Alfrēds Birznieks
| Alfrēds Birznieks | |
|---|---|
| Latvijas iekšlietu ministrs | |
|
Amatā 1919. gada 1. septembris — 8. decembris | |
| Premjerministrs | Kārlis Ulmanis |
| Priekštecis | Miķelis Valters |
| Pēctecis | Arveds Bergs |
|
Amatā 1923. gada 28. jūnijs — 1924. gada 8. maijs | |
| Premjerministrs |
Zigfrīds Anna Meierovics Voldemārs Zāmuēls |
| Priekštecis | Pēteris Berģis |
| Pēctecis | Pēteris Juraševskis |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1889. gada 13. februārī Bērzmuižas pagasts, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija |
| Miršanas dati |
1942. gada 28. aprīlī (53 gadu vecumā) Usoļlags, PSRS |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | Demokrātiskais Centrs |
| Profesija | jurists |
| Augstskola | Maskavas Valsts universitāte |
Alfrēds Birznieks (1889. gada 13. februāris — 1942. gada 28. aprīlis) bija zvērināts advokāts, politiķis un sabiedriskais darbinieks. Bijis Latvijas Republikas iekšlietu ministrs no 1919. gada septembra līdz decembrim, un no 1923. gada jūnija līdz 1924. gada maijam.
Latvijas Sarkanā Krusta Galvenās valdes loceklis, apdrošināšanas sabiedrības "Daugava" valdes priekšsēdētājs, Liepājas bankas juriskonsults un valdes loceklis, Plūdu izpostīto apgabalu palīdzības Centrālās komitejas priekšsēdētāja biedrs, 1917.—1940. gadam bijis Rīgas Latviešu biedrības biedrs.[1]
Studentu korporācijas "Fratemitas Lettica" filistrs un studentu korporācijas "Tervetia" goda filistrs.[1]
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Alfrēds Birznieks piedzima 1889. gada 13. februārī Bērzmuižas pagasta Rentēs skolotajā un lauksaimnieka ģimenē. Tēvs - Jānis, Māte - Alīne (dzimusi Bergs). Beidzis Līvbērzes pagastskolu un vēlāk arī Jelgavas reālskolu. [2][3][1] No 1907. gada viņš bija brīvklausītājs Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē, bet no 1908. gada studēja tieslietas Maskavas universitātē. 1912. gadā viņš absolvēja Maskavas universitāti kā jurists.[1] Turpmākos trīs gadus Birznieks Jelgavā strādāja par advokāta palīgu Stērstu Andreja advokāta praksē.[3]
Pirmā pasaules kara laikā Birznieks strādāja Astrahaņas zemstē. Pēc tam viņš ieradās Rīgā, kur darbojās Baltijas bēgļu apgādāšanas komitejā - bija Budžetu nodaļas vadītājs, vēlāk arī komitejas valdes loceklis. Pēc 1917. g. Februāra revolūcijas darbojies komisijā, kas pārzinājusi guberņu iestāžu funkciju nodošanu guberņu zemes padomēm.[1] Kad Rīgā 1917. gada Augustā ienāca vācu karaspēks, Birznieks pārcēlās uz Tartu, kur tika iecelts par Vidzemes cietumu inspektoru.[3] 1918. gada februārī Birznieks atgriezās Jelgavā, kur turpināja strādāt par zvērināta advokāta palīgu, bet 1918. gada novembrī pārcēlās uz Rīgu.[1] Kopš 1919. g. 30. jūnija Birznieks darbojās kā zvērināts advokāts Jelgavā, bet no 1924. gada 18. jūnija viņš praktizēja Rīgā.[1]
Jaunizveidotajā Latvijas Republikas Pagaidu valdībā Birznieks kļuva par iekšlietu ministra biedru. 1919. gadā pēc Miķeļa Valtera demisijas no septembra līdz decembrim bija ministra amatā. Pēc Arveda Berga apstiprināšanas Birznieks atkal kļuva par ministra biedru.[3]
No 1918. gada darbojies Radikāldemokrātu partijā, bet no 1922. līdz 1924. gadam — partijā "Demokrātiskais centrs".[1] 1922. gadā piedalījies 1. Saeimas vēlēšanās no "Demokrātiskā Centra" saraksta. Sākotnēji nav ievēlēts, taču par deputātu kļuva 1924. gada novembrī, pēc tam, kad mandātu nolika Gustavs Zemgals.[2] 1923. gada jūnija kļuvis par iekšlietu ministru Zigfrīda Annas Meierovica vadītajā valdībā.[3] Amatu saglabājis arī Voldemāra Zāmuēla valdībā, taču 1924. gada maijā demisionējis.[4]
Precējies ar Natāliju Pliki (1890. g. 27. novembris.—1969. g. 3. maijs; 1941—1957 izsūtījumā Tomskas apg.), meitas Rasma (1915. g. 27. jūnijs—1999. g. 13. februāris) un Daimona (1922. g. 2. marts— 1929. gada. 26. jūlijs).
Padomju okupācijas laikā 1941. gadā bijis kantorists artelī "Labor".[1] 1941. gadā izsūtīts uz Krievijas PFSR no sava dzīvokļa Rīgā, Strēlnieku ielā 5-3.[5] Miris 1942. gada 28. aprīlī Usoļlagā, PSRS[6].
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 Latvijas advokatūra : zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi biogrāfijās, 1919-1945 : biogrāfiskā vārdnīca. Rīga : Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 2007. ISBN 9789984986623. OCLC 191898378.
- ↑ 2,0 2,1 H. Kārkliņš. Latvijas Republikas I. Saeimas stenogramas VI. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1924.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 «Jaunie ministri». Valdības Vēstnesis. 1923. gada 29. jūnijā. Skatīts: 2013. gada 26. jūlijā.
- ↑ «Iekšlietu ministrs A. Birznieks atlūdzies no amata». Policijas Vēstnesis. 1924. gada 13. maijā. Skatīts: 2013. gada 26. jūlijā.
- ↑ «These Names Accuse Bigg (angliski)». Latvietis Latvijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. novembrī. Skatīts: 2013. gada 26. jūlijā.
- ↑ Nekropole
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Miķelis Valters Pēteris Berģis |
Latvijas iekšlietu ministrs 1919. gada 1. septembris — 8. decembris 1923. gada 28. jūnijs — 1924. gada 8. maijs |
Pēctecis: Arveds Bergs Pēteris Juraševskis |
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
