Pāriet uz saturu

Kuršu kāpas

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Kuršu nērija)
UNESCO Pasaules mantojuma objekts
Kuršu kāpas
UNESCO Pasaules mantojuma saraksts
Valsts
Tips Kultūra
Kritērijs v
Atsauce 994
UNESCO reģions Eiropa un Ziemeļamerika
Iekļaušanas vēsture
Iekļaušana 2000 (24. sesija)

Kuršu kāpas (lietuviešu: Kuršių nerija, krievu: Куршская коса), arī Kuršu nērija vai Kuršu strēle, ir smilšu kāpu strēle, kas atdala Kuršu jomu no Baltijas jūras. Strēles garums ir ap 98 km, platums 0,4—3,8 km. Faktiski tā ir pussala, jo pie Klaipēdas atrodas šaurums, kurā Kuršu joma savienojas ar Baltijas jūru. Daļa Kuršu kāpu pieder Lietuvas Republikai, daļa — Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabalam.

Kuršu kāpas ir aizsargājama dabas teritorija. Tajā izveidots nacionālais parks.

Ģeoloģiski Kuršu kāpas izveidojās pirms apmēram 5000 gadiem uz pēdējā ledāja sanesām, tām apaugot ar zāli un kokiem.[1]

Arheologi uzskata, ka balti Kuršu kāpas apdzīvo jau kopš neolīta (no 4000.—2000. gada p.m.ē.).[2]

1595. gadā Kaspars Hennenbergers pierakstīja kursenieku teiku par Kuršu kāpu izcelšanos, saskaņā ar kuru 1190. gadā šajā vietā esot plosījies tik spēcīgs negaiss, kāds neesot bijis kopš ūdensplūdu laikiem un kāpas 12 gadu laikā esot sapūtis stiprs ziemeļu vējš, bet Adalberts Becenbergers pierakstījis kursenieku teiku par Šatenurti, Preilu un Nidu. Tās esot dibinājuši trīs Klaipēdā sagūstīti laupītāji Švarcerīss (Schwarzeries), Prailerīss un Niderīss, kas nāvessoda vietā uzsēdināti uz plostiem un palaisti jūrā, bet aizpūsti līdz kāpām, kur izsēdušies un apmetušies uz dzīvi.[3]

13. gadsimtā apgabalā ienāca Vācu ordeņa bruņinieki un tas kļuva par koridoru ceļā no Kēnigsbergas uz Rīgu.[2] 1252. gadā tika uzcelta pils Mēmelē un 1372. gadā — Rositenē[nepieciešama atsauce], un līdz ar bruņiniekiem ienāca arī vācu kolonisti. No 15. līdz 18. gadsimtam Kuršu kāpās bija jauns ieceļotāju vilnis no Dienvidkurzemes un Lietuvas.[2]

16. gadsimtā sākās jauns kāpu veidošanās posms. Koku izzušana no strēles, ko izraisīja pārāk intensīva lopkopība un koku izciršana laivu būvei Kēnigsbergas 1757. gada aplenkumam, noveda pie tā, ka smilšu kāpas sāka pārvietoties, aprokot veselus ciemus. Satraukta par šīm problēmām, Prūsijas valdība 1825. gadā šeit sāka finansēt plaša mēroga apmežošanas un apzaļumošanas projektus. Pateicoties šiem centieniem, lielākā strēles daļa tagad ir klāta ar mežu.

Pelēkās kāpas Neringā un zīme „Rezervātā nestaigāt”

Savulaik latviešvalodīgo kursenieku zvejnieku kopienas apdzīvoja arī Klaipēdas apkārtni, Sembas pussalu un Baltijas jūras piekrasti līdz pat Gdaņskai.[4] Līdz 19. gadsimtam Kuršu kāpas apdzīvoja pamatā kursenieki, kā arī nozīmīga vācu mazākumtautība dienviddaļā un lietuvieši ziemeļdaļā. Kursenieki pakāpeniski iznīka pārtautošanas un citu iemeslu dēļ, un mūsdienās to gandrīz nav atlicis. Līdz Otrajam pasaules karam, kursenieku valoda bijusi ļoti izplatīta Kuršu kāpās. Tā ir ļoti līdzīga latviešu valodai, tāpēc latvieši un kursenieki var labi saprast viens otru. Mūsdienās palikuši tikai nedaudzi kursenieku valodas pratēji.[4] Liela daļa kara beigās un PSRS okupācijas laikā devušies trimdā uz Vāciju vai tika deportēti. Kursenieku identitāte ir ļoti sarežģīta, to var pētīt dažādos aspektos. Kursenieki bieži vien sevi apzinās kā vāciešus, jo Kuršu kāpas bijusi Vācijas (iepriekš Prūsijas) teritorija, kura tagad pieder Lietuvai. Par latviešiem kursenieki sevi neuzskata, jo daudzi no Kurzemes izceļojuši 16. un 17. gadsimtā, kad latviešu tautiskā apziņa vēl nebija izveidojusies.[5] Padomju Savienības laikā Kuršu kāpas bija slēgta pierobežas teritorija. Pēc PSRS sabrukuma šeit uzplauka tūrisms. Daudz agrāko iedzīvotāju pēcnācēji izvēlas Kuršu kāpas par savu atpūtas vietu.

Kopš 2000. gada Kuršu kāpas ir iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.[1]

2014. gada 25. aprīlī Lietuvas Kuršu kāpu daļā izcēlās plašs ugunsgrēks, kurā izdega 130 hektāri meža.[6][7][8]

Apskates objekti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pārnidas kāpa
  • Koka skulptūru ekspozīcija Raganu kalnā Jodkrantē — 1979.—1981. gadam, trīs vasaras sezonu laikā, mākslinieki un koka griezēji izveidoja vairāk nekā 70 koka skulptūras, kas balstītas uz lietuviešu teiku un nostāstu motīviem.
  • Pārnidas kāpa pie Lietuvas un Krievijas robežas.
  • Skatu tornis Nidā.
  • Nagļa kāpas rezervāts.

Pašreizējais stāvoklis

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuršu kāpās atrodas Eiropā lielākās ceļojošās smilšu kāpas. To vidējais augstums ir 35 m, lai gan lielākas kāpas sasniedz 60 m augstumu. Lielākā apdzīvotā vieta šeit ir Nida, kas ir arī iecienīta kūrortvieta vācu un lietuviešu tūristiem. Kuršu kāpās ir šādas apdzīvotās vietas: Smiltīne, Kopgale, Alksnīne, Jodkrante, Pervalka, Preila, Nida, Morskoje, Ribačija, Ļesnoje. Pirmās sešas atrodas Lietuvas pusē, pārējās Krievijā. 1961. gadā apdzīvotās vietas Alksnīne, Jodkrante, Pervalka, Preila un Nida tika apvienotas un izveidota Neringas pilsēta. Pašreiz tajā dzīvo ap 2800 iedzīvotāji.

  1. 1,0 1,1 «Lietuviešu lepnums – Kuršu joma». Liepājniekiem.lv. 2004. gada 23. septembris. Skatīts: 2009. gada 8. jūlijā.[novecojusi saite]
  2. 2,0 2,1 2,2 Janīna Kursīte (2004. gada 23. septembris). Kuršu kāpu kursenieki. Diena. Atjaunināts: 2008. gada 26. februārī.
  3. Pēteris Šmits. Kuršu kāpu folklora. Rīga : Latviešu folkloras krātuve, 1933. 9.—10. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2018. gada 4. augustā.
  4. 4,0 4,1 «Ziņas - Latvijas Universitāte». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 19. augustā. Skatīts: 2010. gada 10. martā.
  5. Janīna Kursīte (2004. gada 26. novembris). "Latvieši un kursenieki". Latvijas Vēstnesis (Nr. 188 (3136)): 50. lpp.
  6. Anete Bērtule, Arūns Vaikutis. «Kuršu kāpās izdeguši vairāk nekā simts hektāru meža». Panorāma (Lsm.lv), 2014. gada 26. aprīlis. Skatīts: 2016. gada 18. februārī.
  7. «Lietuvas Kuršu kāpās izdeguši 130 hektāri meža». tvnet.lv. LETA. 2014. gada 27. aprīlis. Skatīts: 2016. gada 18. februārī.
  8. «Lietuvas Kuršu kāpās izdeguši 130 hektāri meža». Neatkarīgā Rīta Avīze. LETA. 2014. gada 27. aprīlis. Skatīts: 2016. gada 18. februārī.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]