Melnais erickiņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Melnais erickiņš
Phoenicurus ochruros (Gmelin, 1774)
Eiropas pasugas P.o. gibraltariensis tēviņš
Eiropas pasugas
P.o. gibraltariensis tēviņš
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaMušķērāju dzimta (Muscicapidae)
ApakšdzimtaČakstīšu apakšdzimta (Saxicolinae)
ĢintsErickiņi (Phoenicurus)
SugaMelnais erickiņš (Phoenicurus ochruros)
Melnais erickiņš Vikikrātuvē

Melnais erickiņš (Phoenicurus ochruros) ir maza auguma mušķērāju dzimtas (Muscicapidae) dziedātājputns, kas sastopams Eiropā, Āzijā un Āfrikā.[1] Tam ir piecas pasugas.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centrālāzijas melnais erickiņš (P. o. phoenicuroides)
Nominālpasuga (P. o. ochruros)

Melnais erickiņš ligzdo Eiropā (no Īrijas, Lielbritānijas un Skandināvijas dienvidiem līdz Vidusjūrai un Maskavai Krievijā), Ziemeļāfrikā (Marokā un Alžīrijā), Tuvo Austrumu ziemeļos, Kaukāzā, Centrālāzijā, Mongolijā, Himalajos un Ķīnas austrumdaļā. Eiropas ligzdotāji ziemo Rietumeiropā un Vidusjūras reģionā, Ziemeļāfriku ieskaitot.[1][3] Ziemošanas teritorijas aptver arī Tuvos Austrumus līdz Indijas okeānam, Āfrikas austrumus un Dienvidāziju. Rietumeiropas, Dienvideiropas un Ziemeļāfrikas populācijas ir nometnieki.[1]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnais erickiņš Latvijā ir diezgan parasts ligzdotājs, kas sastopams pilsētās un citās apdzīvotās vietās. Ir bijuši vairāk kā desmit novērojumi arī ziemas mēnešos.[3] Latvijā sastopama Eiropas pasuga P.o. gibraltariensis.[3]

Latvijas putnu faunā melnais erickiņš ir samērā nesens ienācējs. Sākotnēji ir apdzīvojis tikai kalnu apvidus un citas klinšainas vietas, pēc tam pielāgojies dzīvei mūra ēkās un sācis strauju izplatību ārpus sākotnējā areāla. Latvijā ligzdo mazāk nekā 100 gadus,[4] sākotnēji bijis sastopams pilsētās, taču mūsdienās parasts ligzdotājs arī lauku ainavā — viensētās vai saimnieciskās ēkās.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas melnais erickiņš (P.o. gibraltariensis)
Eiropas melnā erickiņa mātīte (P.o. gibraltariensis)

Melnais erickiņš ir neliela auguma dziedātājputns. Ķermeņa garums 14—16 cm, spārnu plētums 23—25 cm, svars 12—20 g.[5][6][7]

Nominālpasugas tēviņa apspalvojums ķermeņa augšpusē, uz galvas un uz krūtīm ir tumši pelēks vai melns, vēders un aste oranži sarkani, kas labi saskatāmi lidojumā. Eiropā dzīvojošās pasugas P.o. gibraltariensis tēviņa vēders ir tumši pelēks, virzienā uz asti kļūstot arvien gaišāks. Aste oranži brūna. Uz spārniem gaiši pelēki spoguļi. Pārējās pasugas līdzīgas nominālpasugai. Smailais knābis, acis un kājas ir melnas.[5][6]

Mātītes ir neuzkrītošas, ar vienmērīgu, pelēkbrūnu apspalvojumu un rudi brūnu asti. Uz pelēkajām krūtīm viegls, tumšāku spalviņu svītrojums. Jaunie putni raibumotāki un brūnāki, nekā mātītes, bet kopumā pirmajā gadā ļoti tām līdzīgi. Gada vecumā tēviņiem joprojām uz spārniem nav gaiši pelēko spoguļu. Ļoti bieži tēviņi izskatās līdzīgi mātītēm līdz otrā gada rudenim.[6][7]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnais erickiņš galvenokārt sastopams kalnos vai klinšainā, akmeņainā vidē līdz 2500 m virs jūras līmeņa. Mājo arī pilsētās un lauku ciemos, ligzdošanai izmantojot industriālās ēkas, piemēram, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, daudzstāvu ēkas[6] arī cita veida ēkas un būves.

Atkarībā no ligzdošanas areāla atrašanās vietas, melnie erickiņi var būt nometnieki, daļēji migrējoši vai pilnībā migrējoši.[6]

Barošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnais erickiņš galvenokārt barojas ar kukaiņiem un to kāpuriem, kā arī ar citiem bezmugurkaulniekiem (sliekām, zirnekļiem, gliemežiem). Jūras tuvumā dzīvojošas populācijas barojas arī ar sīkiem vēžveidīgajiem. Vasaras beigās un rudenī barojas arī ar sēklām, ogām un augļiem.[6][7] Melnais erickiņš parasti barojas, atrodoties uz zemes, reizēm ar knābi ierokas mīkstā augsnē, meklējot kāpurus. Mēdz arī sēdēt koka zarā un vērot apkārtni, ķerot garām lidojošus kukaiņus vai nolaižoties uz zemes, lai uzknābtu pamanītu kukaini. Reizēm uzlasa kukaiņus no augiem.[7]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tikko izšķīlušies mazuļi

Eiropā ligzdošanas sezona ilgst no aprīļa vidus līdz jūlija sākumam.[7] Melnie erickiņi veido monogāmus pārus, bet retos gadījumos tēviņam ir divas mātītes.[6] Ligzdošanas laikā ir teritoriāli, un tēviņš agresīvi apsargā savu mātīti no citiem tēviņiem. Ligzdo klinšu iedobēs, alās, uz dzegām zem klinšu pārkarēm, ēku un būvju konstrukcijās, 3—50 m augstumā no zemes. Mātīte būvē vaļīgu ligzdu, izmantojot sausu zāli, lapas un sūnas. No iekšpuses tā izklāta ar dzīvnieku vilnu un spalvām.[6][7] Ligzda parasti atrodas kādas ūdenstilpes tuvumā.[7]

Dējumā ir 4—6 baltas olas. Inkubācijas periods ilgst apmēram 13 dienas, perē tikai mātīte. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Izšķiļoties mazuļiem uz galvas un muguras ir reti augošas, tumši pelēkas dūnas. Jaunie putni pamet ligzdu 12—20 dienu vecumā, atkarībā no laika apstākļiem un arī no tā, cik mierīgos apstākļos norit ligzdošana. Lidot tie sāk tikai 32—35 dienu vecumā, līdz tam slēpjas starp augiem uz zemes. Gadā ir divi perējumi, retos gadījumos trīs. Pāris katru gadu ligzdo vienā un tajā pašā vietā, bet katru gadu būvē jaunu ligzdu.[6]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnajam erickiņam ir 5 pasugas:[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]