Imanta

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par Rīgas pilsētas daļu. Par citām jēdziena Imanta nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Imanta
Imanta Anninmuizas bulvaris.jpg

Anniņmuižas bulvāris. 2008. gads.
Imanta karte.png
Pamatinformācija
Pilsēta Flag of Riga.gif Rīga
Priekšpilsēta Kurzemes rajons
Pilsētas daļas Anniņmuiža
Platība 9,003 km²
Iedzīvotāju skaits 49 698 (2010)
Ievērojamas celtnes Rīgas Radio Rūpnīca (RRR)
Parki Anniņmuižas parks
Transports
Autobuss 4. 13. 21. 36. 37. 41. 46.
Tramvajs 4.
Mikroautobuss 237. 238. 241. 270.
Cits Dzelzceļš
Papildinformācija
Pasta indekss LV-1067, LV-1069
Ārējā saite apkaimes.lv

Imanta ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Kurzemes rajonā, kurā ietilpst Rīgas pilsētas daļas Anniņmuiža un Lāčupe. Imantas apkaime atrodas Rīgas R daļā. Tā robežojas ar Kleistu, Iļģuciema, Dzirciema, Zasulauka, Šampētera, Zolitūdes, Beberbeķu apkaimēm un Babītes novadu, kas ieskauj Imantas apkaimi no R un ZR puses. Imantas apkaimes robežas ir pilsētas robeža, Kurzemes prospekts, Kleistu iela, līnija līdz dzelzceļam, dzelzceļš, Jūrmalas gatve, Zārdu iela, dzelzceļš.

Imantas apkaimes kopējā platība ir 9,003 km², kas ir gandrīz divas reizes vairāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājas Rīgā. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 15 820 metri. Ņemot vērā apbūvēto teritoriju platības un to funkcionālo sajaukumu, Imanta ir uzskatāma par vienu no lielākajām kompleksajām Rīgas apkaimēm (lielākas ir tikai Jugla un Šķirotava), un to ir grūti uztvert kā vienotu veselumu. Galvenās Imantas ielas ir Jūrmalas gatve, Kurzemes prospekts, Anniņmuižas bulvāris, Zentenes, Dammes, Slokas, Kleistu un Bebru ielas, kā arī neliela daļa Zolitūdes ielas Kurzemes prospekta galā.

Satura rādītājs

Vēsture [izmainīt šo sadaļu]

Imanta atrodas kādreizējā Imantciema teritorijā, kā arī iekļauj vairāku kādreizējo muižu zemes, tā veidojusies bijušās Anniņmuižas, Lielās un Mazās Dammes muižas, kā arī Zolitūdes muižas zemju teritorijā.[1] Tāpat kā citviet Pārdaugavā, arī Imantas apkaimei ir sena vēsture, kas saistāma ar muižu attīstību, kā arī vispārējām Rīgas teritorijas izmaiņu tendencēm laikā. Jau 15. gadsimtā radās sīku namnieku grupa, kas sāka apbūvēt plašās pļavas tagadējā Pārdaugavā.[2] Rīgas lauku novadā 15.—16. gadsimtā rātskungi un bagātie namnieki par nelielu samaksu no pilsētas ieguva zemes gabalus muižiņu ierīkošanai.[3] Radās muižiņas un pusmuižas, kas laika gaitā gan dalījās, gan apvienojās.[4] Sākotnēji tās bija kā nelielas zemnieku saimniecības, kuru funkcija bija papildienākumu un lauksaimniecības produktu nodrošinājums,[5] pamazām radās arī atpūtas un izpriecu muižiņas.[6] No 17. gadsimta. vidus pilsētas tuvumā pieauga namnieku muižiņu skaits,[7] tomēr lielākā daļa muižiņu izveidojās 18. gadsimtā.[8] Nepieciešamība pēc ārpilsētas atpūtas vietām bagāto rīdzinieku vidū palielinājās pēc Ziemeļu kara,[9] pēc kura tika izveidots Plosta tilts, kas savienoja abus Daugavas krastus un veicināja Daugavas kreisā krasta attīstību.[10] Muižiņu uzplaukums turpinājās līdz 19. gadsimta vidum, kad, attīstoties kapitālismam un līdz ar to palielinoties iedzīvotāju skaitam, muižiņu teritorijas tika sadalītas gruntsgabalos, tika veidots ielu tīkls, kā arī apbūvētas agrākās muižiņām piederošās teritorijas.[8] Arī Imantas apkaimē bijušās muižas piedzīvojušas dažādas vēsturiskās un teritoriālās izmaiņas, tai skaitā, gan īpašnieku, gan nosaukumu maiņu.

Imanta 4. 2010. gada aprīlis.

Imantas apkaimē ietilpst arī daļa Lāčupes teritorijas, kas savu nosaukumu ieguvusi no Hapaka grāvja pietekas — Lāčupītes. Lāčupes teritorijā, Imantas apkaimē ietilpstošajā daļā, tikai 19. gadsimta beigās,20. gadsimta sākumā sāka veidoties vienlaidus apbūves rajons uz dienvidiem no Buļļu ielas.[11] Tomēr mūsdienās šī Lāčupes daļa vairāk saistāma ar rūpniecisko apbūvi, jo šajā teritorijā ir izvietojušās dažādas vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības bāzes.[12]

Blīvākas apbūves rajoni pārējā Imantas apkaimē arī veidojušies 19. gadsimta otrajā pusē, tomēr līdz 20. gadsimta sākumam lielākajā daļā šīs apkaimes vēl joprojām bija reta izklaidus apbūve, to sedza pļavas un vairāki meža nogabali.[13] 1877. gadā tika izbūvēta arī Rīgas—Jūrmalas—Tukuma dzelzceļa līnija [14] ar mūsdienu Anniņmuižas teritorijā atrodošos Zolitūdes staciju, par kuras nosaukumu vecie Anniņmuižas iedzīvotāji protestēja, jo agrāk Zolitūde sākās no Lāčupītes Jūrmalas virzienā, bet padomju laikā vārds "muiža" nebija pieņemams, kā rezultātā Anniņmuižā atrodošā stacija nosaukta par Zolitūdi.[12]

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā 1924. gada 24. februārī Saeimas pieņemtais likums par Rīgas pilsētas administratīvajām robežām juridiski apstiprināja jaunās robežas. Pilsētas robežās tika iekļautas plašas teritorijas Pārdaugavā, tajā skaitā Bolderāja, Daugavgrīva, Kleisti, Buļļu un Solitūdes muižas, Lielā un Mazā Dammes muiža, Anniņmuiža, kā arī Šampēteris.[10]

Imantu aktīvāk sāka apbūvēt 20. gadsimta 20. gadu beigās,[15] lielāko apbūves rajonu izveidojot starp dzelzceļu un tagadējo Jūrmalas gatvi.[16] Pirmskara laikā galveno ielu (tagadējo Jūrmalas gatvi) sauca par Anniņmuižas ielu, no kuras virzienā uz dzelzceļa līniju atrodas astoņas līnijas ar visvecākajām Anniņmuižas ēkām.[17] 1920. gadu otrajā pusē aizsākās individuālo ģimenes māju celtniecība, tajā skaitā, Imantciemā uz dzīvokļu kooperatīva "Imanta" piederošiem apbūves gabaliem,[16] ceļot divstāvu ēkas. 1920. gadu beigās un 1930. gadu sākumā apbūvētas Kooperatīva, Imantas ielas, Anniņmuižas bulvāris (kādreizējā Tālavas iela), Vecumnieku iela (kādreizējā Vienības iela).[18] Agrāk šajā rajonā atradās pieci veikali, skārnis, frizētava, kurpnieku darbnīca, lauksaimniecības mašīnu fabrika, brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība ar savu depo, kultūras nams un ar zolitūdiešiem kopīgā Zolitūdes kultūras biedrība. Anniņmuižas iedzīvotāji cits citu pazina. Šīs ielas apkaimē bijušas tikai pāris mājas, savukārt, radiorūpnīcas korpusu teritorijā atradies purvs, kurā kara gados tika iegūta kūdra.[17] Kopumā vērtējot, pirms otrā pasaules kara Imantas teritorija bijusi relatīvi mazapdzīvota — raksturīga individuālā mazstāvu apbūve.

Netālu no Imantas jaunbūvju rajona, starp Imantu un Bolderājas dzelzceļu sāka apbūvēt otru pilsētas jaunbūvju rajonu, tā saucamo Maldupciemu. Rajonus šķīra neliels purvājs, kurā 1930. gados pilsētas valde veica meliorācijas darbus, lai vēlāk abi rajoni varētu apvienoties. Taču karš un nepieciešamāki pēckara atjaunošanas darbi šos plānus izjauc. Kādu laiku Rīgas teritoriālajos plānos pavīd ideja par garām ejošās Slokas ielas iztaisnošanu ar gaisa tilta izbūvi pāri dzelzceļam, kas Maldupciemu daļēji likvidētu, taču plāni mainās, esošais purvājs daļēji tiek aizbērts, tikai izbūvējot Rīgas Radiorūpnīcas jaunos korpusus, kas mūsu laikos ilgi stāv neizmantoti, kamēr 2011. gadā tur 1. stāvā tiek atvērta lielveikala „Prisma” pirmā kārta, un apmācības korpusu, ko tā arī nepabeidz (pašlaik korpusa vienā spārnā atrodas biznesa institūts "RIMPAK Livonija", kā arī kokapstrādes cehu ar noliktavu (tagad vairs neeksistē). Pēdējās purvāja paliekas (1950. gados tā dīķīšos varēja pat izmakšķerēt kādu zivi) pazūd, kad Kurzemes prospekta un Slokas ielas krustojumā uzceļ „Maxima” lielveikalu un savā ziņā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu plāns ir piepildījies: Maldupciems ir iekļāvies Imantas apkaimē, lai gan joprojām ir palicis visai savrups.

Imantas iela, 2009. gads.

Pēc Latvijas okupācijas Rīgu, atbilstoši Padomju Savienībā pastāvošajai pārvaldes sistēmai, sadalīja sešos administratīvi teritoriālos rajonos, Daugavas kreisajā krastā izveidojot Ļeņina un Sarkanarmijas rajonu. Vācu okupācijas vara minēto dalījumu atcēla, bet 1944. gadā pēc Sarkanās armijas ienākšanas administratīvi teritoriālais iedalījums tika atjaunots ar nelielām izmaiņām — Daugavas kreisajā krastā Sarkanarmijas rajons tika pievienots Ļeņina rajonam. 1962. gadā apvienotie rajoni tika sadalīti. 1969. gadā no Ļeņina rajona atdalītajā daļā izveidoja Ļeņingradas rajonu.[10] Imantas apkaime tika iekļauta bija Ļeņingradas rajonā.[19]

1940. gadu beigās un 1950. gados Kooperatīva ielas abās pusēs izveidojās plašāks individuālo ēku rajons.[16] 1950. gadu vidū aizsākas industrializācija un masveida celtniecības ekspansija. Sākot no 1960. gadiem dzīvokļu celtniecība koncentrēta lielākos masīvos.[20] Masveida dzīvojamās apbūves rajoni veidojās ekstensīvo mazstāvu apbūves teritorijās, dārziņu un brīvajos vēl neapbūvētajos rajonos, tajā skaitā — Imantā. 1967. gadā tika izstrādāts Imantas detālplāns tagadējai apbūvei, ko veica institūts "Pilsētprojekts" (arhitekti Raitis Lelis, Ruta Paikune, Ruta Dzene, Laimonis Stīpnieks).[21] Imantas dzīvojamais masīvs bija paredzēts 60 000 iedzīvotāju.[22] 1965. gadā aizsākās Imantas dzīvojamā masīva apbūve,[23] pamatā tā tika izbūvēta no 1967.—1975. gadam, tomēr apbūves celtniecība turpinājās arī vēlāk.[24]

Imantā vairāk nekā iepriekš izstrādātajos projektos bija realizēts mikrorajonu struktūras princips. Katrs mikrorajons sastāvēja no 5 — 6 ap centrālo pagalmu izvietotām dzīvojamām ēku grupām ar nedaudz atšķirīgu plānojumu. Liela nozīme rajona kopējā telpiskajā organizācijā ir centrālajam Anniņmuižas parkam, ko puslokā ietver bulvāra loks ar Imantas dzīvojamo rajonu.[25] Četras radiālās maģistrāles sadala to piecos mikrorajonos (Imanta 1, 2, 3, 4 un 5) ar savdabīgu telpisko struktūru, kur mikrorajona tirdzniecības un sabiedriskie centri veidoti pēc individuāliem projektiem ap Anniņmuižas parku.[26] Projekta realizācijas gaitā tas nedaudz tika mainīts, jo bija paredzēts pārbūvēt Jūrmalas gatvi par ielu ar atdalītām braukšanas joslām, bet tas netika īstenots. Arī ēku savstarpējais novietojums piedzīvoja nelielas izmaiņas. Dzīvojamo mikrorajonu numurēšana neatbilda Rīgas tradīcijām, jo pilsētas dzīvojamie rajoni allaž tika saukti skaistos un daiļskanīgos nosaukumos.

Dammes iela, Imantā.

No 1957. līdz 1965. gadam tika izstrādāti tipa projekti ēkām ar mazgabarīta dzīvokļiem (464. un 467. sērijas lielpaneļu piecstāvu ēkas). Kā pirmā Rīgā parādījās 464. sērija, kas plaši izmantota arī Imantas dzīvojamā masīva apbūvē. Šīm ēkām raksturīgi 5 stāvi, tās veidotas no pelēkiem paneļiem. Tomēr Imantas dzīvojamo rajonu telpisko raksturu un tēlu pārsvarā nosaka 602. sērijas dzīvojamās ēkas (9 stāvu baltas kastveida ēkas, kur balkoni parasti atrodas ārpus fasādes plaknes, pagalmos dominē lieli zālāju klajumi bez noteiktas funkcijas, nekopts apzaļojums, ko veido krūmi un nīkulīgi kociņi).[27] Paralēli intensīvajai Imantas dzīvojamā masīva būvniecībai 1970. gados, arī Rīgas robežas tika mainītas un paplašinātas — tā 1974. gadā Rīgai tika pievienotas teritorijas arī pie Imantas.[28][29]

Latvijai atgūstot neatkarību, Rīgas administratīvais iedalījums lielākoties atbilst iepriekšējam, piešķirot jaunus nosaukumus. Ļeņingradas rajons, kurā ietilpst Imantas apkaime, tika nodēvēts par Kurzemes rajonu.[30]

Lai gan ar Imantas apkaimi galvenokārt saistās padomju laika dzīvojamo daudzstāvu ēku rajonu, tomēr tas atrodas uz vairāku kādreizējo muižu teritorijas, galvenokārt, Anniņmuižas, no kuras līdz mūsdienām ir saglabājies parka fragments ar tajā esošo ozolu audzi, kā arī parka malā liepu ieskauto Anniņmuižas dižozolu un dažiem mazākiem dižkokiem.[31] No muižas apbūves kompleksa ir saglabājusies 19. gadsimta otrajā pusē eklektisma stilā celta mūra vienstāvu muižas dzīvojamā ēka uz augsta cokola, ar mezonīnu un torņveidīgu izbūvi — ar tam laikam raksturīgo simetrijas ass principu. Anniņmuižas dzīvojamai ēkai 1970. gadu beigās sabruka terase [32] un arī tā ir sliktā stāvoklī. Tomēr kādreizējās Anniņmuižas komplekss ir nozīmīgs objekts Rīgas pilsētvidē, turklāt ēka ir vietējas nozīmes kultūrvēsturiskais piemineklis. Ievērības cienīgs kultūrvēsturiskais objekts, kas atrodas Imantā, minams "Sudrabkalniņš" — Kārļa Zāles veidotais piemineklis 6. Rīgas pulka strēlniekiem, par Rīgas aizstāvību Bermonta uzbrukuma laikā.[21]

Muižas [izmainīt šo sadaļu]

Tas, ka šis rajons tika nosaukts par Imantu, pēc būtības ir aplams, jo jaunie dzīvojamie masīvi galvenokārt būvēti uz Anniņmuižas zemes. Anniņmuiža, kas ir šīs vietas patiesais nosaukums, bijušas divas muižas ēkas — jaunā un vecā. Vecā muiža — otrpus Jūrmalas gatvei, pretī Ātrās palīdzības stacijai, nodega kara gados. Jaunā muižas ēka atrodas LU Pedagoģijas fakultātes teritorijā. Pēdējie Anniņmuižas saimnieki ir bijuši vācbalti Jenseni. Vēl kara gados Jensenu meita saimniekojusi muižā, bet kara beigās aizbraukusi uz Vāciju.

Vecie Anniņmuižas iedzīvotāji protestēja, kad Zolitūdes vārdā tika nosaukta dzelzsceļa stacija, jo zināja, ka Zolitūde agrāk sākās no Lāčupītes Jūrmalas virzienā. Tā kā protesti netika uzklausīti un padomju ierēdņiem nepatika vārds, kura sastāvdaļa ir muiža, mūsdienās Anniņmuižas teritorijā atrodas Zolitūdes stacija. Agrāk Anniņmuižā pārsvarā dzīvoja latvieši, bet pēc daudzstāvu dzīvojamā rajona uzbūves, tajos pārsvarā iemitināja iebraucējus no bijušās PSRS republikām un galvenokārt bija dzirdama krievu valoda. Tomēr pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, dzīvokļu pirkšanas, pārdošanas un maiņas rezultātā, Imantas iedzīvotāju nacionālais sastāvs ir dažādojies. Vienīgi savrupmājās vēl daļēji palikuši vecie Anniņmuižas iedzīvotāji. Atmodas sākuma gados tieši viņi panāca, ka Imantā ir atkal Anniņmuižas bulvāris un Rātsupites iela.

Zolitūdes muiža [izmainīt šo sadaļu]

Zolitūdes muiža — Solitude (franču: solitude — vientulība), Birkenhof, Birkenruhe, Helmutshof, Swanenbergshof atradusies tagadējo Dubultu ielas un Tālavas gatves rajonā, mūsdienās muižas komplekss ir zudis, tomēr tās nosaukums saglabājies toponīmikā. Tā bija izpriecu un atpūtas muižiņa ar savu saimniecību un parku [33] Muižiņai bijuši vairāki īpašnieki. Fītinghofa sieva Anna Ulriha fon Fītinghofa, kurai vēlāk piederēja arī Šampētera un Anniņmuiža, šai muižiņai deva nosaukumu Solitude. Vēlāk, 1865. gadā muižiņa piederējusi tirgotājam Kārlim Ferdinandam Milleram. Muižiņa attēlota ar dažādiem nosaukumiem Rīgas patrimonālā apgabala kartogrāfiskajos materiālos, kā arī netālu esošo kaimiņmuižu (Šampētera, Mazās Dammes un Anniņmuižas) robežu kartēs.[34] 1877. gadā šīs muižas teritorija tika pakļauta pilsētas pārvaldei, kur 19. gadsimta otrajā pusē daļu Zolitūdes muižas zemju sadalīja gruntsgabalos un izdeva ilgtermiņa nomā, vēlāk izveidojot mazsaimniecības.[16]

Lielā Dammes muiža [izmainīt šo sadaļu]

Lielā Dammes muiža — Dammenhof, Tammenhof, Gross Dammenhof, atradusies tagadējo Slokas un Kleistu ielu krustojuma rajonā, mūsdienās muižas nosaukums saglabājies toponīmikā, bet muižas ansamblis un tā elementi zuduši. Muižiņas īpašnieki 1782. gadā bijuši fon Bekmanu ģimene. Vēlāk 1823. gadā tā tika ieķīlāta augstākās tiesas advokātam Fannšīlam (Pfannstiel), kurš, savukārt, tālāk muižiņu ieķīlāja savam nomniekam Andream Kristofam Dumpim. 1854. gadā mira muižiņas īpašnieks Georgs Dumpis — viens no septiņiem bagātākajiem Rīgas latviešiem. Sākot ar 1902. gadu muižiņa piederējusi Rihteru ģimenei. Muižiņa 17. un 18. gadsimtā bija attēlota lielā daļā pilsētas lauku novada kartogrāfiskajos materiālos. Pašas muižas karte izgatavota 1729. gadā. 1798. gadā no muižiņas tika nodalītas teritorijas un nodalīto teritoriju daļā izveidota atsevišķa muižiņa — Mazā Dammes muiža, kas atradusies netālu no Lielās Dammes muižas.[35]

Mazā Dammes muiža [izmainīt šo sadaļu]

Mazā Dammes muiža — Klein Dammenhof atradusies tagadējās Slokas ielas un Kurzemes prospekta (R daļas) krustojuma apkaimē, mūsdienās fiziskas liecības par kādreizējiem muižas kompleksa elementiem zudušas saglabājoties tikai vēsturiskajām liecībām, piemēram, kartogrāfiskajiem materiāliem u.c. Muižiņa veidojusies 1789. gadā no Lielās Dammes muižas nodalītajā teritorijā. Mazās Dammes muižas īpašnieki, gluži tāpat kā Lielās Dammes muižai 18. gadsimta beigās bija fon Bekmanu ģimene, no 1823. gada advokāts Fannšīls, bet no 1841. gada latviešu Dumpju ģimene. 1865. gadā muižiņas īpašnieks bija Aleksandrs fon Freimanis (Freimann). 19. gadsimtā muižiņa attēlota praktiski visās 19. gadsimta Rīgas patrimonālā apgabala kartēs.[36]

Anniņmuiža [izmainīt šo sadaļu]

Anniņmuižas parks, 2009. gads.

Anniņmuižas — Annenhof, Meiershof, Meinertshof (Meinersa), Meinhartshof atrašanās vieta ir tagadējā Jūrmalas gatve 74/76. Šī ir vienīgā muižiņa no iepriekšminētajām, kurai līdz mūsdienām saglabājušies atsevišķi muižas ansambļa elementi — dzīvojamā ēka ar parku. Par Anniņmuižu pirmās rakstītās ziņas ir no 17. gadsimta pirmās puses.[37] 17. un 18. gadsimta mijā esošajā kartogrāfiskajā materiālā muižiņa sastopama ar nosaukumu — Meinertshof, Meijershof, Meinershof.[38] Muižiņas tagadējais nosaukums radies 18. gadsimtā.[39] 1768. gadā Gothards Fon Fēgezaks muižiņu iznomājis slepenpadomniekam Otto Hermanim fon Fitinghofam, kas vēlāk savā īpašumā ieguvis gan Anniņmuižu, gan Zolitūdes muižu. 18. gadsimtā arī Meinershofa tika pārveidota par greznu atpūtas mītni, kur muižas īpašnieks organizēja dažādus izklaides pasākumus — balles un teātra izrādes, līdz ar to apkārtējie Pārdaugavas iedzīvotāji muižu dēvējuši par "lustīgo muižu". Kad O. H. Fon Fītinghofs salaulājās ar Annu Ulriku fon Minihu, muižiņu nosauca viņas vārdā.[4] Līdz 1817. gadam muižiņa piederējusi Zolitūdes muižai, no kuras tā atdalīta un pārdota namniekam Georgam Losbergam, kura īpašumā tā bijusi līdz 1841. gadam.[39] No 1872. gada muižas īpašnieks bija Eduards Jensens.[40] 1905. gadā Anniņmuiža tika izpostīta, taču vēlāk tā tika atjaunota.[39] Jensenu dzimta muižā saimniekoja līdz četrdesmito gadu sākumam, kad tā repatriējās uz Vāciju un muižu pārņēma Rīgas dzīvokļu un nekustamo īpašumu pārvalde.[4]

Ģeogrāfija [izmainīt šo sadaļu]

Rīga, Imanta. 2009. gada 20. marts.

Imantas apkaimes kopējā platība ir 9,003 km², kas ir gandrīz divas reizes vairāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājas Rīgā. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 15 820 metri. Ņemot vērā apbūvēto teritoriju platības un to funkcionālo sajaukumu, Imanta ir uzskatāma par vienu no lielākajām kompleksajām Rīgas apkaimēm (lielākas ir tikai Jugla un Šķirotava), un to ir grūti uztvert kā vienotu veselumu.

Minimālais apkaimes reljefa virsmas augstums ir 4 metri virs jūras līmeņa, bet maksimālais augstums 20 metri virs jūras līmeņa. Kopumā Imantas apkaimes reljefs ir līdzens 4—6 metri augstumā virs jūras līmeņa ar atsevišķiem lielākiem kāpu pauguriem Slokas ielas rajonā, ap Anniņmuižas parku, kā arī Imantas mežainajā R daļā, kur no ZA uz DR pusi stiepjas Nordeķu-Kalnciema kāpu grēda. Tā izvietota Baltijas ledus ezera smilšainā līdzenuma ārējā malā un stiepjas no Spilves pļavām līdz Kalnciemam. Šīs kāpas platums Imantas apkaimē ir ap 150 metri. Tā izveidojusies uz vienas no pēdējās Baltijas ledus ezera regresijas fāzes krastiem. Sastāv no divām paralēlām 50—100 metru platām vaļņveida kāpu joslām. Šo kāpu relatīvais augstums ir 6—10 metri, bet absolūtais augstums 16—20 metri virs jūras līmeņa. Imantas apkaimes ietvaros abas kāpu joslas ir saplūdušas kopā. Izņemot Nordeķu—Kalnciema kāpu grēdas apkaimi, visa pārējā Imantas apkaime atrodas Pārdaugavas plakanā līdzenuma ģeomorfoloģiskajā mikrorajonā.[41]

Zem Kvartāra nogulumu segas, kas Imantas apkaimē pārsniedz 10 metrus, ieguļ Salaspils svītas pelēkie, ģipšainie dolomīti un dolomītmerģeļi ar māla un ģipšakmens starpslāņiem. Savukārt tieši zem zemes virsas ieguļ dažāda biezuma limnoglaciālās Baltijas ledus ezera smalkgraudainās smiltis, bet vietām smalkgraudainas eolās (kāpu) smiltis. Plaši izplatītas pārsvarā 1—2 metrus, vietām 3 metrus un vairāk, kūdras iegulas. Apbūvētajos rajonos celtniecības gaitā kūdra izņemta un nomainīta ar smiltīm.[42]

Kopumā Imantas apkaimē ir labvēlīgi vai nosacīti labvēlīgi celtniecības apstākļi. Vislabākie celtniecības apstākļi ar gruntsūdens līmeni dziļāk par 1,5 metru ir Imantas R un ZR daļa, kas atrodas vai tieši pieguļ Nordeķu—Kalnciema kāpu grēdai, kā arī atsevišķās vietās starp Buļļu ielu un Bolderājas dzelzceļa līniju. Nosacīti labvēlīgi celtniecības apstākļi ir gandrīz visā Imantas dzīvojamā rajonā, kā arī teritorijā starp Slokas, Kleistu ielām un Kurzemes prospektu. Dēļ vājajām gruntīm sarežģīti vai celtniecībai nelabvēlīgi apstākļi sastopami tikai Imantas DA daļā starp Slokas ielu, Kurzemes prospektu un Jūrmalas gatvi, bet gruntsūdens dziļums pārsvarā joprojām ir pietiekošs būvniecības prasībām.[42]

Pateicoties tam, ka Imantā kopumā ir labvēlīgi celtniecības apstākļi un tajā praktiski nepastāv applūšanas draudi, šajā apkaimē ir ļoti maz teritoriju, kurām saskaņā ar Rīgas teritorijas plānojumu obligāti veicama teritorijas inženiertehniskā sagatavošana. Šādu teritoriju kopplatība ir tikai 3,5 hektāri (ap Imantas siltumcentrāli un Zasulauka depo).

Teritorijas iedalījums [izmainīt šo sadaļu]

467. sērijas dzīvojamo ēku grupa Imantā, Jūrmalas gatves un Anniņmuižas bulvāra stūrī.

Virszemes ūdens objekti Imantā aizņem ļoti niecīgu platību — kopumā tikai 1,4 hektāri. No Imantas ZA daļas iztek Lāčupīte (faktiski gan tā sākas jau Zolitūdes apkaimē, bet tās vidustecē līdz pat Imantas Z daļai Lāčupīte ietverta dzelzsbetona kolektorā), bet atsevišķas nelielas ūdensteces (grāvji, kas saistīti ar Lāčupītes ūdens baseinu) atrodas Anniņmuižas parka rajonā, kā arī teritorijā starp Kleistu, Slokas ielām un Kurzemes prospektu. Dabas un apstādījumu teritorijas aizņem 14,2% jeb 127,8 hektārus, no kurām gan neviena nav īpaši aizsargājamā dabas teritorija. Lielākās dabas teritoriju platības atrodas Imantas rietumdaļā, kur stiepjas Nordeķu—Kalnciema kāpu grēda, kā arī iekšpus Anniņmuižas bulvāra līdz pat Jūrmalas dzelzceļa līnijai. Pārsvarā šīs teritorijas klāj mežs.

Pēc teritorijas izmantošanas veidu savstarpējā sadalījuma Imantas apkaimē nav viena vai divu galveno dominējoši teritorijas izmantošanas veidu. Vislielāko patību aizņem jauktas apbūves teritorijas — 20,8% jeb 187 hektāri, kas galvenokārt izvietotas apkaimes austrumos (agrākās ražošanas teritorijas), DA stūrī un DR gar Rīgas—Jūrmalas—Tukuma dzelzceļa līniju (faktiski savrupmāju apbūve, kur pieļauta arī cita veida apbūve dēļ tās atrašanās vietas starp dzelzceļu un Jūrmalas gatvi. Ievērojamu platību — 16,9% jeb 153 hektārus aizņem dzīvojamās apbūves teritorijas, kas raksturo Imantas daudzstāvu daudzdzīvokļu apbūvi starp Kurzemes prospektu un Anniņmuižas bulvāri. Pateicoties izvērstajai ielu struktūrai, 16,4% no Imantas apkaimes teritorijas aizņem ceļu trases. 14,0% savukārt aizņem savrupmāju apbūves teritorijas, kas vēsturiski izveidojušās Imantas dzīvojamā rajona austrumdaļā ap Bebru ielu, kā arī apkaimes ZA daļā pie Bolderājas dzelzceļa līnijas starp Buļļu un Slokas ielām, DA daļā starp Jūrmalas gatvi un Rīgas—Jūrmalas—Tukuma dzelzceļa līniju un apkaimes R daļā teritorijā starp Kurzemes prospektu un Jūrmalas gatvi. Ražošanas un rūpniecības teritorijas 68 hektāru platībā izvietotas Imantas ZA daļā starp Kurzemes prospektu, Kleistu un Buļļu ielām. Ap Kleistu ielu izvietotas arī plašas tehniskās apbūves teritorijas, ko izmanto SIA "Rīgas Satiksme" autobusu turēšanai un apkopei. Atbilstoši Imantas dzīvojamā rajona struktūrai apkaimē izvietotas arī plašas publiskās apbūves teritorijas 27,5 hektāru platībā, bet Imantas dzīvojamā rajona centrā pie Anniņmuižas bulvāra ir noteiktas centru apbūves teritorijas.

Vietas un celtnes [izmainīt šo sadaļu]

Imanta-3. 2009. gada 26. maijs.

Latvijas PSR laikā par vienu no Imantas simboliem, nosacīti bija kļuvusi Truba, jo Padomju gados pie Imantas siltumcentrāles atradās Latvijas balzāma alkohola veikals. Arī gados, kad Andropova kampaņas rezultātā šņabja iegāde bija apgrūtināta, zem trubas allaž stāvēja cilvēku rindas.

Imantā atrodas Sudrabkalniņš, kurā atrodas tēlnieka Kārļa Zāles veidotais un arhitekta E. Štālberga projektētais piemineklis 6. Rīgas pulka strēlniekiem, kuri aizstāvēja Rīgu Bermonta uzbrukuma laikā 1919. gadā.[21]

Dzelzceļa stacija "Imanta" [izmainīt šo sadaļu]

Dzelzceļa stacija "Imanta" atrodas dzelzceļa līnijā Rīga—Jūrmala—Tukums. Agrākais nosaukums līdz 1929. gadam bija "Solitūde". Stacija atrodas 9,7 kilometru attālumā no Rīgas centrālā dzelzceļa stacijas.

Infrastruktūra [izmainīt šo sadaļu]

Tirdzniecība un izklaide [izmainīt šo sadaļu]

Uzņēmums "New Europe Cinemas" 2010. gada aprīlī panāca vienošanos par vēl vienu daudzzāļu kinoteātra izveidošanu Rīgā, ko ir iecerēts ierīkot Anniņmuižas bulvārī. Sešu līdz astoņu zāļu kinoteātris būs viens no nomniekiem plānotajā daudzfunkcionālajā tirdzniecības centrā Anniņmuižas bulvārī 33.[43]

Par liela tirdzniecības un izklaides parka "Imanta Retail Park" būvniecību 2010. gada maijā paziņoja kompānija "Colliers International Advisors", kas pārstāvēja iznomātāja intereses nomas darījumā. Tirdzniecības un izklaides parks ir paredzēts bijušās rūpnīcas Radiotehnika RRR teritorijā.[44] 2011. gada rudenī šajā parkā tiks atvērts trešais Prisma hipermārkets Rīgā, kura platība ir paredzēta 8 500 m².[45] Maijā arī kļuva zināms par jauna Rimi Hypermarket tirdzniecības centra "Damme" būvniecību blakus "Radiotehnika RRR" teritorijai, Kurzemes prospektā 1a,[46] kas tika atklāts 2011. gada 3. martā.[47][48]

Skolas

Imantā izvietotas daudzas izglītības iestādes:

  • Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte
  • Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija
  • Imantas Eksperimentālā sākumskola
  • Rīgas Ostvalda vidusskola
  • Latviešu privātā vidusskola
  • Rīgas Amatniecības vidusskola
  • Rīgas Imantas vidusskola
  • Anniņmuižas vidusskola
  • Rīgas 69. vidusskola
  • Rīgas 96. vidusskola

Pārtikas lielveikali

Citi veikali

  • Krūza — Jūrmalas gatve 89
  • Mēbeļu outlets "Gigant" — Mellužu iela 1

Degvielas uzpildes stacijas

  • Neste Imanta — Jūrmalas gatve 46b
  • Statoil — Anniņmuižas bulvāris 25a
  • Lukoil — Anniņmuižas bulvāris 75
  • Viada — Kurzemes prospekts 15a
  • Viada — Buļļu iela 72a
  • Liepiņš — Vībotņu iela 2
  • Kaftoil — Jūrmalas gatve 55

Attēlu galerija [izmainīt šo sadaļu]

  • Tirdzniecības centrs "Maxima".

Skatīt arī [izmainīt šo sadaļu]

Piezīmes un atsauces [izmainīt šo sadaļu]

  1. ↑ Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. - Rīga: Apgāds Priedaines, 238. lpp; 43-44. lpp; Imanta. "Latvijas enciklopēdija", 3 sēj., Rīga, 2005, SIA "Valērija Belkoņa izdevniecība", termins "Imanta", 50—51. lpp.
  2. ↑ Z. Žukova "Kā Anniņmuiža ieguva savu tagadējo nosaukumu?”" // Tava labākā grāmata par Latviju, Enciklopēdija katrai ģimenei "Rīga", Izdevniecība "Aplis", Rīga, 1999., 126-127. lpp.
  3. ↑ Rīgas patrimonālais apgabals. Latvju enciklopēdija, 2. sēj., Redaktors Arveds Švābe, Apgāds Trīs Zvaigznes, Stoholma 1950—1951. g., Faksimilizdevums, 1995. g. Term. "Rīgas patrimonālais apgabals" 2170 - 2171. lpp.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 Z. Žukova "Kā Anniņmuiža ieguva savu tagadējo nosaukumu?" // Tava labākā grāmata par Latviju, Enciklopēdija katrai ģimenei "Rīga", Izdevniecība "Aplis", Rīga, 1999., 126-127. lpp.
  5. ↑ Feodālā Rīga, 1978. — Rīga: Zinātne, 508. lpp, 496.lpp.
  6. ↑ P.Blūms, 2001. Rīgas muižiņas // Koka Rīga. — Rīga: Neptūns, 244. lpp; Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750. — 1850. g. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: — Rīga, 38. lpp.
  7. ↑ M. Jakovļeva "Kā pilsētnieki baudīja dabu Rīgas pievārtē 18. — 19. gs.?" // Tava labākā grāmata par Latviju, Enciklopēdija katrai ģimenei "Rīga 43", Izdevniecība "Aplis", Rīga, 2001., 62-65 lpp.
  8. ↑ 8,0 8,1 Blūms P., 2001. Rīgas muižiņas // Koka Rīga. — Rīga: Neptūns, 244. lpp.
  9. ↑ M. Jakovļeva "Kā pilsētnieki baudīja dabu Rīgas pievārtē 18. — 19. gs.?" // Tava labākā grāmata par Latviju, Enciklopēdija katrai ģimenei "Rīga 43", Izdevniecība "Aplis", Rīga, 2001., 62-65. lpp.
  10. ↑ 10,0 10,1 10,2 Rīgas pārvalde astoņos gadsimtos, SIA Rīgas nami & Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Rīga, 2000. Kopā 351. lpp.
  11. ↑ Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. - Rīga: Apgāds Priedaines, 238. lpp; 43. lpp.
  12. ↑ 12,0 12,1 Andris Ārgalis, 2000. Rīga. — Rīga: Apgāds AS "Preses nams", 107. lpp.
  13. ↑ Rīgas ielas, 2001 //Enciklopēdija, 1. sēj. - Rīga: Apgāds Priedaines, 238. lpp; 44. lpp.
  14. ↑ Latvijas dzelzceļu vēsture, 2008. Latvijas dzelzceļa vēstures muzejs. — Rīga.
  15. ↑ Imanta. "Latvijas enciklopēdija", 3. sēj., Rīga, 2005, SIA "Valērija Belkoņa izdevniecība", termins "Imanta", 50—51. lpp.
  16. ↑ 16,0 16,1 16,2 16,3 Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. - Rīga: Apgāds Priedaines, 238. lpp; 44. lpp.
  17. ↑ 17,0 17,1 Tālivaldis Pētersons, 1997. g. aug. Ne Imanta, bet Anniņmuiža // Pārdaugavas ziņas — Rīga, 4—5. lpp.
  18. ↑ Andris Ārgalis, 2000. Rīga. — Rīga: Apgāds AS "Preses nams", 107. lpp.; Tālivaldis Pētersons, 1997. g. aug. Ne Imanta, bet Anniņmuiža // Pārdaugavas ziņas — Rīga, 4—5. lpp.
  19. ↑ Rīga: enciklopēdija (galv. redaktors P. Jērāns). Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. gads — "Imanta", 319. lpp.
  20. ↑ J. Krastiņš, I. Strautmanis, J. Dripe "Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām", Izdevniecība "Baltika", Rīga, 1998, kopā 312. lpp.
  21. ↑ 21,0 21,1 21,2 Andris Ārgalis, 2000. Rīga. — Rīga: Apgāds AS "Preses nams" , kopā 107. lpp.
  22. ↑ Anita Antenišķe, 2000. Daudzstāvu dzīvojamā Rīga un reģiona konteksts // Rīgas arhitektūra // Stili, ēkas, interjeri 21. gadsimtā. — Rīga: apgāds "Jumava", 42—49. lpp. kopā 175. lpp.
  23. ↑ Rīga: enciklopēdija (galv. redaktors P. Jērāns). Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. gads — "Celtniecība", 78. lpp.
  24. ↑ Andris Ārgalis, 2000. Rīga. — Rīga: Apgāds AS "Preses nams", kopā 107. lpp.
  25. ↑ J. Krastiņš, I. Strautmanis, J. Dripe "Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām", Izdevniecība "Baltika", Rīga, 1998, 217—218. lpp. kopā 312. lpp.
  26. ↑ Krastiņš, I. Strautmanis, J. Dripe "Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām", Izdevniecība "Baltika", Rīga, 1998, 217—218. lpp. kopā 312. Lpp
  27. ↑ Anita Antenišķe, 2000. Daudzstāvu dzīvojamā Rīga un reģiona konteksts // Rīgas arhitektūra // Stili, ēkas, interjeri 21. gadsimtā. — Rīga: apgāds "Jumava", 42. līdz 49. lpp. kopā 175. lpp.
  28. ↑ Rīga: enciklopēdija (galv. redaktors P. Jērāns). Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. gads — "Rīgas Robežas", 606. lpp.
  29. ↑ Rīgas teritorija un robežas 13. g — 1979. gs. // Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. - Rīga: Apgāds Priedaines, 24—25.lpp. kopā 238. lpp.
  30. ↑ 34., 35.lpp,. "Rīgas pārvalde astoņos gadsimtos", SIA Rīgas nami & Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Rīga, 2000. Kopā 351. lpp.
  31. ↑ T. Pūka "Rīga aizvien bijusi dižozolu pilsēta" // Tava labākā grāmata par Latviju, Enciklopēdija katrai ģimenei "Rīga", Izdevniecība "Aplis", Rīga, 1998., 223-225 lpp.
  32. ↑ Anniņmuiža. "Latvijas enciklopēdija", 1. sēj., Rīga, 2002, termins "Anniņmuiža" , 229. lpp.
  33. ↑ Širants R., 1971. Dažu Rīgas vietvārdu izcelšanās // Dabas un vēstures kalendārs 1972. — Rīga: izdevniecība "Zinātne". 229—235. lpp.
  34. ↑ Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750. — 1850. g. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: — Rīga, 48. lpp.
  35. ↑ Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750. g. — 1850. g. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: — Rīga, 40. lpp.
  36. ↑ Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750. — 1850. g. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: — Rīga, 40. lpp.
  37. ↑ Z. Žukova "Kā Anniņmuiža ieguva savu tagadējo nosaukumu?" // Tava labākā grāmata par Latviju, Enciklopēdija katrai ģimenei "Rīga", Izdevniecība "Aplis", Rīga, 1999., 126-127. lpp. 283-285 foto
  38. ↑ Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750. — 1850. g. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: — Rīga, 37. lpp.
  39. ↑ 39,0 39,1 39,2 Anniņmuiža. "Latvijas enciklopēdija", 1 sēj., Rīga, 2002, termins "Anniņmuiža" , 229. lpp.
  40. ↑ Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750. — 1850. g. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: — Rīga, 39. lpp.
  41. ↑ Rīga: enciklopēdija (galv. redaktors P. Jērāns). Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. gads.
  42. ↑ 42,0 42,1 Pētījums "Esošās situācijas izpēte Rīgā". Rīgas attīstības programmas izstrādes apakšprojekts. — SIA "Reģionālie projekti", 2003. gads
  43. ↑ Imantā plāno ierīkot jaunu daudzzāļu kinoteātri, delfi.lv, 25.04.2010.
  44. ↑ papildināta - Bijušās rūpnīcas "Radiotehnika RRR" teritorijā top izklaides un tirdzniecības centrs, diena.lv, 06.05.2010.
  45. ↑ Imantā sola trešo Prisma hipermārketu, db.lv, 05.05.2010.
  46. ↑ Rimi šogad plāno sākt jauna tirdzniecības centra būvniecību Kurzemes prospektā, db.lv, 20.03.2010.
  47. ↑ T/c Damme jau atvērts!, rimi.lv
  48. ↑ Rīgā durvis ver miljonus vērtais t/c Damme, db.lv, 03.03.2011.

Ārējās saites [izmainīt šo sadaļu]

Video [izmainīt šo sadaļu]


s • d • r
Rīgas apkaimes Flag of Riga.svg
Kurzemes rajons
Zemgales priekšpilsēta
Ziemeļu rajons
Vidzemes priekšpilsēta
Centra rajons
Latgales priekšpilsēta
Saturs iegūts no "http://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Imanta&oldid=2028994"