Pirmais Latgales latviešu kongress

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pirmā Latgales kongresa delegāti ar Latvijas karogiem un lozungiem Rēzeknē.
1917. gada Latgales kongress. Plakāts skolu vajadzībām (autors Jēkabs Strazdiņš, ap 1935).

Pirmais Latgales latviešu kongress (latgaliešu: Pyrmais Latgolys latvīšu kongress) 1917. gada 26. - 27. aprīlī (pēc jaunā stila 9.-10. maijā) Rēzeknē bija pirmā demokrātiski ievēlētā Latgales latviešu pārstāvju sanāksme, kurā tika nolemts, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta un Latgalei jāapvienojas ar pārējiem topošās Latvijas valsts novadiem vienā zemē.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Drīz pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 12. martā Latgaliešu kara upuru palīdzības biedrības (Latgalīšu bīdreibas paleiga kara upurem) telpās Pēterburgā notika plaša Latgales inteliģences, strādnieku un karavīru apspriede, kurā tika debatēts par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu Vidzemes un Kurzemes latviešu apdzīvotajai teritorijai. Vairums klātesošo delegātu balsoja par apvienošanos (par 43, pret 23), tādēļ tika ievēlēta organizācijas komisija apvienošanās kongresa sasaukšanai. 6.-7. aprīlī Rēzeknē notika Latgales sabiedrisko darbinieku apspriede, kas nosūta telegrammu Krievijas Valsts domniekam Jānim Goldmanim, prasot visas latviešu zemes apvienot vienā autonomā apgabalā. Sapulcē pieņēma lēmumu Rēzeknē sasaukt tautas kongresu, kura delegāti izvēlami pa divi no katra pagasta vai draudzes, pa 2-4 no strēlnieku bataljoniem, pa vienam no latgaliešu organizētām kolonijām un no sabiedriskiem darbiniekiem, ko liks priekšā kongresa organizācijas komisija. Par kongresa organizācijas priekšsēdētāju ievēlēja Nikodemu Rancānu. Kongresa apsardzei uz Rēzekni tika atvesti ap 40 latviešu strēlnieku Jāņa Rubuļa vadībā.[1]

Kongresa organizācijas komisijas pulcētajā gājienā piedalījās ap 30 tūkstošiem cilvēku ar lozungiem, starp kuriem bija arī kongresam naidīgi noskaņoti protestētāji. Rēzeknes katoļu baznīcā dekāns N.Rancāns noturēja svinīgu dievkalpojumu. Kongresā piedalījās 183 delegāti un pirmās dienas sanāksmes notika kinoteātra " Diāna" telpās. Kongresa priekšsēdētāja amatam izvirzīja F. Trasuna un F. Kempa kandidatūras. Jāatzīmē, ka F. Kemps un 38 viņa atbalstītāji atstāja kongresa telpas. Ir vairākas versijas par to, kāpēc F. Kemps tā rīkojies. Viena no versijām ir tāda, ka F. Kemps neesot bijis mierā ar to, ka viņam neļauj otrreiz izteikties no tribīnes (kongresa ievaddaļā tika nolemts, ka runāt no trībines var tikai vienu reizi, bet daži delegāti bija uzstājušies divas reizes), otra versija — F. Kemps esot pametis kongresu, jo ticis noraidīts viņa priekšlikums sākumā Latgalē izveidot stipru pašvaldību, un tikai tad, uz kopīgiem noteikumiem apvienoties ar pārējiem topošās Latvijas novadiem. Ticis noraidīts arī viņa lūgums parakstīt dokumentu, kurā garantētu baltiešu neiejaukšanos Latgales valodas, reliģijas un skolu lietās.

Pēc apsveikumiem sekoja J. Rancāna pamatziņojums par latgaliešu stāvokli Krievijā un attiecībām ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem. Sekojošās debatēs atbalstīja viedokli, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta.

Otrās dienas sanāksme notika Rēzeknes tirdzniecības skolas telpās un debašu rezultātā tika pieņemti šādi lēmumi:

  1. apvienotajā Latvijā Latgalei jābūt autonomijas tiesībām;
  2. latgalieši savu valodu patur baznīcās, skolās un visās Latgales iestādēs;
  3. ticības lietās katoļticīgajai garīdzniecībai ir tiesības uzturēt tiešus sakarus ar Romas pāvestu.

Šo lēmumu realizēšanai kongress ievēlēja Latgales pagaidu zemes padomi ar 60 deputātu vietām, no tām 24 bija rezervētas poļu, krievu un ebreju minoritātēm. Par padomes priekšsēdētāju ievēlēja Franci Trasunu.

Kā atbildes pasākumu Latgales latviešu kongresam tika noorganizēta Latgales krievu sanāksme Rēzeknē 2. (15.) jūlijā, kas nolēma, ka Latgales apriņķiem jāpaliek Vitebskas guberņas sastāvā.[2] Neraugoties uz kongresā pieņemtajiem lēmumiem, Krievijas Pagaidu valdība vilcinājās pieņemt lēmumu par latviešu apdzīvoto apriņķu apvienošanu, kaut arī 1917. gada 30. martā (12. aprīlī) tā bija izdevusi rīkojumu par Vidzemes guberņas igauņu apdzīvoto apriņķu pievienošanu Igaunijas guberņai.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. 10 sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 20 232.—20 239. sleja.
  2. Latviešu konversācijas vārdnīca. 10 sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 20 239. sleja.