Andrejs Saharovs
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
.svg){kind=small}
Andrejs Saharovs (krievu: Андрей Дмитриевич Сахаров; dzimis 1921. gada 21. maijā, miris 1989. gada 14. decembrī) bija padomju fiziķis, disidents un cilvēktiesību aktīvists, 1975. gada Nobela miera prēmijas laureāts.[1]
Pētījumi fizikā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kā fiziķis piedalījās padomju ūdeņraža bumbas izstrādāšanā un bija viens no galvenajiem tās radītājiem.[2] 1950. gadā kopā ar Igoru Tammu izvirzīja tokamaka (saīsinājums no toroidālā kamera ar magnētisko spoli, krievu valodā) ideju — kontrolējamas kodolsintēzes reakcijas uzturēšanu miljoniem grādu karstā plazmā, ko spēcīgs magnētiskais lauks notur toroīda formā, nodrošinot, lai plazma nesaskaras ar konstrukcijas materiāliem.[3] 1951. gadā Saharovs izgudroja un testēja pirmo magnetokumulatīvo ģeneratoru — iekārtu magnētiskā lauka saspiešanai ar triecienviļni, kurā ieguva 2500 teslu lielu magnētisko lauku. Vēlāk Saharovs ierosināja vara spoli ģeneratoros nomainīt ar lielu supravadītāja solenoīdu. 1965. gadā Saharovs atgriezās pie fundamentālās zinātnes, nodarbojās ar elementārdaļiņu fiziku un fizikālo kosmoloģiju. Strādāja pie Visuma barionu asimetrijas skaidrojuma, attīstīja pirms Lielā sprādziena teoriju.[4]
Cilvēktiesību aktīvisms
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Saharovs sāka atbalstīt politiskās diskriminācijas upurus jau 1951. gadā, kad iestājās par reliģisko pārliecību no darba atlaisto matemātiķi Matesu Agrestu. 1950. gadu beigās Saharovs sāka pievērsties idejai par kodolieroču izmēģinājumu ierobežošanu. 1967. gadā viņš rakstīja vēstuli PSRS valdībai, cenšoties pārliecināt to par nepieciešamību kopā ar ASV atteikties no ballistisko raķešu izmantošanas aizsardzības stratēģijā. Valdība šo vēstuli ignorēja. Pamazām Saharovs kļuva par padomju režīma kritiķi. Viņa rakstus publicēja ārvalstu presē.[5] 1970. gadā viņš bija viens no PSRS Cilvēktiesību komitejas dibinātājiem. Komiteja rakstīja apelācijas, vāca parakstus par lūgumrakstiem un sazinājās ar vairākām starptautiskām cilvēktiesību organizācijām. KGB sastādīja ziņojumus par komitejas un tās biedru aktivitātēm, pret Saharova tika vērsts pieaugošs valdības iestāžu spiediens. Padomju presē tika publicētas nosodošas vēstules, ko parakstīja atsevišķi PSRS Zinātņu akadēmijas biedri vai arī vienkāršās tautas pārstāvji.[6] Viens no retajiem, kas Saharovu uzdrošinājās aizstāvēt, bija rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins.[7] Kad 1975. gadā Saharovs kā pirmais no PSRS tika izvirzīts Nobela miera prēmijai, padomju varas iestādes neļāva Saharovam ceļot uz ārzemēm, lai saņemtu balvu. Viņa sieva Jeļena Bonnere, kura toreiz atradās ārzemēs, piedalījās apbalvošanas ceremonijā Oslo. Nobela ceremonijas dienā Saharovs atradās Viļņā un apmeklēja cilvēktiesību aktīvista Sergeja Kovaļova tiesas procesu.[6]
1980. gada 22. janvārī Saharovs tika arestēts par savu publiski izteikto protestu pret PSRS iebrukumu Afganistānā 1979. gadā. No 1980. gada līdz 1986. gadam kopā ar sievu Jeļenu Bonneri pavadīja trimdā Gorkijā (tagad Ņižņijnovgoroda), kas atradās ārpus vietām, ko atļauts apmeklēt ārzemniekiem.[8][9] Tikai jau sākoties Perestroikai, Saharovam 1986. gada 19. decembrī piezvanīja pats personīgi Mihails Gorbačovs un pateica, ka viņš kopā ar sievu var atgriezties Maskavā.[10]
1989. gada martā Saharovs tika ievēlēts PSRS Tautas deputātu kongresā, kur bija viens no demokrātiskās opozīcijas līderiem.
Miris 1989. gada 14. decembrī, 68 gadu vecumā, no sirds aritmijas, kas bija saistīta ar dilatācijas kardiomiopātiju.[11] Apglabāts Maskavas Vostrjakovas kapsētā.[12]
Kopš 1988. gada Eiropas Parlaments piešķir ikgadējo Saharova balvu cilvēktiesību aktīvistiem.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «The Nobel Peace Prize 1975». Nobel Foundation.
- ↑ «Biography, by American Institute of Physics». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 28. augustā. Skatīts: 2014. gada 6. aprīlī.
- ↑ «The Hydrogen Bomb, 1950-1956». history.aip.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 7. aprīlī. Skatīts: 2021. gada 10. janvārī. Arhivēts 2020. gada 7. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ «Quantum Cosmology and Personal Responsibility, 1964-1968». history.aip.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 7. aprīlī. Skatīts: 2021. gada 10. janvārī. Arhivēts 2020. gada 7. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ «Reflections on Progress, Peaceful Coexistence, and Intellectual Freedom (1968)». history.aip.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 7. aprīlī. Skatīts: 2021. gada 10. janvārī. Arhivēts 2020. gada 7. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 6,0 6,1 «The Human Rights Movement, 1969-1979». history.aip.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 7. aprīlī. Skatīts: 2021. gada 10. janvārī. Arhivēts 2020. gada 7. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ «30.12 Materials about Sakharov». A Chronicle of Current Events.
- ↑ «From Exile - Sakharov Web Exhibit». history.aip.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 25. oktobrī. Skatīts: 2021. gada 10. janvārī. Arhivēts 2020. gada 25. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Web exhibit "Andrei SAKHAROV: Soviet Physics, Nuclear Weapons, and Human Rights" at American Institute of Physics [1] Arhivēts 2015. gada 29. decembrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Michael MccGwire. Perestroïka and Soviet national security. Brookings Institution Press, 1991. 275. lpp. ISBN 978-0-8157-5553-1.
- ↑ Fred Coleman. The Decline and Fall of the Soviet Empire: Forty Years That Shook the World, from Stalin to Yeltsin. New York : St. Martin's, 1997. 116. lpp.
- ↑ «Могила А. Д. Сахарова на Востряковском кладбище». moscow-tombs.ru.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Andrejs Saharovs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Andreja Saharova biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
- Andrei Sakharov: Soviet Physics, Nuclear Weapons and Human Rights history.aip.org
| Apbalvojumi un sasniegumi | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Šons Makbraids Eisaku Sato |
Nobela miera prēmija 1975. gads |
Pēctecis: Betija Viljamsa Meirida Korigena |
|