Pēteris Radziņš

Pēteris Radziņš;
Personīgā informācija
Dzimis	1880. gada 2. maijā ; Lugažu pagasts, Valkas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1930. gada 8. oktobrī (50 gadi); Rīga, Latvija
Tautība	latvietis
Dzīvesbiedre	neprecējies
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	ģenerālis
Valsts	Krievijas Impērija (1898—1917); Ukrainas Valsts (1918); Ukrainas Tautas Republika (1918—1919); Latvija (1919—1920, 1924—1930)
Struktūra	armija
Kaujas darbība	Krievijas—Japānas karš, Pirmais pasaules karš, Krievijas pilsoņu karš, Latvijas brīvības cīņas
Apbalvojumi	Sv. Jura ordenis (IV šķiras), Sv. Staņislava ordenis (II un III šķiras), Sv. Annas ordenis (II, III un IV šķiras), Lāčplēša Kara ordenis (II un III šķiras), Triju Zvaigžņu ordenis (I šķiras), Igaunijas Brīvības krusts (I šķiras, I pakāpes), Francijas Goda Leģiona ordenis (III šķiras), Polijas "Virtuti Militari" ordenis, Somijas Baltās rozes ordenis (I šķiras), Zviedrijas Šķēpa ordenis (I šķiras)
Izglītība	Viļņas junkurskola (1901); Ģenerālštāba akadēmija (1910)
Cits darbs	publicists, lektors, Lāčplēša Kara ordeņa domes biedrs un sekretārs

Pēteris Valdemārs Radziņš (1880. gada 2. maijs — 1930. gada 8. oktobris)^[1] bija latviešu virsnieks, Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis un komandieris no 1924. līdz 1928. gadam. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Vairāku vēstures un militāro grāmatu autors, kara zinību pasniedzējs.

Dzīvesgājums

Dzimis 1880. gadā Lugažu pagasta Jaunvīndedzēs lauksaimnieka ģimenē. Mācījās Lugažu draudzes skolā, tad Valkas pilsētas skolā un Valkas Nelsona reālskolā. 1898. gadā kā brīvprātīgais iestājās Krievijas Impērijas armijā, dienēja 112. Urālu kājnieku pulkā Kauņā. Mācījās Viļņas junkurskolā (1899-1901), iegūstot podporučika dienesta pakāpi. Dienestu turpināja 24. Simbirskas kājnieku pulkā Lomžas guberņā. No 1905. gada marta piedalījās Krievijas—Japānas karā Mandžūrijas armijas sastāvā kā 10. Sibīrijas Omskas strēlnieku pulka rotas komandieris. 1905. gada septembrī viņu paaugstināja par poručiku.

Pēc kara poručiks Radziņš dienēja 24. Simbirskas kājnieku pulkā, studēja Ģenerālštāba akadēmijā (1907-1910), iegūstot kapitāna dienesta pakāpi, komandēja rotu 32. Kremenčugas kājnieku pulkā Varšavā. 1912. gadā pārcelts uz Krievijas Impērijas Ģenerālštābu, kur viņu iecēla par štāba adjutantu 38. kājnieku divīzijas štābā. Vēlāk piekomandēts aviācijas karaspēkam.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma kapteinis Radziņš kā 38. kājnieku divīzijas vecākais štāba adjutants jau 1914. gada vasarā piedalījās kaujās pie Komarovas, Varšavas, Ravkas un Lodzas, bet 1915. gada sākumā pie Prasnišas un Mlavas.

Vācu Kurzemes ofensīvas laikā no 1915. gada aprīļa līdz maijam cīnījās pie Šauļiem un vēlāk Jelgavas apriņķī. 1915. gada 18. maijā viņu iecēla par Novogeorgijevskas cietokšņa ģenerālštāba nodaļas priekšnieku. Piedalījās šī cietokšņa aizstāvēšanā līdz 5. augustam, kad lidmašīnā to atstāja, pārlidojot uz Belostoku. Augustā bija piekomandēts Rietumu frontes virspavēlnieka štābam, kur viņš bija sevišķo uzdevumu virsnieks. Oktobrī viņu iecēla par 8. Sibīrijas strēlnieku divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītāju. Decembrī paaugstināja par apakšpulkvedi, 1916. gada februārī pārcēla uz 61. kājnieku divīzijas štābu, kur bija štāba priekšnieka vietas izpildītājs — šeit viņš dienēja līdz kara beigām. 1917. gada maijā Radziņu paaugstināja par pulkvedi. Pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas 1918. gada februārī Besarābijā pulkvedis Radziņš izformēja sev pakļautās vienības un devās uz Rumāniju, bet 1918. gada martā iestājās Ukrainas Valsts hetmaņa Skoropadska armijā, kur bija Ģenerālštāba Organizācijas-apmācības daļas priekšnieks. Šeit viņš dienēja līdz hetmaņa krišanai 1918. gada decembrī. Tajā pašā mēnesī iestājās Ukrainas Tautas Republikas (UTR) Simona Petļuras valdības armijā, kur bija Ģenerālštāba priekšnieka palīgs. Pēc UTR armijas sakāves 1919. gada septembrī Radziņš devās uz Varšavu, kur oktobrī satika Zigfrīda Annas Meierovica vadīto Latvijas delegāciju. Sarunu rezultātā tajā pašā mēnesī atgriezās dzimtenē.

Bermontiādes laikā 1919. gada 27. oktobrī sāka Latvijas armijas dienestu pulkveža dienesta pakāpē kā armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks un vadīja visas Rīgas, Zemgales un Latgales atbrīvošanas kaujas. 1920. gada 5. februārī viņu paaugstināja par ģenerāli.

Pēc Latvijas brīvības cīņu noslēguma 1920. gada 13. augustā viņš bija viens no septiņiem augstākajiem virsniekiem, kuriem pirmajiem pasniedza Lāčplēša Kara ordeni (saņēma III šķiras Lāčplēša Kara ordeni ar numuru 1). Oktobrī ģenerālis Radziņš pēc paša vēlēšanās atvaļinājās no dienesta. Rakstīja darbus par militāro vēsturi un militārās teorijas jautājumiem. Viens no viņa pazīstamākajiem darbiem ir "Latvijas brīvības karš" (1. daļa "Cīņas pret Bermontu", 2. daļa "Latgales atbrīvošana"). Piedalījās virsnieku sagatavošanā un apmācībā kā Kara skolas, Aviācijas skolas un Virsnieku kursu lektors.

1924. gada februārī ģenerāli Radziņu iecēla par Latvijas armijas komandieri, 1927. gadā apbalvoja ar II šķiras Lāčplēša Kara ordeni un ievēlēja par Lāčplēša Kara ordeņa domes sekretāru. 1928. gadā viņu pēc paša vēlēšanās atbrīvoja no armijas komandiera pienākumiem un iecēla par Kara akadēmisko kursu priekšnieku.

Miris 1930. gada 8. oktobrī Rīgā, savā dzīvoklī. Apglabāts Rīgas Brāļu kapos.

Apbalvojumi

Dienesta laikā Krievijas Impērijas armijā Pēteri Radziņu apbalvoja ar IV šķiras Sv. Jura ordeni, II un III šķiras Sv. Staņislava ordeņiem, II, III un IV šķiras Sv. Annas ordeņiem. Dažus augstākos apbalvojumus viņš nesaņēma Oktobra revolūcijas dēļ.

Dienesta laikā Latvijas armijā viņu apbalvoja ar II un III šķiras Lāčplēša Kara ordeņiem, ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, I šķiras, II pakāpes Igaunijas Brīvības krustu, III šķiras Francijas Goda Leģiona ordeni, Polijas "Virtuti Militari" ordeni, I šķiras Somijas Baltās rozes ordeni un I šķiras Zviedrijas Šķēpa ordeni. Studentu korporācijas Tervetia goda filistrs.

Piemiņa

2000. gada 14. novembrī Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 23, atklāja piemiņas plāksni Pēterim Radziņam.^[2]

2015. gadā tika nodibināta Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība, kas izdevusi ģenerāļa Radziņa rakstu krājumu, publicējusi vairākus rakstus par ģenerāļa atstāto garīgo mantojumu, kā arī organizējusi vairākas izstādes un sabiedriskus pasākumus par ģenerāli Pēteri Radziņu Latvijā un Ukrainā.^[3]^[4] Pēc biedrības iesnieguma 2017. gada septembrī Rīgas dome nolēma pārdēvēt Krasta ielas sākuma posmu no 13. janvāra ielas līdz Jēzusbaznīcas ielai par Ģenerāļa Radziņa krastmalu.^[5]^[6]

Kopš 2018. gada 12. jūnija ģenerāļa Pētera Radziņa vārdā nosaukta Staiceles Sporta profesionālā vidusskola.^[7] 2017. gadā Lāčplēša dienā pie Rīgas pils mūra 11. novembra krastmalā tika atklāta Radziņam veltīta piemiņas plāksne.^[8]

Kijivā ir Pētera Radziņa vārdā nosaukta iela (ukraiņu: вулиця Петра Радзіня).^[9]

Literatūra

Latvijas armijas augstākie virsnieki (1918-1940), biogrāfiska vārdnīca (sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4

Atsauces

↑ enciklopedija.lv
↑ «Bez pagātnes apzināšanas nebūs ne nākotnes, ne šodienas». Latvijas Vēstnesis. Skatīts: 2022. gada 14. novembrī.
↑ «Svētku diena (papildināts 15.11.)». vara bungas (lv-LV). 2017-11-09. Skatīts: 2019-02-22.
↑ «Pētera Voldemāra Radziņa rakstu krājums; sast. A.Purviņš. – Valmiera: Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība, 2016.». Historia (latviešu). 2016-10-03. Skatīts: 2019-02-22.
↑ «Vairākām Rīgas ielām piešķirs jaunus nosaukumus». Rīgas pašvaldības portāls. 2017-09-04. Skatīts: 2019-02-22.^{[novecojusi saite]}
↑ «Vairākām Rīgas ielām būs jauni nosaukumi». Jauns.lv (latviešu). 2017-09-04. Skatīts: 2019-02-22.
↑ «Vēsture | Staiceles Sporta profesionālā vidusskola» (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-02-04. Skatīts: 2019-02-22.
↑ «Pie Rīgas pils atklāj ģenerāļa Pētera Radziņa piemiņas plāksni». LA.lv (latviešu). 2017-11-11. Skatīts: 2019-02-22.
↑ Kitsoft. «У Голосіївському, Солом’янському, Дарницькому і Шевченківському районах найменовано 40 вулиць». Офіційний портал КМДА - Головна (ukraiņu). Skatīts: 2024-03-04.

Ārējās saites

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Mārtiņš Peniķis	Latvijas armijas komandieris 23.02.1924. — 25.04.1928.	Pēctecis: Mārtiņš Peniķis

[1] .lv

[2] «Bez pagātnes apzināšanas nebūs ne nākotnes, ne šodienas». Latvijas Vēstnesis. Skatīts: 2022. gada 14. novembrī.

[3] «Svētku diena (papildināts 15.11.)». vara bungas (lv-LV). 2017-11-09. Skatīts: 2019-02-22.

[4] «Pētera Voldemāra Radziņa rakstu krājums; sast. A.Purviņš. – Valmiera: Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība, 2016.». Historia (latviešu). 2016-10-03. Skatīts: 2019-02-22.

[5] «Vairākām Rīgas ielām piešķirs jaunus nosaukumus». Rīgas pašvaldības portāls. 2017-09-04. Skatīts: 2019-02-22.^{[novecojusi saite]}

[6] «Vairākām Rīgas ielām būs jauni nosaukumi». Jauns.lv (latviešu). 2017-09-04. Skatīts: 2019-02-22.

[7] «Vēsture | Staiceles Sporta profesionālā vidusskola» (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-02-04. Skatīts: 2019-02-22.

[8] «Pie Rīgas pils atklāj ģenerāļa Pētera Radziņa piemiņas plāksni». LA.lv (latviešu). 2017-11-11. Skatīts: 2019-02-22.

[9] Kitsoft. «У Голосіївському, Солом’янському, Дарницькому і Шевченківському районах найменовано 40 вулиць». Офіційний портал КМДА - Головна (ukraiņu). Skatīts: 2024-03-04.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]