Daugavgrīvas draudzes novads

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Daugavgrīvas draudzes novads 1791. gada kartē.
Bolderājas un Mangaļu pagastos sadalītā novada teritorija ar pārkrievotajiem vietvārdiem Baltijas rusifikācijas periodā (ap 1900).

Daugavgrīvas draudzes novads (vācu: Kirchspiel Dünamünde) bija viens no 25 Rīgas apriņķa draudzes novadiem abās pusēs Daugavas ietekai Baltijas jūrā. Dienvidos tas robežojās ar Rīgas patrimonālo apgabalu, austrumos ar Ādažu-Carnikavas draudzes novadu, rietumos ar Slokas draudzes novadu.

Mūsdienās tā teritorijā atrodas Rīgas pilsētas Kurzemes rajona ziemeļu daļas apkaimes (Daugavgrīva, Bolderāja, Kleisti un Rītabuļļi), Ziemeļu rajona ziemeļu daļas apkaimes (Mangaļsala, Vecdaugava, Vecmīlgrāvis, Vecāķi, Trīsciems), kā arī daļa no Carnikavas novada starp Langas upīti un jūru (Kalngale, Garciems).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daugavgrīvas draudzes novads izveidojās uz bijušā Daugavgrīvas klostera īpašumiem, kuriem 1226. gadā noteica šādas robežas: Daugavas labajā krastā robeža gāja no Dūņupes ietekas Daugavā līdz Ķīšezeram, pa tā ziemeļu krastu līdz Langas upes iztekai un gar to līdz pat Gaujas ietekai jūrā. Ziemeļu robežu veidoja Baltijas jūras krasts no Gaujas ietekas līdz Daugavas ietekai jūrā. Daugavas kreisajā krastā klosterim piešķīra zemes tagadējās Bolderājas teritorijā, kas agrāk bija piederējušas kuršiem un zemgaļiem. Robeža aptuveni gāja no Zobenbrāļu grāvja ietekas Daugavā līdz Zemgales ceļa sākumam, tālāk līdz Buļļupei un pa to līdz Lielupes tā laika ietekai jūrā. Ziemeļu robežu veidoja Baltijas jūras krasts no Lielupes ietekas līdz Daugavas ietekai jūrā.

1305. gadā cistercieši izpostīto Daugavgrīvas klosteri un tā novadu pārdeva Livonijas ordenim, kas tā vietā uzcēla Daugavgrīvas pili (Alt-Dünamünde) un nodibināja Daugavgrīvas komtureju. 16. gadsimta beigās Daugavas ieteka mainīja gultni un karadarbībā sagrautā nocietinājumu vietā Zviedru Vidzemes valdība 17. gadsimtā uzbūvēja cietoksni ar sešiem bastioniem un diviem vārtiem.

1640. gadā uz Mangaļmuižas zemes uzcēla Daugavgrīvas Veco baznīcu tagadējā Vecdaugavā, ko nopostīja Rīgas aplenkuma (1709—1710) laikā, kad Bolderājā un Mangaļsalā krievu karaspēks uzcēla skanstis, ar to pilnībā pārtraucot Daugavgrīvas cietokšņa apgādi. Pēc kara beigām 1725. gadā baznīca (saukta par Skanstes baznīcu) tika atjaunota. No 1786. līdz 1788. gadam draudzes vajadzībām Vecmīlgrāvī tika uzcelta mūra Daugavgrīvas Baltā luterāņu baznīca, kas saglabājusies līdz mūsdienām.

19. gadsimta otrajā pusē Daugavgrīvas draudzes novads tika sadalīts un Daugavas kreisajā krastā izveidots Bolderājas pagasts, bet labajā krastā Mangaļu pagasts. Paplašinot Rīgas robežas, 1924. gadā pilsētai pievienoja visu Bolderājas pagastu un daļu no Mangaļu pagasta (Vecmīlgrāvi un daļu Mangaļsalas), bet 1949. un 1960. gadā tagadējās Vecāķu, Vecdaugavas un Trīsciema apkaimes.

Muižas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vecā Daugavgrīvas baznīca un skanste (pa labi tālumā) Vecdaugavā 1797. gadā (no Broces kolekcijas).
Jaunā Daugavgrīvas Baltā baznīca Rīnūžu ciemā 1797. gadā (no Broces kolekcijas).

19. gadsimta pirmajā pusē pie Daugavgrīvas draudzes novada piederēja šādas muižas:[1]

Mācītājmuiža[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Daugavgrīvas mācītājmuiža (Dünamünde Pastorat) Kalngalē

Kroņa muižas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Privātās muižas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Bienenstamm, H. von (1826). Geographischer Abriß der drei deutschen Ostsee-Provinzen Rußlands, oder der Gouvernemens Ehst-, Liv- und Kurland. Riga: Deubner, S. 220–221