Kipras vēsture

Kipra Venēcijas Republikas sastāvā.

Kipras vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem Kipras salā.

15. gadsimtā p.m.ē. Kiprā sāka apmesties grieķi. Salu pārvaldīja gan Ahemenīdu impērija, gan Ptolemaju valsts, Romas impērija un Bizantijas Impērija. 1192. gadā salu iekaroja Ričards I Lauvassirds un tajā izveidoja Kipras Karalisti. 1489. gadā Kipra kļuva par Venēcijas Republikas daļu, bet 1570. gadā salu iekaroja Osmaņu impērija. Pēc Berlīnes kongresa 1878. gadā sala tika piešķirta Apvienotajai Karalistei.

Britu impērijas sastāvā

Britu karavīrs apšauda Kipras grieķu protestētājus (1956)

Kipras grieķi sen bija vēlējušies apvienošanos ar Grieķiju, bet šī prasība nebija nopietni izvirzīta līdz 1954. gadam, kad Lielbritānija izdeva Kiprai jaunu konstitūciju, kas piešķīra kipriešiem stipri ierobežotu varu, jo bija paredzēts, ka šī sala paliks Lielbritānijas karabāze Vidusjūras austrumdaļā. Tad Kipras grieķi, ietekmējušies no tuvējo arābu valstu nacionālisma, sāka neatlaidīgi prasīt apvienošanos ar Grieķiju. Grieķijas valdība galu galā atbalstīja šo prasību, turpretī Turcijas valdība atbalstīja Kipras turkus, kuri atsacījās dzīvot grieķu vairākuma pakļautībā. Turcija turklāt iebilda pret to, ka sala, kas atrodas tik tuvu Turcijas dienvidu ostām, nonāktu Grieķijas varā. 1955. gadā Kipras grieķi sāka rīkot demonstrācijas, lai atbalstītu savu prasību. Demonstrācijas ātri pārgāja nemieros, bumbu spridzināšanā un šaušanā, ko galvenokārt organizēja partizānu grupa «Eoka», kuras līderis bija ģenerālis Grivass. Britu administrācija ķērās pie apspiešanas un uz salas izvietoja 35 000 karavīru. 1956. gadā Kipras grieķu vadonis arhibīskaps Makarijs tika uz vienu gadu izsūtīts uz Seišelu salām. Tomēr vardarbība nemitējās un arvien vairāk pasliktināja attiecības starp Turciju un Grieķiju, kas abas bija NATO locekles. 1959. gadā sarunās Cīrihē un Londonā starp Lielbritānju, Grieķiju, Turciju un Kipras kopienu pārstāvjiem, tika noslēgta vienošanās piešķirt Kiprai neatkarību. Jaunās valsts konstitūcija paredzēja, ka parlamentā 70% vietu būs grieķiski runājošiem un 30% — turkiem. Katrai kopienai bija veto tiesības likumdošanā. Tādā pašā proporcijā bija veidojams ministru kabinets, civilie dienesti un policija. Jaunās Kipras republikas prezidentam bija jābūt grieķiski runājošam un viceprezidentam — turciski runājošam. Lielbritānijas pakļautībā palika divi nelieli apgabali. Teritorijas dalīšanu un savienošanos ar Grieķiju aizliedza, un Lielbritānija, Turcija un Grieķija garantēja Kipras neatkarību.

Neatkarība un nemieri

1960. gadā Kipra kļuva par neatkarīgu republiku Britu Sadraudzībā, pirmais prezidents bija arhibīskaps Makarijs, viceprezidents — Fazils Kučuks, turku kopienas vadonis. Tomēr šāda konstitūcija grieķiem likās neīstenojama un turkiem, kuru interešu aizstāvībai tā bija sastādīta, šķita nepiemērota. Pēc trim gadiem šis noregulējums izjuka abu kopienu savstarpējas neuzticēšanās dēļ. Makarijs vēlējās pārskatīt konstitūciju un izņemt dažas turkiem piešķirtās garantijas, kuras, viņaprāt, traucēja pārvaldīšanu. 1963. gada decembrī izcēlās cīniņi grieķu un turku kopienu starpā, un 1964. gada sākumā Apvienotās Nācijas iesūtīja karaspēku, lai nodibinātu kārtību. Nākamajos četros gados notika īslaicīgas sadursmes, kas dažreiz izvērtās atklātās kaujās. Kipras turki bija visumā koncentrējušies atsevišķās, savstarpēji nesaistītās teritorijās (anklāvos), kuru saimniecisko dzīvi stipri ierobežoja vietējo grieķu organizēta blokāde. Grieķijas un Turcijas valdības tika arvien vairāk iesaistītas un vilinātas iejaukties strīdā. Tā kā Kiprai bija svarīgs stratēģisks stāvoklis Vidusjūras austrumdaļā un gan Grieķija, gan Turcija bija NATO locekles, tad draudēja izveidoties ķēdes reakcija, kurā būtu iesaistītas vēl citas valstis un kas novājinātu NATO dienvidu spārnu. Apvienoto Nāciju karaspēkam bija ļoti ierobežotas pilnvaras. Tas drīkstēja lietot spēku vienīgi pašaizsardzībai, un, lai gan tam bija nepārvērtējama loma, ierobežojot karadarbību un neļaujot sīkām sadursmēm izaugt par lielākām, ANO nebija dotas tiesības atrisināt šo strīdu. Krīze iestājās 1967. gada novembrī, kad izraisījās niknas kaujas abu kopienu starpā. Turcijas valdība piedraudēja, ka iebruks Kiprā, un Turcijas dienvidos tika izveidots liels, iebrukumam paredzēts karaspēks. Saspīlējums mazinājās decembrī, kad 12 000 grieķu karavīru atstāja Kipru. Šāda rīcība nozīmēja, ka Grieķijas valdība un tās atbalstītāji Kiprā bija atteikušies no savienošanās politikas. 1968. gada laikā saspīlējums mazinājās un tika sperti pirmie soļi, lai stāvokli normalizētu. Kipras grieķu valdība atcēla pret turku minoritāti vērstos saimnieciskos ierobežojumus un noņēma aizsprostojumus no ceļiem. Sākās sarunas grieķu un turku kopienu vārdā. Šīs kopienu sarunas turpinājās nākamos sešus gadus ar mērķi atrast «modus vivendi» (dzīves veidu) abām Kipras tautām. Sarunas veicās lēni. Pa to laiku Makarijs palika prezidenta amatā, ko labprāt pieņēma lielais vairākums Kipras grieķu. Dzīve uz salas atkal bija salīdzinoši mierīga. Kopš neatkarības iegūšanas 1960. gadā, neraugoties uz vairāku gadu nesaskaņām un cīniņiem, salas saimniecība uzlabojās, saņemdama ievērojamu palīdzību no ANO attīstības programmas.

Atentāts un Turcijas iebrukums

Famagustas piepilsēta, kas tika pamesta 1974. gadā

1974. gadā miers un progress tika satricināti. lepriekšējos četros gados savu darbību bija atjaunojuši kareivīgi savienošanās atbalstītāji Kiprā un Grieķijā. 1970. gadā viņi mēģināja nogalināt Makariju, kurš, viņuprāt, bija viņus nodevis. Pasliktinājās attiecības ar Nikosiju un Atēnām. 1974. gada jūlijā notikumi bija nobrieduši tiktāl, ka kipriešu nacionālā gvarde jaunu grieķu virsnieku vadībā uzbruka prezidenta pilij un iecēla par prezidentu kādu bijušo organizācijas «Eoka» kareivi. Tomēr Makarijs paglābās un aizlidoja uz Lielbritāniju. Dažas dienas vēlāk Klerids stājās prezidenta amatā. Pa to laiku Turcijas valdība bija aizsūtījusi karaspēku iebrukumam Kipras ziemeļu piekrastē. Turki pieprasīja Kipras problēmas federālu risinājumu. Saņēmuši atteikumu, viņi okupēja apmēram divas piektdaļas no salas platības (ziemeļos un austrumos). No okupētajiem apgabaliem tika pārvietoti ap 200 000 Kipras grieķu. 1975. gadā, lai gan bija atgriezies Makarijs, attiecības saasinājās un iedzīvotāju pārvietošanās tika pakārtota tā, ka turki bija ziemeļos un grieķi dienvidos. Ziemeļu daļa tika pasludināta par Kipras turku valsti, un uz turieni sāka pārvākties arī turki no kontinenta. Salas pārējai daļai bija jārisina milzīgas pārvietošanās un piemērošanās problēmas. 1977. gada augustā, kad Makarijs mira, Kipras problēma vēl nebija noregulēta un joprojām bija bezizejas stāvoklis.

Pēc dalīšanas

Kipras pašreizējais dalījums

1974. gada notikumiem vēl joprojām ir liela ietekme gan salas politikā, gan Grieķijas un Turcijas attiecībās. Ir bijuši mēģinājumi veicināt brīvu pārvietošanos starp abām pusēm. 2003. gada aprīlī Ziemeļkipra mīkstināja robežkontroli, ļaujot kipriešiem šķērsot to pirmo reizi 30 gadu laikā. 2008. gada siena starp ziemeļu un dienvidu daļu ANO buferzonā tika nojaukta. Apvienošanās sarunas tika uzsāktas 2015. gadā, bet tās sabruka 2017. gadā.

2024. gada novembrī Kipras prezidents apstiprināja, ka Kipra ved pārrunas par iestāšanos NATO, lai gan Turcijas iebildumu dēļ nesteidzas iesniegt oficiālu pievienošanās lūgumu.

2004. gadā Kipra kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti, bet 2008. gadā par Eirozonas dalībvalsti.