Vecāķi

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par Rīgas pilsētas daļu. Par dzelzceļa staciju skatīt rakstu Vecāķi (stacija).
Vecāķi
Vecaki Pludmale 2007.jpg
Vecāķu pludmale. 2007. gads.
Vecaki karte.png
Pamatinformācija
Pilsēta Flag of Riga.gif Rīga
Priekšpilsēta Ziemeļu rajons
Pilsētas daļas Zvejniekciems
Platība 2,303 km²
Iedzīvotāju skaits 1 462 (2010)
Transports
Autobuss 24.
Cits Vilciens
Papildinformācija
Pasta indekss LV-1030
Ārējā saite apkaimes.lv

Vecāķi ir Rīgas pilsētas apkaime Ziemeļu rajonā, kurā ietilpst Rīgas pilsētas daļa Zvejniekciems. Vecāķu apkaime pie Rīgas jūras līča. Tā robežojas ar Trīsciema, Vecdaugavas un Mangaļsalas apkaimēm, kā arī ar Carnikavas novadu apkaimes ZA. Vecāķu apkaimes robežas ir Vecdaugava, līnija no Vecdaugavas līdz Rīgas jūras līcim, Rīgas jūras līcis, pilsētas robeža, dzelzceļš, Zvejas iela, krasta līnija.

Telpiski un funkcionāli Vecāķu apkaime ir uztverama kā vienota teritorija, ko nosaka gan apkaimes apbūvēto, gan dabas teritoriju savstarpējais izvietojums, kā arī dabas objektu (meži vai ūdens objekti) skaidri iezīmētās apkaimes fiziskās robežas. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 7 436 metri.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oficiāli Vecāķi kā atsevišķa teritoriāla vienība (ciems Mangaļu pagastā) pastāvēja līdz pat 1949. gadam, kad tā tika iekļauta Rīgas teritorijā. Vecāķi kopš 17. gadsimta pazīstami kā zvejniekciems — zvejnieki dzīvoja pie Vecdaugavas, kur senā Daugavas gultne bija izveidojusi apbrīnojami mierīgu ostu pašā jūras krastā. 1797. gadā Johans Kristofs Broce ir zīmējis Daugavgrīvas vecās baznīcas apkārtni, kas ir daļa no Vecāķu ciema, kā tas redzams no Daugavgrīvas vecā nocietinājuma izpostītā vaļņa. Zīmējumā redzama vecā baznīca ar kaulu kambari vienā un daļa ciema, otrā pusē. J.K. Broce ir atzīmējis, ka Vecāķu ciemā ir 7 mājas un to iedzīvotāji pārtiek no zvejas.[1]

Daugavgrīvas vecais cietoksnis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vecāķi atrodas uz senā Daugavgrīvas klostera zemes, kas dokumentos minēts jau kopš 13. gadsimta, kad bīskaps Alberts netālu no Daugavas ietekas jūras licī uzcēla krustnešu atbalsta punktu — cisterciešu klosteri.[2] Kopš seniem laikiem Daugavas grīvas vietu kuģiem norādīja bāka, kas viduslaikos atradās tagadējo Vecāķu teritorijā. Pēc jaunās ietekas rašanās tā vairs nebija izmantojama. 17. gadsimta 80. gados Daugavgrīvas vecās pils mūrus nojauca un akmeņus izmantoja jaunās Neimindes cietokšņa celšanai Daugavas jaunās ietekas kreisajā krastā. Tomēr vaļņi un aizsarggrāvis palika nepostīts, un vecā skansts kā zviedru karavīru pagaidu apmešanās vieta tika izmantota vēl Lielā Ziemeļu kara sākumā, kad Neimindi uz laiku bija ieņēmuši sakši. Par to stāsta, piemēram, Vecāķu redutes komandanta 1701. gadā rakstīta vēstule, kurā minēti sliktie apstākļi un sausa kurināmā trūkums karaspēka vienībai, kas bija novietota vecajā Daugavgrīvas skanstī.

17. gadsimta pirmajā pusē Daugavas senā grīva pamazām aizsērēja, gar veco pili kuģi vairs nebrauca, celtne aizsardzībā vairs netika izmantota, pakāpeniski sabruka un tika pamesta. Tagad Daugavgrīvas pils vieta meklējama Rīgas ziemeļu rajonā, Airu ielā 79a, kur uzceltas „Skanstnieku“ mājas. No pils mūriem virs zemes vairs nekas nav saglabājies, bet vēl redzama daļa no zemes vaļņa un tā priekšā izraktā grāvja.

Vecāķu nosaukums un izveidošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukumu „Vecāķi“ pieņemts saistīt ar seno Daugavas gultni. Agrāk Daugava ietecējusi jūrā apmēram kilometru uz rietumiem no tagadējā Vecāķu ciema, tās gultne šeit veidojusi S veida līkumu — „āķi“. Pagājušā gadsimta vidū upes vecā grīva pilnīgi aizsērējusi, taču vecupes līkumi un līdz ar to vietas nosaukums saglabājies. Senatnē gar pašu jūras krastu gāja ceļš uz Pērnavu. Ceļa malā bija izvietoti zvejniekciemi — Vecāķi, Laņģi, Carnikava. 17. gadsimta sākumā padziļinājās Daugavas ietekas dienvidu atzars un starp seno un pašreizējo Daugavas grīvu veidojās Mangaļsala. 1861. gadā ar dambi tika pilnīgi nosprostota Daugavas vecā ieteka. Mangaļsala kļuva par pussalu. Daugavas vecupe vēl tagad saglabājusi "vecā āķa" formu. Tās krastos atradās Vecāķu zvejniekciems.[3]

Vecāķi stipri cieta Pirmajā pasaules karā un tie no jauna sāka veidoties tikai pēc 1934. gada sakarā ar RīgasRūjienas dzelzceļa līnijas atklāšanu. 19. un 20. gadsimta vidū Vecāķi sāka veidoties par atpūtas un peldu vietu. Par Vecāķu peldvietas dibinātājiem tiek uzskatīti Rīnūžu un Vecmīlgrāvja rūpnieki Augusts un Andrejs Dombrovski un Jānis Kaupiņš. Nonākot Vecāķos, iespējams pamanīt senās jūrmalas iezīmes, lielākoties no 19. gadsimta beigām, kad 1898. gadā pēc rūpnieka un mecenāta Augusta Dombrovska iniciatīvas te sāka piešķirt gruntsgabalus vasarnīcām. Tad arī Vecāķi sāka iegūt kūrorta aprises un tika celtas jūrmalai tik raksturīgās koka ēkas.[4] 1898. gadā pirmie 30 vasarnīcu gabali nodoti nomā, bet līdz 1914. gadam te jau bija ap 100 vasarnīcu.

Vasarnīcu ciems[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vecāķu stacija

Lai iegūtu materiālus darvas tecināšanai, cariene Katrīna II 18. gadsimtā lika izcirst piekrastes mežus, kuru saknes un zemsega saturēja irdenās kāpu smiltis. Sāka pārvietoties klaidu kāpas, nodarot postu arī cilvēkiem, piemēram, zem Legzdiņa kalna bijusi apbērta lauku sēta. Vaļējie smiltāji gadu no gada samazinājās, daudzās vietās tos sedz apbūve vai dažādas kultūras. Bet šādi vaļēji smiltāji — kāpas var būt draudoši apdzīvotām vietām, piemēram, ceļojošās kāpas ir nodarījušas postījumus Vecāķiem. Apbūvei šādu rajonu var izmantot tikai daļēji.

Vecāķos vietām sastopamas visai augstas vaļējas kāpas, tādēļ apbūvei noderīgas vietas jāmeklē apmēram pusotru kilometru platajā joslā , kas noaugusi ar mežiem un stiepjas starp jūru un purva tīreļiem gandrīz 7 km garumā no Vecāķiem līdz Langa ciemam, kas uzskatāms kā šī izbūves rajona galējais noslēgums.

1933. gadā Mangaļu pagasta Vecāķu vasarnīcu ciemam piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu. 1934. gadā atklāja dzelzceļa satiksmi ar Vecāķiem. Vecāķu stacija atrodas 18,3 km attālumā no Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas. Vecāķu stacijas ēka celta kā klasicisma stila industriālās apbūves paraugs un ir arhitektūras piemineklis.

Jauna rosība Vecāķos sākās pēc RīgasRūjienas dzelzceļa atklāšanas un jaunas šosejas izbūves uz Mangaļsalas karavīru nometni. 1940. gadā Vecāķos bija jau ap 60 apbūvētu gruntsgabalu un 16 ieliņas iepretim dzelzceļa stacijai "Saulainās Vasaras". 1949. gadā Vecāķus kopā ar vēl daļu Mangaļu pagasta teritorijas pievienoja Rīgas pilsētai.

Rīgas pilsētas sastāvā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vecāķu prospekta un Pludmales ielas krustojums

Komunikāciju trūkums bija viens no iemesliem, kādēļ Vecāķos ilgstoši nenotika aktīva projektu attīstība.[5] 2008. gada vasarā Vecāķu pludmale ieguva zilo karogu, kas norāda uz pludmales tīrību, drošību un attīstītu infrastruktūru, tomēr 2009. gadā Zilais karogs Vecāķu pludmalei netika piešķirts un vienīgā Zilā karoga pludmale Rīgas teritorijā bija RītabuļļosVakarbuļļu peldvietai. Puskilometru no galvenās Vecāķu pludmales peldvietas jau kopš 1925. gada atrodas atpūtas vieta natūristiem jeb nūdistiem. Rīga un tās centrs ir ļoti viegli un ātri sasniedzams. Vecāķus raksturo arī lielisks novietojums tuvu ūdeņiem — Vecdaugava un jūra atrodas tikai 2,5 km attālumā.

Ģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vecāķu pludmales DR daļa, 2007. gads.

Vecāķos minimālais apkaimes reljefa virsmas augstums atbilst jūras līmenim, bet reljefa raksturs kopumā ir ļoti viļņots, jo apkaimi saposmo kāpas. Augstākā kāpa (Vaļņa kāpa) apkaimē atrodas tās vidusdaļā, stiepjoties D—Z virzienā līdz pat priekškāpai. Vaļņa kāpas augstākie punkti sasniedz pat 18 metri virs jūras līmeņa augstumu, bet tās relatīvais augstums — 12—14 metri. Apkaimes Z un A daļā atrodas vēl vairāki augstāki kāpu pauguri un vaļņi, sasniedzot 12—17 metri virs jūras līmeņa augstumu. Apkaimes D un R daļā pie Vecdaugavas ārpus Vaļņa kāpai reljefs kopumā ir zems un līdzens 2—4 metri virs jūras līmeņa. Nedaudz augstāka ir apkaimes A daļa, kur reljefa virsma pārsvarā atrodas 4—6 metri augstumā virs jūras līmeņa. Savukārt priekškāpas josla paceļas līdz 3 metriem virs jūras līmeņa.

Vairāk nekā 20 km garu joslu Vidzemes jūrmalā aizņem aizsargājamās dabas teritorijas. Lielākā no tām — Piejūras dabas parks (1634 ha). Daļa no tā ietilpst Vecāķu kūrortā. Ziemeļaustrumos šo dabas kompleksu norobežo Gaujas grīva, dienvidrietumos — Vecdaugava, bet pārējās robežas veido 12,75 km garš jūras līča krasta posms.

Pie Vecāķu prospekta krustojuma ar Ziedu ielu paceļas 10—12 m augstā un 1 km garā apmežotā Vecāķu kāpa. Vecāķu — Vecmīlgrāvja kāpu grēda stiepjas no Vecmīlgrāvja līdz Vecāķiem starp Daugavu un Vecdaugavu, Ķīšezera ieplaku un Langas ieleju. Tās platums ir ap 1,2 km, garums vairāk nekā 7 km. Mūsdienās šī teritorija ir Piejūras dabas parks.

Vecāķu pludmale ir platākā pludmale Baltijas krastā ar tīru un baltu smilti.

Vecāķi, līdzās Rītabuļļiem, ir vienīgās pludmales Rīgas pilsētā. Šeit sastopami arī aizsargājami dabas objekti:

  • Lielā priede, kuras stumbra apkārtmērs ir 2,4 metri un vecums ap 250 gadu. Priedei ir trīs žuburi. Iespējams, ka tā ir viena no vecākajām Piejūras dabas parkā.
  • Vaļņveida kāpa — atrodas Vecāķu rietumu malā. Tā ir 10 metrus augsts un 1 km garš smilšu valnis, kura vecums ir ap 200 gadu. Pagājušā gadsimta 20. gados, lai apturētu kāpas virzīšanos uz priekšu, tā tika apmežota.
  • Vilkaču priede — tā atrodas apmēram kilometru no Vecāķu stacijas. Tā ir ne vien interesants dabas objekts, bet arī teiku apvīta vieta.[6]

Teritorijas iedalījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

No Vecāķu apkaimes kopējās platības 4,5% jeb 10,3 ha aizņem virszemes ūdens objekti — no Z apkaimei pieguļ Rīgas jūras līcis bet R daļā — Vecdaugava (tas ir sens Daugavas grīvas posms, kas Z daļā ir aizsērējis un pilnībā norobežots no tiešas pieejas pie Rīgas jūras līča). Vecdaugavas platums apkaimes D daļā pārsniedz 200 metrus, bet vidusdaļā vairs tikai aptuveni 100 metri.

Dabas un apstādījumu teritorijas Vecāķu apkaimē aizņem 25,5% jeb 58,8 ha. Turklāt jāatzīmē, ka Vecāķos atrodas arī daļa no dabas parka "Piejūra". Tas stiepjas gar visu apkaimes Z daļu līdz pat Kāpu prospektam. Šis dabas parks tika veidots daudzu retu piejūras biotopu aizsardzībai. Īpaši nozīmīgi ir tādi biotopi kā embrionālās kāpas, priekškāpas, mežainas jūrmalas kāpas un veci boreāli meži. Daudz retu augu un dzīvnieku sugu. Kopumā Vecāķos īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (dabas parks "Piejūra") aizņem 72,4 ha jeb 31,4% no visas apkaimes kopplatības. Šis rādītājs ir lielāks nekā iepriekš minētais dabas un apstādījumu teritoriju rādītājs, jo īpaši aizsargājamo dabas teritoriju robežās atsevišķām vietām ir noteikts neitrālās zonas statuss, kurās ir cits zemes izmantošanas veids. Tā, piemēram, 10,6 ha no Vecāķos esošā dabas parka "Piejūra" teritorijas Pludmales ielas galā ir noteikta kā publiskās apbūves ar apstādījumiem teritorija. Ārpus dabas parka vairākās apkaimes centrālās un ZA daļas vietās vēl 17,1 ha ir noteikti kā dzīvojamās apbūves ar apstādījumiem teritorijas. Tādējādi kopumā apbūves ar apstādījumiem teritorijas aizņem 12,0% no Vecāķu apkaimes kopējās platības, tādējādi paplašinot tās reālo dabas un apstādījumu teritoriju platības.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. J.K. Broce. Zīmējumi un apraksti, Zeids T. u.c. (red.), 2. sēj. — R., 1996.- 335. lpp.
  2. I. Ose, "Daugavgrīvas cietokšņa būvvēsture"; R., 2007. — 22. lpp.
  3. A.Plaudis, "Vidzemes jūrmala".-R., 1985. — 5. lpp.
  4. A. Ārgalis, "Rīga".-R., 2000. — 81. lpp.
  5. Jaunie Projekti. — Nr. 6 (2007, jūnijs)
  6. Asja Līdaka, "Ziemeļu rajons gadsimtu griežos"; - R., 2004. —32.-33. lpp.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]