Ziemeļjūra
Ziemeļjūra | |
---|---|
Koordinātas | 56°N 3°E / 56°N 3°EKoordinātas: 56°N 3°E / 56°N 3°E |
Okeāns | Atlantijas okeāns |
Platība | 750 000 km2 |
Garums | 960 km |
Platums | 580 km |
Vid. dziļums | 95 m |
Maks. dziļums | 700 m |
Tilpums | 94 000 km3 |
Sāļums | 34—35‰ |
Ūdens temperatūra | 6—17 °C |
Valstis un teritorijas |
Apvienotā Karaliste Beļģija Dānija Francija Nīderlande Norvēģija Vācija |
Lielākās pilsētas |
Bergena Edinburga Gēteborga Ņūkāsla Oslo Roterdama |
Ziemeļjūra Vikikrātuvē |
Ziemeļjūra (angļu: North Sea, skotu gēlu: An Cuan a Tuath, norvēģu: Nordsjøen, dāņu: Nordsøen, vācu: Nordsee, nīderlandiešu: Noordzee, rietumfrīzu: Noardsee, franču: Mer du Nord) ir Atlantijas okeānam piederīga malas jūra tā ziemeļu daļā pie Eiropas krastiem; to no trim pusēm ieskauj sauszeme. Vārdu devuši frīzi, kuri dzīvo dienvidos no šīs jūras. Austrumos no frīzu zemēm atradās Baltijas jūra (Oostzee — «Austrumu jūra»), dienvidos — Eiselmērs jeb Zuiderzee — «Dienvidjūra». Frīzu «Vidusjūra» — Middelzee — tagad ir nosusināta.
Ziemeļjūra apskalo Eiropas ziemeļrietumu daļu; tā atrodas uz Eiropas kontinentālā šelfa — šī iemesla dēļ jūra ir salīdzinoši sekla, tās vidējais dziļums ir 95 metri. Tā kā Ziemeļjūra atrodas starp Baltijas jūru un Atlantijas okeānu, tā savāc upju noteci gan no saviem krastiem, gan arī no Baltijas jūras. Jūras krastu formas lielā mērā noteikusi pagātnes ledāju darbība. Ziemeļu daļā raksturīgi stāvi krasti ir fjordiem, savukārt dienvidu daļā ir ļoti lēzeni krasti ar plašiem dubļainiem līdzenumiem. Lai pasargātu Ziemeļjūras blīvi apdzīvoto dienvidu daļu no vētru plūdiem, izbūvēta viena no lielākajām un komplicētākajām dambju sistēmām pasaulē.
Eiropas straujo koloniālo ekspansiju noteica tieši pirms tam notikusī asā tirdzniecības un kara flotes konkurences cīņa starp Ziemeļjūras valstīm vikingu un Hanzas laikos. Mūsdienās Ziemeļjūrai ir liela saimnieciskā nozīme gan transporta jomā, gan degizrakteņu un vēja enerģijas ieguvē, gan zvejniecībā.
Vispārējs apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ziemeļjūras platība ir ap 750 000 km²,[1] bet tās vidējais jūras dziļums tikai 95 metri. Dienvidu daļa ir seklāka — šeit dziļums nepārsniedz 50 metrus. Ūdens tilpums ir ap 94 000 km³.[1][2] Jūra salīdzinoši maz sāļa — no 10—25 ‰ Skagerakā un Kategatā un pie lielo upju ietekām līdz 32—34,5 ‰ lielākajā jūras daļā.[1] Ūdens virsējā slāņa temperatūrai ir izteiktas sezonālas izmaiņas, vidējā temperatūra vasarā ap 18 °C, ziemā — ap 1 °C. Atkarībā no reģiona temperatūra atšķiras, piemēram ziemeļos pie Šetlendas salām visu gadu ūdens temperatūra ir ap 10 °C. Pēdējā laikā novērojama gada temperatūras minimuma celšanās jūras ziemeļu daļā — no 1969. gada līdz 1993. gadam šī temperatūra cēlusies par 2 °C.[1] 2006. gadā vidējā ūdens virsējā slāņa temperatūra bija 14,2 °C, kas ir ievērojami augstāk, nekā citu gadu vidējā temperatūra.
Plūdmaiņas Ziemeļjūrā ir izteiktas. Anglijas krastos to augstums sasniedz pat 6,8 metrus, savukārt Dienvidnorvēģijā plūdmaiņas ir vismazāk izteiktas — ap 0,5 metri.
Robežas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ziemeļos atrodas Apvienotajai Karalistei piederošās Orkneju salas un Šetlendas salas, Norvēģu jūra. Ziemeļu robežu tradicionāli velk no Skotijas ziemeļu punkta caur Orkneju un Šetlandes salām uz Norvēģijas Geirangerfjordu. Austrumos atrodas Norvēģijas dienvidu piekraste, Zviedrijas rietumu piekraste, Dānija. Dienvidos atrodas Vācijas ziemeļrietumu piekraste, Nīderlandes un Beļģijas piekraste, arī neliela daļa no Francijas piekrastes. Dienvidrietumos pāriet Lamanša šaurumā. Rietumos atrodas Lielbritānija.
Ģeoloģija un gultnes reljefs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielākā daļa Ziemeļjūras atrodas virs Eiropas kontinentālā šelfa, izņēmums ir tikai šaura josla — dzelme — gar Norvēģijas krastiem. Ģeoloģiskā ziņā sena jūra, pamatā izveidojusies jau pirms aptuveni 350 miljoniem gadu.
Ziemeļjūra klāj trīs kontinentālās Zemes garozas plātnes, kas veidojušās agrīnajā paleozojā — Avalonija, Laurentija un Baltika.[3] Uz Baltikas plātnes atrodas Ziemeļjūras austrumu piekraste un Skandināvijas valstis, uz Avalonijas — Ziemeļjūras dienvidu un austrumu daļa gar Anglijas, Ziemeļvācijas, Beļģijas, Nīderlandes un Francijas krastiem. Laurentija veido Ziemeļjūras ziemeļu daļu, kas pāriet Atlantijas okeānā. Lūzuma līnija, kas stiepjas gar Lamanša šaurumu, izraisa zemestrīces, kuras vēsturiskajā laikā novedušas pie ievērojamiem postījumiem. Arī ziemeļu — dienvidu virzienā vērstie grābeni Ziemeļjūras ziemeļu daļā ir tektoniski aktīvi. Zemestrīces stāvajā Norvēģijas piekrastes zemūdens nogāzē izraisa zemes nogruvumus, kas var radīt lielus cunami viļņus.[4] Piemēram, Doveras šauruma zemestrīce un tās izraisītais cunami 1580. gadā radīja lielus postījumus Francijā un Anglijā. Lielākā Apvienotajā karalistē jebkad reģistrētā zemestrīce ir 1931. gada Dogeras sēkļa zemestrīce, kuras jauda atbilda 6,1 ballēm pēc Rihtera skalas. Šī zemestrīce izraisīja cunami, kas applūdināja Lielbritānijas piekrasti.
Jūrai var izdalīt divas daļas. Lielākā — ziemeļu daļa — atrodas ziemeļos no iedomātas līnijas starp Norfolku Anglijā un Frīziju. Mazākā — dienvidu daļa — ir seklāka, ar kritumu uz Lamanša pusi. Pēdējā ledus laikmetā Ziemeļjūras ziemeļu daļu pārsvarā klāja ledājs, savukārt dienvidu daļā bija sauszeme — tundra. Aptuveni pirms 5 000 gadiem jūras dienvidu piekrastē līmenis atradās aptuveni četrus metrus zemāk, kā mūsdienās, pirms 2 000 gadiem — ap 2 metrus zemāk. Pēc tam līmenis pacēlās augstāk nekā tagad, savukārt ap 1000. gadu nokritās atkal 2 metrus zem tagadējā. Kopš šī laika vērojama jūras līmeņa celšanās — pēdējā gadsimta laikā jūras līmenis cēlies par 20—25 centimetriem.
Interesanta Ziemeļjūras iezīme ir Dogera sēklis — plašs, sekls zemūdens līdzenums jūras dienvidrietumu daļā. Dogera sēkļa platība aptuveni atbilst Nīderlandes platībai, dziļums šeit svārstās no 15 līdz 30 metriem.[5] Dogera sēklis pazīstams kā laba zvejas vieta, taču vētras laikā viļņi šeit ir bīstamāki, nekā citur.
Skotijas piekrastē atrodas dzelmes — Devil's Hole — šeit ap 90 metrus dziļajā jūrā atrodas dažus kilometrus garas ieplakas, kuru dziļums sasniedz 230 metrus.
Līči un salas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ziemeļaustrumu daļā Ziemeļjūra apskalo Norvēģiju, veidojot dziļus, ainaviskus fjordus, piemēram Sognefjordu, Hardangerfjordu, Geirangerfjordu.
Austrumu daļā viens aiz otra atrodas divi šādi šaurumi:
- Skageraks starp Dāniju, Norvēģiju un Zviedriju. Sasniedz 809 metru dziļumu, kas arī ir Ziemeļjūras lielākais dziļums. Ziemeļos atrodas Bohusas līcis, kura ziemeļu daļa pāriet Oslo fjordā.
- Kategats starp Dāniju un Zviedriju. Kategata dienvidu daļā ir trīs šauri savienojumi ar Baltijas jūru — Ēresunds, Lielais Belts un Mazais Belts.
Ziemeļjūras dienvidaustrumu daļu Dānijas, Vācijas un Nīderlandes piekrastē nereti dēvē par Vatu jūru — šeit jūrai raksturīgs ļoti zems krasts, plūdmaiņu rezultātā ūdens periodiski atkāpjas un atgriežas ar vairāku kilometru amplitūdu. Šeit atrodas Ziemeļfrīzu salas, Helgolande (savdabīgs, sens smilšakmens paliksnis), Austrumfrīzu salas un Rietumfrīzu salas. Tālāk izvirzītā dienvidaustrumu daļa ir Helgolandes līcis. Rietumfrīzu salas Nīderlandes piekrastē nošķir Vatu jūras daļu — Vadenzē. Dziļākā Vadenzē daļa ir ar dambi nošķirtais Eiselmērs, kura krastos atrodas arī Amsterdama.
Lielbritānijas piekrastē Ziemeļjūra veido vairākus līčus — Voša līci, Hamberas estuāru, Fērtoffortu un Marīfērtu. Uz ziemeļiem no Skotijas atrodas Orkneju salas, Fēra un Šetlendas salas, kas kalpo par Ziemeļjūras ziemeļrietumu robežu.
Ūdens pietece
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielākās jūrā ieplūstošās upes — Reina (2524 m³/sek), Elba (856 m³/sek), Glomma (Norvēģija) (603 m³/sek), daudz pieminēta upe ir arī Temza, kuras notece gan ir daudz mazāka (76 m³/sek).[6] Kopējais upju sateces baseins — ap 841 500 km², jūrā ik gadus ieplūst 296—354 km³ saldūdens. Salīdzinoši mazāk sāļš ūdens ieplūst arī no Baltijas jūras. No Baltijas jūras izplūstošais ūdens Ziemeļjūrā plūst pa Norvēģijas ieplaku gar Norvēģijas krastiem uz Ziemeļatlantiju.[7]
Bioloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ziemeļjūra ir salīdzinoši ļoti produktīva jūra, kurā dzīvo ap 230 sugu zivis. Tā kā Ziemeļjūrai ir atšķirīgs dziļums, ūdens temperatūra un sāļums, dažādos jūras reģionos ir atšķirīgs zivju sugu sastāvs. Jūra ir bagāta arī ar vēžveidīgajiem un moluskiem.
Ziemeļjūras krastos izveidots plašs migrējošo putnu aizsardzībai domāts dabas aizsargājamo teritoriju tīkls, kurā barojas, atpūšas un ligzdo miljoniem gājputnu, tai skaitā pat pelikāni un flamingo.[8] Jūrā dzīvo arī jūras zīdītāji — roņi, delfīni, vaļi.
Cilvēks un Ziemeļjūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ziemeļjūrā ietekošo upju baseinos kopā dzīvo ap 185 miljoni cilvēku,[9] tiek saražoti 15% no pasaules rūpniecības produktu. Šī iemesla dēļ Ziemeļjūras krastos atrodas lielākās Eiropas ostas — Roterdama, Antverpene, Hamburga, Brēmene. Ziemeļjūrā 1990. gadu sākumā notika 27,5% no visas pasaules kuģu satiksmes, uzskata, ka šī proporcija turpina pieaugt.
Politiskais statuss
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līdz Otrā pasaules kara beigām Ziemeļjūra juridiski nepiederēja nevienai valstij — valstīm piederēja tikai šaura piekrastes josla. Taču pēdējās desmitgadēs, pēc derīgo izrakteņu atklāšanas Ziemeļjūrā, situācija ir mainījusies. Norvēģija kā kandidāts uz lielāko daļu no jaunatklātajiem resursiem, pieteica savas tiesības uz piekrastes kontinentālo šelfu saistībā ar tai laikā vēl neakceptēto "Kontinentālā šelfa konvenciju". Drīz Norvēģijai sekoja pārējās piekrastes valstis, sadalot Ziemeļjūru pēc "viduslīnijas" principa — t. i., velkot robežu pa iedomātu viduslīniju starp abām valstīm.[10] Nīderlandei, Vācijai un Dānijai bija grūtāk sadalīt Ziemeļjūru savā starpā, un lieta tika risināta Starptautiskajā Hāgas tiesā — sava ģeogrāfiskā novietojuma dēļ Vācijai pēc "viduslīnijas" principa pienāktos neproporcionāli maza Ziemeļjūras daļa.[11]
Plūdi un dambji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ziemeļjūrā jūras līmeni krasi var mainīt arī spēcīgas vētras, kas reģionos ar zemākiem krastiem agrāk izraisīja postošus plūdus. Sevišķi apdraudēta ir zemā Vācijas, Dānijas dienvidu daļas, Nīderlandes un Beļģijas piekraste. Šeit vētru izraisītajos plūdos gājuši bojā simtiem tūkstoši cilvēku un risinot šo problēmu piekrastes iedzīvotāji gadsimtu gaitā izveidojuši ļoti sarežģītu, grandiozu un efektīvu pretplūdu sistēmu.
Pirmie katastrofālie vētras uzplūdi reģionā, kas minēti rakstītajos avotos, notika 1164. gada 17. februārī. 1219. gada plūdos Rietumfrīzijā esot gājuši bojā ap 100 000 cilvēku. 1362. gadā pārplūda visa Ziemeļjūras dienvidaustrumu piekraste, gāja bojā ap 100 000 cilvēku un visa piekrastes ģeogrāfija mainījās. Šajos plūdos jūrā nogrimusi nu jau pa pusei teiksmainā Rungholtas pilsēta.
Par spīti pretplūdu sistēmai arī 20. gadsimtā reģionā notikuši postoši plūdi. 1953. gada 1. februārī Nīderlandē plūdos gāja bojā vairāk kā 2 000 cilvēku.[12] 1962. gada 16.—17. februārī Hamburgas apkaimē gāja bojā 315 cilvēki. 1976. gadā notika "gadsimta plūdi" un 1981. gadā — "Ziemeļfrīzijas plūdi" — abos tika sasniegts vēsturiski augstākais ūdens līmenis. Taču šajā laikā pretplūdu sistēmas jau bija pilnveidotas, un postījumu apmērs bija mazāks.[13] 1990. gada februāra beigās notika vairāki plūdi, vētrās vēja ātrums sasniedza 160 km/h. Aizvien pilnveidotā pretplūdu sistēma ļāva pārciest arī šo vētru bez lieliem postījumiem.
Postošie plūdi un lielais apdzīvotības blīvums piespieda Ziemeļjūras dienvidu piekrastes iedzīvotājus meklēt risinājumu pret šo šķietami neatrisināmo problēmu. Sākotnēji, jau 7.—8. gadsimtā apmetnes tika veidotas uz vairākus metrus augstiem, mākslīgiem pauguriem. Ja bija nepieciešamība pasargāt plašāku apvidu, ap to tika veidoti gredzenveida dambji. Viduslaikos šādi dambji bija izveidoti tik daudzās vietās, ka cilvēki sāka tos apvienot, pamazām veidojot grandiozu dambju sistēmu visas Ziemeļjūras dienvidaustrumu piekrastes garumā. Tādējādi agrākā "jūrzeme" — platība, kura vienlīdz bieži bija gan jūra, gan sauszeme — tika pārvērsta par sauszemi.
17./18. gadsimtā Nīderlandē tika izveidots ekonomiskais un tehnoloģiskais pamats modernas dambju būves attīstībai — pēc šādas tehnoloģijas dambjus veido vēl mūsdienās. Jaunā tehnoloģija strauji izplatījās citos reģionos un no šī laika Ziemeļjūras dienvidu piekrastes iedzīvotāji jau varēja justies relatīvi drošāk. Tomēr 1962. gada plūdi piespieda pārskatīt jau esošo dambju sistēmu, to pilnveidot un paaugstināt — vietām dambji ir pat 10 metrus augsti un līdz 100 metrus plati. Aiz pirmā dambja atrodas nedaudz retāk apdzīvota teritorija un vēl viena dambju līnija. Gadsimtu gaitā ir pārveidotas arī upju ietekas — upes var brīvi ieplūst jūrā, taču to krasti vienlaikus ir aizsargāti no plūdiem. Mūsdienās no Ziemeļjūras iegūtas lielas platības, kas atrodas zem jūras līmeņa un daudzviet ir blīvi apdzīvotas. Pašlaik 27% Nīderlandes teritorijas atrodas zem jūras līmeņa un to no applūšanas pasargā dambji, kāpas, pludmales.[14] Tāpēc varbūtējs vairāku dambju pārrāvums var radīt ne mazāk katastrofālas sekas, kā agrajos viduslaikos. Šajā ap 150 kilometrus platajā Ziemeļjūras piekrastes zonā dzīvo ap 80 miljonu cilvēku, šeit atrodas vairākas no pasaulē lielākajām ostām, ļoti daudz rūpniecības uzņēmumu. Tāpēc Ziemeļjūras piekrastes dambju sistēma tiek rūpīgi kontrolēta un pastāvīgi pilnveidota.
Vatu jūras ekosistēma un vides aizsardzība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zemie krasti un izteiktās plūdmaiņas nosaka to, ka Ziemeļjūras dienvidaustrumu piekrastē — Vatu jūrā — izveidojusies savdabīga ekosistēma, ko veido regulāri applūstošās sālspļavas un smilšainie — dubļainie vatu līdzenumi — lielākā šāda veida ekosistēma pasaulē. Vietām jūras ūdens dinamika izveidojusi t. s. barjeru salas — Frīzu salas, kas norobežo seklo jūras daļu no dziļākās. Frīzu salās daudzviet saglabājusies salīdzinoši maz pārveidota kāpu un pludmales ainava — viena no retajām dabiskajām ainavām šajās blīvi apdzīvotajās zemēs.
Visas trīs valstis, kas atrodas pie Vatu jūras — Dānija, Vācija un Nīderlande — izveidojušas dabas aizsargājamās teritorijas šīs neparastās ekosistēmas aizsardzībai.
Ziemeļjūru piesārņo naftas ieguves, transporta un pārstrādes aktivitātes. Ziemeļjūras krastos atrodas rūpnieciski attīstītas un blīvi apdzīvotas valstis ar aktīvu jūras satiksmi, kā rezultātā Ziemeļjūrā un tās piekrastē notiek videi bīstamas katastrofas, piekrastes ainava ir pārveidota un jūra salīdzinoši spēcīgi piesārņota.
1992. gadā Ziemeļjūras ekosistēmas un resursu aizsardzībai tika izveidota OSPAR konvencija un 1972. gadā tās darbību paplašināja Oslo konvencija. Koncencijas īstenošanu pārrauga īpaša OSPAR komisija.
Dabas resursi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ziemeļjūra ir Eiropai ļoti nozīmīgs naftas un dabasgāzes ieguves rajons, ko kopš 1971. gada aktīvi izmanto gandrīz visas Ziemeļjūrai piegulošās valstis, jo sevišķi Norvēģija un Apvienotā Karaliste. Naftas un dabasgāzes ieguve Ziemeļjūrā ir salīdzinoši dārgāka, taču to atsver augstās kvalitātes nafta, reģiona politiskā stabilitāte un tuvums noieta tirgum.
Pirmās ziņas par šiem dabas resursiem pienāca 1958. gadā, kad ģeologi atklāja pirmās dabasgāzes iegulas Nīderlandes piekrastē. Bija zināms, ka atradnēm jābūt arī tālāk, Ziemeļjūras vidienē, taču vēl nebija atrisināti īpašumtiesību jautājumi.[15] 1966. gadā tika veikti pirmie ģeoloģiskās izpētes urbumi. 1969. gadā tika atklāts viena no lielākajām šajā laikā zināmajām naftas atradnēm — Ekofisk atradne pie Norvēģijas. Šeit 1971. gadā tika uzsākta ļoti augstvērtīgas naftas ieguve. Sākotnēji naftu uz krastu veda ar tankeriem. 1975. gadā no atradnes uz Lielbritāniju tika izbūvēts naftas vads, 1977. gadā naftas vads tika izbūvēts arī uz Vāciju.
Ļoti aktīva Ziemeļjūras naftas un dabasgāzes resursu apguve sākās līdz ar 1973 — 1980. gadu naftas krīzi — augstās naftas cenas padarīja atradņu apgūšanu ekonomiski ļoti izdevīgu.
Vislielāko naftas un dabasgāzes apjomu šeit ieguva 1999. gadā (gandrīz 6 miljoni barelu naftas un 280 miljoni m³ dabasgāzes[16]), pašlaik resursi izsīkst un ieguve samazinās. Jūrā ir ap 450 naftas un gāzes ieguves platformu.
Vislielākā daļa resursu atrodas Norvēģijas zonā — attiecīgi 54% no Ziemeļjūras naftas krājumiem un 45% dabasgāzes krājumiem. Lielākā Norvēģijai piederošā dabasgāzes atradne ir Trollas lauks, kas atrodas Norvēģijas dzelmē 345 metru dziļumā. Tik dziļas atradnes apguve prasīja bezprecedenta risinājumus, tai skaitā 472 metrus augstas un 656 000 tonnu smagas urbšanas platformas būvi un pārvietošanu. Šis ir lielākais objekts, kādu jebkad pārvietojis cilvēks.
Ziemeļjūrā iegūst arī smiltis un granti, ko izmanto galvenokārt pludmaļu izveidei un piekrastes būvēm.
Ziemeļjūra ir ļoti produktīva ekosistēma, kas gadā saražo ap 2,5 miljonus tonnu zivju un molusku. Kopējā biomasa jūrā ir ap 10 miljoni tonnu.[17] Ziemeļjūra, galvenokārt tās dienvidu daļa un piekraste, jau gadsimtiem ir tradicionāla zvejniecības vieta, taču arī šis dabas resurss ir noplicināts un nozveja samazinās. Zivju nozveju un ekosistēmas kopējo stāvokli Ziemeļjūrā novēro jau kopš 1950. gadiem. Zvejniecības tehnoloģiju uzlabošanās 1960. gados ievērojami palielināja nozveju un valstīm nācās ieviest dažādus nozvejas ierobežojumus, ko ievērojami sekmēja valstu pievienošanās Eiropas Savienībai. Pasaules pārtikas organizācijas dati liecina, ka, ja 1990. gadā tika nozvejoti 2,5 miljoni tonnu, 1999. gadā — 2,3 miljoni.[18]
Vēja enerģētika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Salīdzinājumā ar sauszemi virs jūras vējš ir spēcīgāks, vienmērīgāks un patstāvīgāks. Bez tam no krasta attāli vēja rotori atstāj mazāku ietekmi uz cilvēka redzes lokā esošo ainavu nekā sauszemes vēja rotori. Šī iemesla dēļ seklā Ziemeļjūra ir piemērota vēja enerģētikas attīstībai. Tai pat laikā lielais vēja rotoru skaits apdraud kuģošanu, ietekmē gultnes ekosistēmu. Enerģija no jūras tiek pārvadīta ar kabeļiem, kuriem kādā vietā jāiznāk krastā. Daudzviet Ziemeļjūras krastos izveidotas plašas dabas aizsargājamās teritorijas, kur šādas būves ir aizliegtas.
Tomēr vēja enerģētika Ziemeļjūrā attīstās — pirmie vēja rotori jūrā parādījās pie Anglijas krastiem 2000. gadā, pie Dānijas krastiem — 2002. gadā. Līdz 2005. gada beigām Vācija Ziemeļjūrā izvietoja 697 vēja rotorus.
Skotijas piekrastē 25 km no sauszemes tiek uzstādītas pasaules pirmie divi dziļjūras vēja rotori, kas vienlaikus būs arī pasaules lielākie vēja rotori. Turbīnas būs 88 metrus augstas, rotoru lāsptiņas — 63 m garas, katra rotora jauda būs 5 MW.[19]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Romieši Ziemeļjūras reģionā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]12. pmē. Jūlijs Cēzars Germāniks liek būvēt 1000 kuģu flotili, lai no Reinas grīvas dotos Ziemeļjūrā. Vietējo iedzīvotāju spēki nespēja turēties pretī šim karaspēkam un romieši ieņēma Ziemeļjūras piekrasti tagadējās Vācijas teritorijā. 5. pmē. romiešu spēki regulāri kursēja Ziemeļjūrā, sasniedzot Dānijas ziemeļu piekrasti. Pāri Ziemeļjūrai notika arī Britānijas iekarošana.
Ap 400. gadu romieši atstāja Britāniju un Ziemeļjūrā izveidojās varas vakuums. Pēc neilga laika mūsdienu Ziemeļvācijā un Dānijā dzīvojošie sakši, angļi un juti pārņēma iniciatīvu un uzsāka Britānijas iekarošanu.[20]
Vikingu laiks
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ap 7. gadsimtu no mūsdienu Nīderlandes uz Frīzu salām pārcēlās frīzi. Ap 11. gadsimtu frīzi apmetās uz dzīvi arī tagadējās Dānijas piekrastē, izspiežot no turienes jutus.
Ap 790. gadu Ziemeļjūrā pieaugošu ietekmi ieguva vikingi, kas cēlās galvenokārt no tagadējās Dānijas un Norvēģijas. Sākotnēji vikingi nodarbojās ar pirātismu — laupīja jūrā un piekrastes reģionos. Taču ap 850. gadu vikingi sāka iekarot piekrastes reģionus un apmesties tajos uz pastāvīgu dzīvi. Šāda vikingu pārcelšanās no Skandināvijas turpinājās līdz aptuveni 1050. gadam. Pirmie Ziemeļjūras krastos vikingiem spēja pretoties anglosakši Alfrēda Lielā vadībā, kas izveidoja savu floti un 878. gadā spēja atbrīvoties no dāņu kundzības.
Hanzas savienība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kad izveidojās Hanzas savienība, tās galvenā darbība norisinājās Baltijas jūrā. Tomēr nozīmīgas ostas un kantori atradās arī Norvēģijas krastos (Bergena), Lielbritānijā (tagadējā Londona), un Brihē, kur atradās Flandrijas Hanzas kantoris.
Brihes kā lielas Ziemeļjūras ostas uzplaukums sākās ar vētras plūdiem 1134. gadā, kas izskaloja pievadkanālu un ļāva Brihē iebraukt lielajiem tirdzniecības kuģiem. Rezultātā Brihe kļuva par galveno ostu, kas savienoja Eiropas kontinentālo daļu ar Lielbritāniju — Londonu. Brihe bija arī tirdzniecības ceļa galapunkts, kas saistīja Eiropu ar Novgorodu Krievijā.
1441. gadā Hanzas savienībai nācās atzīt nīderlandiešu līdztiesību tirdzniecībā, un Brihei radās nopietns konkurents — Antverpene. Pakāpeniski nīderlandieši un arī dāņi ieguva aizvien lielāku kontroli pār Ziemeļjūras tirdzniecības ceļiem.
Nīderlandes uzplaukums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]16. gadsimta laikā Ziemeļjūrai piegulošā Nīderlande attīstījās par pirmo pasaules tirdzniecības lielvalsti. Nīderlandiešiem Ziemeļjūra kalpoja par starta punktu viņu tālajiem ceļojumiem pa visu pasauli un līdz ar to Ziemeļjūra kļuva par sava veida pasaules jūru vārtiem. 17. gadsimts kļuva par Nīderlandes "zelta ēru".
1651. gadā britu parlaments pieņēma t. s. "Navigācijas likumus", kas būtiski samazināja Nīderlandes ietekmi uz tirdzniecību reģionā un izraisīja karu starp Nīderlandi un Angliju. 17. gadsimta beigās Anglija, Spānija, Francija un Vācijas valstis pakāpeniski samazināja Nīderlandes ietekmi.
Anglijas uzplaukums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Anglijas kā jūras lielvaras uzplaukums sākās 1588. gadā, kad tai izdevās sakaut spāņu Armādu. Pēc vairākiem kariem ar Nīderlandi Anglija nostiprināja pozīcijas Ziemeļjūrā un 17. gadsimta beigās kļuva par pasaules jūru lielvaru.
Anglijas pozīcijas nopietni apdraudēja tikai Napoleons, tomēr arī Napoleona floti 1805. gadā britiem izdevās sakaut, tādējādi nodrošinot britu kontroli pār Ziemeļjūru vēl uz gadsimtu.
Pirmais pasaules karš
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmā pasaules kara laikā Ziemeļjūrā notika galvenokārt Vācijas un Lielbritānijas kara flotu pretstāvēšana. Lielais britu spēku pārsvars ļāva saglabāt kontroli pār Ziemeļjūru un sākt Vācijas blokādi. Vācijai izdevās kontrolēt tikai savu piekrasti.
1914. gada novembrī britu flote pasludināja Ziemeļjūru par kara zonu un uzsāka plašu jūras mīnēšanu, savukārt 1915. gada februārī Vācija uzsāka zemūdeņu karu. 1916. gada 31. maijā un 1. jūnijā notika Skageraka kauja, kurā piedalījās 258 kuģi — viena no lielākajām jūras kaujām pasaules vēsturē. Kauja beidzās bez izteiktas kādas puses uzvaras.
Otrais pasaules karš
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Arī otrā pasaules kara laikā Vācija Ziemeļjūrā izmantoja galvenokārt zemūdenes, kas caur Ziemeļjūru izkļuva arī Atlantijas okeānā un pārējās pasaules jūrās un okeānos. Atšķirībā no pirmā pasaules kara, šajā karā notika plaša karadarbība arī Ziemeļjūras piekrastē, kurā piedalījās nelielas zemūdenes, mīnu meklētāji, ātrlaivas. Bez tam šajā karā kļuva skaidrs, ka lielāka stratēģiskā nozīme ir gaisa spēkiem nevis jūras spēkiem.
Jau neilgi pēc kara sākuma sabiedroto puse atguva kontroli pār Ziemeļjūru, tai skaitā pār Ziemeļjūras gaisa telpu. Vācijas blokāde no Ziemeļjūras puses bija viens no iemesliem, kāpēc Vācija nevarēja uzvarēt karu — jo pa jūru Vācija saņēma kara turpināšanai nepieciešamos resursus.
Pēdējos kara gados un pirmajos pēckara gados sabiedroto uzraudzībā Ziemeļjūrā tika nogremdēts liels daudzums ieroču un munīcijas. Skagerakā (un Baltijas jūrā) tika nogremdēti ķīmiskie ieroči, savukārt Vācijas piekrastē — vairāki simti tūkstoši tonnu parasto sprāgstvielu.[21]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «OSPAR Commission. Region II Greater North Sea». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 10. jūlijā. Skatīts: 2007. gada 10. jūlijā.
- ↑ «Management Unit of the North Sea Mathematical Models. North Sea Facts». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 2. jūnijā. Skatīts: 2008. gada 29. jūlijā.
- ↑ «Rasmussen, T M; Thybo, H; Tectonophysics, vol. 413, lpp. 147—170, Regional geological and tectonic structures of the North Sea area from potential field modelling, October 11, 2006». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 24. jūnijā. Skatīts: 2008. gada 30. jūnijā.
- ↑ Geology Shop. UK Earthquakes
- ↑ «Maptech : Topo Maps Charts Navigation Software GPS and Online MapServer». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 11. jūlijā. Skatīts: 2018. gada 29. septembrī.
- ↑ Fisheries Centre der University of British Columbia[novecojusi saite]
- ↑ «Safety At Sea: Currents in the North Sea». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 9. decembrī. Skatīts: 2009. gada 9. janvārī.
- ↑ «Following in the footsteps of the North Sea flamingo». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2021. gada 13. jūlijā.
- ↑ «OSPAR Quality Status Report 2000». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 12. februārī. Skatīts: 2008. gada 29. maijā.
- ↑ «Convention on the Continental Shelf, Geneva, 1958. The Multilaterals Project, The Fletcher School, Tufts University». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 8. jūnijā. Skatīts: 2007. gada 24. jūlijā.
- ↑ «International Court of Justice. North Sea Continental Shelf Cases. Judgment of 20 February 1969». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 15. jūlijā. Skatīts: 2007. gada 24. jūlijā.
- ↑ «Investigating Rivers. Coastal Flooding: The great flood of 1953 — A case study». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2002. gada 26. novembrī. Skatīts: 2007. gada 24. jūlijā.
- ↑ «home weather-uk, press pack Ready-prepared articles on rainstorms, deluges, and floods». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 22. jūnijā. Skatīts: 2008. gada 29. jūlijā.
- ↑ «About, Inc., A part of The New York Times Company. Dykes of the Netherlands». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 1. februārī. Skatīts: 2008. gada 29. jūlijā.
- ↑ Hugo Manson, Department of History, University of Aberdeen. Brief History of North Sea Oil and Gas
- ↑ «An Analysis of the UK North Sea Production». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 18. decembrī. Skatīts: 2007. gada 9. decembrī.
- ↑ «Large Marine Ecosystems of the World. LME 22 : The North Sea Large Marine Ecosystem.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 7. oktobrī. Skatīts: 2008. gada 29. jūlijā.
- ↑ FAO, 2003. Trends in oceanic captures and clustering of large marine ecosystems — 2 pētījumi, kas balstās uz FAO datu bāzes datiem. FAO fisheries technical paper 435. 71 lapas.
- ↑ «REUK report on 'Worlds Largest Wind Turbine'». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 11. jūnijā. Skatīts: 2008. gada 29. jūlijā.
- ↑ Germany — The migration period
- ↑ «Koch Marc, Ruck Wolfgang. Securing and Remediation Concepts for Dumped Chemical and Conventional Munitions in the Baltic Sea.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 24. jūnijā. Skatīts: 2008. gada 24. jūnijā.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ziemeļjūra.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Ziemeļjūras muzejs Dānijā Arhivēts 2006. gada 6. septembrī, Wayback Machine vietnē.
- Vācijas Ziemeļjūras krasta ģeoloģija (vāciski)
- Ziemeļjūras ekosistēmas apraksts (angliski)
- Izvērsts Ziemeļjūras hidrogrāfijas un ģeomorfoloģijas apraksts (angliski)
|
|