Alfrēds Birznieks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Alfrēds Birznieks
Alfrēda Birznieka portreta foto
Latvijas iekšlietu ministrs
Amatā
1919. gada 1. septembris — 8. decembris
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Priekštecis Miķelis Valters
Pēctecis Arveds Bergs
Amatā
1923. gada 28. jūnijs — 1924. gada 8. maijs
Premjerministrs Zigfrīds Anna Meierovics
Voldemārs Zāmuēls
Priekštecis Pēteris Berģis
Pēctecis Pēteris Juraševskis

Dzimšanas dati 1889. gada 13. februārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Bērzmuižas pagasts, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija
Miršanas dati 1942. gada 28. aprīlī (53 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Usoļlags, PSRS
Tautība latvietis
Politiskā partija Demokrātiskais Centrs
Profesija jurists
Augstskola Maskavas Valsts universitāte
A. Birznieka diploms

Alfrēds Birznieks (1889. gada 13. februāris1942. gada 28. aprīlis) bija zvērināts advokāts, politiķis un sabiedriskais darbinieks. Bijis Latvijas Republikas iekšlietu ministra pienākumu izpildītājs no 1919. gada 5. septembra līdz 8. decembrim, un iekšlietu ministrs no 1923. gada 20. jūnija līdz 1924. gada 8. maijam.

Aizejot no augstās politikas, Birznieks bija Latvijas Sarkanā Krusta Galvenās valdes loceklis, apdrošināšanas  akciju sabiedrības "Daugava" valdes priekšsēdētājs, arī Liepājas bankas juriskonsults un valdes loceklis, Plūdu izpostīto apgabalu palīdzības Centrālās komitejas priekšsēdētāja biedrs. No 1917. līdz pat 1940. gadam bijis Rīgas Latviešu biedrības biedrs.[1] Studentu korporācijas "Fraternitas Lettica" filistrs un korporācijas "Tervetia" Goda filistrs.[1]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alfrēds Birznieks dzimis 1889. gada 13. februārī Dobeles apriņķa Bērzmuižas pagasta Rentēs skolotajā un lauksaimnieka ģimenē. Tēvs - Jānis, Māte - Alīne (dzimusi Bergs). Beidzis Līvbērzes pagastskolu un vēlāk arī Jelgavas reālskolu. [2][3][1] 1907. gada iestājās kā brīvklausītājs Tērbatas universitātes Juridiskajā  fakultātē, bet no 1908. gada studēja tieslietas Maskavas universitātē. 1912. gada pavasarī viņš ar izcilību absolvēja Maskavas universitātijurists.[1] Turpmākos trīs gadus Birznieks Jelgavā strādāja par advokāta palīgu Stērstu Andreja (1853 - 1921) advokāta praksē.[3]

Pirmā pasaules kara laikā A. Birznieks strādāja Astrahaņas zemstē, 1916. gadā viņš ieradās Rīgā, kur darbojās Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejā - bija Budžetu nodaļas vadītājs, vēlāk arī  komitejas valdes loceklis. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas darbojies komisijā, kas pārzināja guberņu iestāžu funkciju nodošanu guberņu zemes padomēm.[1] Kad Rīgā 1917. gada Augustā ienāca vācu karaspēks, A. Birznieks pārcēlās uz Tērbatu, kur tika iecelts par Vidzemes cietumu inspektoru.[3] 1918. gada februārī viņš atgriezās Jelgavā, kur turpināja strādāt par zvērināta advokāta palīgu, bet 1918. gada novembrī pārcēlās uz Rīgu.[1] Kopš 1919. gada 30. jūnija A. Birznieks darbojās kā zvērināts advokāts Jelgavā, bet no 1924. gada 18. jūnija viņš praktizēja Rīgā.[1]

Kopš Latvijas neatkarības proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī brīža jaunizveidotajā Latvijas Republikas Pagaidu valdībā A. Birznieks kļuva par iekšlietu ministra Miķeļa Valtera biedru. No 1919. gada 5. septembra līdz 8. decembrim, pēc Miķeļa Valtera demisijas no A. Birznieks bija ministra amatā. Pēc Arveda Berga apstiprināšanas ministra amatā A. Birznieks atkal kļuva par ministra biedru.[3]

No 1918. gada A. Birznieks darbojies Radikāldemokrātu partijā, bet no 1922. līdz 1924. gadam — partijā "Demokrātiskais centrs".[1] 1922. gadā piedalījies 1. Saeimas vēlēšanās, sākotnēji nav ievēlēts, taču par deputātu kļuva 1924. gada 11. novembrī, pēc tam, kad mandātu nolika Gustavs Zemgals.[2] 1923. gada jūnijā A. Birznieks kļuvis par iekšlietu ministru Zigfrīda Annas Meierovica vadītajā valdībā.[3] Šo amatu viņš saglabājis arī Voldemāra Zāmuēla valdībā, taču 1924. gada 28. maijā demisionēja.[4]

A. Birznieks apprecējies ar Ceraukstes pagasta zemnieka Andreja Pilkes meitu Natāliju Pliki (1890. gada 27. novembris - 1969. gada 3. maijs). A. Birzniekam bija divas meitas: Rasma (1915. gada 27. jūnijs—1999. gada 13. februāris) un Daimona (1922. gada 2. marts— 1929. gada. 26. jūlijs).  

Padomju okupācijas laikā 1941. gadā bijis kantorists artelī "Labor".[1] 1941. gadā izsūtīts uz Krievijas PFSR no sava dzīvokļa Rīgā, Strēlnieku ielā 5-3.[5] 1942. gada 19. aprīlī piespriests nāvessods "par to, ka bijis kontrrevolucionāras partijas biedrs". Pirms soda izpildes, miris 1942. gada 28. aprīlī Usoļlagā, PSRS[6].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 Latvijas advokatūra : zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi biogrāfijās, 1919-1945 : biogrāfiskā vārdnīca. Rīga : Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 2007. ISBN 9789984986623. OCLC 191898378.
  2. 2,0 2,1 H. Kārkliņš. Latvijas Republikas I. Saeimas stenogramas VI. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1924.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 «Jaunie ministri». Valdības Vēstnesis. 1923. gada 29. jūnijā. Skatīts: 2013. gada 26. jūlijā.
  4. «Iekšlietu ministrs A. Birznieks atlūdzies no amata». Policijas Vēstnesis. 1924. gada 13. maijā. Skatīts: 2013. gada 26. jūlijā.
  5. «These Names Accuse Bigg (angliski)». Latvietis Latvijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. novembrī. Skatīts: 2013. gada 26. jūlijā.
  6. Nekropole
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Miķelis Valters
Pēteris Berģis
Latvijas iekšlietu ministrs
1919. gada 1. septembris8. decembris
1923. gada 28. jūnijs1924. gada 8. maijs
Pēctecis:
Arveds Bergs
Pēteris Juraševskis
A. Birznieks 1934. gadā