Tanu dinastija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Tan dinastija)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Tanu dinastijas kontrolētās teritorijas izmaiņas

Tanu dinastija (ķīniešu: 唐朝, piņjiņs: Táng Cháo), bija dinastija, kas valdīja Ķīnā no 618. gada līdz 907. gadam. Pirms Tanu dinastijas valdīja Sui dinastija, bet pēc tās bija Piecu dinastiju un Desmit valstu laiks. Dinastiskā pārmantojamība tika neilgi pārtraukta 690.-705. gadā, kad valdīja imperatore Vu Dzetiaņa.

Dinastiju izveidoja Li (李) ģimene, kas izmantoja Sui dinastijas sabrukumu, lai izveidotu savu armiju un sagrābtu varu. 618. gada 18. jūnijā, pēc tam, kad bija nogalināts pēdējais Sui dinastijas imperators Jangs, viņa brālēns Li Juaņs pasludināja sevi par imperatoru. Li Juaņs (Gaodzu) 621. gadā kontrolēja Ķīnas centrālo daļu, un līdz 624. gadam pakļāva lielāko daļu ziemeļu un dienvidu provinču.

Valsts kase sākumā bija tukša, tāpēc valsts pārvaldes aparāts bija neliels. Dinastija attīstīja veiksmīgu valdības un ierēdniecības modeli, balstoties uz Sui radīto piemēru, tika saglabāts Sui dinastijas laikā ieviestais eksāmens civildienesta ierēdņu atlasei. Tika ieviestas kapara monētas. Tika pārskatīti esošie likumi un paredzēta to atkārtota pārskatīšana ik pēc 20 gadiem. Katram nodokļus maksājošam vīrietim tika piešķirts lauksaimniecības zemes gabals, lai novērstu lielo zemes īpašumu veidošanos un nodrošinātu iedzīvotājus ar iztiku.

Dinastijas galvaspilsēta Siaņa šajā laikā bija lielākā pilsēta pasaulē. Impērijas iedzīvotāju skaits 7. un 8. gadsimtā sasniedza 50 miljonus, bet dinastijas beigu posmā 9. gadsimtā jau 80 miljonus.

Pieaugošais iedzīvotāju skaits nodrošināja ievērojumu armijas pieaugumu, ļaujot Tanu dinastijai veiksmīgi karot pret Āzijas klejotāju ciltīm, pārņemot kontroli pār Zīda ceļu. 737. gadā imperators Li Lundzji (Sjuaņdzuns) atteicās no militārā iesaukuma, kurā dienests ilga trīs gadus un ieviesa profesionālo armiju, kuras lielums 742. gadā sasniedza 500 000 karavīru.

Otrais dinastijas imperators Li Šimiņs (Taidzuns), kurš sagrāba troni 626. gadā pēc tam, kad bija nogalinājis divus savus brāļus un piespiedis tēvu atteikties no troņa, kļuva par vienu no ievērojamākajiem Ķīnas imperatoriem. Viņš turpināja nostiprināt valsts birokrātisko aparātu, atbalstīja klasisko literatūras darbu drukāšanu. Militāri viņš pakļāva Centrālāzijas tjurku ciltis, pirmo reizi izplešot Ķīnas teritoriju tik tālu uz rietumiem. 8. gadsimtā Tanu dinastijai par kontroli Centrālāzijā ilgstoši nācās cīnīties ar Tibetas impēriju, kas ilga līdz miera līguma noslēgšanai 821. gadā.

Impērijai padevību izrādīja tādas kaimiņvalstis kā Kašmira, Nepāla, valstis mūsdienu Siņdzjanas provincē, Koreja, un valstis Sirdarjas un Amudarjas upju reģionā. Pēc tjurku sacelšanās apspiešanas Isikula ezera tuvumā, šajā teritorijā izveidoja Tanu protektorātu.

755. gadā valsts ziemeļaustrumos sākās sacelšanās, piespiežot imperatoru Sjuaņdzunu bēgt uz rietumu provinci Sičuanu. Lai arī 763. gadā sacelšanos izdevās apspiest, centrālā vara kļuva vājāka, novedot pie provinču atdalīšanās tendencēm un reģionāliem dumpjiem. Pēc vairākiem karagājieniem pret dumpīgajiem reģioniem no 806. līdz 819. gadam, imperatoram Li Čuņam (Sjandzunam) izdevās atjaunot centrālo varu.

858. gadā plaši plūdi izpostīja Ziemeļķīnas līdzenumu, izpostot laukus un noslīcinot daudzus cilvēkus. 873. gada sliktā raža noveda pie bada. Ja iepriekšējos gadsimtos impērijas iestādes spēja izveidot pārtikas noliktavas un sniegt palīdzību bada cietējiem, tad novājinātā vēlīnā Tanu dinastija to vairs nespēja. Šādas kataklizmas iedzīvotājos radīja aizdomas par to, ka Tani ir zaudējuši Debesu mandātu.

9. gadsimtā dinastijas vara vājinājās, sākās vairākas sacelšanās, kas vērsās ne tikai pret Tanu dinastijas varu, bet arī pret ārzemju tirgotāju ietekmi piekrastes reģionos. Dumpji noveda pie dinastijas beigām 907. gadā un valsts sadalīšanos uz nākamajiem 50 gadiem.

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Li Juaņs apgalvoja, ka viņa ģimene ir cēlusies no daoisma radītāja Laodzi, kuram šajā laikā tika izrādīta īpaša cieņa.

Šis laiks, kurā dzīvoja divi lielākie ķīniešu dzejnieki, Li Bai un Du Fu, tiek uzskatīts par Ķīnas dzejas un mākslas zelta laikmetu. Līdz mūsdienām saglabājušies gandrīz 2000 Tana dinastijas laika dzejnieku 50 000 dzejojumu.[1] Tanu dinastijas laikā attīstās grāmatu drukāšana, izmantojot kokgriezuma tehniku. Ķīnas kulturas ietekme pletās aiz tās robežām, īpaši Korejā, Japānā un Vjetnamā.

Ķīnas kultūru ievērojami sāka ietekmēt budisms, līdz 845. gadā imperators izlēma apspiest budistus. Budisms, atšķirībā no daoisma un konfuciānisma, bija ārzemju reliģija. Ķīniešiem arī nebija saprotama un pieņemama budistu mūku atteikšanās no ģimenes dzīves. 845. gadā imperators pavēlēja iznīcināt 4600 budistu klosterus un 40 000 tempļu. Vairāk nekā 400 000 budistu mūku un mūķeņu bija jākļūst par zemniekiem un jāsāk maksāt nodokļus.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]