Līvzemes dalīšanas līgums

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Līvzemes dalīšanas līguma teksts un citi no tā izrietošie lēmumi ietverti Latvijas Vēstures institūta apgāda izdotajā dokumentu krājumā "Senās Latvijas vēstures avoti" (1937-1940).

Līvzemes dalīšanas līgums (Indriķa hronikā: donatio tercie partis Lyvonie fratribus milicie, vācu: die Teilung des Livenlandes) ir Romas pāvesta Inocenta III 1210. gada 20. oktobrī oficiāli apstiprināts 1207. gadā noslēgtais līgums starp Livonijas bīskapu Albertu un Zobenbrāļu ordeņa mestru Venno par vienas trešdaļas tolaik Livonijas bīskapam pakļauto zemju atdāvināšanu ordenim.[1]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zobenbrāļu ordenis pēc 1206. gada uzvarām pār līviem kaujā pie Salaspils, kaujā pie Turaidas un Salaspils aplenkuma neatlaidīgi pieprasīja no bīskapa Alberta trešo daļu no visas Līvzemes, kā arī no citām zemēm un vēl ticībai nepievērstajām apkārtējām tautām. Tomēr bīskaps, kas no Romas ķeizara bija saņēmis Līvzemi ar visu virskundzību un tiesībām, piešķīra viņiem tikai trešo daļu no tās.

Līguma saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc bīskapa Alberta pieprasījuma ordeņa brāļi 1207. gadā sadalīja Gaujas līvu zemes trijās daļās un bīskapam piešķīra izvēles pirmtiesības.

  1. Bīskaps pirmām kārtām paņēma Turaidu, proti, Līvzemes Kaupo daļu (pars Cauponis),
  2. ordenis izvēlējās Līvzemes Sateseles pilsnovadu (Dabreļa daļu) Gaujas pretējā krastā (altera pars Coiwe),
  3. bīskapam palika trešā daļa Metsepole (Methsepole).[2]

Romas pāvesta apstiprinājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pāvests Inocents III 1210. gadā Romā apstiprināja bīskapa Alberta un mestra Venno noslēgto izlīgumu un noteica, ka:

  1. Zobenbrāļu ordenis saņem no bīskapa trešdaļu Līvzemes un Letijas, par ko ordenis solās aizsargāt Rīgas baznīcas provinci un būt paklausīgs tās bīskapam;
  2. ordeņa novadu baznīckungi nedod Rīgas bīskapam nekādas tiesas, bet zemnieki gan maksā savām baznīcām desmito tiesu, no kuras bīskaps savukārt var prasīt ceturto;
  3. ja ordeņa novados ir vakanta kāda baznīckunga vieta, zobenbrāļi var bīskapam likt priekšā savu kandidātu;
  4. bīskapam ir tiesība vizitēt divreiz gadā katru ordeņa lauku draudzi un prasīt sev un pavadoņiem mielastu;
  5. ordenim nav nekādu pienākumu pret Rīgas bīskapu par zemēm, ko zobenbrāļi iekaros ārpus Līvzemes un Letijas;
  6. viņiem jādzīvo pēc Templiešu ordeņa statūtiem, bet jāvalkā sava īpaša nozīme;
  7. zobenbrāļiem un viņu saimei ir tiesība veikt apbedīšanu savos kapos un apbedīt tur arī svešiniekus.

Līguma izpilde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izpildot līguma nosacījumus, 1211. gada vasarā Rīgas bīskaps Alberts, Paderbornas bīskaps Bernards, Ferdenas bīskaps Izo (Iso von Wölpe) un Raceburgas bīskaps Filips vienojās par to, ka

  1. Zobenbrāļu ordenim pienākas viena trešdaļa bijušo Letijas un Kokneses valsts zemju, bet pagaidām zemju vecākajiem uzdeva apspriest, kā šīs zemes var sadalīt trīs līdzīgās daļās;
  2. turpretim Daugavas Līvzemes dalīšanu izdarīja tūliņ, pie kam ordenis ieguva visu Aizkraukles pilsnovadu un trešdaļu no Salaspils (Holme) un Doles salas (insula regina) pilsnovadiem kopā ar attiecīgo novadu ļaudīm, viņu laukiem, zvejām, tiesām un klaušām, bet ar pienākumu nobērt bīskapam ļaužu maksātās kunga tiesas ceturto graudu; ja izrādītos, ka pēc šīs sadalīšanas daži ordeņa ļaužu lauki atrodas bīskapa valsts pārnovados, tad no šiem starpgabaliem viņiem jādod klaušas bīskapam, un otrādi.

1212. (1213.?) gada 7. jūlijā Romas ķeizars Oto IV savā rezidencē Helmštatē apstiprināja Rīgas bīskapa Alberta un Zobenbrāļu ordeņa izlīgumu, pēc kura zobenbrāļi Rīgas diēcēzē ieguva no bīskapa vienu trešdaļu līvu un letgaļu zemju kopā ar viņu ciemiem un pilsētām, bet iekarotajā Igaunijā visus ugauņu un sakaliešu pilsnovadus.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]