Jūdaisms

Jūdaisms (ivritā: יַהֲדוּת) ir ebreju reliģija un kultūra, viena no vecākajām zināmajām monoteistiskajām ticībām. Atbilstoši ebreju tradīcijai, jūdaisma vēsture sākas ar derību starp ebreju ciltstēvu Ābramu un Dievu (aptuveni 2000 gadus p.m.ē.).

Jūdaisma vēsture un paražas ir likusi pamatus daudzām mūsdienu reliģijām, īpaši kristietībai un islāmam. Jūdaistu svētie raksti ir Vecā derība jeb Tanahs, kas vēlāk, pēc Jeruzalemes tempļa sagrāves, izvērstāk izskaidroti Talmūdā. Jūdaisms balstās uz Torā aprakstīto Dieva likumu studēšanu un ievērošanu.

Jūdaisms no citām reliģijām atšķiras ar to, ka tās centrālā autoritāte nav viena cilvēka vai grupas rokās, bet ir atrodama svētajos rakstos, mutvārdu un rakstiskajās tradīcijās un rabīnu spriedumos, kas šos likumus un tekstus izskaidro un piemēro ikdienas dzīves problēmām. Attiecīgi, modernais jūdaisms, kas veidojās pēc tempļa sagrāves, bieži tiek saukts par rabīnisko jūdaismu.

Jūdaisma pamatprincipi

Jau kopš saviem pirmsākumiem jūdaisms ir pieturējies pie dažiem centrālajiem pamatprincipiem, galvenais no kuriem ir ticība vienam, visspēcīgam Dievam, kas radījis Visumu un turpina to valdīt. Jūdaisma būtība ir ticība tam, ka Dievs ir viens. Nekas nepastāv bez Viņa ziņas. Cilvēka grūtību pilnā dzīve — sekojot savai brīvajai gribai — var tikt veltīta centieniem tuvoties Dievam un patiesībai, vai arī aizgriezties no Dieva un doties maldu ceļos.

Gadsimtu gaitā ir radušies dažādi jūdaisma ticības principu formulējumi, un lai arī tie atšķiras dažās detaļās, tiem visiem ir vienota pamatideja. Gandrīz universālu akceptu ir guvuši Maimonida formulētie trīspadsmit ticības principi. Sākotnēji tie tika uztverti diezgan pretrunīgi un pat ignorēti, taču laika gaitā tie ir akceptēti un lielākā daļa ortodokso rabīnu uzskata, ka to ievērošana ticīgiem ebrejiem ir obligāta.

Daži, kā piemēram rabīns Jozefs Albo un Raavads kritizēja Maimonida sarakstu, jo tajā ir pārāk daudz punktu, kas, lai arī patiesi, nav ticības pamatbūtības, un tādējādi pārāk daudziem ebrejiem draudot kļūšana par ķeceriem. Taču ne Maimonids, nedz viņa laikabiedri šo sarakstu neuzskatīja par tādu, kas aptvertu visus ebreju ticējumus, bet drīzāk, tikai kā centrālās pamatidejas, kas raksturīgas jūdaismam.

Desmit jūdaisma baušļi

• Nepielūdz citus dievus.
• Nedarini tēlus pielūgšanai.
• Neizmanto Dieva vārdu ļauniem mērķiem.
• Svētī sabatu (svēto dienu).
• Godā tēvu un māti.
• Nenogalini.
• Nepārkāp laulību.
• Nezodz.
• Neapsūdzi nevienu nepatiesi.
• Neapskaud citus viņu īpašuma dēļ.

Jūdaisma vēsture

Toras rullis

Savā sākotnējā veidošanās posmā jūdaisms vēl nebija vienota reliģiska mācība. Pastāvēja daudz dažādu tā formu. Taču tās visas vienoja galvenā iezīme, kuru varētu apzīmēt kā radikālu monoteismu, t.i., ka Dievs kā absolūta, transcendentāla esamība ir radījis pasauli, vada un pārvalda to saskaņā ar savu dievišķo, cilvēkiem nesasniedzamo saprātu.

Svētie raksti vēsta, ka pēc izraēļu atbrīvošanas no Ēģiptes verdzības Dievs Sīnājā parādījies izraēļiem, viņu vadonim (pravietim Mozum) noslēdzis ar tiem derību (līgumu) un devis tiem Desmit baušļus un Toru. Šajā līgumā pausta Dieva griba, kas 613 "noteikumu" mitzvot veidā nosaka cilvēku ikdienas dzīvi, to rīcību un savstarpējās attiecības. Tikai dzīvojot saskaņā ar dievišķo gribu, cilvēki sasniegs pilnu harmoniju ar pasauli.

Mozus pirms savas nāves Dieva dotās instrukcijas aprakstījis piecās Toras grāmatās. Aplūkojot šo grāmatu aprakstu, kā arī desmit baušļu būtību kopējā dziļākā sociālpsiholoģiskā un filozofiskā interpretācijā, varam secināt, ka šīs mācības mērķis tā vai citādi, tieši vai pastarpināti bijis vienot ģimeni, dzimtu, cilti, tautu (ticība vienam Dievam), stiprināt cilvēku garu un morāli grūtajos tā laika pārbaudījumos. Tā vēl Torā skaidri nojaušama reliģijas nozīme daudzu gadsimtu ilgajā civilizācijas attīstības ceļā.

Jūdaisma likumu krājumi

Ebreju likumu un tradīciju (halaha) pamats ir Tora (Mozus piecas grāmatas). Tradicionāli tiek uzskatīts, ka Torā ir 613 likumi jeb mitzvot, kas jāievēro katram ebrejam. Daudzi no tiem attiecas uz upurēšanas ceremonijām Jeruzalemes templī, un mūsdienās mazāk par 300 no šiem likumiem var tikt reāli īstenoti.

Lai arī pagātnē ir bijušas ebreju grupas, kas atzina tikai rakstīto Toras tekstu (piemēram — sedukeji, karaīti), lielākā daļa ebreju tic arī mutvārdu Torai, kas apkopota un izskaidrota Talmūdā.

Rabīniskais jūdaisms vienmēr ir uzskatījis, ka Tora (rakstītais likums) no pašiem pirmsākumiem ir pastāvējis kopā ar mutvārdu likumu. Lai pamatotu šo uzskatu, ebreji norāda uz Toras tekstu, kur daudzas lietas nav līdz galam definētas un daudzas procedūras nav pilnībā izskaidrotas, tādējādi norādot uz to, ka senajos laikos lasītājam šīs zināšanas bija, jo tie pārvaldīja arī mutvārdu likumus.

Rabīna Jūdas haNasi (Judah haNasi) laikā, ap 200. gadu, liela daļa mutvārdu likumu tika apkopoti Mišnā. Nākamo gadsimtu laikā šie teksti tika pakļauti debatēm un diskusijām abos tā laika galvenajos jūdaisma centros — Izraēlā un Babilonijā. Rezultātā no šim Mišnas komentāriem radās Jeruzalemes un Babilonijas Talmūdi. Laika gaitā par galveno ir kļuvis Babilonijas Talmūds.

Halaha, reliģiskais Jūdaisma dzīvesveids, ir balstīts uz Toras lasīšanu un mutvārdu likumiem — Mišnu, Midrašu, Talmūdu un tā daudzajiem komentāriem. Halahas sistēma ir attīstījusies gadsimtu laikā. ņemot vērā atzītu rabīnu lēmumus un komentārus.

Jūdaisma novirzieni

Dāvida zvaigzne ir viens no jūdaisma simboliem. Kaut radusies senatnē, par jūdaisma simbolu kļuvusi 17.gs. Zvaigznes 12 malas simbolizē 12 Izraēla ciltis. Tās apvienoja valdnieks Dāvids. Mūsdienās zvaigzne ir Izraēlas karoga galvenais simbols

Vēlīnajos viduslaikos, kad Eiropu un Tuvos Austrumus atdalīja robeža starp kristiešu un musulmaņu valstīm, ebreji sadalījās divās lielās grupās. Centrālās un Austrumeiropas ebreji, kas dzīvoja Svētajā Romas impērijā, Polijas-Lietuvas kopvalstī, vēlāk Krievijas Impērijā, tika saukti par aškenazi. Ebreji no Spānijas, Portugāles un Vidusjūras reģiona tiek saukti par sefardiem. Kad sefardus 1492. gadā izdzina no Spānijas, viņi apmetās Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos, Tālajos Austrumos un Rietumeiropā (galvenokārt Nīderlandē). Šīm divām grupām ir atšķirības rituālos un kultūras paražās, bet viņu teoloģija ir vienāda.

Pēdējo pāris gadsimtu laikā aškenazi ebreji ir sadalījušies vairākos reliģiskajos virzienos. Sākotnēji Eiropā, izveidojoties hasīdismam, bet vēlāk arī ASV — ortodoksālajā, reformu un konservatīvajā. Katram no tiem ir citādāki uzskati par to, kuri no jūdaisma principiem ir jāievēro un kā ebrejiem ir pareizi jādzīvo.

Jūdaisma kalendārs

Ebreji gadu skaitīšanu sāk no brīža, kad Dievs radījis pasauli. 2011. gada septembra beigās ebreji atzīmēja 5772. gada iestāšanos. Pie gadskaitļiem viņi liek burtus AM, kas nozīmē pasaules gadā (piemēram, AM 5772).

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jūdaisms.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Lielās Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Izraēlas ebreju aģentūra Baltijas valstīs
• Latvijas ebreju kopiena
• Rīgas ebreju kopienas jaunatnes klubs
• Rīgas ebreju reliģiskā kopiena
• Daugavpils ebreju kopiena