Jūlijs Arājs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jūlijs Arājs
Jūlijs Arājs.jpg
Latvijas tieslietu ministrs
Amatā
1924. gada 10. aprīlis — 17. decembris
Prezidents Jānis Čakste
Premjerministrs Voldemārs Zāmuēls
Priekštecis Voldemārs Zāmuēls
Pēctecis Pēteris Juraševskis
Latvijas kara ministrs
Amatā
1924. gada 24. jūlijs — 17. decembris
Prezidents Jānis Čakste
Premjerministrs Voldemārs Zāmuēls
Priekštecis Fricis Birkenšteins
Pēctecis Rūdolfs Bangerskis

Dzimšanas dati 1884. gada 13. jūnijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Mārcienas pagasts, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija
Miršanas dati 1967. gada 1. februārī (82 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Jūrmala, Latvijas PSR, PSRS
Tautība latvietis
Politiskā partija DC (1922—1928)
LJSP (1928—1934)
Profesija jurists
Augstskola Rīgas Politehniskais institūts, Varšavas universitāte
Reliģija pareizticība

Jūlijs Arājs (1884. gada 13. jūnijs1967. gada 1. februāris) bija Latvijas ķīmiķis, jurists un sabiedrisks darbinieks. 1924. gadā dažus mēnešus bijis Latvijas kara un tieslietu ministrs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūlijs Arājs piedzima 1884. gada 13. jūnijā Mārcienas pagasta "Muktu" dzirnavās. No 1892. gada dzīvoja Rīgā. Beidzis Rīgas Debessbraukšanas draudzes skolu. 1905. gadā absolvējis Rīgas garīgo semināru. No 1905. līdz 1906. gadam kā brīvprātīgais dienējis 177. Izborskas kājnieku pulkā, pēc mācību komandas beigšanas ieguvis praporščika pakāpi. No 1906. līdz 1913. gadam studējis ķīmiju Rīgas Politehniskajā institūtā. 1908. gadā bijis laikraksta "Прибалтийский Край" (latviešu: Baltijas apgabals) latviešu nodaļas vadītājs. No 1909. gada bija Rīgas 3. augstākās pirmmācības skolas skolotājs. 1912. gadā nokārtojis mājskolotāja eksāmenu, bet 1914. gadā — augstāko pirmmācības skolu skolotāja eksāmenu.

1913. gadā uzsāka studijas Varšavas universitātē, ko Pirmā Pasaules kara sākumā evakuēja uz Rostovu pie Donas. To pabeidza 1917. gadā jau kā Donas universitāti. 1914. gada jūlijā iesaukts Krievijas armijā, bijis 1. dzelzceļu ekspluatācijas bataljona Saimniecības daļas priekšnieks Polockā. No 1917. gada oktobra līdz 1918. gada janvārim dienēja Līgates (Līgatnes) stacijas apkārtnē. 1918. gada februārī bataljona sastāvā krita vācu gūstā pie Valmieras, taču pēc dažām dienām tika atbrīvots. No 1918. gada marta bijis Latviešu izglītības biedrības vidusskolas skolotājs, no maija — inspektors un tiesību zinību skolotājs. Ievēlēts par šīs biedrības valdes locekli.

No 1918. līdz 1922. gadam bija skolotājs Rīgas pilsētas 2. vidusskolā. 1919. gadā bijis abu skolotāju kongresu prezidija loceklis un pedagoģisko fiziskās audzināšanas kursu vadītājs. Kopš 1919. gada — Latvijas Skolotāju savienības valdes loceklis. 1919. gada 1. jūlijā iestājies Latvijas armijā, bijis Armijas saimniecības daļas juriskonsults (leitnants), tā paša gada 26. jūlijā piekomandēts Izglītības ministrijai par Vidusskolu nodaļas vadītāju. 1. oktobrī kļuvis par virssekretāru Latvijas Senātā. Darbojies Latvijas Augstskolu organizācijas padomē kā Tieslietu ministrijas pārstāvis.

1922. gadā kļuvis par partijas "Demokrātiskais Centrs" biedru un Rīgas komitejas priekšsēdētāju. No 1922. gada līdz 1941. gada augustam bija juriskonsults Zemes bankā. 1923. gadā iecelts par Tiesu palātas prokurora biedru un Latvijas Senāta virsprokurora biedra vietas izpildītāju. 1924. gada aprīlī iecelts par tieslietu ministru Voldemāra Zāmuēla vadītajā valdībā, bet jūlijā sāka pildīt arī kara ministra pienākumus. Abus šos amatus zaudējis līdz ar valdības demisiju decembrī.

No 1925. gada strādāja par juriskonsultu Centrālajā zemes ierīcības komitejā. 1925. gada februārī kandidējis Rīgas pilsētas domes vēlēšanās no "Saimnieciski kulturālās apvienības" saraksta, netika ievēlēts. Tā paša gada oktobrī kandidējis 2. Saeimas vēlēšanās no "Demokrātiskā Centra" un bezpartijisko sabiedrisko darbinieku saraksta, netika ievēlēts. No 1926. gada 14. aprīļa — zvērināts advokāts Rīgā. No 1926. līdz 1936. gadam bija arī skolotājs Rīgas pilsētas komercskolā.

1928. gadā mainījis partijisko piederību un pievienojies Latvijas Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijai. Tajā pašā gadā kandidējis 3. Saeimas vēlēšanās no "Latvijas Darba savienības un Tautas apvienības" saraksta, netika ievēlēts. 1931. gada martā kandidējis Rīgas domes vēlēšanās no Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas saraksta, netika ievēlēts. Oktobrī kandidēja 4. Saeimas vēlēšanās no Apvienotā jaunsaimnieku, sīkgruntnieku, "Saimnieciskā Centra" un atvaļināto karavīru saraksta, atkal netika ievēlēts. 1934. gadā, pēc Ulmaņa apvērsuma, LJSP, tāpat kā visas pārējās partijas, tika likvidētas.

Vācu okupācijas laikā 1941. gada 13. augustā pagaidām ieskaitīts advokatūras sastāvā, līdz 1944. gadam bija zvērināts advokāts Rīgā. No 1944. gada oktobra dzīvoja Tukumā. 1945. gada 3. jūlijā uzņemts LPSR Advokātu kolēģijā, bija Siguldas juridiskās konsultācijas vadītājs. No 1946. gada janvāra — Majoru juridiskās konsultācijas vadītājs, vēlāk Rīgas Jūrmalas juridiskās konsultācijas advokāts. 1948. gada februārī ar tieslietu ministra pavēli izslēgts no Advokātu kolēģijas par daļēju autobiogrāfisko ziņu sniegšanu.

Miris 1967. gada 1. februārī Asaros, apbedīts Slokas kapos.

Dzīves laikā apbalvots ar Krievijas Sv. Annas ordeņa II šķiru, kā arī Krievijas Sv. Staņislava ordeņa II un III šķiru.

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Temīda, 1990., III
  • Es viņu pazīstu: Latvijas biogrāfiskā vārdnīca, Rīga, 1939.
  • Latvijas advokatūra 1919 – 1945 Biogrāfiskā vārdnīca, 93.lpp.
  • Latvijas vadošie darbinieki, Rīga, 1935.
  • Latvijas darbinieku galerija, Rīga, 1929.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Voldemārs Zāmuēls
Latvijas tieslietu ministrs
1924. gada 10. aprīlis17. decembris
Pēctecis:
Pēteris Juraševskis
Priekštecis:
Fricis Birkenšteins
Latvijas kara ministrs
1924. gada 24. jūlijs17. decembris
Pēctecis:
Rūdolfs Bangerskis