Letu gals

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Letu gals kā Rīgas arhibīskapijas austrumu daļa 1534. gada kartē. Arhibīskapa rezidences Rauna (Ronneburg) un Koknese (Kokenhusen).

Letu gals vai Letu zeme (vācu: Lettland) 13. - 16. gadsimtā bija pārsvarā letu apdzīvotā Rīgas arhibīskapijas daļa Daugavas labajā krastā, ko no arhibīskapijas "Līvu gala" (Livland) atdalīja Livonijas ordenim piederošais Gaujas koridors. Saplūstot agrāko Jersikass un Tālavas letgaļu ar Daugavas līvu valodām, šajā teritorijā izveidojās latviešu valoda, kas līdz 16. gadsimtam kļuva par Livonijas konfederācijas dienvidu daļas zemnieku kopējo valodu.

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Letijas (1210) un Tālavas dalīšanas līgumu (1224) nosacījumiem agrākie letu kungi kļuva par bīskapa Alberta vasaļiem. 1211. gadā bīskapa Alberta tiesā bija letgaļu Asotes, Lepenes un Autīnas pilsnovadi (castra Aszute, Lepene, Autenine), bet Zobenbrāļu ordeņa tiesā Alenes, Zerdenes, Nigastes un Cesvaines pilsnovadi (castra Alene, Zerdene, Negeste, Sessowe)[1]. 1213. gada sākumā Rīgas bīskaps Alberts apmainīja dažus pilsnovadus ar Zobenbrāļu ordeni: pēdējais ieguva visu Autīnas pilsnovadu, bīskapa desmito tiesu Aizkrauklē un divus ciemus; turpretim ordenis atsacījās bīskapam par labu no Kokneses, Gardenes, Nigastes, Mārcienas, Cesvaines un dažiem Aiviekstes pilsnovadiem.[2]

Pēc Tālavas zemju dalīšanas 1224. gadā bīskaps atdeva ordenim Tālavas letu valdnieka Ramekas zemes pie Vijas upes, un visas agrāk pakļautās zemes līdz pat Burtnieku pilskalnam (t.s. Gaujas koridoru), bet ieguva vēlākos Raunas, Dzērbenes, Piebalgas, Smiltenes un Gulbenes novadus ar daudzām letu kungu zemēm (Gibbe, Jovnate, Jeie, Ale, Zlavka, Saueke, Virevele, Zurvegale, Metsene, Gulbana, Jazoa, Prebalge). Atzeles zemē bīskaps ieguva vēlāko Viļakas novadu arī ar vairākām letu kungu zemēm (Berezne, Pornuwe, Abelen un Abrene).

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumos tas robežojās ar Pleskavas zemi, bet no pārējām pusēm to aptvēra Livonijas ordeņa teritorijas (Rīgas, Aizkraukles, Sēlpils, Daugavpils, Rēzeknes, Alūksnes, Cēsu un Siguldas komturejas un fogtejas).

Rīgas arhibīskapijas Letu gala teritorijā tiesiski bija izšķiramas trīs zemju kategorijas:

  1. Rīgas arhibīskapa īpašumi (bona mensalia - galda zemes), ko pārvaldīja Raunas, Kokneses un Lielvārdes fogti (advocati ecclesiae, Stiftsvögte). Fogtejas bija sadalītas muižu tiesās (Amt), tās savukārt dalījās vakās jeb pagastos.
  2. Rīgas domkapitula zemes (mensa canonicorum). Bez domkungu kopmitekļa Rīgas Doma klosterī un tīrumiem Rīgas vārtu priekšā domkapitula īpašumi atradās arī Vējzaķa un Mārtiņa salās, viņam piederēja Māras dzirnavas (pie tagadējā Māras dīķa) un dzirnavas pie Juglas, divas skolas pie Doma un Pētera baznīcām, Titurgas muižiņa Daugavas kreisā krastā iepretī Doles salai. Domkapitulam piederēja vairākas muižiņas starp Doli un Salaspili, Vatrānes muiža (1388), Suntažu novads (1436). Tāpat domkapitulam kādu laiku piederēja arī Daugavgrīvas un Rīgas cisterciešu klosteru zemes.
  1. Rīgas arhibīskapa vasaļu lēņa novadi, sevišķi Kokneses un Jersikas bijušajās zemēs, no kurienes 13. gs. daži lielie vasaļi (piemēram, Tīzenhauzeni) izpleta savas teritorijas robežas tālāk uz austrumiem.[3]

Draudžu novadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arhibīskaps Silvestrs Stodevešers 1457. gada 7. februārī izdeva t.s. "Silvestra žēlastību", kas arhibīskapa vasaļiem paplašināja mantojuma tiesības. Tajā bija minēti šādi Letu gala draudžu novadi (kerszpel) jeb pilsnovadi (borchsokinge):

Dokumentā nebija pieminēts Viļakas pils draudzes novads pie arhibīskapijas austrumu robežas.

Pārvaldes centrs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākumā arhibīskapi uzturējās īpašā namā pie Rīgas Doma, bet no 14. gadsimta arhibīskapa rezidences Letu galā bija Raunas pils (Ronnenburg, apmēram no 1420. gada galvenā rezidence) un Kokneses pils. Arhibīskaps Raunā ļāva rezidēja no Miķeļiem līdz februārim. No februāra līdz Vasarsvētkiem arhibīskaps uzturējās Limbažos (Lemsal), bet līdz Miķeļiem Koknesē (Kochenhusen).

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Livonijas kara beigām 1582. gadā Pārdaugavas Livonijas hercogistes sastāvā nodibināja vairākas stārastijas, kas atradās Cēsu vaivadijas sastāvā.

Mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās bijušā arhibīskapijas Letu gala teritorijā atrodas Ikšķiles, Ogres, Ķeguma, Lielvārdes, Kokneses, Pļaviņu, Krustpils, Līvānu, Vārkavas, Preiļu, Madonas, Lubānas, Cesvaines, Ērgļu, Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas, Raunas, Smiltenes, Gulbenes, Balvu, Rugāju, Viļakas un Kārsavas novadi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]