Saharova balva

Saharova balva par domas brīvību (angļu: The Sakharov Prize for Freedom of Thought), ko parasti dēvē arī par Saharova balvu, godina personas un personu grupas, kas veltījušas savu dzīvi cilvēktiesību aizstāvībai un domas brīvībai.^[1] Tā tiek piešķirta par izcilu ieguldījumu cīņā par cilvēktiesību ievērošanu visā pasaulē, pievēršot uzmanību cilvēktiesību pārkāpumiem un sniedzot atbalstu balvas saņēmējiem un viņu darbībai.^[2] Balva nosaukta par godu krievu zinātniekam un disidentam Andrejam Saharovam. Pirmo reizi balva tika pasniegta 1988. gada decembrī un to pasniedz Eiropas Parlaments.

Saharova balvu un naudas prēmiju 50 000 eiro apmērā Eiropas Parlaments piešķir svinīgā sēdē Strasbūrā katra gada beigās. Kandidātus var izvirzīt katra Parlamenta politiskā grupa, kā arī atsevišķi deputāti, ja kandidātu atbalsta vismaz 40 deputāti. Ar kandidātiem iepazīstina kopīgā Ārlietu komitejas un Attīstības komitejas, kā arī Cilvēktiesību apakškomitejas sēdē, un to locekļi balso par atlases sarakstā iekļautiem trim kandidātiem. Galīgo Saharova balvas laureātu vai laureātus izvēlas Priekšsēdētāju konference, kas ir Eiropas Parlamenta struktūrvienība, kuru vada priekšsēdētājs un kurā darbojas visu Parlamentā pārstāvēto dažādo politisko grupu vadītāji.^[3]

Saharova balva līdz šim ir piešķirta disidentiem, politiskiem līderiem, žurnālistiem, juristiem, pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, rakstniekiem, mātēm, sievām, minoritāšu līderiem, pretterorisma grupai, miera aktīvistiem, aktīvistam, kurš iestājās pret spīdzināšanu, karikatūristam, disidentam, kurš ilgstoši ieslodzīts pārliecības dēļ, kinorežisoram, bērnam, kurš cīnās par tiesībām uz izglītību, un ANO kā organizācijai. Šī balva jo īpaši tiek piešķirta par vārda brīvību, minoritāšu tiesību aizsardzību, starptautisko tiesību ievērošanu, demokrātijas attīstīšanu un tiesiskuma īstenošanu.^[4]

Pirmie cilvēki, kam tika pasniegta Saharova balva, bija dienvidāfrikānis Nelsons Mandela un krievs Anatolijs Marčenko. Anatolijs Marčenko ir vienīgais laureāts, kurš šo apbalvojumu ir saņēmis pēc nāves.^[5] 1990. gadā Saharova balva tika piešķirta Auna Sana Su Či, bet viņa to nevarēja saņemt līdz 2013. gadam, jo atradās politiskajā ieslodzījumā Mjanmā. Balva ir tikusi pasniegta arī organizācijām, no kurām pirmā bija no Argentīnas Las madres de la Plaza de Majo.

Vairāki Saharova balvu ieguvēji joprojām saskaras ar skarbu politisko apspiešanu. Represijas piedzīvo tādi laureāti kā Baltkrievijas Žurnālistu savienība (2004), Damas de Blanco un Giljermo Farinjass (Kuba, 2005. un 2010. gadā), Alaksandrs Milinkevičs (Krievija, 2006) un Hu Dzja (Ķīna, 2008). Razans Zaitunehs (2011) 2013. gadā tika nolaupīts un joprojām nav atbrīvots. Nasrins Sotudehs (2012) tika atbrīvots no cietuma 2013. gada septembrī un viņam, kā arī viņa kolēģim, 2012. gada laureātam Džafaram Panahi joprojām ir aizliegts atstāt Irānu.

Trīs Saharova balvu ieguvēji ir saņēmuši arī Nobela miera prēmiju: Nelsons Mandela, Auna Sana Su Či, un Malāla Jūsafzaja.

Laureātu uzskaitījums

Gads	Laureāts	Valsts	Piezīmes	Atsauces
1988	Nelsons Mandela	DĀR	Anti-aparteīda aktīvists un vēlākais Dienvidāfrikas Republikas prezidents	^[6]
1988	Anatolijs Marčenko	PSRS	Padomju disidents, autors un cilvēktiesību aktīvists	^[7]
1989	Aleksandrs Dubčeks	Čehoslovākija	slovāku politiķis, mēģināja reformēt komunistisko režīmu Prāgas pavasara laikā	^[8]
1990	Auna Sana Su Či	Mjanma (Birma)	opozīcijas politiķe un bijusī Nacionālās līgas par demokrātiju ģenerālsekretāre	^[9]
1991	Adems Demači	Kosova	Kosovas albāņu politiķis un ilgtermiņa politiski ieslodzītais	^[10]
1992	Las Madres de Plaza de Mayo	Argentīna	Argentīnas Māšu asociācija kuru bērni pazuda t.s. "Netīrā kara" laikā	^[11]
1993	Oslobodjenje	Bosnijas un Hercegovinas	laikraksts, kas aizstāvēja Bosniju un Hercegovinu kā multietnisku valsti	^[12]
1994	Taslima Nasrīna	Bangladeša	ārsts, feminisma autors	^[13]
1995	Leila Zana	Turcija	kurdu sacelšanās politiķis no Turcijas dienvidaustrumiem, kas tika ieslodzīts uz 10 gadiem par to, ka bija Kurdistānas Darba partijas dalībnieks	^[14]
1996	Vei Dzjinšens	Ķīna	Ķīnas demokrātiskās kustības aktīvists	^[15]
1997	Salima Gezali	Alžīrija	žurnālists un rakstnieks, Alžīrijas sieviešu tiesību, cilvēktiesību un demokrātijas aktīvists	^[16]
1998	Ibrahims Rugova	Kosova	Albāņu politiķis, 1. Kosovas prezidents	^[17]
1999	Šanana Gušmao	Austrumtimora	bijušais kaujinieks, kurš bija 1. Austrumtimoras prezidents	^[18]
2000	¡Basta Ya!	Spānija	organizācija, kas apvieno indivīdus ar dažādu politisko pozīciju pret terorismu	^[19]
2001	Izats Gazavi	Palestīna	rakstnieks un profesors	^[20]
	Nurita Peleda-Elhanana	Izraēla	miera aktīviste	^[21]
	Zakariešs Kamveņu	Angola	arhibīskaps un miera aktīvists	^[22]
2002	Osvaldo Hosē Paija Sardinjass	Kuba	politiskais aktīvists un disidents	^[23]
2003	Kofi Annans	Gana	Nobela miera prēmijas saņēmējs un septītais ANO ģenerālsekretārs	^[24]
2003	Apvienoto Nāciju Organizācija	Starptautiska	Starptautiska organizācija	^[24]
2004	Baltkrievijas Žurnālistu savienība	Baltkrievija	Nevalstiska organizācija, kuras mērķis ir nodrošināt vārda brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un veicināt žurnālistikas profesionālos standartus	^[25]
2005	Reportieri bez robežām	Starptautiska	Francijā bāzēta nevalstisku organizāciju, kas aizstāv preses brīvību	^[26]
	Hauva Ibrahims	Nigērija	Cilvēktiesību advokāts	^[27]
	Sievietes baltā	Kuba	opozīcijas kustība, radinieki apcietināja disidentes	^[28]
2006	Alaksandrs Milinkevičs	Baltkrievija	politiķis, Baltkrievijas Apvienoto demokrātisko spēku kopīgi izvēlēts prezidenta kandidāts 2006. gada vēlēšanās	^[29]
2007	Salihs Mahmuds Mohameds Osmans	Nigērija	Cilvēktiesību advokāts	^[30]
2008	Hu Dzja	Ķīna	aktīvists un disidents	^[31]
2009	Memoriāls	Krievija	Starptautiskā pilsonisko tiesību un vēstures biedrība	^[32]
2010	Giljermo Farinjass	Kuba	ārsts, žurnālists un politiskais disidents	^[33]
2011	Asma Mahfūza	Ēģipte	pieci cilvēki no Arābu pavasara, kas atbalsta brīvības un cilvēktiesību centienus	^[34]
	Ahmeds El Senusi	Lībija		^[35]
	Razans Zaitunehs	Sīrija		^[36]
	Ali Ferzats	Sīrija		^[37]
	Muhameds Buazizi	Tunisija		^[38]
2012	Džafars Panahi	Irāna	Irānas aktīvisti, Sotudeha ir juriste un Panahi ir kinorežisors	^[39]
2012	Nasrina Sotudeha	Irāna		^[40]
2013	Malala Jusafzaja	Pakistāna	Cīnītāja par sieviešu tiesībām uz izglītību	^[41]
2014	Deniss Mukvege	Kongo Demokrātiskā Republika	Ginekologs, ārstē grupveida izvarošanas upurus	^[42]
2015	Raifs Badāvi	Saūda Arābija	Saūda Arābijas rakstnieks un aktīvists un tīmekļa vietnes Free Saudi Liberals radītājs	^[43]
2016	Nadija Murada	Irāka	Jazidi cilvēktiesību aktīvistu un bijušās Islāma valsts nolaupītās personas	^[44]
2016	Lamija Adži Bašara	Irāka		^[44]
2017	Venecuēlas Demokrātiskā opozīcija	Venezuela
2018	Oļehs Sencovs	Ukraina
2019	Ilhams Tohti	Ķīna	Uiguru ekonomists, cilvēktiesību aktīvists
2020	Baltkrievijas opozīcija	Baltkrievija	Baltkrievijas demokrātiskā opozīcija, ko pārstāv Koordinācijas padome, pēc Svjatlanas Cihanouskas, Svetlanas Aļeksijevičas, Marijas Kaļesņikavas, Volhas Kavaļkovas un Veranikas Capkalas iniciatīvas, kā arī politiskās un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji - Sjarhejs Cihonouskis, Aļess Bjalatskis, Sjarhejs Dileuskis, Scjapans Pucila un Mikola Statkevičs.	^[45]
2021	Aleksejs Navaļnijs	Krievija	Opozīcijas politiķis un pretkorupcijas aktīvists	^[46]
2022	Ukraiņu tauta	Ukraina	Piešķirts ukraiņiem, kuri "aizsargā demokrātiju, brīvību un likuma varu" pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā.^[47]	^[48]