Andrejs Frīdenbergs
| Andrejs Frīdenbergs | |
|---|---|
 | |
| Rīgas pilsētas galva | |
|
Amatā 1920. gada 3. februāris — 1921. gada 3. marts | |
| Priekštecis | Gustavs Zemgals |
| Pēctecis | Alfrēds Andersons |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1875. gada 24. janvārī Nurmuiža, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija |
| Miršanas dati |
1941. gada 31. decembrī (66 gadu vecumā) Kraslags, PSRS |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | Latviešu demokrātu partija, Demokrātiskais Centrs |
| Profesija | advokāts |
| Augstskola | Tartu Universitāte |
Andrejs Frīdenbergs (1875. gada 24. janvāris — 1941. gada 31. decembris) bija Latvijas advokāts, politiķis, sabiedrisks darbinieks. Bijis Rīgas pilsētas galva no 1920. gada februāra līdz 1921. gada martam, kā arī Tautas padomes loceklis.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1875. gada 24. janvārī Nurmuižas "Pūņās".[1][2]
Mācījās Jēkabpils pilsētas skolā, tad iestājās dzelzceļa dienestā Rīgā. 18 gadu vecumā aizceļoja uz Ziemeļameriku, pēc tam divus gadus strādāja rūpnīcā Beļģijā.[2] No 1897. līdz 1907. gadam strādāja bankā. 1911. gadā absolvēja Tērbatas Universitātes Juridisko fakultāti.[2] 1909. gadā iestājās Vidzemes Antialkoholiskajā biedrībā (vēlāk — Latvijas Pretalkohola biedrība), bija vairākkārtējs šīs biedrības priekšsēdētājs, piedalījās šai tēmai veltītos kongresos.[2]
1918. gada vasarā bija Petrogradā organizētās "Latvju operas" mecenāts,[3] Teodora Reitera, Jāzepa Vītola un citu latviešu operas mākslas entuziastu atbalstītājs. Alfrēda Kalniņa "Baņutas" komponēšanas un 1920. gada pirmizrādes rosinātājs.[4] Bijis Tautas padomes loceklis, pārstāvot Latviešu demokrātu partiju.[1]
1920. gada februārī kļuva par Rīgas pilsētas galvu, amatā bija līdz 1921. gada martam. Būdams Latvijas delegācijas priekšsēdētājs, 1920. gada augustā parakstīja Latvijas—Krievijas miera līgumu.[2] Bijis ilggadējs Rīgas domes deputāts. 1938. gada pavasarī apsūdzēts par piesavināšanos, esot Kārļa Valdheima fabrikas konkursa valdē, par ko sākotnēji sodīts ar 18 mēnešiem cietumā, taču sods vēlāk samazināts uz 8 mēnešiem, viņu izslēdza no zvērinātu advokātu saimes.[5]
1941. gada jūnijā Frīdenbergu kopā ar ģimeni no sava dzīvokļa Rīgā, Elizabetes ielā 31-7, izsūtīja uz Sibīriju.[6] Ieslodzīts PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Labošanas darbu un koloniju pārvaldes Krasnojarskas labošanas darbu nometnē (Kraslagā), miris 1941. gada 31. decembrī.[7]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 H. Kārkliņš. Latvijas Tautas Padomes stenogramu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «Zvēr. adv. Andreja Frīdenberga 60 gadi». Juventus. 1935. gada 1. februārī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. Aprīlis. Skatīts: 2013. gada 13. augustā.
- ↑ Ilustrets Žurnals Nr.2 1923. gada 12. janvāra 8 lpp., Izdevējs "Leta", Rīga
- ↑ Oļģerts Grāvītis. «Cik sarautu stīgu, cik apklusušu dziesmu…». Latvijas Vēstnesis, 1999. gada 26. martā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. Aprīlis. Skatīts: 2013. gada 13. augustā.
- ↑ «Andrejs Frīdenbergs izslēgts no zvērinātu advokātu saimes». Brīvā Zeme. 1939. gada 23. septembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. Aprīlis. Skatīts: 2013. gada 13. augustā.
- ↑ «These Names Accuse F (angliski)». Latvietis Latvijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. novembrī. Skatīts: 2013. gada 13. augustā.
- ↑ «Maijas Frīdenbergas vēstule Annai Miķelsonei ar lūgumu palīdzēt atgriezties Latvijā». Latvijas Valsts arhīvs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. Marts. Skatīts: 2013. gada 13. augustā.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Gustavs Zemgals |
Rīgas pilsētas galva 1920. gada 3. februāris — 1921. gada 3. marts |
Pēctecis: Alfrēds Andersons |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
