Dzimis 1899. gada 21. jūlijā Oukpārkā, Ilinoisā, ārsta ģimenē. Pēc mācībām vietējā vidusskolā viņš sāka strādāt Kanzassitijas avīzē.
Pēc ASV iestāšanās Pirmajā pasaules karā viņš 1918. gadā brīvprātīgi pieteicās par šoferi Sarkanajā Krustā un dienēja Itālijas frontē. Pēc kara beigām atsāka žurnālista karjeru Parīzē kā Toronto Star korespondents (1921-1927).
Vēlāk dzīvoja Floridas dienvidu piekrastes pilsētā Kīvestā.
Kā kara korespondents piedalījās Spānijas pilsoņu karā (1936–1939) un Otrajā pasaules karā. Līdz 1960. gadam ar pārtraukumiem dzīvoja Kubā, tad atgriezās ASV, kur ārstējās Meijo klīnikā. Izdarīja pašnāvību 1961. gadā.
Ernests Hemingvejs bija viens no tā sauktās "zudušās paaudzes" rakstniekiem, viņa darbi ietekmējuši gan ASV, gan Eiropas literatūru. Hemingveja pazīstamākie romāni ir "Ardievas ieročiem" (angļu: A Farewell to Arms, 1929), "Kam ir un kam nav" (angļu: To Have and Have Not, 1937), "Kam skanēs zvans" (angļu: For Whom the Bell Tolls, 1940) un citi, stāsti — "Kilimandžāro sniegi" (angļu: The Snows of Kilimanjaro, 1936), "Sirmgalvis un jūra" (angļu: The Old Man and the Sea, 1952).
Savas dzīves laikā viņš izdeva 7 noveles un 6 īso stāstu krājumus. Pēc viņa nāves vēl publicēja trīs noveles un četrus īso stāstu krājumus.
Ernesta Hemingveja darbos spilgti atklājas cilvēka cīņa ar izmisumu un vientulību, ko pārdzīvot palīdz paļaušanās uz likteni un godīga, drosmīga attieksme pret dzīvi. Hemingveja darbos tiek uzsvērta doma, ka drosmīgs un domājošs cilvēks nav pakļaujams — viņš vai nu izdzīvo, vai tiek iznīcināts.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ernests Hemingvejs.
