu un Tadžikistānu. Salīdzinoši, ļoti īsa robeža Afganistānai ir arī ar Ķīnas autonomu rajonu Siņdzjanu. Afganistānas platība ir 647 500 km² (aptuveni 10 reizes lielāka par Latviju).

Administratīvais iedalījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts teritorija administratīvi sadalīta 34 vilajetos.

Lielākās pilsētas: Kabula — 2 000 000, Džalālābāda — 59 000, Kandahāra — 226 000, Kondūza — 57 000, Herāta — 177 000, Baglāna — 41 000, Mazārešarīfa — 103 000, Gardeza — 50 000 iedzīvotāju.

Afganistāna sastāv no 34 vijaletiem.

Province Kartes cipars Centrs Iedzīvotāju skaits Platība (km²)
Badahšāna 30 Feizābāda 819,396 44,059
Bādgīsa 4 Kale i Nova 499,393 20,591
Baglānas vilajets 19 Polehomrī 741,690 21,118
Balhas vilajets 13 Mazārešarīfa 1,123,948 17,249
Bāmijānas vilajets 15 Bāmijāna 343,892 14,175
Dājkondī vilajets 10 Nīlī 477,544 8,088
Džouzdžānas vijalets 8 Hādže Dokūha 426,987 11,798
Farāfas vijalets 2 Farāha 493,007 48,471
Farjabas vijalets 5 Majmana 493,007 48,471
Gaznī vijalets 16 Gaznī 1,080,843 22,915
Gouras vijalets 6 Čagčarāna 635,302 36,479
Helmandas vijalets 7 Laškargāha 1,441,769 58,584
Herātas vijalets 1 Herāta 1,762,157 54,778
Houstas vijalets 26 Housta 638,849 4,152
Kabulas vijalets 22 Kabula 3,314,000 4,462
Kandahāras vijalets 12 Kandahāra 913,000 54,022
Kāpīsas vijalets 29 Mahmūderākī 358,268 1,824
Kondozas vijalets 18 Kondoza 820,000 8,040
Konaras vijalets 34 Asadābāda 413,008 4,942
Lagmānas vijalets 32 Mehtarlāma 382,280 3,843
Lougaras vijalets 23 Polealāma 322,704 3,880
Nangarhāmas vijalets 33 Džalālābāda 1,342,514 7,727
Nīmrūzas vijalets 3 Zarandža 117,991 41,005
Nūrestānas vijalets 31 Pārūna 130,964 9,225
Orūzgānas vijalets 11 Tarīnkouta 320,589 22,696
Paktijas vijalets 24 Gardīza 415,000 6,432
Paktīkas vijalets 25 Šarana 809,772 19,482
Pandžšīras vijalets 28 Bāzāraka 128,620 3,610
Parvānas vijalets 20 Čārīkāra 491,870 5,974
Samangānas vijalets 14 Aibaka 378,000 11,262
Sarepolas vijalets 9 Sarepola 442,261 15,999
Tahāras vijalets 27 Tālogāna 830,319 12,333
Vardakas vijalets 21 Maidanšahra 529,343 9,934
Zābolas vijalets 17 Galāta 244,899 17,343

Iedzīvotāji

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Afganistānas tautu apdzīvotie reģioni

Afganistānā dzīvo vairāk nekā 20 tautu — puštuni (38% no valsts iedzīvotāju skaita), tadžiki (25%), hazareji (19%), uzbeki (6%), citas tautas (12%) — turkmēņi, kirgīzi, kazahi, beludži, čaraimeki, nuristāņi u.c. Vidējais apdzīvotības blīvums ir 31 cilv./km2, toties auglīgās ielejās un oāzēs tas pārsniedz 100 cilv./km2. Kalnu rajoni un tuksneši maz apdzīvoti.

Kara darbības dēļ daudzi iedzīvotāji devušies bēgļu gaitās. Pakistānā uzturas ap 3 miljoni afgāņu bēgļu, bet Irānā ap 1,3 miljoni.

Valstī ir 48,5% sieviešu un 51,5% vīriešu (100 sievietes uz 106 vīriešiem). Iedzīvotāju dabiskais pieaugums 3,48% gadā (2001). Vienai sievietei dzīves laikā dzimst vidēji 6 bērni. 60% Afganistānas iedzīvotāju ir analfabēti, īpaši izplatīts analfabētisms sieviešu vidū — tikai 15% sieviešu prot lasīt un rakstīt.

Iedzīvotāju vecuma struktūra (2001):
0—14 gadi 42,2%
15—64 gadi 55,01%
65 un vairāk gadi 2,79%
Dzimstība 41,42 (uz 1000 iedz.)
Mirstība 17,72 (uz 1000 iedz.)
Dabiskais pieaugums 23,7
Zīdaiņu mirstība (uz 1000 jaundzimušajiem) 147,02

Mūža vidējais ilgums vīriešiem ir 47 gadi, sievietēm 45,5 gadi (2001). Pilsētās dzīvo 21% Afganistānas iedzīvotāju. Darbaspēka resursus veido 10 miljoni iedzīvotāju (37% no iedz. skaita). 70% darbaspējīgo nodarbināti lauksaimniecībā, 15% rūpniecībā, 15% pakalpojumu sfērā. Gandrīz 3 miljoni iedzīvotāju ir klejotāji un pusklejotāji.

Reliģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdošā reliģija ir islāms (sunnīti — 84%, šiīti — 15%), citas ticības 1% (jūdaisti, hinduisti).

Saimniecība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Afganistānas izolācija un vairāk nekā 20 gadus ilgušais pilsoņu karš pilnībā izpostījis valsts saimniecību un infrastruktūru. Elektroenerģija pieejama tikai 6% iedzīvotāju. Tikai 10% iedzīvotāju pieejams tīrs dzeramais ūdens. Nauda nepieciešama izpostītās saimniecības atjaunošanai, kājnieku mīnu savākšanai, infrastruktūras attīstībai, izglītībai un veselības aprūpei, tīra dzeramā ūdens nodrošināšanai, kā arī enerģētikai un komunikācijām.

Valsts saimniecības pamats ir apūdeņojamā zemkopība un ganību lopkopība. Aramzeme aizņem 12% teritorijas, ganības 46%, meži un krūmāji 3%. Valstī apūdeņo 30000 km2 (5% teritorijas). Lauksaimniecību būtiski ietekmē krasi kontinentālais klimats: aukstas ziemas, karstas un sausas vasaras. Sevišķi liels sausums bija 2001. gadā, kura dēļ bada nāve draud 7 miljoniem iedzīvotāju.

Imports un eksports

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eksportē dabasgāzi, augļus, paklājus, vilnu, riekstus, karakulādas, importē pārtiku, plaša patēriņa preces, degvielu.

Bērns gana aitas Kandahāras provincē

Lauksaimniecība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstī pārsvarā naturālā lauksaimniecība un klejotāju lopkopība (aitas, kazas, kamieļi, ēzeļi, zirgi).

Zemkopības galvenās kultūras: kvieši, rīsi, kukurūza, mieži, kokvilna, lini, sezams, cukurbietes, cukurniedres. Audzē citrusus (aprikozes, persikus), cidonijas, vīnogulājus, dižlazdas, olīvkokus, dārzeņus.

Plaši izplatīta ir opija magoņu audzēšana. Afganistānā tiek iegūti 95% pasaulē patērētā heroīna. Kopš 2001. gada heroīna iegūšana ir dubultojusies.[45]

Dabas resursi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts ir bagāta ar dabas resursiem: nafta, dabasgāze, akmeņogles, varš, cinks, svins, dzelzsrūda, hromīti, vizla, barīti, sērs, vārāmā sāls, dārgakmeņi un pusdārgakmeņi.

Ar pus amatnieciskām metodēm iegūst akmeņogles, akmeņsāli, lazurītu, beriliju, dzelzsrūdu, būvmateriālu izejvielas.

Afgāņu paklāji ir viena no galvenajām eksportprecēm

Ražošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dominē mājamatniecība. Izgatavo paklājus, pledus, mēbeles, kokvilnas un vilnas audumus, augu eļļu, ziepes.

Transports

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalnainais reljefs kavē transporta tīkla attīstību. Dzelzceļu kopgarums ir 24,6 km, autoceļu — 21 000 km, no tiem ar cieto (asfalta) segumu 2793 km, pārējie 18207 km ir zemes ceļi.

Preču transportā izmanto autotransportu, kā arī vilcējdzīvniekus: kamieļus, ēzeļus, zirgus.

Kultūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Afganistānai ir bagāts kultūras mantojums, kas aptver vairāk nekā 5000 gadus ilgu laiku posmu. Tajā ir atrodami dažādu kultūru elementi, no kurām īpaši jāizceļ Senās Persijas un Indijas kultūras. No Hellēnisma laikmeta ir saglabājušies arī seno grieķu kultūras elementi. Šis kultūru sajaukums vairākas reizes Afganistānas vēsturē piedzīvoja ziedu laikus, īpaši Mogulu impērijas laikā, kad Kabula un Herāta kļuva par nozīmīgiem mākslas un izglītības centriem. Laika periodā no 16. līdz 20. gadsimtam literatūra, māksla un arhitektūra bija panīkusi, kas izskaidrojams ar to, ka valsts bija izolēta no ārpasaules un lielākā daļa no iedzīvotājiem dzīvoja ārpus pilsētām, kur dominējošā tomēr bija zemnieku "kultūra". Sociālās dzīves pamatā bija patriarhāts.

Sports

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Buzkašī — Afganistānas nacionālais sporta veids

Afganistānā populāri ir individuālie sporta veidi, kas saistīti ar cīņas mākslu. Viens no populārākajiem sporta veidiem ir buzkašī, kur par uzvarētāju kļūst tas, kas pirmais, jājot uz zirga, nogalina aplokā ielaistu kazu vai aitu.

Rietumu pasaules tradicionālie komandu sporta veidi, kā futbols, basketbols, volejbols, nekad nav ieguvuši vispārēju popularitāti. Olimpiskajās spēlēs Afganistānas sportisti pirmo reizi piedalījās 1936. gada vasaras olimpiskajās spēlēs. Pagaidām vienīgā Olimpiskā medaļa ir izcīnīta tekvondo (līdz 58 kg) — 2008. gada vasaras olimpiskajās spēlēs bronzas medaļu ieguva Rohulla Nikpajs. Afganistāna pagaidām vēl ne reizi nav aizsūtījusi savus sportistus uz ziemas olimpiskajām spēlēm.

Nosaukums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burtiski nosaukums Afganistāna nozīmē "afgāņu zeme" — acīmredzot cēlies no vārda afgānis. Domājams, ka puštuni sāka izmantot vārdu afgānis kā pašnosaukumu, kopš islāma perioda sākuma. Saskaņā ar dažu zinātnieku viedokli, vārds afgānis pirmo reizi vēsturē parādījās nezināma autora, desmitā gadsimta ģeogrāfiskā grāmatā ar arābu nosaukumu ‘Hudud-al-Alam’, 982. gadā (pilnajā nosaukumā „Hudud ul-'alam min al-mashriq ila al-maghrib„ — „Pasaules robeža no austrumiem līdz rietumiem”).

Ir vairāki viedokļi attiecībā par vārda ‘afgānis’ izcelšanos, no kuriem vairums ir tīri spekulatīvi:

  • Afgāņu profesora Nematullas Šahranī (Nematullah Shahrani) tulkotajā vēstures avotā „Makhzan-i-Afghani”, kas bija sarakstīts 1612. gadā, afgāņu jeb puštunu izcelsme tiek saistīta ar tā saukto karali Talutu (Zaulu), patriarha Ābrahama pēcteci. Zaulam bija dēls Irmija (Jeremija), kuram bija dēls, vārdā Afgans. Pēc karaļa Zaula nāves, Afganu paaugstināja Dāvids un vēlāk izvirzīja par armijas virspavēlnieku karaļa Zālamana valdīšanas laikā. Afganam bija liels skaits pēcteču, kurus sāka dēvēt par ‘Bani-Israel’. Sestajā gadsimtā p.m.ē., Bakhtunasars, jeb Nebukadanēcers, Bābeles karalis, uzbruka Jūdejai un izraidīja Afgāna pēcteču kopienu trimdā uz Goras (Ghor) zemi, kura atrodas mūsdienu Afganistānas vidusdaļā. Ar laiku, izraidīto kopienu sāka dēvēt par afgāņiem, pēc viņu ciltstēva Afgana vārda, tāpat kā viņu zemi sāka dēvēt par Afganistānu. Šī vēstures interpretācija satur daudzas pretrunas un mūsdienu zinātnē tāpēc nav akceptēta. Pēdējais šīs ‘Bani-Israel’ hipotēzes aizstāvis bija majors Ravertijs (Mayor Raverty „The Pathans”, 1958, Olaf Caroe). Lielā mērā, ‘Bani-Israel” teorija ir nepieņemama to daudzo vēsturisko un lingvistisko neatbilstību dēļ kuras tā satur. Šī mutvārdu tradīcija ir pašu puštunu radīts mīts, kurš ir radies politiskajā un kultūras cīņā starp puštuniem un Moguliem. BaniIsraeli — šis raksts izskaidro dotā mīta vēsturisko fonu, tā neatbilstības un lingvistiskos pētījumus, kuri noliedz jebkādu semītisku izcelsmi.
  • Cita puštunu leģendas versija attēlo puštunu un afgāņu ciltstēvu Afganu, kā musulmaņu pravieša Muhameda laikabiedru. Izdzirdot par jauno ticību — islāmu, Kuaiss (Kuaiss Abdurs Rašīds (Qias Abdur Rashid) starp puštuniem tiek uzskatīts par pirmo, kurš ir ceļojis uz Meku un Medīnu, islāma reliģijas pirmsākumos) no Ariānas uzsāka ceļojumu uz Medīnu, lai satiktu pravieti Muhamedu un atgriezās Ariānā kā musulmanis. Viņam bija daudz dēlu, no kuriem viens bija Afgans. Afganam, savukārt, bija četri dēli, kuri uz austrumiem no tēva zemes nodibināja paši savas dzimtas. Pirmais dēls devās uz Suatas (Swat tag. Pakistānas Z) zemi, otrais uz Lahoru, trešais uz Multānu, bet pēdējais uz Kvettu. Šī leģenda ir viena no daudzām tradicionālajām puštunu teikām, kurās tiek stāstīts par puštunu izcelsmi. Un atkal, tas ir leģendārais Afgans, kura vārds puštuniem devis to pašreizējo nosaukumu. Kā var ievērot, šai leģendai par Afganu ir vismaz 11 gadsimtu liela laika starpība salīdzinot ar teiku par Zālamana laika Afganu.
  • Grāmatā — „Pētījumi par Afganistānas etnogrāfiju” (Dr H.W. Bellew „An Enquiry into the Ethnography of Afghanistan”) ir pausts viedoklis, ka nosaukuma ‘afgāņi’ izcelsme ir saistīta ar latīņu terminu albāņi, kuru armēņi lietoja izrunājot kā alvan, ar ko apzīmēja kalniešus. Un šajā gadījumā transliterēti armēņu burti būtu izrunāti kā aghvan. Persiešu valodā šis vārds tika izrunāts kā aoghan, avghan un afghan, lietojot kā norādi uz augstkalnu iedzīvotājiem — kalniešiem, kuri dzīvoja austrumos no Irānas kalnienes.
  • Daži pētnieki pauž pārliecību, ka nosaukums afgan nāk no vārda „abagan” (t.i. bez Dieva). Šo apzīmējumu persieši sāka attiecināt uz puštuniem lai aprakstītu tos kā bezdievjus vai neticīgos. Abagan ir antonīms vārdam bagan (t.i. tāds, kurš tic Dievam) tieši tāpat kā vārds ‘apolitisks’ ir antonīms vārdam ‘politisks’. Tāpat ir daži, kas vārdu afgan saista ar uzbeku vārdu avagan (t.i. pirmavots), kamēr citi saskata līdzību ar sanskrita upa-ganah (t.i. apvienotās ciltis).
  • Pēc cita, uz etimoloģiju balstīta uzskata, nosaukums afgan nāk no sanskrita vārda ašvakas (ashvaka), jeb ašvakani. Šo uzskatu proponē J. W. McCrindle un to atbalsta vesela rinda mūsdienu zinātnieku (ieskaitot C. Lassen, S. Martin, Bishop, Crooks, W. Crooke, J. C. Vidyalnar, M. R. Singh, P. Smith, N. L. Dey, Dr J. L. Kamboj, S. Kirpal Singh u.c.). Sanskritā, vārds ashva (irāņu aspa, prakritā (prakrit) assa) nozīmē 'zirgs' un ašvakas (prakritā assaka) nozīmē 'jātnieks'. Ir zināms, ka laikā p.m.ē., iedzīvotājus no Afganistānas austrumiem dēvēja par ašvakām (t.i. jātniekiem), jo tie audzēja augstvērtīgas zirgu šķirnes un tiem bija labu kavalēristu slava.
  • 5 gs. p.m.ē., indiešu gramatiķis Panini (Panini) sauc afgāņus par ashvayana un ashvakayana. Klasiskie rakstnieki lieto atbilstošus ekvivalentus — aspasios (vai aspasii, hispasii) un assakenois (vai assaceni/assacani, asscenus). Tāpat, aspasios/assakenois (ašvakas = kavalēristi) tiek lietots kā cits nosaukums kambodžiem ((kambojas) ļoti seni Indijas un Pakistānas Z iedzīvotāji), izciliem senatnes jātniekiem.

Pēdējā, vārda ‘Afganistāna’ daļa nāk no persiešu vārda ‘stān’ (t.i. zeme vai valsts).

Pirms Afganistāna ieguva savu pašreizējo nosaukumu, šis reģions, savā vairāk nekā 5000 gadu ilgajā vēsturē, ir izgājis cauri vairākām nosaukuma maiņām. Viens no vissenākajiem nosaukumiem, saskaņā ar vēsturnieku un zinātnieku viedokli, bija Ariāna — kā grieķiski tiek izrunāts senajā valodā avestā lietotais antīkais nosaukums — Aryanam Vaeja, jeb sanskritā — Aryavarta(t.i. ariāņu zeme). Mūsdienās šī senpersiešu un avestas izruna ir aizstāta ar vārdu Irāna, kas ir pieminēts Afganistānas nacionālās aviosabiedrības nosaukumā — "Ariana Airlines".

Daudzus gadsimtus vēlāk, Afganistāna bija daļa no Lielās Horasānas un kopš tā laika ir atpazīstama arī ar nosaukumu Horasāna.

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un paskaidrojumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Population of Afghanistan». CIA. CIA World Factbook. 2010. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-06-07. Skatīts: 2010-10-12. Arhivēts 2017-06-07 Wayback Machine vietnē.
  2. ↑ Pēdējā iedzīvotāju skaitīšana notika 1979. gadā
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «World Economic Outlook Database: Afghanistan». Starptautiskais Valūtas fonds. April 2018. Skatīts: 2018. gada 6. jūnijs.
  4. ↑ Taliban neatzīst šo ievēlēšanu par leģitīmu, jo tā notikusi okupācijas militārās varas kontrolē un uzraudzībā.
  5. ↑ «NATO to Cut Forces in Afghanistan, Match US Withdrawal». VOA News. 2021. gada 14. aprīlis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 15. aprīlis. Skatīts: 2021. gada 26. jūlijs.
  6. ↑ Nic Robertson. «Afghanistan is disintegrating fast as Biden's troop withdrawal continues». CNN, 2021. gada 24. jūnijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 9. jūlijs. Skatīts: 2021. gada 26. jūlijs.
  7. ↑ «Afghanistan stunned by scale and speed of security forces' collapse». The Guardian. 2021. gada 13. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 15. augusts. Skatīts: 2021. gada 26. jūlijs.
  8. ↑ «President Ashraf Ghani Flees Afghanistan, Taliban Take Over Kabul: Report». NDTV.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 15. augusts. Skatīts: 2021. gada 15. augusts.
  9. ↑ «The Afghan government's collapse is a humiliation for the US and Joe Biden». New Statesman. 2021. gada 15. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 16. augusts. Skatīts: 2021. gada 15. augusts.
  10. ↑ «Operations». The National Resistance Front: Fighting for a Free Afghanistan. National Resistance Front of Afghanistan. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 6. septembris. Skatīts: 2021. gada 21. augusts.
  11. ↑ «Anti-Taliban forces say they've taken three districts in Afghanistan's north». Reuters. 2021. gada 21. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 23. augusts. Skatīts: 2021. gada 21. augusts.
  12. ↑ «An anti-Taliban front forming in Panjshir? Ex top spy Saleh, son of 'Lion of Panjshir' meet at citadel». The Week. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 17. augusts. Skatīts: 2021. gada 17. augusts.
  13. ↑ «Afghan Vice President Saleh Declares Himself Caretaker President; Reaches Out To Leaders for Support». News18. 2021. gada 17. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 17. augusts. Skatīts: 2021. gada 17. augusts.
  14. ↑ Amy Kazmin, Stephanie Findlay, Farhan Bokhari. «Taliban says it has captured last Afghan region of resistance». Financial Times, 2021. gada 6. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 10. decembris. Skatīts: 2021. gada 6. septembris.
  15. ↑ Jim Huylebroek, Victor J. Blue. «In Panjshir, Few Signs of an Active Resistance, or Any Fight at All». The New York Times, 2021. gada 17. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 28. decembris.
  16. ↑ «Human and Budgetary Costs to Date of the U.S. War in Afghanistan, 2001–2022 | Figures | Costs of War». The Costs of War. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 6. septembris. Skatīts: 2021. gada 1. septembris.
  17. ↑ «UCDP – Uppsala Conflict Data Program». ucdp.uu.se. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 19. augusts. Skatīts: 2022. gada 25. decembris.
  18. ↑ «One year later, Austin acknowledges lasting questions over Afghanistan war's end». Stars and Stripes. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 1. oktobris. Skatīts: 2022. gada 1. oktobris.
  19. ↑ «Karzai says while the war has ended, unity has not yet been achieved | Ariana News». ariananews.af. 2022. gada 9. marts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 1. oktobris. Skatīts: 2022. gada 1. oktobris.
  20. ↑ «Briefing by Special Representative Deborah Lyons to the Security Council». UNAMA. 2022. gada 26. janvāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 4. oktobris. Skatīts: 2022. gada 1. oktobris.
  21. ↑ «Hamid Karzai stays on in Afghanistan — hoping for the best, but unable to leave». NPR. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 19. janvāris. Skatīts: 2022. gada 15. oktobris.
  22. ↑ David Zucchino. «Shifting to Governing, Taliban Will Name Supreme Afghan Leader». The New York Times, 2021. gada 1. septembris. ISSN 0362-4331. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 28. decembris. Skatīts: 2021. gada 6. septembris.
  23. ↑ «گروه طالبان حکومت جدید خود را با رهبری ملا حسن اخوند اعلام کرد». BBC News فارسی. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 7. septembris. Skatīts: 2021. gada 8. oktobris.
  24. ↑ «Taliban announce new government for Afghanistan». BBC News. 2021. gada 7. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 7. septembris. Skatīts: 2021. gada 9. septembris.
  25. ↑ «Profile: Who is Afghanistan's new caretaker prime minister?». The Express Tribune. 2021. gada 8. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 8. septembris. Skatīts: 2021. gada 8. oktobris.
  26. ↑ «Hardliners get key posts in new Taliban government». BBC News. 2021. gada 7. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 7. septembris. Skatīts: 2021. gada 9. septembris.
  27. ↑ «Taliban Announces Head of State, Acting Ministers». TOLOnews. 2021. gada 7. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 7. septembris. Skatīts: 2021. gada 7. septembris.
  28. ↑ «Taliban Name Their Deputy Ministers, Doubling Down On An All-Male Team». NPR. 2021. gada 21. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 10. oktobris. Skatīts: 2021. gada 8. oktobris.
  29. ↑ «Who will speak for Afghanistan at the United Nations?». Al Jazeera. 2021. gada 26. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 14. oktobris. Skatīts: 2021. gada 8. oktobris.
  30. ↑ «China urges World Bank, IMF to help Afghanistan». News24. 2021. gada 28. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 2. jūnijs. Skatīts: 2021. gada 12. novembris.
  31. ↑ «Afghanistan: Can the Taliban avert a food crisis without foreign aid?». Deutsche Welle. 2021. gada 11. novembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 26. decembris. Skatīts: 2021. gada 12. novembris.
  32. ↑ «'Countdown to catastrophe': half of Afghans face hunger this winter – UN». The Guardian. 2021. gada 25. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 9. jūnijs. Skatīts: 2021. gada 12. novembris.
  33. ↑ «Afghanistan Facing Famine: UN, World Bank, US Should Adjust Sanctions, Economic Policies». Human Rights Watch. 2021. gada 11. novembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 12. maijs. Skatīts: 2021. gada 12. novembris.
  34. ↑ «Can the Taliban Tackle Corruption in Afghanistan?». VOA. 2023. gada 31. janvāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 16. augusts. Skatīts: 2023. gada 16. augusts. Taliban-ruled Afghanistan is ranked 150th, a remarkable status upgrade from its 174th ranking in 2021. In 2011, at the height of U.S. military and developmental engagement in Afghanistan, the country was ranked 180th, next to North Korea and Somalia.
  35. ↑ «Taliban blasted for 'shocking oppression' of women». Arab News. 2023. gada 12. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 12. septembris. Skatīts: 2023. gada 13. septembris.
  36. ↑ Afghan Refugees, Costs of War, «Afghan Refugees | Costs of War». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 10. marts. Skatīts: 2013. gada 5. marts., 2012
  37. ↑ «In numbers: Life in Afghanistan after America leaves». BBC News. 2021. gada 13. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 23. augusts. Skatīts: 2021. gada 15. jūlijs.
  38. ↑ «'What's wrong?': The silence of Pakistanis on expulsion of Afghan refugees». Al Jazeera. 2023. gada 22. novembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 26. janvāris. Skatīts: 2024. gada 26. janvāris.
  39. ↑ «Afghans Banned From 16 Provinces In Iran As Forced Exodus Continues». Radio Free Europe/Radio Liberty. 2023. gada 4. decembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 26. janvāris. Skatīts: 2024. gada 26. janvāris.
  40. ↑ «Taliban: Iran Deports Almost 350,000 Afghans Within 3 Months». VOA News. 2023. gada 11. decembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 26. janvāris. Skatīts: 2024. gada 26. janvāris.
  41. ↑ «Over 1 mn Afghan children facing severe malnutrition, says WHO chief». Business Standard. 2023. gada 22. decembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 1. janvāris. Skatīts: 2024. gada 26. janvāris.
  42. ↑ «Afghanistan's Taliban send delegation to COP climate summit». DW News. 2024. gada 10. novembris. Skatīts: 2024. gada 11. novembris.
  43. ↑ Eiropas Parlamenta rezolūcija par Afganistānu — 2006. gada 18. janvāris
  44. ↑ Afghanistan Britannica.com
  45. ↑ Afganistānā pēdējos gados pieaudzis narkomānu skaits — RD Atkarības Profilakses Centrs[novecojusi saite]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pašpasludinātās valstis
Atkarīgās teritorijas
Teritorijas ar nenoregulētu statusu
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Afganistāna&oldid=4189233"