Pāriet uz saturu

Ainārs Gulbis

Pievienot saites
Vikipēdijas lapa
Ainārs Gulbis
Personīgā informācija
Dzimis 1959. gada 30. novembrī (64 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Nodarbošanās uzņēmējs

Ainārs Gulbis (dzimis 1959. gada 30. novembrī) ir uzņēmējs, miljonārs, AS "Software House Rīga" (SWH Rīga) (tagad — SIA "DATI Group") grupas dibinātājs un prezidents, arī azartspēļu nozares Latvijā pamatlicējs. Gulbis bija viens no ietekmīgākajiem Latvijas uzņēmējiem 1990. gados ar lielu ietekmi gan ekonomikā, gan politikā.

A. Gulbis arī ir Šveicē reģistrētā investīciju uzņēmuma Almera Investment AG līdzīpašnieks,[1] Britu Virdžīnās reģistrētā ofšora Davis Group LTD patiesais labuma guvējs,[2] un tāpat varētu atrasties aiz Maurīcijā reģistrētā ofšora, kam pieder AS "SWH Grupa" ar tās īpašumiem Rīgā, Skanstes ielā.[3] Līdzās tam, A. Gulbis ir bijis viens no trim gāzes importētāja SIA "Itera Latvija" līdzīpašniekiem. Zināms, ka 2022. gadā "Itera Latvija" ievietota ar Krievijas sankcionēto personu saistīto uzņēmumu sarakstā, jo uzņēmuma faktiskais kontrolētājs ir Krievijas valsts enerģētikas uzņēmuma "Rosņeft" vadītājs Igors Sečins, kuram ir tuvas saites ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu.[4]

Uzņēmējdarbība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas PSR laikā, 1980.tajos gados, A. Gulbis strādāja par bārmeni, tostarp kafejnīcā-bārā "Malvīne" Ļeņina ielā 101 (vēlāk — Brīvības iela).[5] Labi nopelnītais, kā arī izkoptais paziņu loks ļāva 1980. gadu beigās A. Gulbim uzsākt savu uzņēmējdarbību — lietotās kopēšanas un datortehnikas ievešanu un tirdzniecību. Preces ārzemēs viņam palīdzēja savākt Vācijā pazīstamais informāciju tehnoloģiju speciālists, trimdas latvietis Jānis Gobiņš. Šādi A. Gulbis nopelnīja savu pirmo miljonu.

A. Gulbja datortehnikas tirdzniecības kooperatīvs "Biržas sabiedrība" 1990. gadā tika pārveidots par AS "Sofware House Rīga" (SWH),[6] kas saistīts arī ar Šveicē reģistrēto SWH Riga Zurich AG. Jaunais uzņēmums uzsāka arī programmēšanas biznesu. Vācijā pārdotā datorprogramma mākslinieku sociālās apdrošināšanas sistēmai atnesa miljonus. Zināms, ka SWH izmantoja arī tā dēvētās "pirmās nakts tiesības" uz vairākiem Latvijas PSR militārā kompleksa un Valsts drošības komitejas (VDK) industrijas objektiem — "Komutators", "Dambis", Liepājas kuģu remonta rūpnīca u.c. 1993. gada beigās un 1994. gada sākumā SWH grupas varenība bija sasniegusi augstāko virsotni. SWH impērijā ietilpa ražojoši uzņēmumi, finanšu institūcijas (Rīgas Apvienotā Baltijas banka un Ventspils Apvienotā Baltijas banka), kā arī tai piederēja daļas medijos, piemēram, laikrakstā "Labrīt" un "Radio SWH".[7]

Nākamo būtisko kapitāla pieaugumu radīja A. Gulbja draudzība ar agrofirmas "Ādaži" priekšsēdētāja Alberta Kaula vietnieku Māri Forstu un viņa tābrīža padoto, "Ādaži Impex" vadītāju Grigoriju Lučanski. Iespēja sadarboties ar G. Lučanski, kurš vēlāk kļuva par miljardieri un vienu no pasaulē skandalozākajiem uzņēmējiem, A. Gulbim palīdzēja iesaistīties tādu tranzīta uzņēmumu vadībā kā "Ventrans", "Ventkālijs", "Ventkondensāts", "Ventminerāls", "Lat Transnafta" u.c., kā arī piedalīties "Kālija parka" dibināšanā. Cita starpā A. Gulbis ir iezīmējies arī ar mēģinājumu privatizēt agrofirmu "Ādaži", kurai jau padomju laikos bija ekskluzīvas tiesības tirgoties ar Rietumiem, pārdodot tiem Krievijas dabas resursus, galvenokārt kālija sāli. Tomēr darījums nenotika, jo A. Gulbis Ādažos sastapa spēcīgu pretestību, un devās citos darbības virzienos.[7]

Sabiedrībā mazāk zināma ir A. Gulbja saistība ar azartspēļu industriju, jo tā netika popularizēta. Līdz 2016. gadam, pirms uzņēmums pārdots kazino ķēdei SIA "Olympic Casino Latvia", A. Gulbim bija 81% kapitāldaļu, bet viņa dēlam Ernestam Gulbim — 5% kapitāldaļu Kiprā reģistrētajā ofšora uzņēmumā 4SG Limited. Caur šo ofšora uzņēmumu A. Gulbim piederēja Latvijas uzņēmums SIA "Garkalns" un tam piederošā SIA "Post-Nevada", kas Latvijā izveidoja spēļu automātu zāļu ķēdi ar zīmolu "Vulkan". "Vulkan" ķēde tās pārdošanas brīdī 2015. gadā bija attīstījusies līdz pat 20 zālēm ar 432 spēļu automātiem.[8][9][10]

Attiecības ar Aivaru Lembergu

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

A. Gulbja attiecībām ar Aivaru Lembergu ir gara vēsture — tās aizsākās 1990. gadu sākumā, kad SWH grupa sāka nodarboties ar dažādu kravu, galvenokārt naftas un naftas produktu, kālija sāls u.c. tranzītu caur Ventspils ostu.[11]

SWH grupu pārstāvošie uzņēmēji ar Aināru Gulbi priekšgalā 1990. gados vēlējās privatizēt AS "Ventspils nafta" (tagad — AS "Latvijas kuģniecība"), kuras padomes loceklis bija Aivars Lembergs.[12] Naudas grūtību dēļ A. Gulbis darījuma veikšanai ieķīlāja AS "Latvijas Naftas tranzīts" (LNT) daļas, kuras vēlāk zaudēja, jo parādu nespēja atdot.[7]

1993. gada 22. jūlijā Aivars Lembergs iegādājās 10 akcijas uzņēmumā SWH, tādējādi kļūstot par uzņēmuma akcionāru. Dienu vēlāk A. Lembergs un A. Gulbis noslēdza trasta līgumu, kura atsevišķs punkts to klasificēja kā konfidenciālu. Ar šo dokumentu A. Gulbim tika uzticēta ne tikai A. Lembergam piederošo akciju turēšana un pārvaldīšana, kā arī viņa interešu pārstāvēšana, bet arī dividenžu un jebkādu citu maksājumu saņemšana un tālāka nodošana īstajam akcionāram. Vien pāris nedēļas vēlāk vēlāk A. Lembergs iegādātās 10 SWH akcijas tikpat pēkšņi pārdeva tālāk Aivaram Borovkovam. Savukārt vēl trīsarpus mēnešus vēlāk AS "Ventspils nafta" padome ar A. Lembergu tās sastāvā izlēma, ka iznomāšana uzņēmumam SWH nebūtu pareiza un atbilstoša Latvijas valsts interesēm. Neraugoties uz šo rīcību, abu pušu sadarbība turpinājās vēl ciešāk.[12]

Pamazām A. Gulbja parādsaistību apmērs ar A. Lembergu saistītajos uzņēmumos pieauga — Ventspils pilsētas domei 1990. gadu vidū parādā bija A. Gulbja vadītais tranzīta uzņēmumu "Ventrans", un arī 1990. gadu beigās, līdz ar biroja tehnikas tirdzniecības uzņēmuma SIA "Inter-Rīga" kapitāldaļu mantošanu, A. Lembergs ieguva tiesības piedzīt šī uzņēmuma parādsaistības no A. Gulbja.[13]

Politiskais lobijs

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kapitālu noturēt un vairot A. Gulbim 1990. gados palīdzēja politiskā lobija aktivitātes.

1993. gada aprīlī A. Gulbis esot organizējis 5. Saeimas valdības veidošanas sarunas Cīrihē, un bija ieinteresēts jaunā Ministru prezidenta amatam virzīt Aivara Lemberga kandidatūru, tomēr Lembergs no piedāvājuma atteicies. Vairākus gadus vēlāk, 2015. gadā, intervijā ar medijiem, A. Lembergs komentēja šādi:[14]

Tajā laikā Ainārs Gulbis bija Latvijas varenākais cilvēks. Sitot pa savu bikšu kabatu labajā pusē, viņš vienmēr centās atgādināt, ka Latvijas politiķi esot viņa kabatā. Ar šo žestu viņš droši vien lika manīt, ka politiķus nopērk un tādējādi var atrisināt jebkurus jautājumus. Tik tiešām Ainārs Gulbis toreiz mani aģitēja kļūt par premjeru. (...) Taču manī neradās vēlme strādāt Aināra Gulbja vadībā. Tajā laikā Gulbim piederēja daudz naudas, daudz nekaunības, drosmes un izdomas, bet tas viss bija virzīts tikai uz viņa interešu un ambīciju apmierināšanu un viņa kabatu. (...) Tas bija 1993. gada sākums. Tagad uzskatu, ka mans lēmums bija pareizs, jo drīz pēc tam Gulbja bezjēdzīgā mētāšanās ar naudu un visu pirkšana, veidojot parādus, pielika punktu SWH impērijai. 1997.—1998. gadā tā izbeidzās ar pilnīgu fiasko.

Tāpat arī tiek apgalvots, ka A. Gulbis bijis politiskās partijas "Latvijas Ceļš" galvenais sponsors 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gada jūnijā, kas bija pirmās Saeimas vēlēšanas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Pārbaudīt dokumentāri to nav iespējams, jo tajos laikos nebija stingras partiju finansēšanas likumdošanas.[7] 5. Saeimas vēlēšanās visvairāk mandātu ieguva toreizējā partija "Latvijas Ceļš", kas šai partijai deva lielu varu valstī.

Tiesvedība pret Jāni Zuzānu

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

A. Gulbis ir arī ievērojams mākslas kolekcionārs, bijis daudzu ievērojamu Latvijas mūsdienu mākslinieku un vecmeistaru gleznu īpašnieks, kas tikušas pārdotas citam miljonāram Jānim Zuzānam.[15]

2020. gadā A. Gulbis uzsāka lietu pret Jāni Zuzānu, Latvijā lielākās azartspēļu industrijas pārstāvošās "Alfor grupa" īpašnieku un mākslas mecenātu. Lietā strīds bija par to, kādā veidā vairākas gleznas, kas agrāk bijušas A. Gulbja īpašumā (tostarp Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla, Jūlija Federa un citu latviešu vecmeistaru darbi), nonākušas pie Zuzāna. Zināms, ka lietā tiek skatīti materiāli par privātiem notikumiem un norēķiniem, tostarp vairākos miljonos eiro mērāmiem maksājumiem skaidrā naudā. No J. Zuzāna puses tiek uzturēta versija, ka tās gleznas viņam esot pārdotas 2016. gadā, taču neatbildot, kad notikuši maksājumi, un vai tie bijuši skaidrā naudā.[16]

Ģimene un privātā dzīve

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

A. Gulbja tēvs ir latviešu basketbolists, nelaiķis Alvils Gulbis. A. Gulbim ir arī brālis Alvils Gulbis.

Ar aktrisi, aktiera Ulda Pūcīša meitu Milenu Gulbi, A. Gulbim ir dēls, tenisists Ernests Gulbis. Tāpat A. Gulbim ir arī dēls Kristaps Gulbis, un meitas Elīna Gulbe un Laura Gulbe no otrās laulības ar Vinetu Gulbi. 2023. gada nogalē apprecējies trešo reizi ar kādreizējo modeli, septiņu bērnu māti Unu Gulbi-Kārkliņu.[17]

Iespējams, A. Gulbim ir arī radniecīgas saites ar SIA "DATI Group" (agrāk — AS "Sofware House Rīga" (SWH)) patiesā labuma guvēju Aldi Gulbi.[nepieciešama atsauce]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ LETA. «Mainās ‘Itera Latvija’ formālais īpašnieku sastāvs». delfi.lv (latviešu), 2002-08-05. Skatīts: 2022-10-05.
  2. ↑ «Ainars Gulbis | ICIJ Offshore Leaks Database». offshoreleaks.icij.org. Skatīts: 2022-10-06.
  3. ↑ Lato Lapsa, speciāli www.delfi.lv. «Savādie miljonāri – I». delfi.lv (latviešu), 2005-03-07. Skatīts: 2022-10-05.
  4. ↑ «Sankcijas skar Savicka uzņēmumu «Itera Latvija»». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-10-05.
  5. ↑ Klubs Nr.10. «Alkohols 1984 - 1999». periodika.lv, 2019-10-01. Skatīts: 2022-11-12.
  6. ↑ «5. sērija. «Aiziešana nekur»». Brīvbrīdis (latviešu). 2006-11-25. Skatīts: 2022-11-08.
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 «Liecina par SWH impērijas bēdīgo galu». nra.lv (latviešu). Skatīts: 2022-10-05.
  8. ↑ BNS. «Inspekcija: par Latvijas azartspēļu tirgu turpina interesēties jauni dalībnieki». delfi.lv (latviešu), 2011-11-08. Skatīts: 2022-10-06.
  9. ↑ Konkurences Padome. «Par SIA “OLYMPIC CASINO LATVIA” un SIA “GARKALNS” apvienošanos», 2015.
  10. ↑ «Vulkan spēļu zāles mainīs nosaukumu uz Olympic Casino Latvia». Dienas Bizness (latviešu). Skatīts: 2022-10-06.
  11. ↑ «Pietiek :: Kā Lembergs draudēja Gulbim». pietiek.org. Skatīts: 2022-10-06.
  12. ↑ 12,0 12,1 «Aivars Lembergs: ceļš uz naudu un varu».
  13. ↑ «Lembergs gatavs maksāt valstij Ls 70 000». www.diena.lv. Skatīts: 2022-10-06.
  14. ↑ «Bizness.lv / Sabiedrība / Miljonārs Gulbis virzījis Lembergu premjera amatam». www.bizness.lv. Skatīts: 2022-10-06.
  15. ↑ «Miljonāru cīņas. Maisiņi ar 500 eiro banknošu paciņām». www.delfi.lv (latviešu). Skatīts: 2024-09-16.
  16. ↑ «Gulbis pret Zuzānu: Miljonāru prāva par vērtīgas gleznu kolekcijas īpašumtiesībām». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-10-06.
  17. ↑ «Apprecējusies septiņu bērnu māmiņa Una Kārkliņa». Slavenības (latviešu). 2024-01-09. Skatīts: 2024-01-10.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ainārs_Gulbis&oldid=4173550"