Jānis Pauļuks (politiķis)

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par politiķi. Par mākslinieku skatīt rakstu Jānis Pauļuks (mākslinieks).
Jānis Pauļuks
Latvijas Republikas Ministru prezidents
Amatā
1923. gada 27. janvāris — 1923. gada 27. jūnijs
Prezidents Jānis Čakste
Priekštecis Zigfrīds Anna Meierovics
Pēctecis Zigfrīds Anna Meierovics
Latvijas Republikas satiksmes ministrs
Amatā
1921. gada 19. jūnijs — 1925. gada 23. decembris
Prezidents Jānis Čakste
Premjerministrs
Priekštecis Ādolfs Kuršinskis
Pēctecis Pēteris Aronietis

Dzimšanas dati 1865. gada 24. novembris [v.s. 12. novembrī]
Lielsesavas pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1937. gada 21. jūnijā (71 gada vecumā)
netālu no Bauskas, Karogs: Latvija Latvija
Tautība Latvietis
Profesija Inženieris
Augstskola Rīgas Politehniskais institūtus

Jānis Pauļuks (1865. gada 24. novembris [v.s. 12. novembrī]1937. gada 21. jūnijs) Latvijas politiskais un sabiedriskais darbinieks. Ilggadējs Satiksmes ministrs, Latvijas Ministru prezidents 1923. gadā, kad vadīja Pauļuka Ministru kabinetu.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzelzceļa būvniecība Sibīrijā

Dzimis Lielsesavas pagasta (tagad Sesavas pagasts) "Gaven-Pauļuku" saimnieka ģimenē. Izglītošanos sāka pie kaimiņu mājskolotāja. Pēc tam pabeidza Svitenes pagastskolu. Tālāk četrus gadus mācījās Jelgavas reālskolā. Līdzekļu trūkuma dēļ mācības nācās pārtraukt. Neilgu laiku strādāja par mājskolotāju. 1886. gadā iestājās Rīgas Politehnikuma inženierzinātnes nodaļā, kuru pabeidza 1892. gadā ar uzslavas rakstu. Divas vasaras starp studijām bija praktikants dzelzceļa darbos. Studiju laikā aktīvi iesaistījās studentu korporācijā "Selonija", kurā vēlāk kļuva par filistru.

Pēc studijām sāka strādāt Jelgavas dzelzceļa pārvades tehniskajā nodaļā Rīgā. 1894. gadā saņēma uzaicinājumu piedalīties Rietumsibīrijas dzelzceļa būvniecībā. Pēc dzelzceļa būvniecības pabeigšanas kļuva par Jekaterinburgas - Čeļabinskas dzelzceļa līnijas tehniķi. Pēc gada kļuva par distances priekšnieka palīgu un vēl pēc gada jau par priekšnieku. Pēc tam strādāja Rietumsibīrijas dzelzceļā kā rezerves nodaļas priekšnieks. 1897. iestājies valsts dienestā un apstiprināts par nodaļas vadītāju uz Rietumsibīrijas dzelzceļa. Vēlāk pārgāja uz Vidussibīrijas dzelzceļu, kur piedalījās Aizbaikāla dzelzceļa būvniecībā. 1906. gadā piedalījās dzelzceļa būvē starp Jekaterinburgu un Permu. No 1909. gadā piedalījās dzelzceļu izbūvē Ziemeļkaukāzā kā būvnodaļas vadītājs līdz 1920. gadam. Neatkarīgajā Latvijā atgriezās 1920. gada februārī un sāka strādāt Latvijas dzelzceļa virsvaldē. 1921. gada 19. jūnijā Ministru prezidents Zigfrīds Anna Meierovics uzaicināja bezpartejisko Pauļuku kļūt par Satiksmes ministru.

Valdības vadītājs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar 1. Saeimas vēlēšanām 1922. gada 7. un 8. oktobrī beidzās Satversmes sapulces apstiprinātās Meierovica 2. valdības pilnvaras. Valsts prezidents Jānis Čakste vispirms valdības veidošanu uzticēja sociāldemokrātiem, kam bija lielākā Saeimas frakcija. Vairāk nekā divu mēnešu sarunās viņiem valdību izveidot neizdevās, un kā kompromisa figūru valdības vadītājam izvēlējās 25. janvārī izvirzīt bezpartejisko tehnokrātu Pauļuku, kas nebija Saeimas deputāts.[1] 1923. gada 25. janvārī par Pauļuka valdību nobalsoja 65 deputāti, pret neviens, un 19 atturējās. Valdība turpināja strādāt līdz 1923. gada 27. jūnijam.

Valdības koalīciju veidoja sešas partijas, Pauļukam ieņemot arī Satiksmes ministra amatu. Par valdības galveno uzdevumu Pauļuks izvirzīja karā izpostītās valsts ekonomikas un lauksaimniecības atjaunošanu. Sociālajā politikā valdība par mērķiem izvirzīja:

  • tālāk paplašināt likumu par apdrošināšanu slimības gadījumos;
  • ieviest darba laika normēšanu arī tām nozarēm, kas vēl nav ietvertas likumā;
  • pārstrādāt un paplašināt strādnieku dzīvības, veselības nodrošināšanas un aizsardzības likumus un noteikumus, attiecinot tos arī uz laukstrādniekiem;
  • ar intensīvu saimniecisku politiku samazināt bezdarbu un organizēt dīkā stāvošo vajadzībām sabiedriskus darbus;
  • uzlabot valsts darbinieku materiālo stāvokli.[2]

Pirmā valdības sēde notika 26. janvārī, kad to uzrunāja Čakste, novēlot koalīcijai strādāt saskaņoti. Otrajā sēdē, 30.janvārī pieņēma lēmumu valdības sēdes turpināt noturēt otrdienās un ceturtdienās. 1.februārī valdība izlēma pagarināt jau kopš brīvības cīņām ieviesto karastāvokli pierobežas rajonos.

Sekojot 1922. gadā noslēgtajam konkordātam, aprīlī valdība Latvijas evanģēliski luterāniskās baznīcas bīskapam piešķīra Doma baznīcu, bet katoļu bīskapam, kas līdz tam bija atradies Aglonā, Sv. Jēkaba katedrāli. Martā valdība pieņēma lēmumu, ar kuru ar preču un pasažieru pārvadājumiem jūrā varēja nodarboties Latvijas un ārzemju pilsoņiem piederoši kuģi, kamēr piekrastē un iekšzemes ūdeņos to darīt varēja tikai Latvijas pilsoņiem piederoši kuģi. Jūnijā pieņēma likumu par radio staciju ierīkošanu un lietošanu.[2]

1923.gada 1.martā valdība pieņēma noteikumus par valsts darbinieku atalgojumu. 1. kategorijas darbiniekiem tā bija 360 lati mēnesī, 2.kategorijas – 350 lati, 3. – 340 lati, 4. – 300 lati, 5. – 270 lati, 6. – 250 lati, 7. – 230 lati, 8. – 194 lati, 9. – 172 lati, 10. – 146 lati, 11. – 130 lati, 12. – 112 lati, 13. – 102 lati, 14. – 94 lati, 15. – 87 lati, 16. – 80 lati, 17. – 74 lati, 18. – 69 lati, 19. – 64 lati un 20. – 60 lati.[2]

Lai arī koalīcijā ietilpa abas lielākās frakcijas, pēc 1. maija valdībā sākās krīze. Labējie aktīvisti bija uzbrukuši un izjaukuši sociāldemokrātu lielo 1. maija mītiņu Esplanādē. Sociāldemokrātu ministriem valdībā uzdeva panākt, lai uzbrucējus arestētu un tiesātu; lai amatus zaudētu mītiņu apsargājošie policisti, un lai no amata atbrīvotu Rīgas policijas prefektu Jāni Dambekalnu. Neapmierināti ar valdības darbu šo prasību apmierināšanā, sociāldemokrātu ministri iesniedza atlūgumus. 9. maijā Pauļuks valdības sēdē paziņoja, ka valdībai būs jādemisionē.

Čakste jauno valdību veidot uzticēja Meierovicam, kura 3. valdību apstiprināja 1923. gada 26. jūnijā. Pauļuks saglabāja Satiksmes ministra amatu, kuru viņš ieņēma arī Voldemāra Zāmuela valdībā un Hugo Celmiņa valdībā. Līdz ar Hugo Celmiņa pirmās valdības demisiju 1925. gada 23. decembrī Pauļuks beidza Satiksmes ministra darbu.

Dzīves beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1926. un 1927. gadā bija Satiksmes ministrijas galvenais inspektors un Dzelzceļa virsvaldes jaunbūvējamo sliežu ceļu padomes loceklis. 1925. gadā ievēlēts par Latvijas lauksaimniecības centrālbankas valdes priekšsēdētāju. 1934. gadā kļuva par Latvijas universitātes inženierzinātņu goda doktoru.[3] 1937. gada 21. jūnijā Jānis Pauļuks nomira savā lauku saimniecībā, netālu no Bauskas. 22. jūnijā viņu pārveda uz studentu korporācijas "Selonija" konventa dzīvokli, kur no viņa atvadījās korporācija. Pēc tam pārvests uz arhibīskapa katedrāli un 25. jūnijā apbedīts Rīgas Meža kapos.[4]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Zigfrīds Anna Meierovics
Latvijas Ministru prezidents
1923. gada 27. janvāris1923. gada 27. jūnijs
Pēctecis:
Zigfrīds Anna Meierovics