Rūjienas vēsture

Rūjienas pils un dzirnavu plāns Zviedru Vidzemes laikā.

Rūjiena 18. gadsimta beigās (J. K. Broces zīmējums).

Rūjienas luterāņu baznīca 18. gadsimtā (no Broces kolekcijas).

Raiņa iela un Rūjienas domes ēka (1936).

Rūjienas vēsture rakstītajos avotos sākas no Livonijas ordeņa Rūjienas pils dibināšanas pie lielceļa, kas veda no Burtniekiem uz Vīlandes pili Sakalas zemē. 1491. gadā pieminēts Rūjenes miests pie pils. Pēc Pirmā pasaules kara 1920. gadā Rūjienai piešķīra pilsētas tiesības. Kopš 2009. gada tā ir Rūjienas novada centrs.

Livonijas ordeņa valsts sastāvā

Livonijas krusta karu laikā pēc 1217. gada Svētā Matīsa dienas kaujas Rūjienas apkārtni pakļāva Zobenbrāļu ordenis un tā sabiedrotie Tālavas leti un līvi. 1248. gadā pirmo reizi rakstos pieminēts Sakalas zemē uzceltās Livonijas ordeņa Karkuses pils fogts, kas 14. gadsimta sākumam pie Rūjas upes uzcēla savu mūra pili (hove to Ruyen) un Sv. Bērtuļa baznīcu. Nocietinājums atradās pie ceļa, kas veda no Vīlandes pils uz Burtniekiem, un tajā parasti apmetās Livonijas ordeņa mestri un citi ceļotāji. Stratēģiski svarīgā novietojuma dēļ Rūjienas pilij Livonijas—Maskavijas kara laikā ieņēma krievu karaspēks (1481). Livonijas kara laikā pili 1560. gada augustā ieņēma Krievijas cars Ivans IV.

Livonijas hercogistes un Zviedru Vidzemes sastāvā

Pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas 1561. gadā Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds Augusts kļuva par Livonijas senioru. Kad 1562. gadā Somijas hercogs Juhans Vāsa Viļņā apprecēja Sigismunda II Augusta māsu Katrīnu Jagailieti, viņš pūrā saņēma Rūjienas pili un vēl sešus Livonijas cietokšņus, ko pievienoja saviem Somijas īpašumiem. Pēc hercoga Juhana apcietināšanas 1563. gadā Rūjienas pils pakļāvās zviedriem, bet 1575. gadā kopā ar Ērģemes un Helmetas pilīm nolēma padoties Livonijas ķēniņam Magnusam.

Pēc Livonijas kara beigām 1582. gadā pilsnovads tika iekļauts Livonijas hercogistes Pērnavas prezidiāta sastāvā. Pili dzimtas īpašumā ieguva Jirgens fon Fārensbahs, kas vēlāk kļuva par Cēsu vaivadu (1598-1602). Rūjienas luterāņu baznīca pēc nopostīšanas Livonijas karā atjaunota Zviedru Vidzemes laikā 17. gadsimta vidū.

Lielā Ziemeļu kara laikā 1704. gadā Rūjienu ieņēma Pētera I karaspēks, kas sagrāva pili un baznīcu.

Vidzemes guberņas sastāvā

Rūjienas draudzes novads (vācu: Kirchspiel Rujen) bija viens no Rīgas apriņķa, pēc 1783. gada Valmieras apriņķa draudzes novadiem.

No 1785. līdz 1814. gadam Rūjienas luterāņu draudzes mācītājs bija Gustavs fon Bergmanis, kas savā grāmatu spiestuvē Rūjienā iespieda tādas latviešu grāmatas, kā "Labu ziņu un padomu grāmata" (1791), "Vidzemes kalendārs" (1791-1800), kā arī "Latviešu jūtu dzejas krājumu" (Sammlung ächt lettischer Sinngedichte) vācu valodā ar vairāk nekā 200 latviešu vārsmām (1807).

Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Ternejas muižas teritorijā pamazām izveidojās Rūjenes miests, kurā 1840. gados iedalīja apbūves gabalus. 1872. gadā miestu atdalīja no Ternejas muižas pagasta. 1896. gadā atklāja dzelzceļa līniju Valka—Rūjiena—Pērnava (sliežu platums 750 mm). 1897. gadā Rūjenes miestā bija 335 dzīvojamās ēkas un 3500 iedzīvotāji, bet 1914. gadā jau vairāk nekā 4000 iedzīvotāji. Darbojās koku zāģētava, nažu kaltuve, konfekšu un limonādes rūpnīcas, sešas skolas, četras biedrības, miertiesa, zemnieku virstiesa, aptieka, te dzīvoja Valmieras apriņķa priekšnieka palīgs un vairāki ārsti.

1905. gada revolūcijas laikā varu Rūjienā no 6. līdz 20. decembrim pārņēma revolucionārā Rūjienas tautas dome un tautas milicija.

Latvijas valsts sastāvā

Rūjienas pilsētas valde un sabiedriskās ēkas (1939). Augšējā rindā vidū Rūjienas pilsētas galva Arnolds Krēsliņš.

Latvijas brīvības cīņu laikā Rūjienu 1919. gada februārī ieņēma Igaunijas armija. 18. februārī Latvijas Pagaidu valdības pārstāvji Tallinā ar Igaunijas Pagaidu valdību noslēdza līgumu par Ziemeļlatvijas karaspēka vienības izveidi, bet 31. martā ar igauņu armijas virspavēlnieka pavēli nodibināja Ziemeļlatvijas brigādi pulkveža Zemitāna vadībā. Rūjienā atradās Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljons. 1919. gada 25. aprīlī lielinieki ieņēma Rūjienu, no kurienes virzījās uz Valku. Pie Ērģemes igauņu un latviešu daļas apturēja pretuzbrukumu un 1. maijā atguva Rūjienu.

Kad 1920. gadā Rūjenes miestam piešķīra pilsētas tiesības, tajā bija 3406 iedzīvotāji un 572 ēkas, no kurām tikai 18 bija mūra mājas. 1923. gadā Rūjenes nosaukuma vietā sāka lietot Rūjienas nosaukumu. 1925. gadā tajā dzīvoja 4030 iedzīvotāji, starp tiem 72 žīdi, 59 vācieši, 51 igaunis.

1931. gadā uzcēla Rūjienas valsts ģimnāzijas ēku. 1937. gadā tika atklāta Rīgas—Rūjienas platsliežu dzelzceļa līnija. 1940. gadā atklāja "Tērvetes" viesnīcu ar restorānu.

Otrā pasaules kara laikā 1944. gada septembrī vācu armija atkāpšanās laikā nodedzināja apmēram 200 ēku un pilnīgi izpostīja dzelzceļu. Dzelzceļa satiksme ar Rīgu tika atjaunota tikai 1970. gados. 1949.-1959. gadā pastāvēja Rūjienas rajons. Dzelzceļa satiksme Rūjienā pastāvēja līdz 1996. gadam.

Kopš 1992. gada Rūjienā ir atvērta izstāžu zāle — muzejs, kurā ir baznīcas grāmatas un citas liecības par Rūjienas un tās apkaimes vēsturi.