Jūlijs Arājs

Jūlijs Arājs
Latvijas tieslietu ministrs
Amatā 1924. gada 10. aprīlis — 17. decembris
Prezidents	Jānis Čakste
Premjerministrs	Voldemārs Zāmuēls
Priekštecis	Voldemārs Zāmuēls
Pēctecis	Pēteris Juraševskis
Latvijas kara ministrs
Amatā 1924. gada 24. jūlijs — 17. decembris
Prezidents	Jānis Čakste
Premjerministrs	Voldemārs Zāmuēls
Priekštecis	Fricis Birkenšteins
Pēctecis	Rūdolfs Bangerskis
Dzimšanas dati	1884. gada 13. jūnijā Mārcienas pagasts, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija
Miršanas dati	1967. gada 1. februārī (82 gadu vecumā) Jūrmala, Latvijas PSR, PSRS
Tautība	latvietis
Politiskā partija	DC (1922—1928) LJSP (1928—1934)
Profesija	jurists
Augstskola	Rīgas Politehniskais institūts, Varšavas universitāte
Reliģija	pareizticība

Jūlijs Arājs (1884. gada 13. jūnijs — 1967. gada 1. februāris) bija Latvijas ķīmiķis, jurists un sabiedrisks darbinieks. 1924. gadā dažus mēnešus bijis Latvijas kara un tieslietu ministrs.

Dzīvesgājums

Dzimis 1884. gada 13. jūnijā Mārcienas pagasta "Muktu" dzirnavās. No 1892. gada dzīvoja Rīgā. Mācījās Rīgas Debesbraukšanas latviešu pareizticīgo baznīcas draudzes skolā. 1905. gadā absolvēja Rīgas garīgo semināru. No 1905. līdz 1906. gadam kā brīvprātīgais dienēja 177. Izborskas kājnieku pulkā, pēc militārajām mācībām ieguva praporščika pakāpi. No 1906. līdz 1913. gadam studēja ķīmiju Rīgas Politehniskajā institūtā. 1908. gadā bija laikraksta "Baltijas novads" (Прибалтийский Край) latviešu nodaļas vadītājs. No 1909. gada bija Rīgas 3. augstākās pirmmācības skolas skolotājs. 1912. gadā nokārtoja mājskolotāja eksāmenu, bet 1914. gadā — augstāko pirmmācības skolu skolotāja eksāmenu.

1913. gadā uzsāka studijas Varšavas universitātē, ko Pirmā pasaules kara sākumā evakuēja uz Rostovu pie Donas. Studijas Donas universitātē pabeidza 1917. 1914. gada jūlijā viņu mobilizēja Krievijas impērijas armijā, bija 1. dzelzceļu ekspluatācijas bataljona Saimniecības daļas priekšnieks Polockā. No 1917. gada oktobra līdz 1918. gada janvārim dienēja Līgates stacijā. Vācu uzbrukuma laikā 1918. gada februārī krita gūstā pie Valmieras. Pēc atbrīvošanas 1918. gada martā bija Latviešu izglītības biedrības vidusskolas skolotājs, no maija — inspektors un tiesību zinību skolotājs, Izglītības biedrības valdes loceklis.

No 1918. līdz 1922. gadam bija skolotājs Rīgas pilsētas 2. vidusskolā. 1919. gadā bija abu skolotāju kongresu prezidija loceklis un pedagoģisko fiziskās audzināšanas kursu vadītājs. Kopš 1919. gada — Latvijas Skolotāju savienības valdes loceklis. 1919. gada 1. jūlijā mobilizēts Latvijas armijā, bijis Armijas saimniecības daļas juriskonsults (leitnants), tā paša gada 26. jūlijā piekomandēts Izglītības ministrijai par Vidusskolu nodaļas vadītāju. 1. oktobrī kļuvis par virssekretāru Latvijas Senātā. Darbojies Latvijas Augstskolu organizācijas padomē kā Tieslietu ministrijas pārstāvis.

1922. gadā kļuva par partijas "Demokrātiskais Centrs" biedru un Rīgas komitejas priekšsēdētāju. No 1922. gada līdz 1941. gada augustam bija juriskonsults Zemes bankā. 1923. gadā iecelts par Tiesu palātas prokurora biedru un Latvijas Senāta virsprokurora biedra vietas izpildītāju. 1924. gada aprīlī iecelts par tieslietu ministru Voldemāra Zāmuēla vadītajā valdībā, bet jūlijā sāka pildīt arī kara ministra pienākumus. Abus šos amatus zaudēja līdz ar valdības demisiju decembrī.

No 1925. gada strādāja par juriskonsultu Centrālajā zemes ierīcības komitejā. 1925. gada februārī kandidējis Rīgas pilsētas domes vēlēšanās no "Saimnieciski kulturālās apvienības" saraksta, netika ievēlēts. Tā paša gada oktobrī kandidējis 2. Saeimas vēlēšanās no "Demokrātiskā Centra" un bezpartijisko sabiedrisko darbinieku saraksta, netika ievēlēts. No 1926. gada 14. aprīļa — zvērināts advokāts Rīgā. No 1926. līdz 1936. gadam bija arī skolotājs Rīgas pilsētas komercskolā.

1928. gadā mainīja partijisko piederību un pievienojās Latvijas Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijai. Tajā pašā gadā kandidēja 3. Saeimas vēlēšanās no "Latvijas Darba savienības un Tautas apvienības" saraksta, netika ievēlēts. 1931. gada martā kandidēja Rīgas domes vēlēšanās no Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas saraksta, netika ievēlēts. Oktobrī kandidēja 4. Saeimas vēlēšanās no Apvienotā jaunsaimnieku, sīkgruntnieku, "Saimnieciskā Centra" un atvaļināto karavīru saraksta, atkal netika ievēlēts. 1934. gadā pēc Ulmaņa apvērsuma LJSP likvidēja.

Vācu okupācijas laikā 1941. gada 13. augustā viņu ieskaitīja advokatūras sastāvā, līdz 1944. gadam bija zvērināts advokāts Rīgā. No 1944. gada oktobra dzīvoja Tukumā. 1945. gada 3. jūlijā uzņemts LPSR Advokātu kolēģijā, bija Siguldas juridiskās konsultācijas vadītājs. No 1946. gada janvāra — Majoru juridiskās konsultācijas vadītājs, vēlāk Rīgas Jūrmalas juridiskās konsultācijas advokāts. 1948. gada februārī ar tieslietu ministra pavēli izslēgts no Advokātu kolēģijas par daļēju autobiogrāfisko ziņu nesniegšanu.

Miris 1967. gada 1. februārī Asaros, apbedīts Slokas kapos.

Dzīves laikā apbalvots ar Krievijas Sv. Annas ordeņa II šķiru, kā arī Krievijas Sv. Staņislava ordeņa II un III šķiru.

Avoti

• Temīda, 1990., III
• Es viņu pazīstu: Latvijas biogrāfiskā vārdnīca, Rīga, 1939.
• Latvijas advokatūra 1919 – 1945 Biogrāfiskā vārdnīca, 93.lpp.
• Latvijas vadošie darbinieki, Rīga, 1935.
• Latvijas darbinieku galerija, Rīga, 1929.

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Voldemārs Zāmuēls	Latvijas tieslietu ministrs 1924. gada 10. aprīlis — 17. decembris	Pēctecis: Pēteris Juraševskis
Priekštecis: Fricis Birkenšteins	Latvijas kara ministrs 1924. gada 24. jūlijs — 17. decembris	Pēctecis: Rūdolfs Bangerskis