Alfrēds Birznieks
| Alfrēds Birznieks | |
|---|---|
 Alfrēda Birznieka portreta foto | |
| Latvijas iekšlietu ministrs | |
|
Amatā 1919. gada 5. septembris — 8. decembris | |
| Premjerministrs | Kārlis Ulmanis |
| Priekštecis | Miķelis Valters |
| Pēctecis | Arveds Bergs |
|
Amatā 1923. gada 28. jūnijs — 1924. gada 8. maijs | |
| Premjerministrs |
Zigfrīds Anna Meierovics Voldemārs Zāmuēls |
| Priekštecis | Pēteris Berģis |
| Pēctecis | Pēteris Juraševskis |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1889. gada 13. februārī Bērzmuižas pagasts, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1942. gada 28. aprīlī (53 gadu vecumā) Usoļlags, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Krievija) |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija |
Demokrātiskais Centrs Radikāldemokrātu partija |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Natālija Birznieks |
| Bērni | Rasma un Daimona |
| Profesija | jurists, advokāts, politiķis, sabiedriskais darbinieks |
| Augstskola | Maskavas Valsts universitāte |
Alfrēds Birznieks (dzimis 1889. gada 13. februārī, miris 1942. gada 28. aprīlī) bija latviešu zvērināts advokāts, politiķis un sabiedriskais darbinieks. Bijis Latvijas Republikas iekšlietu ministra pienākumu izpildītājs no 1919. gada 5. septembra līdz 8. decembrim, un iekšlietu ministrs no 1923. gada 20. jūnija līdz 1924. gada 8. maijam.
Aizejot no politikas, Birznieks bija Latvijas Sarkanā Krusta galvenās valdes loceklis, apdrošināšanas akciju sabiedrības "Daugava" valdes priekšsēdētājs, arī Liepājas bankas juriskonsults un valdes loceklis, Plūdu izpostīto apgabalu palīdzības Centrālās komitejas priekšsēdētāja biedrs. No 1917. līdz pat 1940. gadam bijis Rīgas Latviešu biedrības biedrs.[1] Studentu korporācijas "Fraternitas Lettica" filistrs un korporācijas "Tervetia" Goda filistrs.[1]
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1889. gada 13. februārī Dobeles apriņķa Bērzmuižas pagasta Rentēs lauksaimnieka Jāņa Birznieka un viņa sievas Alīnes, dzimušas Bergs, ģimenē. Mācījās Līvbērzes pagastskolā un Jelgavas reālskolā. [2][3][1] 1907. gadā kā brīvklausītājs apmeklēja lekcijas Tērbatas Universitātes Juridiskajā fakultātē, bet no 1908. līdz 1912. gadam studēja tieslietas Maskavas universitātē.[1] Turpmākos trīs gadus Birznieks Jelgavā strādāja par advokāta palīgu Stērstu Andreja (1853 - 1921) advokāta praksē.[3]
Pirmā pasaules kara laikā A. Birznieks strādāja Astrahaņas zemstu dienestā par lietvedi[4], 1916. gadā viņš ieradās Rīgā, kur darbojās Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejā - bija Budžetu nodaļas vadītājs, vēlāk arī komitejas valdes loceklis. Pēc Februāra revolūcijas darbojies komisijā, kas pārzināja guberņu iestāžu funkciju nodošanu guberņu zemes padomēm.[1] Kad Rīgā 1917. gada septembrī ienāca vācu karaspēks, A. Birznieks pārcēlās uz Tērbatu, kur tika iecelts par Vidzemes cietumu inspektoru.[3] Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada martā viņš atgriezās Jelgavā, kur turpināja strādāt par zvērināta advokāta palīgu, darbojās Radikāldemokrātu partijā. Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī bija Latvijas Pagaidu valdības iekšlietu ministra Miķeļa Valtera biedrs. Pēc Miķeļa Valtera demisijas no 1919. gada 5. septembra līdz 8. decembrim A. Birznieks bija ministra amatā. Pēc Arveda Berga apstiprināšanas ministra amatā A. Birznieks atkal kļuva par ministra biedru.[3]
Kopš 1919. gada 30. jūlija A. Birznieks darbojās kā zvērināts advokāts Jelgavā, bet no 1924. gada 18. jūnija viņš praktizēja Rīgā,[1] no 1922. līdz 1924. gadam darbojās partijā "Demokrātiskais centrs".[1] 1922. gadā kandidēja 1. Saeimas vēlēšanās, sākotnēji nav ievēlēts, taču par deputātu kļuva 1924. gada 11. novembrī, pēc tam, kad mandātu nolika Gustavs Zemgals.[2] 1923. gada 28. jūnijā A. Birznieks kļuva par iekšlietu ministru Zigfrīda Annas Meierovica vadītajā valdībā.[3] Šo amatu viņš saglabāja arī Voldemāra Zāmuēla valdībā, taču 1924. gada 28. maijā demisionēja.[5] Šāds lēmums nebija nekāds retums; necik sen (1919. gada 31. augustā) arī M. Valters demisionēja, nevarot paciest partiju savstarpējās cīņas.
Padomju okupācijas laikā 1941. gadā bijis kantorists artelī "Labor".[1] 1941. gadā izsūtīts uz Krievijas PFSR no sava dzīvokļa Rīgā, Strēlnieku ielā 5-3.[6] 1942. gada 19. aprīlī piespriests nāvessods "par to, ka bijis kontrrevolucionāras partijas biedrs". Miris pirms soda izpildes 1942. gada 28. aprīlī Usoļlagā, PSRS[7].
Darbība Iekšlietu ministrijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
A. Birznieku var uzskatīt par Iekšlietu ministrijas pelēko kardinālu — viņš kā otrā vai pirmā persona turēja roku uz ministrijas pulsa no 1918. gada 19. novembra līdz pat 1924. gada 8. maijam. Ilgstošā sastrādāšanās ar labējā spārna ministriem noteica A. Birznieka simpātijas pret Latviešu zemnieku savienību, realizējot tai pieņemamu politiku arī azartspēļu jautājumā.Iekšlietu ministra A. Birznieka viedoklis (un Latviešu zemnieku savienības nostāja) bija — neatļautas spēles tik un tā notiek, tāpēc jāatļauj tās, kurām nav tik ass raksturs. Spēlēm piemītošo ļaunumu daļēji attaisnojot no apgrozījuma maksātais % par labu labdarībai. Azartspēļu politiku sociāldemokrātiem izdevās mainīt, piedaloties Voldemāra Zāmuēla valdībā (27.01.1924.– 18.12.1924.), un arī tad tikai amatā nomainot A. Birznieku ar viņa partijas biedru Pēteri Juraševski. Pēc A. Birznieka "diskvalificēšanas" sociāldemokrāti sasparojās mainīt azartspēļu kursu.[8] Diskvalificēt visu Zemnieku savienību sociāldemokrātiem nebija pa spēkam.
Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
A. Birznieka sieva bija Ceraukstes pagasta zemnieka Andreja Pilkes meita Natālija (1890. gada 27. novembris - 1969. gada 3. maijs). A. Birzniekam bija divas meitas: Rasma (1915. gada 27. jūnijs — 1999. gada 13. februāris) un Daimona (1922. gada 2. marts — 1929. gada 26. jūlijs).
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 Latvijas advokatūra : zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi biogrāfijās, 1919-1945 : biogrāfiskā vārdnīca. Rīga : Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 2007. ISBN 9789984986623. OCLC 191898378.
- ↑ 2,0 2,1 H. Kārkliņš. Latvijas Republikas I. Saeimas stenogramas VI. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1924.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 «Jaunie ministri». Valdības Vēstnesis. 1923. gada 29. jūnijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 26. jūlijā.
- ↑ 1918.-1920.gads Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos, notikumos, atmiņās. Rīga : Latvijas Vēstnesis. 2013. gada Novembris. 77. lpp.. lpp.
- ↑ «Iekšlietu ministrs A. Birznieks atlūdzies no amata». Policijas Vēstnesis. 1924. gada 13. maijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 26. jūlijā.
- ↑ «These Names Accuse Bigg (angliski)». Latvietis Latvijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. novembrī. Skatīts: 2013. gada 26. jūlijā.
- ↑ Nekropole
- ↑ Lipša, Ineta (2004. gada 20. septembris). "Spēļu klubi - pirmskara Latvijas pieredze". Latvijas Avīze: 15. lpp..
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Miķelis Valters Pēteris Berģis |
Latvijas iekšlietu ministrs 1919. gada 1. septembris — 8. decembris 1923. gada 28. jūnijs — 1924. gada 8. maijs |
Pēctecis: Arveds Bergs Pēteris Juraševskis |
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||