Prūsija

Šis raksts ir par vēsturisku reģionu. Par citām jēdziena Prūsija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Prūsijas un Mazovijas karte 14. gadsimtā (Abrahams Ortēlijs, Theatrum Orbis Terrarum)

Prūsija (prūšu: Prūsa, vācu: Preußen, latīņu: Borussia, Prutenia, poļu: Prusy, lietuviešu: Prūsija) bija vēsturiska zeme un vēsturiska valsts ar dažādiem nosaukumiem Centrāleiropas ziemeļos pie Baltijas jūras no viduslaikiem līdz Otrajam pasaules karam. Sākotnēji tā bija prūšu apdzīvotā teritorija pie Baltijas jūras, kuru 13. gadsimtā iekaroja Vācu ordenis, iekļaujot šīs zemes Vācu ordeņa valstī. 16. gadsimtā šī teritorija kļuva par Prūsijas hercogisti, bet 1701. gadā – par Prūsijas Karalisti. Prūsija kļuva par vienu no vadošajām Eiropas lielvarām, īpaši 18. un 19. gadsimtā, un tai bija izšķiroša loma Vācijas apvienošanā 1871. gadā. Pēc Otrā pasaules kara Prūsijas teritorija tika sadalīta starp Poliju, Krieviju (Kaļiņingradas apgabals) un Lietuvu (Mazā Lietuva), un Prūsija kā politisks veidojums beidza pastāvēt.

Prūsijas ietekme uz Eiropas vēsturi un reģionālajiem politiskajiem jautājumiem bija ievērojama. Tā bija galvenais spēks vācu apvienošanās laikā un galvenā federālā pavalsts Vācijas Impērijā, kuras politiskās, saimnieciskās un kultūras vadlīnijas bieži noteica vācu valstiskuma raksturīgās iezīmes.

Etimoloģija un ģeogrāfija

Prūšu apdzīvotā teritorija 13. gadsimta sākumā iekrāsota gaiši zaļā krāsā

Prūsijas nosaukums ir cēlies no prūšiem, kas apdzīvoja reģionu mūsdienu Polijas ziemeļdaļā un Kaļiņingradas apgabalā. Prūši piederēja pie baltu tautu grupas, kurā ietilpst arī lietuvieši un latvieši. Vārds ‘Prūsija’ tiek uzskatīts par vēlīnu latinizētu versiju senprūšu valodas vārdam ‘Prūsa’, kas nozīmē “prūšu zeme”. Pirmo reizi tas rakstītajos avotos parādās 10. gadsimta hronikās.

Prūsijas reģions vēsturiski atradās pie Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastes. Tas robežojās ar kuršu cilšu teritorijām ziemeļos, Mazoviju dienvidos un slāvu zemēm rietumos. Prūsijas robežas mainījās laika gaitā, īpaši pēc dažādiem kariem un politiskām pārmaiņām. Prūsijas galvenās upes bija Visla un Nemuna, kas nodrošināja labvēlīgus apstākļus tirdzniecībai un lauksaimniecībai. Reģiona klimats bija mēreni mitrs ar maigām ziemām un siltām vasarām, kas bija pateicīgi zemkopībai. Visapkārt pletās līdzenas pļavas un meži, kas bija bagāti ar kokmateriāliem un medījamiem dzīvniekiem. Baltijas jūras tuvums veicināja zvejniecību un tirdzniecības sakarus ar citām Baltijas reģiona ciltīm.

Prūšu cilšu vēsture un krustnešu iekarojumi

Prūši bija vairāku rietumbaltu cilšu kopums, kuras vienoja kopējā senprūšu valoda un kultūra. Viņi bija pazīstami ar savu koka cietokšņu būvnīcu, kas kalpoja gan aizsardzībai, gan administratīvajiem mērķiem. Galvenie iztikas avoti bija zemkopība, lopkopība, medniecība un zvejniecība. Prūšu sabiedrībā bija izteikta hierarhija, kur vadošā loma bija cilts vecākajiem un karavadoņiem. Reliģija bija panteistiska, centrēta ap dabas un senču garu pielūgsmi. Svētvietas bieži atradās svētos mežos vai pie lieliem laukakmeņiem, un rituāli tika veikti ražas novākšanas laikā un saistīti ar gadalaiku cikliem. Prūšu sabiedrība bija organizēta cilšu struktūrā, un katru zemi pārvaldīja valdnieks (rīkis) un cienīgāko vīru sapulce. Bieži vien prūšu ciltis darbojās neatkarīgi viena no otras, un tikai Lielās prūšu sacelšanās (1260–1274) laikā izpaudās sadarbība starp dažādām prūšu ciltīm.

1226. gadā Mazovijas hercogs Konrādss uzsāka karu pret prūšiem, pieaicinot palīgos Vācu ordeni, lai pakļautu prūšu zemes un ieviestu kristietību. Ordenis, saņemot atbalstu no Romas pāvesta un Svētās Romas impērijas, kas deva tam tiesības iekarot un pārvaldīt šīs teritorijas, pakāpeniski nodrošināja kontroli pār prūšu zemēm, neskatoties uz militāriem konfliktiem un sacelšanās. 1254.–1255. gada ziemā Čehijas karalis Otokārs II Pšemisls ar lielu krustnešu karaspēku, kuram pievienojās Brandenburgas markgrāfa Oto spēki un vairāki bīskapi (Olmicas Brūno, Kulmas Indriķis, Vārmas Anselms), veica iebrukumu Sembā, kur nopostīja Medanavu, ieņēma Rudavas pili un piespieda sembjus kristīties. Zem krustnešu pārspēka padevās arī citas prūšu ciltis, Kvēdenavas, Valdavas, Kaimes un Tapjavas prūši, un pēc šīs uzvaras karalis atgriezās Vācu ordeņa galvenajā mītnē Marienburgā. Līdz 13. gadsimta beigām Vācu ordenis pilnībā pakļāva prūšu zemes, izveidojot tur teokrātisko Vācu ordeņa valsti.

Pēc prūšu zemju iekarošanas Vācu ordenis uzsāka intensīvu kristietības ieviešanas procesu, cenšoties integrēt prūšus kristīgajā kultūrā. Tomēr daudzi prūši pretojās piespiedu kristīšanai, un tikai pēc ilgstošas militāras un politiskas spiediena lielākā daļa prūšu pieņēma kristietību. Vācu ordenis izveidoja centralizētu pārvaldi, veicinot vācu kolonistu ieceļošanu un pakāpenisku prūšu asimilāciju. Laika gaitā prūšu valoda un kultūra izzuda, un reģions kļuva par nozīmīgu Vācu ordeņa valsts daļu.

Prūsijas hercogiste (1525–1701)

Kronēta Karaļa Prūsijas zīme — melnais ērglis Malborkas apriņķa ģerbonī

1466. gadā Prūsija tika sadalīta starp Polijas karalisti un Vācu ordeni. Prūsijas hercogiste izveidojās 1525. gadā, kad pēdējais Vācu ordeņa lielmestrs Albrehts Hoencollerns sekularizēja ordeņa valsti un pieņēma luterismu, kļūstot par pirmo hercogu. Hercogiste kļuva par Polijas—Lietuvas vasaļvalsti, saglabājot ciešas politiskās un saimnieciskās saites ar Poliju—Lietuvu.

Reformācija būtiski ietekmēja hercogisti, veicinot protestantisma, īpaši luterisma, izplatību. Albrehts Hoencollerns atbalstīja luterāņu mācību, un hercogiste kļuva par pirmo luterāņu valsti pasaulē. Tas veicināja izglītības un kultūras attīstību, jo tika dibinātas skolas un veicināta grāmatu izdošana.

Hercogistes administrācija balstījās uz centralizētu pārvaldi ar hercogu priekšgalā. Galvaspilsēta bija Kēnigsberga, kas kļuva par nozīmīgu kultūras un izglītības centru. Tur 1544. gadā tika dibināta Kēnigsbergas Universitāte (Albertina), kas veicināja zinātnes un mākslas attīstību reģionā. Hercogistei bija nozīmīga loma Baltijas jūras tirdzniecībā, veicinot ekonomisko izaugsmi un kultūras apmaiņu. No 1618. līdz 1701. gadam Prūsijas hercogiste iekļāvās Brandenburgas—Prūsijas valstī, kuras galvaspilsēta bija Berlīnē.

Prūsijas Karaliste (1701–1918)

Prūsijas Karaliste Vācijas Impērijas sastāvā (iekrāsota tumši zilā krāsā)

Prūsijas Karaliste izveidojās 1701. gadā, kad Brandenburgas kūrfirsts Frīdrihs III sevi pasludināja par Prūsijas karali Frīdrihu I, tādējādi paaugstinot savu statusu Eiropas politiskajā arēnā. Frīdriha II Lielā valdīšanas laikā (1740–1786) Prūsija kļuva par nozīmīgu Eiropas lielvaru. Viņš veica administratīvas, tiesu un izglītības reformas, kā arī paplašināja valsts teritoriju, piedaloties Polijas—Lietuvas dalīšanas procesos 1772. gadā, Prūsijai iegūstot ievērojamas teritorijas un paplašinot savu ietekmi reģionā.

Prūsijas armija bija pazīstama ar savu disciplīnu un efektivitāti, kļūstot par paraugu citām Eiropas valstīm. Tās militārā spēka dēļ Prūsija ieguva ievērojamu ietekmi Eiropas politikā. Napoleona laikmetā Prūsija piedzīvoja gan sakāves, gan spēja atgūties. Pēc sakāves 1806. gadā Jēnas kaujā Prūsija veica plašas reformas un kļuva par vienu no vadošajiem spēkiem Vācu Savienībā, veicinot Vācijas apvienošanu 1871. gadā, kā rezultātā radās Vācijas Impērija.

Prūsijas brīvvalsts (1918–1947)

Pēc Vācijas Impērijas sabrukuma 1918. gada novembrī un ķeizara Vilhelma II atteikšanās no troņa, Prūsija zaudēja savu monarhijas statusu. 1918. gada 9. novembrī Vācija tika pasludināta par republiku, un 1918. gada 12. novembrī Prūsija tika pasludināta par Prūsijas brīvvalsti (Freistaat Preußen), kļūstot par daļu no Veimāras Republikas. Prūsijas brīvvalsts bija lielākā un ietekmīgākā Vācijas federālā zeme, saglabājot ievērojamu politisko un ekonomisko ietekmi.

Veimāras Republikas laikā Prūsijā tika īstenotas vairākas administratīvās reformas, kuru mērķis bija modernizēt pārvaldi un veicināt demokrātiju. Tomēr, pēc nacistu nākšanas pie varas 1933. gadā un Trešā reiha izveides, Prūsijas autonomija tika būtiski ierobežota. 1934. gadā ar “Likumu par reihštata rekonstrukciju” (Gesetz über den Neuaufbau des Reichs) federālās zemes, tostarp Prūsija, zaudēja savu neatkarību, un to pārvalde tika centralizēta, padarot tās par tieši pakļautām nacistu režīmam.

Otrā pasaules kara beigās 1945. gadā sabiedrotie okupēja Vāciju un veica tās teritoriālu un politisku pārstrukturēšanu. 1947. gada 25. februārī Sabiedroto Kontroles padome pieņēma likumu Nr. 46, kas oficiāli likvidēja Prūsiju, uzskatot, ka tās pastāvēšana veicinājusi militārismu un reakcionārismu Vācijā. Prūsijas teritorija tika sadalīta starp Vācijas federālajām zemēm un Poliju, izbeidzot vairāk nekā 700 gadus ilgušo Prūsijas kā atsevišķas politiskas vienības pastāvēšanu.

Kultūra un sabiedrība

Prūsijas kultūras mantojums ir ievērojams, aptverot arhitektūru, mākslu, zinātni un izglītību, kas ietekmēja ne tikai Eiropas, bet arī pasaules kultūru. Arhitektūrā nozīmīgi bija gotikas un baroka stili, kas redzami tādos ievērojamos objektos kā Kēnigsbergas pils un Berlīnes Karaliskā opera. Mākslā Prūsijas atbalsts veicināja mūzikas, glezniecības un literatūras attīstību, savukārt zinātnē tā bija mājvieta daudziem ievērojamiem pētniekiem, tostarp filozofam Imanuelam Kantam un ķīmiķim Robertam Bunzenam. Izglītības jomā Prūsija kļuva par modernās izglītības sistēmas paraugu, ieviešot vispārēju obligāto izglītību un dibinot universitātes, kā, piemēram, Kēnigsbergas un Berlīnes Universitātes.

Reliģija Prūsijā bija daudzveidīga, atspoguļojot gan politiskās, gan kultūras pārmaiņas. Pēc Reformācijas kā galvenā reliģija dominēja luterisms, taču katoļi un citu konfesiju pārstāvji saglabāja klātbūtni, īpaši Polijas robežu tuvumā. Reformātu kustības atstāja būtisku ietekmi uz Prūsijas sabiedrību, veicinot reliģisko izglītību un morālās vērtības.

Valodas un nacionālo grupu attiecības Prūsijā bija sarežģītas un daudzslāņainas. Dominēja vācu valoda, taču reģionos ar lielu poļu, lietuviešu un prūšu īpatsvaru turpināja lietot savas valodas. Prūši kā senākie reģiona iedzīvotāji pakāpeniski tika asimilēti, savukārt Polijas—Lietuvas dalīšanas laikā Prūsijas kontrolē nonāca teritorijas ar lielu poļu kopienu. Neskatoties uz šo dažādību, Prūsijas administrācija centās veidot vienotu identitāti, bieži vien vāciski orientētu, kas dažkārt radīja spriedzi starp dažādām etniskajām grupām.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Prūsija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)