Ostlande

Ostlandes reihskomisariāts (vācu: Reichskommissariat Ostland) jeb vienkārši Ostlande (no vācu: Ostland — 'Austrumzeme') bija nacistiskās Vācijas okupācijas iestāžu izveidota militārās un civilās pārvaldes struktūra Otrā pasaules kara laikā, kas aptvēra Baltijas valstis un daļu no Baltkrievijas.

1941. gada jūlijā Ādolfs Hitlers izdeva rīkojumu Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, kā arī baltkrievu apdzīvotās teritorijas vietā izveidot jaunu reihskomisariātu ar nosaukumu Ostlande.^[1]

Ostlandes reihskomisariāts pastāvēja no 1941. gada 25. jūlija līdz 1944. gada 8. septembrim. Sākotnēji tā pārvaldes centrs bija Kauņa, bet no 1941. gada 1. septembra — Rīga.

Teritorija

Pirms Baltijas valstu okupācijas 1941. gada vasarā ieņemto Austrumu apgabalu reihsministrs Alfrēds Rozenbergs vēlējās viņam padoto teritoriju nosaukt par Baltenlandi, tomēr vēlāk piekāpās tai pievienot arī Baltkrieviju. Ostlandes teritorija bija sadalīta četros ģenerālapgabalos (Generalbezirke), kurus vadīja ģenerālkomisāri:

Igaunijas ģenerālapgabals (Generalbezirk Estland);
Latvijas ģenerālapgabals (Generalbezirk Lettland);
Lietuvas ģenerālapgabals (Generalbezirk Litauen);
Baltkrievijas ģenerālapgabals (Generalbezirk Weißruthenien).

1942. gada 26. martā Vācijas reiha Ārlietu ministrijas izdotajā "Memorandā par Okupēto austrumu apgabalu reihskomisariātu" bija plānots četriem etnogrāfiskajiem ģenerālapgabaliem pievienot arī plašas teritorijas Krievijas rietumu apgabalos ar nolūku "paplašināt Viduseiropas priekštelpu".^[2]

Plānotā Ostlandes austrumu robeža sākās pie Pēterhofas Somu jūras līča krastā ziemeļos un gāja pa Volhovas upi līdz Ilmeņa ezeram, ietverot Novgorodas pilsētu, tad uz dienvidiem gar Lovates upi līdz Holmai, tālāk garām Belijas pilsētai līdz Dorogobužai pie Dņepras upes uz austrumiem no Smoļenskas, tālāk līdz Jeļņai un gar Desnas upi līdz Brjanskai, tālāk līdz Trubačevskai. Plānotā Ostlandes dienvidu robeža ar Ukrainu gāja no Trubačevskas garām Suražas, Gomeļas un Brestas pilsētām līdz Bjalistokai un Austrumprūsijas provinces robežām.

Igaunijas, Latvijas un Baltkrievijas, bet ne Lietuvas, ģenerālapgabalu robežas bija plānots paplašināt uz austrumiem aiz to etnogrāfiskajām robežām krievu apdzīvotajās teritorijās. Igaunijas ģenerālapgabala teritorija bija paredzēta 110 tūkstošus km² liela ar 2,5 miljoniem iedzīvotāju, Latvijas ģenerālapgabala teritorija 112 tūkstošus km² liela ar 3 miljoniem iedzīvotāju, Lietuvas ģenerālapgabala teritorija 65 tūkstošus km² liela ar 3 miljoniem iedzīvotāju un Baltkrievijas ģenerālapgabala teritorija 225 tūkstošus km² liela ar 8—9 miljoniem iedzīvotāju.

Reāli Ostlandes civilā pārvalde netika paplašināta uz austrumiem no četriem etnogrāfiskajiem ģenerālapgabaliem, krievu apdzīvotie apgabali bija pakļauti militārajai pārvaldei.

Vietvārdi

Tika ieviesti vāciskie vietvārdi, kas bija lietoti līdz Pirmajam pasaules karam. Baltkrievijā tika ieviests latīņu alfabēts.

Ostlandes apriņķu nosaukumi:

Igaunijas ģenerālapgabals

Arensburg (Kuresāre)
Dorpat (Tartu)
Narwa (Narva)
Pernau (Pērnava)
Petschur (Pečori)
Reval-Stadt (Tallina)
Reval-Land (Tallinas apriņķis)

Latvijas ģenerālapgabals

Dünaburg (Daugavpils)
Libau (Liepāja)
Mitau (Jelgava)
Riga-Stadt (Rīga)
Riga-Land (Rīgas apriņķis)
Wolmar (Valmiera)
Tuckum (Tukums)
Walk (Valka)

Lietuvas ģenerālapgabals

Kauen-Stadt (Kauņa)
Kauen-Land (Kauņas apriņķis)
Ponewesch-Land (Panevēžas apriņķis)
Schaulen (Šauļi)
Wilna-Stadt (Viļņa)
Wilna-Land (Viļņas apriņķis)

Baltkrievijas ģenerālapgabals

Barisau (Barisavas apriņķis)
Baranowitschi (Baranoviču apriņķis)
Glubokoje (Glubokojes apriņķis)
Hanzewitze (Hancaviču apriņķis)
Lida (Ļidas apriņķis)
Minsk-Stadt (Minskas pilsēta)
Minsk-Land (Minskas apriņķis)
Nowogrodek (Navahrudakas apriņķis)
Slonim (Sloņimas apriņķis)
Sluzk (Sluckas apriņķis)
Wilejka (Viļeikas apriņķis)‎

Literatūra

August Leppä: Deutsche Einheiten im Raum Ostland 1941—1945. Heide 1987, DNB (vāciski)
Tôviyyā Friedman (Hrsg.): SS-Obergruppenführer Friedrich Jeckeln. Haifa 1997, DNB (vāciski)
Tôviyyā Friedman (Hrsg.): Die drei SS- und Polizeiführer im Ostland. Haifa 1998, DNB (vāciski)
Wolfgang Benz (Hrsg.): Einsatz im „Reichskommissariat Ostland“. Berlin 1998, ISBN 3-932482-01-8 (vāciski)
Heinz Boberach (Hrsg.): Regimekritik, Widerstand und Verfolgung in Deutschland und den besetzten Gebieten. K.G.Saur, München 2003, ISBN 3-598-34418-X. (Dokumenti vāciski)

Atsauces

↑ Gunita Nagle. «KARĀTAVAS RĪGAS LAUKUMĀ». www.diena.lv, 20.10.2007. Skatīts: 2019-02-21.
↑ «Vācijas reiha Ārlietu ministrijas memorands par Okupēto austrumu apgabalu reihskomisariātu. Vēsturnieku komisijas raksti 22. sējums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 12. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 21. augustā.

Ārējās saites

Vācijas reiha Ārlietu ministrijas memorands par Okupēto austrumu apgabalu reihskomisariātu. Vēsturnieku komisijas raksti 22. sējums
Ebreju nogalināšana Ostlandes reihskomisariātā (Gesellschaft für politische Bildung e.V. publikācija) (vāciski)
209 Simona Vīzentāla centra oriģinālie dokumenti

[1] Gunita Nagle. «KARĀTAVAS RĪGAS LAUKUMĀ». www.diena.lv, 20.10.2007. Skatīts: 2019-02-21.

[2] «Vācijas reiha Ārlietu ministrijas memorands par Okupēto austrumu apgabalu reihskomisariātu. Vēsturnieku komisijas raksti 22. sējums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 12. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 21. augustā.

[1]

[2]