Tipveida dzīvojamā apbūve Rīgā

Pļavnieku mikrorajona panorāma.

Zolitūde. 104. un 119. sērijas ēkas.

Maskavas iela Ķengaragā.

Tipveida dzīvojamā apbūve ir Rīgā, un citās lielākajās Latvijas pilsētās būvētie daudzstāvu un mazstāvu dzīvojamo un sabiedrisko ēku rajoni (dēvēti par mikrorajoniem), kas intensīvi tika būvēti Padomju Latvijas gados — laika posmā no 1950. gadu sākuma līdz pat 1990. gadiem.

Mikrorajoni tika būvēti pēc speciāla un detalizēta detālplānojuma uz jau esošo pilsētas rajonu bāzes daļēji vai pilnībā mainot pastāvošo ielu tīklu un dabas reljefu, vai arī tie būvēti neapgūtās un daļēji apgūtās piepilsētas teritorijās, pilnībā izveidojot visu nepieciešamo infrastruktūru un komunikācijas.

Mikrorajonu būvniecībai bija divi pamatiemesli:

• Apmierināt esošo iedzīvotāju vajadzības pēc dzīvojamās platības;
• Nodrošināt dažādu padomju laikos izveidotu fabriku darbiniekus un militāro objektu personālu ar dzīvesvietu.

Saistībā ar milzīgo celtniecības darbu apjomu, kas tika veikts triecientempos, bieži trūka kvalificētu celtnieku, tādēļ tie Latvijā tika ievesti no visas Padomju Savienības ar visām ģimenēm, kas izraisīja iedzīvotāju skaita strauju kāpumu padomju gados un izveidoja situāciju, ka lielākajās Latvijas pilsētās pastāv divkopienu sabiedrība.

Tipveida apbūves vēsture

Tipveida dzīvojamās apbūves saknes ir meklējamas 20. gadsimta sākumā. Funkcionālisma iedibinātais princips par dzīvojamo un citu funkcionālo zonu savstarpēju nodalīšanu kļuva par pamatu 20. gadsimta otrās puses dzīvojamo rajonu izveidei daudzviet pasaulē, it īpaši padomju plānveida ekonomikas valstīs — Austrumeiropā un PSRS, kur milzīgu mikrorajonu celtniecību plānoja un īstenoja valsts. Tas nozīmēja, ka tika veidotas lielas apbūves teritorijas, kuru vienīgā funkcija bija nodrošināt dzīvojamo platību. Telpu izsauļojamība, atšķirībā no agrāk raksturīgās plastiskās fasāžu detalizācijas, kļuva par galveno noteicēju ēkas arhitektoniskā tēla veidošanā. Tā rezultātā radās plaši stiklotais daudzstāvu kastveida apjoms.

Pēc 1950. gadu Staļina baroka pārmērībām, sākās tā saucamo hruščovku laiks. Tās izpildīja varas iestāžu prasību pēc ātras, lētas un vienkāršas ēku celtniecības. Pamatā bija piecstāvu silikātu ķieģeļu ēka ar lēzenu četrslīpju vai divslīpju jumtu, bez balkoniem vai kādas citas fasāžu plastikas un ar ļoti kompaktu, pat saspiesti veidotu dzīvokļu plānojumu.

Nākošais posms, betona lielpaneļu dzīvojamo ēku būvniecība Rīgā sākās 1960. gadu sākumā. Statistikas dati rāda, ka pilsēta kopš 1960. gadiem piedzīvoja vēl nebijušu dzīvokļu būvniecības bumu, kas tomēr visu laiku atpalika no aizvien pieaugošā pilsētas iedzīvotāju skaita.

Lielpaneļu ēku mikrorajoni ir izveidoti lokā ap pilsētas vēsturisko centru abās Daugavas pusēs, lielākoties agrāk neapbūvētās laiksaimniecības muižiņu teritorijās vai agrākajos mazstāvu apbūves rajonos. Tuvu pilsētas centram ir sastopamas ķieģeļu un jaukta tipa daudzstāvu ēkas, pašā centrā — pārsvarā arhitektoniski kvalitatīvas individuālu projektu ēkas.

Celtniecības vēsture

Pirmais mikrojanos Rīgā ir Āgenskalna Priedes, ko uzcēla (1958—1962). Viena tā daļa apbūvēta ar silikāta ķieģeļu ēkām, bet otra — ar tādas pašas formas un plānojuma struktūras lielpaneļu ēkām. Rajons bija paredzēts 25 tūkstošiem iedzīvotāju. Pēc tam sekoja Jugla 35 000 iedzīvotāju un Ķengarags nu jau 60 000 iedzīvotājiem.

Laiks no 1965.—1975. gadam bija intensīvākais Rīgas mikrorajonu būves periods, kad tapa Ķengarags, Imanta (60 000 iedz. katrā), Purvciems (65 000 iedz.), kā arī Bolderāja (15 000 iedz.). Sekoja Iļģuciems (37 000 iedz.) un Vecmīlgrāvis (39 000 iedz., gan mazliet vēlāk, 1968—1980).

1977.—1985. gadā tika uzbūvēts Mežciema dzīvojamais rajons 20 000 iedzīvotāju, bet 1980. gadi nāca ar pēdējo lielo sērijveida lielpaneļu ēku būvniecības vilni: 1985. gadā top Pļavnieki 60 000 iedzīvotāju un Zolitūde 25 000 iedzīvotāju. 1990. gadu sākumā tika pabeigts Ziepniekkalns ar 22 000 iedzīvotāju.

Plānojums un funkcionālā organizācija

Parasti mikrorajonu centrālajā daļā ir izvietoti nelieli tirdzniecības, sadzīves pakalpojumu un sabiedriska rakstura objekti. Katrā mikrorajonā ir izvietotas vidusskolas un bērnudārzi, kas visumā atbilst 20. gadsimta pirmās puses funkcionālisma teorijām. Gandrīz visi mikrorajoni būvēti jau esošu vai jaunbūvētu fabriku tuvumā un bieži vien tie plānoti kā šo fabriku strādnieku dzīvesvietas. Mikrorajonos sākotnēji faktiski nav sabiedrisko vai valsts iestāžu objektu, trūkst brīvā laika pavadīšanas vai izklaides objektu. Mikrorajoni savā būtībā uzskatāmi par pilsētas guļamrajoniem. Situācija mainās tikai pēc 2000. gada, kad mikrorajonos aizvien aktīvāk tiek būvēti iepirkšanās centri.

Mikrorajonu saikni ar pilsētas centru un citām pilsētas daļām nodrošina pilsētas sabiedriskais transports: tramvajs, trolejbuss, autobuss un mikroautobuss. Sabiedriskā transporta satiksme pārsvarā ir efektīva bet laikietilpīga, jo atsevišķas pilsētas daļas atrodas pat vairāk nekā stundas brauciena attālumā no centra un nemitīgi pieaugošais vieglo automobiļu skaits Rīgas ielās rada pamatīgus sastrēgumus, kas traucē sabiedriskā transporta kustību.

Viens no oriģinālajiem funkcionālisma pilsētbūvniecības pamatprincipiem bija pēc iespējas plašākas zaļās zonas izveide dzīvojamā rajonā ap augstām un atstatus izvietotām dzīvojamām ēkām. Rīgā šis princips daudzējādā ziņā ir sasniedzis savu pretstatu — sērijveida dzīvojamās ēkās pārsvarā iekļauj plaši un reti kopti zālāji starp asfaltētiem taisnleņķa celiņiem un piebraucamiem ceļiem. 1990. gados uz zaļās zonas rēķina mikrorajonos spontāni veidojas automašīnu stāvvietas — gan bezmaksas, gan maksas. Mūsdienās mašīnas ir izvietotas gar visu piebraucamo ceļu malām, kā arī mazo iekšpagalmu zaļajās zonās. Vairums mikrorajonu iekšējo ielu un piebraucamo ceļu ir kritiskā stāvoklī, tās ir pārāk šauras modernajai auto plūsmai, tādējādi apgrūtinot jau esošās infrastruktūras funkcionēšanu un papildus pazeminot dzīves kvalitāti daudzstāvu dzīvojamos rajonos.

1960. gadu sākumā populārs bija dzīvojamo rajonu brīvā plānojuma princips. Tas nozīmēja, ka jaunās ēkas tika izvietotas neatkarīgi no ielu tīkla un saskaņā ar meridionālo orientāciju, lai nodrošinātu maksimālu iekštelpu izsauļošanu. Saskaņā ar šiem principiem veidota Āgenskalna priežu, ka arī Lielās Juglas dzīvojamā rajona daudzstāvu apbūve.

Vēlākos rajonos par vienu no noteicošajiem principiem kļuva ēku izvietošana ap daļēji noslēgtiem iekšējiem pagalmiem, novietojot tās savstarpēji gan taisnā, gan platā lenķī attiecībā pret galveno mikrorajona ielu, piemēram, Ķengaraga un Imantas dzīvojamā rajonā. Ēkas ir novietotas dažādos rakursos, kas mazliet mazina vides tēla monotonitāti (atšķirība no tādiem gadījumiem, kad ēkas novietotas paralēli viena otrai un tikai saskaņā ar meridionālo orientāciju, kā bieži ir Zviedrijā, Igaunijā un agrīnajos Rīgas masveida apbūves rajonos). Purvciema dzīvojamā rajona plānojumā veidotas pilna vai nepilna sešstūra izvietojuma struktūras. Daudz plastiskākas un daudzveidīgākas plānojuma struktūras parādās Mežciemā un Pļavnieku rajonā.

Apbūves raksturojums

Bolderājas jaunā daļa.

Pēc savas stilistikas mikrorajonu ēkas ir funkcionālisma ideju attīstības produkts, to formas ir skaidras un vienkāršas. Ēkas ir veidotas kastveida formās, tās atšķiras pēc augstuma, garuma (saskaņā ar sekciju skaitu), toņi — pārsvarā gaiši, to fasādes plastiku bagātina uz āru izvirzīti balkoni vai uz iekšu ievirzītas lodžijas. Parasti viena mikrorajona apbūvei izmantoti tikai 2—3 tipveida projekti, kuri savstarpēji atšķiras ar stāvu skaitu un elementu detalizāciju, kā arī dzīvokļu plānojuma niansēm.

Dominējošais ēku augstums 1960. — 1970. gadu rajonos ir 5 stāvi, tas ir maksimālais stāvu skaits ēkā, lai saskaņā ar toreizējajiem būvnoteikumiem tajā nebūtu nepieciešama lifta izveide. Augstākas 9 vai 12 stāvu ēkas vietumis parādās kā pilsētbūvnieciski akcenti. 1980. gadu sakumā dzīvojamos rajonos deviņstāvu ēkas kļūst par apbūves dominanti (tobrīd atzītas par visekonomiskākajām to ēku grupā, kur nepieciešama lifta izveide), 1980. gadu nogalē jau ceļ 10 un 12 stāvu ēkas.

Modeļu sērijas

Ka pirmā Rīgā parādījās 464. sērija, tā dēvētais vecais Lietuviešu projekts (plaši izmantota Ķengaraga un Imantas dzīvojamo rajonu apbūvē). Ēkām ir 5 stāvi, tas veidotas no pelēkiem betona paneļiem, kuros izveidotas logu ailes. Fasādes plaknes detalizāciju papildina vizuāli trausli balkoni dienvidu pusē, bet vēlākos risinājumos (tā dēvētais jaunais Lietuviešu projekts) — lodžijas. 464. sērijas apbūves rajonu raksturīga iezīme ir kupli, tomēr visai nekopti zaļumi — krūmi, koki, kas ir vai nu stādīti, vai palikuši pēc iepriekšējās apbūves nojaukšanas. Uz fasādēm vīnstīgas, kas izveidojušies apbūves 30 gadu pastāvēšanas laikā.

Kā nākamā Rīgas apbūvē ienāca 467. sērija — 9 stāvu gaiši pelēkas lielpaneļu ēkas, kuras plaši sastopamas Ķengaragā, Purvciemā un citur. Fasāžu kompozīciju nosaka vertikālas lodžiju joslas, kuras mūsdienās aktīvi tiek aizstiklotas. Blāvas krāsas parādes kāpņu telpu ārsienu krāsojumā, gaišāki toņi — lodžiju margās. Nelielas variācijas parādās kāpņu telpu logu izveidē, kur parādās kāpnēm sekojošs pakāpjveida ritms. Uz jumtiem izbūvētas veļas žāvēšanas nojumes, kas agrāk bagātināja siluetu, taču šodien paredzētajai funkcijai netiek izmantotas un daļēji ir sabrukušas un aizvāktas.

Tipisks Purvciema mikrorajona iekšpagalms.

Imantas, kā arī Purvciema dzīvojamo rajonu telpisko raksturu un tēlu pārsvarā nosaka 602. sērijas dzīvojamo ēku apbūve. Tas ir 9 stāvu kastes, kuru gaiši zilo krāsu nosaka ar sīku flīzējumu apdarinātie paneļi. Balkoni parasti atrodas ārpus fasādes plaknes. Pagalmos dominē lieli zālāju klajumi bez noteiktas funkcijas, nekārtīgs un nekopts apzaļumojums, ko veido krūmi un nīkulīgi kociņi, kā arī iedzīvotāju stihiski iekārtotas dobes.

Vietējais, Latvijā izstrādāts projekts ir 119. sērija, kura plaši sastopama Purvciemā, Ziepniekkalnā, Zolitūdē, Pļavniekos. Ēkām ir 9 stāvi (dažkārt 6), ārējo paneļu apdarei vietām izmantotas krāsainas glazētas flīzes. Ēkas ir neregulāri savērstas cita pret citu, vai saistītas savā starpā, veidojot ēku grupas, kurās grūti orientēties. Būvapjomos ir saglabāta paralēlskaldņa forma, bet fasāžu ritmu veido vertikālas lodžiju joslas.

Pamazām Rīgu sasniedza jaunu formu vēsmas un postmodernisma idejās balstīti detalizācijas meklējumi. 602. (uzlabota) sērija, kura visplašāk sastopama Pļavniekos, ka arī Dreiliņos, zināmā mēra ir šīs ievirzes rezultāts. Ēkām ir 9 stāvi, saglabāta kastveida forma ar lodžiju ierāvumiem, taču jaunas ir krāsu kombinācijas un kompozīcijas fasādēs. Krāsojumā izmantota vienota krāsu gamma katras ēku grupas ietvaros, dažādība parādās krāsu laukumu dalījumos, saglabāta ģeometriska kompozīcija.

Augstākās ēkas — 16 stāvi (vēlāk arī 12) — ir 104. sērijas mājas. Rīgas apstākļos tās var dēvēt par punktveida ēkām. Ēku salīdzinoši mazā izplatība pilsētā ļauj uztvert tās kā diezgan veiksmīgus vidi dažādojošus elementus. Krāsojuma kombināciju pārsvarā veido pelēkais betons un brūnie balkoni, taču vietām sastopamas ari citas kombinācijas. Arī šo ēku plašās lodžijas šodien pārsvarā ir aizstiklotas.

Plānojuma kritika

Rīgas paneļēku dzīvokļiem ir raksturīga šaurība un neapmierinošas funkcionālās saiknes starp telpām, kā arī ne pārāk plašs telpu klāsts. Šauri priekšnami un minimālu gabarītu sanitārie mezgli; virtuves, kurās grūti uzturēties vairākiem cilvēkiem; šauras un garas istabas, kurās nevar variēt mēbeļu izvietojumu, — ir galvenie dzīvokļu plānojuma trūkumi. Atsevišķu sēriju ēkām balkoni ir tikai dažiem dzīvokļiem, un kalpo vairāk kā dekoratīvi elementi, nevis iedzīvotāju ērtībai. Negatīva iezīme ir arī istabu zemie griesti.

Ērtāk veidoti ir vēlākie, tepat Rīgā izstrādātie vai no Lietuvas un ārzemēm aizgūtie projekti (pārsvarā nelielpaneļu apbūve), taču arī tajos bieži sastopama nevēlama saspiestība kopā ar nevajadzīgu telpisku izšķērdību. Caurmērā Rīgā 71% dzīvokļu ir nelieli: 1—2 istabas (tas attiecas uz visu dzīvojamo fondu izņemot fizisko personu privāto dzīvojamo fondu).

Mikrorajonos nomācoša ir ēku augstuma un sēriju vienveidība, lielie tukšie laukumi starp tām un nesakoptība. No tehniskā un klimatiskā viedokļa problēmas rada ēku plakanie jumti: to tecēšana pakļauj nopietnam riskam visu ēku. Neapmierinošs ir fasāžu starppaneļu šuvju nekvalitatīvais aizpildījums, kurš irst atmosfēras ietekmes rezultātā, līdz ar to pakļaujot atmosfēras iedarbībai konstrukciju savienojumus, kas samazina stingrību un konstrukcijas drošību, it sevišķi paneļu metāla elementu savienojuma vietās. Neapmierinoša ir arī ēku ārsienu siltumnoturība. Lielpaneļu ēkām ir izteikti siltuma zudumi caur paneļu salaiduma šuvēm un pašiem paneļiem, kā arī logiem. Arī ēku inžiniertehniskie tīkli ir nolietoti.

Pēdējos gados daudz kas tiek darīts, lai uzlabotu dzīves kvalitāti mikrorajonos. Tiek sakopta un labiekārtota ēkām pieguļošā teritorija, kas ietver arī jauna asfaltseguma ieklāšanu iekšpagalmu ielās. Pakāpeniski pieaug to ēku skaits, kurām tiek veikta daļēja vai pilna rekonstrukcija, kas sevī ietver ēkas gala sienu vai visas ēkas siltināšanu. Līdz ar slēdzamo kāpņutelpu īpatsvara pieaugumu, arī pašas kāpņutelpas tiek remontētas. Vecie logu rāmji tiek mainīti pret pakešu logiem, atsevišķos gadījumos pilnībā tiek nomainīti pat lifti.

Sērijveida dzīvojamo ēku iedalījums Rīgā

Dzīvokļu plānojums lielpaneļu dzīvojamajos ēku projektos ir attīstījies pakāpeniski. Pirmajās sērijveida ēku projekta sērijās, kas bija 2—5 stāvu augstumā parasti (bet ne vienmēr) bija tikai 1, 2 un 3 istabu dzīvokļi ar minimālas platības priekšnamu un virtuvi, savienotu sanitāro mezglu, istabas paplašinājumu gaiteņu vietā. Tajos vidēji lielas bija visas istabas. Caurstaigājamā istabā bija jāizvieto arī guļasvieta. Nelielie balkoni kalpoja kā vasaras telpas.

Nākamajā, jeb uzlabotajā, sērijveida dzīvojamo ēku tipa projektu paaudzē nedaudz tika paplašināts ieejas mezgls, vannas istaba atdalīta no tualetes (izņemot vienistabas dzīvokļus), parādījās gaiteņi, iebūvēti skapji, lodžijas, saglabājās caurstaigājamas istabas. Tomēr pieņemtā lielpaneļu konstruktīvā shēma nosacīja samērā šauras telpas.

70. gados sāka ieviest trešo dzīvojamo māju tipa paaudzi, kurā tika projektēti arī 4 istabu dzīvokļi. Tajos ir lielāka palīgtelpu platība, otrs sanitārais mezgls, virtuve kļūst plašāka, pati dzīvojamā ēka galvenokārt ir deviņstāvīga, ar kopēju atkritumu vadu un liftu. Palielinās dzīvojamo telpu kopējā platība, kas dod iespēju istabas veidot necaurstaigājamas. Vēl vairāk paplašinās priekšnama un virtuves platība.

Sērijveida dzīvojamo ēku daudzveidība un variācijas Rīgā ir lielas, tomēr ēku grupēšana pa rajoniem, būvējot identiskas celtnes grupās, padara kopskatu neinteresantu un vienmuļu. Tiesa, vēlāko mikrorajonu arhitektoniskais risinājums ir ievērojami audzis salīdzinot ar 50. gadu sākumā un vidū būvētajiem rajoniem.

Staļina laika projekts

Šī projekta mājas tika būvētas Josifa Staļina valdīšanas laikā, no 1945. gada līdz apmēram 1950. gadu beigām, no tā arī radies nosaukums. Tās ir dažādos pilsētas rajonos celtas ēkas; 2 līdz 6 stāvus augstas; būvētas no ķieģeļiem, bagātīgi apmestas ar dekoratīvo apmetumu un dekoratīvajiem elementiem; krāsotas. Šīm ēkām ir raksturīgas biezas kieģeļu sienas. Dzīvokļi ir ar augstiem griestiem, plašām un izolētām vai caurstaigājamām istabām, plašām virtuvēm.

Pozitīvie faktori:

• Augsti griesti.
• Ir iespējams pārbūvēt.
• Laba siltumizolācija un skaņas izolācija.
• Plašas istabas.

Negatīvie faktori:

• Nav ne balkona, ne lodžijas.
• Dārgs projekts.
• Kvalitātes problēmas.

316. un 318. sērija (Hruščova laika projekts)

Pirmās šīs sērijas mājas tika būvētas Ņikitas Hruščova valdīšanas laikā, no kurienes arī ieguvušas savu nosaukumu. Stāvu skaits Rīgā svārstās no 2 līdz 5 stāviem, kaut arī Grīvas dzīvojamā masīvā un Juglā var sastapt arī sešus stāvus augstas mājas ar mākslinieku darbnīcām. Sienu materiāls — silikātķieģelis. Mājas ir ar balkoniem, kā arī bez tiem. Dzīvokļi mazi, istabas caurstaigājamas, izolētas istabas ir reti sastopamas, sanitārais mezgls kopīgs. Pamatā šīs mājas sastopamas: Juglā, Teikā, Purvciemā, Āgenskalnā, Iļģuciemā, Ķengaragā, Ziepniekkalnā, Grīvas dzīvojamā masīvs, Botāniskā dārza rajons.

Pozitīvie faktori:

• Lēti dzīvokļi.
• Laba siltumizolācija.

Negatīvie faktori:

• Caurstaigājamas istabas.
• Mazas palīgtelpas.
• Ēkas celtas sen, iespējamas biežas inženierkomunikāciju avārijas.
• Nepieciešama logu nomaiņa.

Brežņeva laika projekts

Pirmās šīs sērijas mājas tika būvētas Leonīda Brežņeva valdīšanas laikā, no kurienes arī ieguvušas savu nosaukumu. Tās sāka būvēt 1960. gados, bet tās cēla arī 1970. gados.

No ārpuses šos namus nezinātājam grūti atšķirt no Hruščova laika būvēm — piecstāvu ķieģeļu mājas, daļai dzīvokļu ir balkoni. Lielākās atšķirības ir iekštelpu plānojumā. Daļai šī projekta māju ir lodžijas, ārsienas mēdz būt apmestas. Tās atrodas Ķengaragā, Purvciemā, Āgenskalnā, Teikā, Juglā.

Šīm sērijām ir uzlabots telpu plānojums, izolētas istabas, tualetes telpa no vannasistabas atdalīta ar sienu. Pietiekami laba skaņas izolācija, labāka siltumnoturība nekā paneļmājās, lielas palodzes. Pie trūkumiem jāpieskaita gan šaurās kāpnes, gan mazie gaitenīši, var būt nolietojušās komunikācijas.

Pozitīvie faktori:

• Laba siltumizolācija.
• Iespējams dzīvokli pārprojektēt.
• Salīdzinoši laba celtniecības kvalitāte.
• Augsti griesti un lieli logi.

Negatīvie faktori:

• Pārsvarā caurstaigājamas istabas.

464. sērija (Lietuviešu projekts)

Lietuviešu projekta daudzdzīvokļu ēka Dammes ielā, Imantā.

Lietuviešu projekta pamatā ir Maskavā radīts 464. sērijas namu projekts, taču lietuvieši un pēc tam arī latvieši to bija uzlabojuši. Kad šīs mājas sāka celt, sabiedrībā bija priekšstats, ka lietuvieši būvē labāk. Varbūt tāpēc šīs ēkas, kas nedaudz atšķīrās un bija drusciņ labākas par iepriekšējo projektu būvēm, iedēvējuši par lietuviešu projektu.

Šīs sērijas ēkas būvēja no 1960. gadu sākuma un atšķirībā no citām, mazāk izplatītām, sēriju ēkām, tās ir sastopamas gandrīz katrā Rīgas rajonā. Lietuviešu projektam raksturīgas piecstāvu lielpaneļu ēkas ar ģipšbetona starpsienām.

Izšķir vecās un jaunās lietuviešu projekta ēkas. Atšķirība ir tā, ka vecajām lietuviešu projekta mājām ir balkoni, savukārt jaunajām — lodžijas. Plānojuma ziņā šo māju dzīvokļi ir kompakti, kas kādam varētu likties par šauru, bet salīdzinoši zemākas ir dzīvokļu vidējās ekspluatācijas izmaksas. Galvenokārt minētās sērijas ēkas atrodas: Purvciemā, Āgenskalnā, Imantā, Dzirciemā, Bolderājā, Ziepniekkalnā, Vecmīlgrāvī, Sarkandaugavā, Ķengaragā, kā arī Juglā un Botāniskā dārza rajonā.

Positīvie faktori:

• Ērts plānojums, lielas istabas.
• Atrodas mikrorajonos ar plašiem pagalmiem.
• Samērā laba siltumizolācija.
• Zemākas dzīvokļu vidējās ekspluatācijas izmaksas.
• Kompakts dzīvokļu plānojums

Negatīvie faktori:

• Grūti pārplānot.
• Nelielas hidroizolācijas problēmas.
• Tā kā šī tipa ēkas celtas samērā sen, iespējamas biežas inženierkomunikāciju avārijas.

467. sērija

467. sērijas dzīvojamo ēku grupa Imantā, Jūrmalas gatves un Anniņmuižas bulvāra stūrī.

Šīs sērijas ēkas Rīgā būvēja 1970. — 1980. gados un tās ir radniecīgas 602.sērijas ēkām. Abas konstrukcijas un plānojuma ziņā būtiski neatšķiras — ja neņem vērā, ka 467.sērija ir nedaudz jaunāka un tās ēku fasāde ir mazliet citādāka. Atšķirībā no citām paneļu mājām, 467.sērijas 9 stāvu lielpaneļu ēku ārsienas var būt dekorētas ar krāsainām flīzēm vai apmestas ar akmens šķembām. Salīdzinot ar 602.sēriju, šīm ēkām ir lodžijas. Galvenokārt minētās sērijas ēkas atrodas: Krasta masīvā, Purvciemā, Pļavniekos, Imantā, Ķengaragā kā arī Iļģuciemā.

Pozitīvie faktori:

• Laba siltumizolācija.
• Laba skaņas izolācija.
• Ērtas, platas kāpņutelpas.
• Ērts dzīvokļa plānojums (īpaši 2 istabu dzīvokļiem).

Negatīvie faktori:

• Minimālas pārbūves iespējas.

103. sērija

103. sērijas daudzdzīvokļu ēka Bolderājā.

Šīs sērijas ēkas sāka būvēt 1970. gadu sākumā, bet pēdējie projekti tika realizēti vēl 1990. gados. Šīs ēkas ir vienas no visizplatītākajām tipveida sēriju ēkām visā Latvijā. 103. sērijas dzīvokļu plānojums pēc speciālistu domām ir diezgan ērts un praktisks.

Mājas ir būvētas no silikāta vai caurumotajiem māla ķieģeļiem un gāzbetona vai keramzītbetona paneļiem — nesošās sienas ir ķieģeļu, kas nodrošina labāku siltumizolāciju, savukārt pārējās sienas ir paneļu, kas pieļauj mājokļa pārprojektēšanu. Šīm ēkām parasti ir pieci dzīvojamie stāvi, pagrabstāvs un bēniņu stāvs (reizēm sastopamas ēkas bez bēniņiem). Starpstāvu pārsegumiem izmantoti dobie dzelzsbetona paneļi. Bēniņu pārseguma termiskās pretestības palielināšanai parasti izmantotas fibrolīta plāksnes. 103. sērijas ēkām parasti ir savietotais jeb plakanais jumts ar iekšējo ūdens novadīšanas sistēmu. Oriģinālie logi — dubultais stiklojums ar savietotiem koka vērtņu rāmjiem. Sērijas ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehniskie parametri neatbilst mūsdienu prasībām, kas noteiktas Latvijas būvnormatīvā LBN 002-01 "Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika".

Šīs sērijas ēkas pārsvarā ir piecstāvu, bet ir atsevišķi izņēmumi pilsētas centrā, kur ir arī septiņu un astoņu stāvu mājas. Galvenokārt minētās sērijas mājas atrodas: Teikā, Dārzciemā, Bolderājā, Purvciemā un Daugavgrīvā, bet ir arī citos Rīgas mikrorajonos.

Pozitīvie faktori:

• Ērts plānojums ar izolētām istabām.
• Samērā laba siltumizolācija.
• Iespējas veikt pārplānošanu.
• Salīdzinoši labs tehniskais stāvoklis.
• Salīdzinoši lielas istabas.

Negatīvie faktori:

• Šīs sērijas māju ir salīdzinoši maz un ne visām mājām ir lodžijas.
• Būtu nepieciešama logu nomaiņa, īpaši ēkās ar horizontāli veramo logu asi.

104. sērija

104. sērijas dzīvojamā ēka Purvciemā.

Šīs sērijas ēkas sāka būvēt 1970. gadu sākumā un atšķirībā no citu sēriju mājam tās neveido vienādus mikrorajonus, bet gan izvietotas starp citu sēriju ēkām. Ir sastopamas šīs sērijas 9, 12 un 16 stāvu ēkas.

Projektam ir trīs paveidi, bet visas mājas celtas no paneļiem. Pirmā varianta ēkas ir 12 vai 16 stāvus augstas, bet ar vienu kāpņutelpu. Bieži sastopamas Krasta ielas masīvā, Purvciemā un Pļavniekos, dažas arī Ziepniekkalnā, Zolitūdē, Imantā un Mežciemā. Otrā paveida ēkas ir 12 stāvus augstas, no paneļiem un ķieģeļiem, kas izmantoti kāpņutelpā. Šādas mājas atrodamas pie Botāniskā dārza, Dzirciemā, Iļģuciemā un Imantā, Čiekurkalnā, Mežaparkā un Juglā. Abu projekta paveidu namiem ir divi lifti — mazs pasažieru un lielais kravas lifts. Trešais paveids atrodams tikai Viestura prospektā — 9 stāvus augstas, ar divām kāpņutelpām un liftu katrā no tajām. Šā varianta ēkām izmantoti baltie ķieģeļi. Šos namus būvējusi rūpnīca "Komutators" saviem darbiniekiem.

Mājas ārējās sienas būvētas no lentveida gāzbetona paneļiem, bet iekšējas nesošās sienas veidotas no dzelzsbetona paneļiem.

104. sērijas dzīvokļiem ir funkcionāls, ērts plānojums — guļamistabām blakus atrodas sanitārie mezgli, savukārt, viesistabai blakus ir virtuve. Šīm ēkām raksturīgas lielas lodžijas, kas parasti ir visas telpas garumā un, ko aizstiklojot, var izveidot vasaras verandu. Šīs sērijas ēkas tika celtas sākot no pieciem stāviem un vairāk. Atkarībā no projekta vienistabas dzīvoklis ir 33—43 m² plaša, bet 2 un 3 istabu dzīvokļi atbilstoši 57 m² un 69 m² Ir sastopamas gandrīz visos Rīgas mikrorajonos.

Pozitīvie faktori:

• Funkcionāli labs plānojums, lielas palīgtelpas.
• Lielas lodžijas, ko iespējams pārveidot par verandu, lieli logi.
• Visu dzīvokļu istabas ir izolētas.
• Lifta telpa ir atdalīta ar slēdzamām durvīm no gaiteņa.
• Pirmā un otrā tipa mājām ir kravas lifts.

Negatīvie faktori:

• Nav četristabu dzīvokļu.
• Trīsistabu dzīvokļiem ir tikai viens sanitārais mezgls.
• Iespējama paneļu sadurvietu hidroizolācijas bojājumi.

Mazģimeņu projekts

Mazģimeņu projekta ēkas Pļavniekos, Akadēmiķa Mstislava Keldiša ielā. 2009. gads.

Vienistabas 5, 9 un 12 stāvu ēkas. 5 un 9 stāvus augstās ēkas celtas no paneļiem, bet ēkas, kur ir 12 stāvu — no paneļiem un ķieģeļiem. Raksturīgi, ka piecstāvu mājām ir viena kāpņutelpa, kur vienā stāvā ir 20 dzīvokļi un gaitenis stiepjas visas ēkas garumā. Deviņstāvu mājās vienā stāvā ir tikai 8 dzīvokļi, kas nodalīti divos atsevišķos gaiteņos, kā arī lifts, 12 stāvu namos — pat divi lifti. Lielākās daļas mazģimeņu projekta ēku plānojumā izmantotas 104. un 119. sērijas ēku variācijas. Visos dzīvokļos ir apvienota vannasistaba un tualete. Lodžijas. Izvietoti galvenokārt Pļavniekos, Purvciemā, Ziepniekkalnā, Ķengaragā, Āgenskalnā un Juglā.

Plusi:

• Zemākas dzīvokļu vidējās ekspluatācijas izmaksas.
• Zemākas dzīvokļu cenas, salīdzinot ar citām līdzīgām sērijām.
• Kompakts dzīvokļu plānojums, tomēr liela kvadratūra salīdzinot ar citu sēriju vienistabu dzīvokļiem.
• Lielas lodžijas visa dzīvokļa garumā, kuras iestiklojot, iespējams pārveidot par verandām.

Mīnusi:

• Problēmas ar skaņas izolāciju.
• Siltumizolācijas un hidroizolācijas problēmas.
• Ir tikai vienistabas dzīvokļi.
• Apvienota vannasistaba un tualete.
• Gari koplietojamie koridori.

Čehu projekts

Čehu projekts ir 12 stāvu ķieģeļu ēkas ar lodžijām. Virtuve ir diezgan plaša 8—12m. Parasti istabas ir izolētas. Tiek uzskatīta par diezgan prestižu un dārgu sēriju. Atrodas galvenokārt Purvciemā, Pļavniekos, Imantā, Ziepniekkalnā, Ķengaragā, Iļģuciemā.

602. sērija

602. sērijas dzīvojamā ēka Dammes ielā, Imantā.

Visbiežāk sastopama tipveida māja Rīgā. 602. sērijas mājas ir deviņstāvu lielpaneļu ēkas (ir sastopamas arī 6 stāvu), kuru nesošās konstrukcijas veido keramzītbetona sienu paneļi un dzelzsbetona pārseguma plātnes. Sanmezgls atsevišķs, ir lodžija, samērā liela virtuve. Būvētas no 1970. gadu vidus līdz 1980. gadu sākumam, kad to būvniecību nomainīja 119.sērijas ēkas.

Šis projekts ir būvēts vairākos variantos, arī ar divstāvīgiem dzīvokļiem Mežciemā. Galvenokārt atrodas: Purvciemā, Mežciemā, Imantā, Pļavniekos, Ziepniekkalnā, Vecmīlgrāvī un Iļģuciemā. Pirmo māju 1967. gadā montēja Dzelzavas un Vaidavas ielas stūrī.

Pozitīvie faktori:

• Ērts dzīvokļu plānojums (īpaši 2 istabu dzīvokļiem).
• Ērtākas un plašākas kāpņutelpas.
• Lielas lodžijas.

Negatīvie faktori:

• Iespējama paneļu sadurvietu un gala sienu hidroizolācijas bojājumi.
• Problēmas ar ēkas sienu caursalšanu (īpaši gala sienām).
• Slikta siltumizolācija.
• Minimālas pārbūves iespējas.

119. sērija

Kāds iekšpagalms Ziepniekkalnā. 119. sērija.

Šīs sērijas ēkas sāka būvēt 1980. gadu sākumā un atrodamas visos Rīgas jaunajos mikrorajonos. Šīs sērijas ēkas tika pilnībā projektētas Latvijā. Pirmā 119. sērijas ēka tika pabeigta 1980. gadā Vaidelotes ielā 11. Ir sastopamas 5—9 stāvu ēkas, kā arī atsevišķos gadījumos 10 stāvu ēkas. Savu popularitāti 119. sērija ir iemantojusi ar veiksmīgo plānojumu un plašajām telpām, kā arī iespēju veikt vērienīgu dzīvokļa pārbūvi, nebaidoties nojaukt starpsienas.

119. sērija ir vienīgā padomju laiku dzīvokļu sērija Latvijā, kuru, kaut ar nelielām modifikācijām, turpina būvēt arī mūsdienās.

119. sērija tiek uzskatīta par vismodernāko paneļēku pārstāvi, dzīvokļu platības tajā pārsniedza Padomju Savienībā noteikto dzīvokļu platību normatīvu (SNIP) par 15%, atļauju būvēt tik plašus dzīvokļus panāca smagu pārrunu ceļā ar Vissavienības institūtiem.

Pozitīvie faktori:

• Ērts plānojums ar izolētām istabām.
• Halle un lielas palīgtelpas.
• Plašas iespējas pārbūvei.
• Vairākas lodžijas.
• Samērā labs tehniskais stāvoklis.

Negatīvie faktori:

• Nelielas problēmas ar siltuma un skaņas izolāciju.

Franču projekts (Monolīta ēka)

Franču projekta ēka Purvciemā.

Franču projekts ir 16 līdz 18 stāvus augstas mājas no monolītā dzelzsbetona. Rīgā tādas ir četras, no kurām pilnībā pēc oriģinālā plāna pabeigtas tikai trīs. Nosaukums cēlies no tā, ka ieveidnis tika pasūtīts Francijā un mājas tika būvētas pa stāviem, lejot ieveidņos betonu. Šī projekta ēkas ir uzceltas Pļavniekos (Lubānas, A. Saharova, Ilūkstes ielās) un Purvciemā (Madonas ielā).

Specprojekts

Netipisks projekts izmantots 5, 7 un 9 stāvu māju celtniecībā. Ir lodžijas. Parasti istabas ir izolētas. Tiek uzskatīta par prestižu un dārgu sēriju.

Ļeņingradas projekts

Dzīvokļi atrodas 5 stāvu ķieģeļu mājās. Visas istabas ir izolētas. Visos dzīvokļos ir balkons.

Vācu projekts

Specprojekta paveids ar netipisku dzīvokļu plānu. Tiek uzskatīta par pietiekami dārgu un prestižu sēriju.

Skatīt arī

• Rīga
• Sabiedriskais transports Rīgā

Atsauces

• Rīga: Enciklopēdija (galv. redaktors P. Jērāns). Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. gads.
• Rīgas Arhitektūra. Jumava, 2000. gads ISBN 9984-05-336-9
• Ģimenes Enciklopēdija 2. sējums. Latvijas enciklopēdiju redakcija, Rīga 1990. gads

Ārējās saites

• Rīgas pašvaldības portāls
• Rīgas Satiksmes oficiālā mājas lapa