Rīgas patrimoniālais apgabals

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rīgas patrimoniālā apgabala karte (18. gs.) ar četriem draudžu novadiem (Kirchspiel): Salas (Holmhof), Piņķu (Pinkenhof), Katlakalna (Kattelkaln), Biķernieku (Bickern).
Rīgas patrimoniālais apgabals 1791. gada kartē.
Rīgas patrimoniālais apgabals 1918. gadā.

Rīgas patrimoniālais apgabals (vācu: Rigisches Stadt Patrimonialgebiet) jeb Rīgas lauku novads bija Rīgas pilsētai administratīvi un tiesiski pakļauta lauku teritorija (~750 km2) ap pilsētu Daugavas lejteces abos krastos. Līdz 1606. gadam teritorijas nosaukums bija Rīgas landfogteja (vācu: Landvögtey), ko administratīvi pārvaldīja īpaši rātskungi (latīņu: advocati marchiae civitatis). 13. gadsimtā apgabala pamatiedzīvotāji bija līvi, zemgaļi un sēļi (Daugavas kreisajā krastā), kas līdz 17. gadsimtam pamazām pārlatviskojās vai pārvācojās. Apgabala robeža Daugavas kreisajā krastā sakrita ar Kurzemes un Zemgales hercogistes, vēlāk Kurzemes guberņas robežu.

Draudžu novadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Poļu-zviedru kara laikā 1604. gadā Rīgas landfogteju sadalīja trīs daļās (Babītes, Biķera un Katlakalna draudzes novados), katrā pa četriem pagastiem. 1660. gadā Babītes draudzes novadu sadalīja Salas un Piņķu draudzes novados un kopš tā laika apgabalā bija:

Mūsdienās agrākā Rīgas patrimoniālā apgabala teritorijā pilnīgi vai daļēji ietilpst ne tikai ārpus Vecrīgas esošās Rīgas apkaimes, bet arī Babītes novads, Mārupes novads, Olaines novads, Ķekavas novads, Stopiņu novads.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veicot Livonijas kristīto zemju sadalīšanu, Romas pāvesta legāts Modēnas Vilhelms 1226. gada 15. martā Rīgas pilsētai piešķīra savu pārvaldes apgabalu jeb marku (latīņu: marchia), kas nebija pakļauta tās feodālajiem senioriem Rīgas arhibīskapiem un Livonijas ordeņa mestriem. Daugavas labajā krastā apgabala robeža ar Livonijas bīskapa vasaļu zemēm gāja no Rumbulas taisnā līnijā līdz Piķurgas (Pitcorga) tiltam, no turienes līdz Ķīšezeram un tālāk Daugavgrīvas klostera zemju dienvidu robežai. Savukārt Daugavas kreisā krastā robeža ar Sēlijas, vēlāk Zemgales bīskapijas (1226—1251) zemēm no Rumbulas gāja līdz tuvākai vietai pie Misas upes, no turienes taisni līdz Gātes ietekai Lielupē, tad pa upes vidu līdz jūrai un pa krastu līdz Daugavgrīvas klosterim.[1] Pateicībā par Rīgas pilsoņu palīdzību zemgaļu sacelšanās apspiešanā Rīgas arhibīskaps Alberts II 1272. gada 21. septembrī līgumā un arhibīskaps Jānis I 1276. gada 5. novembrī līgumā atteicās no purvainajām zemēm starp Lielupes un Daugavas upēm par labu Rīgas pilsētai, kas to iekļāva Rīgas lauku novada teritorijā.[2] Vēlākās cīņās ar Livonijas ordeni Rīgas lauku novada teritorija samazinājās un pilsētas zemju vidū atradās arī domkapitula, ordeņa un klosteru zemes.

Lielāko apgabala daļu apsaimniekoja zemnieki, kas maksāja pilsētai feodālo renti, bet daļu aramzemes, mežu, ūdeņu un ganību izmantoja pilsētas iedzīvotāji, maksājot par to pilsētai zemes nomu. Ap 1380. gadu rāte nošķīra pilsētas lauku novada (landfogtejas) un pašas pilsētas pārvaldību. Landfogta amatu mēdza uzdot Rīgas birģermeistaram vai apvienot ar burggrāfa amatu. Landfogtejai nodibinājās arī īpaša tiesa, kuras locekļi bija lanfogts, apakšlandfogts un tiesas sekretārs, kurai pieaicināja par tiesnešiem divus pagastu vecākos (de oldeste). Livonijas kara sākumā (1558-1561) ordenis pārdzīvoja lielas naudas grūtības un pārdeva vairākus zemes īpašumus Rīgas pilsētai. Rātskungi un bagātie namnieki 15.-16.gs. ieguva zemes gabalus savu muižiņu ierīkošanai, kas tika nosauktas viņu īpašnieku vārdā. Tādas namnieku muižiņas bija Āgenskalns, Zasulauks, Zolitūde, Šampēteris, Ēbelmuiža, Strazdumuiža, Anniņmuiža u.c.

1604. gadā Rīgas patrimonālo apgabalu sadalīja trīs daļās, katrā pa četriem pagastiem, uzdodot katras daļas pārvaldību trīs vīru kolēģijai (pa 1 vīram no Rīgas rātes, Lielās un Mazās ģildes). Apgabalā izveidojās četras Rīgas patrimoniālās muižas un uzraudzību pār zemnieku saimniecībām uzdeva četriem muižkungiem ("amtmaņiem"), līdz ar to atcēla līdz tam bijušo zemnieku pašvaldību. Pēc Rīgas ieņemšanas 1621. gadā Zviedrijas karalis piešķīra tai vairākas bijušās Rīgas arhibīskapa zemes (arī Limbažus), Rīga nopirka arī Salaspils (1630), Ikšķiles (1630) un Mazjumpravas (1636) muižas.

Apgabala savrupā likumdošana saglabājās arī pēc tā pievienošanas Krievijas impērijai 1721. gadā, turpināja pastāvēt landfogtejas tiesa ar birģermeistaru (virslandfogtu) kā priekšsēdētāju un 2 piesēdētājiem. 1828. gadā Rīgas patrimoniālajā apgabalā bija septiņas pilsētas muižas 58 800 ha platībā: Dreiliņi, Mazjumprava, Olaine, Beberbeķi, Piņķi, Sala un Bieriņi. Muižiņu īpašnieki 18. un 19. gs. tās sadalīja zemes gabalos un pārdeva vai iznomāja apbūvei. Rīgas pilsēta turklāt piepirka arī Berkavas (1769) Stopiņu (1880) un Turkalnes (1886) muižas. Saskaņā ar 1860. gada Vidzemes guberņas zemnieku likumiem Rīgas pilsēta 19. gs. otrajā pusē 68% no savu muižu zemes pārdeva zemnieku saimniecībām. Rīgas patrimoniālā apgabala administratīvās īpatnības likvidēja 1877. gadā ievestie Krievijas pilsētu likumi un 1888. gada policijas reforma, bet landfogtejas tiesu 1889. gada tiesu reforma.

Vairāku gadsimtu laikā Rīgas patrimoniālais apgabals no pavisam maz apdzīvotas teritorijas kļuva par nevienmērīgi, bet Rīgas pievārtē intensīvi apdzīvotu teritoriju, uz kuras 19. un 20. gadsimta sākumā attīstījās Rīgas priekšpilsētas. Tikai 1922. gadā, nosakot Rīgas administratīvās robežas, kļuva iespējams ar likumu ievest vienādu pārvaldes kārtību visā novadā, kas tobrīd aptvēra 20 720 ha. Tomēr civiltiesiskā ziņā apgabals paturēja savas īpatnības līdz pat 1938. gadam, jo daudzi Pierīgas zemes gabalu valdītāji joprojām maksāja Rīgas pilsētai zemes nomu.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. 18. sējums, 35967.-35970. slejas
  2. Indriķis Šterns. Latvijas vēsture: 1180-1290 Krustakari, Rīga, 2002, 459 lpp.
  3. Latvju enciklopēdija. 3. sējums, 2170.-2171.lpp.