Parastā vāvere

Parastā vāvere Sciurus vulgaris (Linnaeus, 1758)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Grauzēji (Rodentia)
Dzimta	Vāveres (Sciuridae)
Apakšdzimta	Parastās koku vāveres (Sciurinae)
Cilts	Koku vāveres (Sciurini)
Ģints	Parastās vāveres (Sciurus)
Suga	Parastā vāvere (S. vulgaris)
Izplatība
Parastā vāvere Vikikrātuvē

Parastā vāvere jeb Eirāzijas vāvere, arī rudā vāvere (Sciurus vulgaris) ir vāveru dzimtas (Sciuridae) grauzējs, kas plaši izplatīts Eiropā un Āzijas ziemeļos, sastopama arī Latvijā. Sarunvalodā tiek dēvēta vienkārši par vāveri. Sugas zinātniskais nosaukums atvasināts no grieķu valodas un nozīmē — "parastais, kas sēž savas astes ēnā".

Latvijas Dabas muzejs parasto vāveri ir izraudzījies par 2018. gada dzīvnieku Latvijā.

Izplatība

Eiropas ziemeļos galvenokārt uzturas skujkoku mežos

Ziemā vāveres rudais kažoks kļūst pelēcīgs

Ausu pušķi var sasniegt 3 cm garumu

Parastajai vāverei ir plašs izplatības areāls Palearktikā no Lielbritānijas, Īrijas, Francijas, Spānijas un Portugāles rietumos (izņemot Pireneju pussalas dienvidrietumus), cauri visai Eiropai un Āzijas ziemeļu un centrālajai daļai līdz Ķīnas ziemeļaustrumiem Klusā okeāna krastos. Sastopama arī Japānā un citās Tālo Austrumu salās. Ļoti reti sastopama Balkānos. Introducēta Kaukāzā, mājo arī Turcijas ziemeļaustrumos. Nav sastopama Vidusjūras salās.

Apdzīvo visdažādākos mežus no jūras līmeņa līdz 3100 m virs jūras līmeņa, priekšroku dodot vecākiem skujkoku mežiem. Eiropas ziemeļos un Sibīrijā galvenokārt uzturas parastās priedes, parastās egles un Sibīrijas ciedrupriedes mežos.

Eiropas dienvidos un rietumos vāvere galvenokārt mājo platlapu koku mežos. Lielbritānijā (mūsdienās izzudusi dienvidaustrumos) un Itālijā parastajai vāverei ir sīva konkurence ar introducēto pelēko vāveri par piemērotu dzīves vidi. Arī Mongolijā ir tendence samazināties vāveru populācijai, tā kā tiek medīta kažokādas ieguvei.

Latvijā

Vāveres Latvijā sastopamas skujkoku un jauktajos mežos, kā arī dārzos, parkos un kapsētās. Par vāveres klātbūtni teritorijā liecina raksturīgie pēdu nospiedumi, kā arī barošanās pazīmes — čiekuru zvīņu un seržu kaudzītes, kā arī sašķelti lazdu rieksti.

Izskats un īpašības

Vāvere ir neliels, slaids grauzējs ar kuplu, garu asti un ausīm ar matu pušķiem galos. Ķermeņa garums 18—25 cm, astes garums 15—20 cm, ausu pušķu garums 3 cm, masa 200—400 g. Jo vecāka vāvere, jo garāki ausu pušķi. Abi dzimumi ir vienādi lieli. Vāveres kažokam var būt vairāku krāsu morfas — no melnas līdz rudai. Atkarībā no izplatības areāla kāda no morfām ir dominējošā. Vēders vienmēr ir balts. Latvijā mītošo vāveru apmatojuma krāsa vasarā parasti ir sarkanbrūna, bet ziemā — pelēcīga. Kā grauzējam vāverei ir gari, uz iekšu saliekušies četri priekšzobi (divi augšžoklī, divi apakšžoklī).

Kājas un pirksti

Pakaļkājas izteikti garākas par priekškājām, pa zemi pārvietojas lēcieniem. Pakaļkājām pieci pirksti, priekškājām labi attīstīti četri pirksti, pirmais — rudimentārs. Priekškāju ceturtais (ārējais) pirksts nedaudz garāks par pārējiem. Pakaļkāju pēdas garas. Visu kāju pirksti gari, ar labi attīstītiem spilventiņiem, nagi asi, gari, līki, piemēroti kāpelēšanai pa kokiem.

Pēdu nospiedumi

Irdenā sniegā pēdu nospiedumi saplūst kopā un neveido skaidru pēdu rakstu

Aste palīdz noturēt līdzsvaru

Vāvere no koku zariņiem veido midzeni

Vāvere ir pēdminis, priekškājām labi attīstīta satveršanas spēja. Pa zemi lielākoties pārvietojas lēcieniem, līdzīgi zaķim, pakaļkājas izsviež uz priekšu aiz priekškājām, atstājot trapecveidīgi izkārtotu četru pēdu nospiedumu virkni: priekškāju nospiedumi samērā tuvu kopā, pakaļkāju nospiedumi mazliet tālāk viens no otra, to priekšgali izvērsti — atrodas lielākā vai mazākā leņķī pret kustības virziena asi.

Jo ātrāk dzīvnieks lēkšojis, jo lielāks attālums starp pēdu nospiedumu grupām un starp priekškāju un pakaļkāju nospiedumiem. Izsalkusi vāvere daudz līkumo, pārvietojas vidēji gariem lēcieniem, pakaļkājas liekot samērā cieši blakus. To nospiedumi savstarpēji gandrīz paralēli. Paēdusi vāvere mazāk līkumo, lēcieni īsāki, pakaļkāju nospiedumi "skujiņā" (priekšgali stipri izvērsti).

Vāveres pēdu nospiedumos uz blīva substrāta samērā labi iezīmējas pirkstu spilventiņu un nagu iespiedumi: plati izvērsti priekškājām (platāk nekā pakaļkājām). Pakaļkājas atstāj 5 pirkstu, priekškājas 4 pirkstu nospiedumus. Dziļā un irdenā sniegā saplūst abi attiecīgās puses pēdu nospiedumi — ir redzami paralēli bedrīšu pāri (var sajaukt ar sermuļu dzimtas dzīvnieku pēdām). Var saplūst arī visu četru pēdu nospiedumi (redzama viena bedrīte).

Aste

Vāvere savas dzīves lielāko daļu pavada kokos. Aste tai kalpo par līdzsvara noturēšanas līdzekli, par stūri lēcienu precizitātei un par planieri. Līdzsvaru noturēt vāverei ir nepieciešams, gan sēžot uz zariem, gan skraidot pa zariem, jo īpaši pa maziem, smalkiem zariņiem.

Visas trīs astes pamatfunkcijas vienlaikus tiek izmantotas lecot — gan līdzsvara stabilizators, gan stūre, gan planieris vajadzīgs, lecot no zara uz zaru, no koka uz koku, retumis no koka zemē. Lai izdotos lēciens, vajadzīgs arī atspēriens un ieskrējiens. Ieskrējienam pa līmenisku, resnu zaru seko spēcīgs lēciens uz citu tajā pašā augstumā esošu zaru. Vāvere spēj aizlēkt līdz 3—4 m attālam blakus kokam. Bet slīpi lejup vāvere spēj aizplanēt krietni tālāk par 10 m.

Uzvedība

Vāvere ir nometnieks, aktīva dienā, pārsvarā no rīta un pēcpusdienā. Dzīvošanai ierīko midzeņus, kas var atrasties koku dobumos vai putnu būros. Ja dobumi nav pieejami, vāveres veido lodveida midzeņus no koku zariņiem, ķērpjiem, sūnām un sausām lapām. No iekšpuses miga izklāta ar sausas sūnas pikucīšiem, zāles stiebriņiem un lapiņām, ar vītolu dzimtas kokaugu pūkām, putnu spalviņām un ar zvēru matiem.

Pat visbargākajā ziemas salā, kad vāvere ir mājās un to apsilda ar savu elpu, mājoklī ir silts (10—15 °C). Saritinājusies un apsegusies ar asti, vāvere migā pavada visu nakti un parasti arī dienas vidu, kā arī pārlaiž nelabvēlīgus meteoroloģiskos laika apstākļus (stipras lietavas un vētras, sniegputeņus un īpaši bargu salu ziemā). Gatavotas tiek vismaz 2—3 migas, no kurām viena ir galvenais miteklis, bet pārējās kalpo par pagaidu apmešanās vietām.

Barošanās

Vāvere ir aktīva dienas laikā

Latvijā vāvere galvenokārt pārtiek no egļu, priežu un lapegļu sēklām, ziemā un pavasarī arī no egļu pumpuriem, priežu jaunajiem dzinumiem, alkšņu čiekuriņiem un skarām. Vasarā barojas ar dažādām ogām, ļoti bieži ar kukaiņiem un citiem sauszemes bezmugurkaulniekiem, retumis ar putnu olām un pat mazuļiem.

Vasaras nogalē un rudenī vāvere gatavo pārtikas rezerves ziemai, barību slēpjot pie celmiem un koku saknēm, dobumos un putnu būros. Slēptuves ir atbilstoši sagatavotas, tajās pat krietnā salā temperatūra turas virs nulles. Rudenī tiek gatavotas arī sēņu rezerves. Tās tiek saspraustas uz sausiem zariņiem, lai žūst. Taču līdz ziemai šie čaganie kaltējumi nekad nesaglabājas. Vāverei visgardākās ir dažu sugu celmenes un sviesta bekas.

Ja vāvere mežā atrod, piemēram, aļņa vai briežu buļļa, vai stirnu āža nomestu ragu vai arī kāda zvēra skeletu, tā ik pa laikam ierodas pie sava atraduma un grauž to. Graužot ragus vai kaulus, vāvere iegūst nepieciešamās minerālvielas, kā arī uzasina savus priekšzobus.

Čiekuru vāvere noloba, grozot to ķepiņās un nograužot zvīņas vienu pēc otras, tādējādi tiekot pie sēkliņām. Divās, trīs minūtēs čiekurs ir iztukšots, paliek vien smalki apgrauzta serde. Vāveres mutē atrodas īpaši muskuļi, lai varētu ēst ozolzīles un lazdu riekstus. Ar tiem vāvere spēj saspiest ciešāk kopā apakšējos priekšzobus. Turot riekstu ķepiņās un ērti iekārtojusies uz koka zara, vāvere satuvina zobus un iecērt tos čaumalā, pēc tam atkal attālina zobus vienu no otra, saplēsot čaumalu.

Vairošanās

Divas nedēļas vecs vāverēns

Vāveres ligzda

Dzimumbriedumu mātīte parasti sasniedz 2 gadu vecumā. Vāveres neveido ilgstošus pārus, un pretējie dzimumi tiekas tikai, lai sapārotos. Riesta laikā tēviņš dodas uzmeklēt mātīti, apmeklējot tās teritoriju. Pie vienas mātītes bieži satiekas vairāki tēviņi, tad starp tiem notiek cīņa par tiesībām sapāroties. Vājākais no pretiniekiem atstāj cīņas vietu, bet dominantais tēviņš, ja mātīte ir atsaucīga, uzsāk rotaļas, skrienot un lecot gan pa kokiem, gan pa zemi. Pēc sapārošanās tēviņš atstāj mātītes teritoriju.

Gan tēviņi, gan mātītes sezonas laikā sapārojas ar vairākiem partneriem. Par mazuļiem rūpējas tikai mātīte. Pārošanās sezona ilgst no februāra līdz martam un no jūnija līdz jūlijam. Gadā mātītei var būt divi metieni. Ja trūkst barības, pārošanās var nenotikt vispār.

Grūsnības periods ilgst 38—39 dienas. Īpaši pielāgotā migā piedzimst 3—7 nevarīgi, akli un kurli mazuļi bez apmatojuma. Piedzimstot tie sver 8—12 g. Ja mazuļiem draud briesmas, māte tos pārnes uz citu ligzdu.

Sākumā vāverēni attīstās lēni. Matojums mazuļiem izaug 21 dienas vecumā, acis atveras pēc 30 dienām, visi zobi izaug 42 dienu vecumā, bet pirmo reizi migu tie atstāj apmēram 45 dienu vecumā. Tad tie sāk pamazām baroties ar vāverēm tipisku barību. Mazuļi mātes pienu zīž 8—10 nedēļas. Bet 2—3 mēnešu vecumā pakāpeniski kļūst patstāvīgi, joprojām kādu laiku uzturoties mātes tuvumā. Pirmie māti atstāj jaunie tēviņi. Vāvere savvaļā dzīvo līdz 12 gadu vecumam, nebrīvē var sasniegt gandrīz 15 gadu vecumu.

Ārējās saites

• Vāvere, kas ļepato kā zaķis
• Redzēt: Eirāzijas jeb parastā vāvere (Sciurus vulgaris)^{[novecojusi saite]}
• Gada dzīvnieks Latvijas simtgadē – parastā vāvere Arhivēts 2018. gada 20. janvārī, Wayback Machine vietnē.
• iNaturalist: Eurasian Red Squirrel