Korejas vēsture
Korejas vēsture ilgst vairāk nekā piecus tūkstošus gadu, un to raksturo virkne dinastiju, iebrukumu un neatkarības cīņu. Korejas pussalu ir ietekmējušas tādas kaimiņu civilizācijas kā Ķīna un Japāna, taču tā ir izveidojusi savu unikālu kultūru, valodu un sociālpolitisko struktūru.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Senie laiki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmās cilvēku apmetnes Korejā veidojās jau pirms 700 000 gadiem, saskaņā ar leģendu pirmo Korejas valsti 2333. gadā p.m.ē. nodibināja Tanguns, debesu mātes dēls. Vēsturnieki Korejas vēstures agrīno posmu dēvē par Senās Čosonas periodu. Tomēr rakstiskās liecības parādās tikai ar Korejas Trīs valstību periodu (57. gads p.m.ē. – 668. gads m.ē.). Šajā laikā izveidojās trīs galvenās valstības — Kogurjo, Pekče un Silla. Sillas valstij 668. gadā izdevās apvienot lielāko daļu Korejas pussalas. Paralēli tam, ziemeļos izveidojās Parhē valstība (698–926).
Korjo (918—1392)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Sillas sabrukuma 10. gadsimtā, Korjo dinastija (918—1392) pārņēma varu un deva nosaukumu valstij, no kura cēlies mūsdienu "Koreja". Šis periods bija nozīmīgs ar savu kultūras un tehnoloģisko attīstību, kā arī ar budisma izplatību. Budisma izplatības laikā tika uzcelti daudzi ievērojami tempļi un klosteri, kuri kalpoja ne tikai kā reliģiskie centri, bet arī kā izglītības un kultūras iestādes. Vieni no pazīstamākajiem tempļiem ir Pulguksa un Heinsa.
Čosona (1392—1897)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1392. gadā dibinātā Čosonas dinastija (1392—1897) pastāvēja vairāk nekā 5 gadsimtus un atstāja ievērojamu iespaidu uz Korejas kultūru, valodu un sabiedrību. Konfūciānisms kļuva par galveno filozofiju un valsts ideoloģiju, dziļi ietekmējot Korejas sabiedrības struktūru un ikdienas dzīvi. Konfūciānisma principi veidoja valsts pārvaldes un izglītības sistēmas pamatus, kā arī noteica sabiedrības normas un ētiku.
Viena no Čosonas dinastijas ievērojamākajām kultūras mantojumām ir hangils (alfabēts), ko 1443. gadā izveidoja karalis Sedžons Lielais. Hangils ievērojami veicināja rakstpratības izplatību starp visām sabiedrības šķirām.
Dinastijas laikā attīstījās glezniecība, keramika un arhitektūra, radot unikālu Korejas mākslas stilu.
Japānas okupācijā (1910—1945)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1905. gadā Koreja kļuva par Japānas protektorātu, bet 1910. gadā tika anektēta kā Japānas Impērijas daļa. Šī perioda laikā korejieši saskārās ar lielām ciešanām, taču izveidoja arī spēcīgu nacionālo kustību neatkarības atgūšanai. Japānas koloniālā pārvalde sistemātiski apspieda korejiešu kultūru un valodu, cenšoties asimilēt korejiešus japāņu kultūrā. Korejiešu zeme tika konfiscēta un nodota japāņu kolonistiem, savukārt korejieši tika piespiesti strādāt piespiedu darbos un saskārās ar plašu diskrimināciju.
Otrā pasaules kara laikā Japāna vēl vairāk pastiprināja savu kontroli pār Koreju, izveidojot piespiedu mobilizācijas sistēmu, kurā daudzi korejieši tika piespiesti karot Japānas Impērijas armijā vai strādāt kara rūpniecībā. Daudzi korejieši tika deportēti uz Japānu un citiem Japānas kontrolētajiem reģioniem, kur viņi tika pakļauti smagiem darba apstākļiem.
Neatkarība un sadalīšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Korejas neatkarība tika atgūta tikai 1945. gadā, kad Japāna kapitulēja pēc Otrā pasaules kara beigām. 1945. gadā Koreja tika sadalīta divās zonās — ziemeļu, ko kontrolēja Padomju Savienība, un dienvidu, ko kontrolēja Amerikas Savienotās Valstis. 1948. gadā izveidojās divas atsevišķas valstis — Ziemeļkoreja (Korejas Tautas Demokrātiskā Republika) un Dienvidkoreja (Korejas Republika).
Katra no šīm jaunizveidotajām valstīm pieņēma atšķirīgu politisko un ekonomisko sistēmu: Ziemeļkoreja kļuva par komunistisku valsti, kurā valdīja vienpartijas sistēma, bet Dienvidkoreja pieņēma demokrātisku sistēmu ar plurālistisku politisko sistēmu un tirgus ekonomiku. Sākumā abas Korejas centās apvienot valsti savā kontrolē, kas noveda pie pastāvīgiem spriedumiem un konfliktiem.
Korejas karš (1950—1953)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1950. gadā izcēlās Korejas karš, kas ilga līdz 1953. gadam, izraisot milzīgus postījumus un upurus. Konflikts beidzās ar pamieru, bet oficiāls miera līgums netika parakstīts, tāpēc abas valstis tehniski joprojām ir karastāvoklī. Pēc Korejas kara 1953. gadā Korejas pussalā tika izveidota demilitarizētā zona (DMZ), kas atdala Ziemeļkoreju no Dienvidkorejas. DMZ ir aptuveni 250 kilometru gara un 4 kilometru plata. Šī zona ir viena no visstingrāk apsargātajām robežām pasaulē.
Korejas kara cēloņi bija saistīti ar aukstā kara saspīlējumiem starp komunistiskajiem un rietumvalstīm. Ziemeļkoreju atbalstīja Padomju Savienība un Ķīna, savukārt Dienvidkoreju atbalstīja Amerikas Savienotās Valstis un citi ANO dalībvalstis. Konflikts izcēlās, kad Ziemeļkorejas spēki 1950. gada 25. jūnijā šķērsoja 38. paralēli un uzbruka Dienvidkorejai.
Kara laikā tika veiktas vairākas ofensīvas un pretuzbrukumi, iesaistot lielu skaitu karavīru no abām pusēm, kā arī starptautiskos spēkus. Miljoniem civiliedzīvotāju zaudēja mājas un dzīvi, un tūkstošiem tika nogalināti vai ievainoti.
Mūsdienas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mūsdienās Dienvidkoreja ir attīstījusies par vienu no pasaules ekonomikas līderēm. Tā ir arī G20 grupas dalībvalsts. Valsts galvenās nozares ir elektronika (Samsung, LG), automobiļi (Hyundai, Kia), kuģubūve, tērauda ražošana un ķīmiskā rūpniecība. Dienvidkoreja ir pazīstama ar saviem augsto tehnoloģiju sasniegumiem un ir viena no vadošajām valstīm tādās jomās kā 5G tehnoloģijas, mākslīgais intelekts un pusvadītāji. Seula, valsts galvaspilsēta, ir globāls tehnoloģiju un inovāciju centrs, kā arī kļuvusi par kultūras eksporta lielvalsti. Korejas viļņa (Hallyu) fenomens, kas ietver K-pop mūziku, K-drāmas, korejiešu virtuvi un modi, ir guvis lielu popularitāti visā pasaulē.
Savukārt Ziemeļkoreja saglabā stingru autoritāru režīmu un izolāciju no pārējās pasaules. Valsti vada Kima Irsena ģimenes dinastija, un pašreizējais līderis ir Kims Čonins. Režīms uztur stingru kontroli pār visām sabiedrības dzīves jomām, izmantojot plašu propagandu, represijas un cilvēktiesību pārkāpumus. Ziemeļkorejas ekonomika ir daudz vājāka nekā Dienvidkorejas, un tā ir ļoti centralizēta un kontrolēta. Valsts cieš no hroniska pārtikas un enerģijas trūkuma, un lielākā daļa resursu tiek novirzīti militārajām vajadzībām. Starptautiskās sankcijas ir vēl vairāk apgrūtinājušas ekonomisko situāciju. Ziemeļkoreja ir pazīstama ar savu lielo militāro spēku un kodolieroču programmu, kas rada bažas starptautiskajai sabiedrībai. Režīms regulāri veic raķešu izmēģinājumus un kodolizmēģinājumus, izraisot spriedzi reģionā un starptautiskajā līmenī.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Korejas vēsture.
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
|
|