Čīle

Čīles Republika
Čīles Republika República de Chile
Karogs	Ģerbonis
	Devīze: Por la razón o la fuerza; "Ar spēku vai taisnību" (spāņu)
	Himna: Himno Nacional de Chile (spāņu);
	Location of Chile
Galvaspilsēta; (un lielākā pilsēta)	Santjago1; 950) 33°26′S 70°40′W / 33.433°S 70.667°W
Valsts valodas	spāņu valoda
Valdība	Unitāra prezidentāla republika
Neatkarība	no Spānijas
Platība
Iedzīvotāji
IKP (PPP)	2008. gada aprēķins
Džini koef. (2006)	54 (augsts)
TAI (2007)	▲ 0,878 (augsts) (44.)
Valūta	Čīles peso (CLP)
Laika josla	n/a (UTC-4)
Interneta domēns	.cl
ISO 3166-1 kods	152 / CHL / CL
Tālsarunu kods	+56
1	Likumdošanas orgāni darbojas Valparaiso.
2	Ieskaitot Lieldienu Salu un Isla Sala y Gómez; neiekļauj Veidne:Unit sqkm Antarktikā.

Čīle (spāņu: Chile, izruna [ˈʧile]), oficiāli Čīles Republika (República de Chile), ir valsts Dienvidamerikā. Valsts teritorija ir šaura un gara zemes josla Dienvidamerikas dienvidrietumu krastā. Ziemeļos Čīle robežojas ar Peru, ziemeļaustrumos ar Bolīviju, bet austrumos ar Argentīnu. Lielākā daļa no sauszemes robežas ir ar Argentīnu. Valsts rietumus apskalo Klusais okeāns. Valsts nosaukuma izcelsme ir neskaidra, bet tiek pieļauts, ka nosaukums "Čīle" ir cēlies no Amerikas indiāņu vārda, kas nozīmē "zemes beigas".

Čīle ir dažādu fizikālu ekstrēmu zeme, piemēram, ziemeļos atrodas Atakamas tuksnesis, kas ir viens no sausākajiem pasaulē, savukārt dienvidos klimats ir vējains un lietains.

Čīle pārvalda arī vairākas salas Klusā okeāna dienvidos, kas atrodas tālu uz rietumiem no Čīles piekrastes. Tās ir Huana Fernandesa salas, Desventuradasu salas, kā arī Lieldienu sala. Lieldienu sala ir slavena ar agrāko salas iedzīvotāju izveidotajām moai — gigantiskām akmens galvām. Čīlei ir arī teritoriālas pretenzijas Antarktīdā. Čīles Antarktiskā teritorija daļēji pārklājas ar Britu Antarktisko teritoriju un Argentīnas Antarktīdu.

Izņemot Čīles Antarktisko teritoriju, valsts platība ir 756 950 km². Ziemeļu-dienvidu virzienā Čīle ir aptuveni 4300 km gara. Salīdzinot ar to, Čīle ir šaura valsts, kuras vidējais platums rietumu-austrumu virzienā ir 180 km.

Čīlē ir reģionālā politiskā vara kopš 1880. gadiem. Valstī ir arī attīstīta kultūras un tautsaimniecības dzīve. Čīles kultūra ir veidojusies dinamiski sajaucoties eiropiešu un indiāņu tradīcijām. No svarīgākajiem tautsaimniecības produktiem ir varš, zivis un vīns. Tā ir ESAO, ANO un Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsts.

Vēsture

Amerikas pamatiedzīvotāji, kuri galvenokārt bija zvejnieki un mednieki-vācēji, apdzīvoja Čīles teritoriju tūkstošiem gadu pirms tur ieradās eiropieši. Līdz aptuveni 2000. gadam pirms mūsu ēras daudzos Čīles apgabalos bija attīstījusies lauksaimniecība un lopkopība. Tihuanaki, nozīmīga pirmskolumba civilizācija, kas apdzīvoja Titikakas ezera dienvidu teritorijas, vēlāk izplatījās Čīles ziemeļos. 15. gadsimta sākumā Inku impērija izpletās uz dienvidiem līdz pat Maules upei Čīles centrālajā daļā. Tālāk uz dienvidiem inki nespēja iekarot vai pakļaut kareivīgo un neatkarīgo mapuču cilts apdzīvoto teritoriju.

1541. gadā Pedro de Valdivija (Pedro de Valdivia) dibināja Santjago, pirmo eiropiešu apmetni Čīles teritorijā. Tomēr spāņu skaits pieauga ļoti lēni, daļēji tāpēc, ka bija ļoti maz zelta, kas varētu dot peļņu Spānijai. Turklāt Spānija nevarēja pārvarēt mapuču un citu Amerikas indiāņu pretestību apgabalos uz dienvidiem no Biobio upes.

Spānija pārvaldīja Čīli no Limas, Peru, tomēr šai dienvidu zemei tika pievērsta ļoti maza uzmanība. Tādēļ spāņu kolonistus bieži apdraudēja angļu un nīderlandiešu pirāti, kas siroja gar piekrasti. Viņi bija arī pakļauti saraustītai kara darbībai ar mapučiem, kas bija jau apguvuši spāņu kara taktiku. Mapuči pretojās iebrucējiem sīvā partizānu karā, kas ilga vairāk nekā 300 gadus.

1810. gada 18. septembrī Čīle deklarēja neatkarību no Spānijas, un 1818. gadā ģenerāļu Bernardo O'Higinsa (Bernardo O'Higgins) un Hosē de Sanmartina (José de San Martín) vadībā tika izcīnīta uzvara, kas pilnībā nodrošināja Čīles neatkarību. O'Higinss kļuva par diktatoru un mēģināja veikt vairākas reformas, kuru mērķis bija sniegt palīdzību nabadzīgajiem cilvēkiem. Bet oligarhija, tas ir, turīgie zemju īpašnieki, nostājās pret viņu, tādēļ 1823. gadā O'Higinss bija spiests atkāpties no amata.

1833. gadā tika izstrādāta Čīles konstitūcija, kas pieprasīja centralizētu valdību. Čīle kļuva pazīstama kā samērā stabila demokrātija, lai gan reālā vara joprojām bija koncentrēta oligarhu rokās.

1835. gada tautas skaitīšanā tika saskaitīti vairāk nekā viens miljons čīliešu, bet 19. gadsimta beigās iedzīvotāju skaits bija jau trīskāršojies, galvenokārt tāpēc, ka valstī ieceļoja imigranti no Vācijas, Īrijas, Skotijas, Francijas un citām, lielākoties Eiropas, valstīm. Tajā pašā laikā nozīmīgas izmaiņas tehnoloģijās un ārzemju investori veicināja Čīles rūpniecību nozaru izaugsmi. Arī tirdzniecība kļuva daudz perspektīvāka, jo tajā ienāca liberālāka politika. Tas parasti ir labvēlīgi brīvajam tirgum, bet konservatīvie atbalstīja tradicionālo politiku, tostarp ierobežojumus attiecībā uz importu. Konservatīvie dominēja Čīles politikā līdz 1861. gadam, bet pēc tam liberāļi valdīja līdz 1891. gadam.

Šajā laika periodā strīdi par nātrija nitrāta raktuvēm Atakamas reģionā izraisīja Klusā okeāna karu (1879—1883). Čīles bruņotie spēki kara laikā pieveica Peru un Bolīvijas bruņotos spēkus un pārņēma daļu no Atakamas. Tādēļ Bolīvija zaudēja izeju uz Kluso okeānu. Neskatoties uz šīm uzvarām, nesaskaņas starp Čīles konservatīvajiem un liberāļiem turpinājās un daļēji bija cēlonis pilsoņu karam, kas sākās 1891. gadā.

Sākoties 20. gadsimtam, valstī radās jaunas politiskās un ekonomiskās problēmas. Čīle palielināja nātrija nitrāta (pazīstams arī kā Čīles salpetris) eksportu, kas pasaules tirgū izraisīja gan neparedzamu cenu uzplaukumu, gan lejupslīdi. Ienākumi strauji pieauga Pirmā pasaules kara laikā, kad nitrāts tika pārdots Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas valstīm, vēlāk tirgus samazinājās, kas uz dažiem gadiem traucēja attīstīties Čīles tautsaimniecībai.

1925. gadā tika izstrādāta jauna konstitūcija, jo valstī bija politiskas nesaskaņas un darba ņēmēji izvirzīja prasības pēc labākiem dzīves apstākļiem. Tajā tika paredzēta visprogresīvākie sociālie likumi Latīņamerikā, tostarp sociālās drošības sistēma. Tomēr 1930. gados esošā Lielā depresija izraisīja strauju vara eksporta krišanos. Šī iemesla dēļ uz ilgāku laiku valstī bija liela politiskā nestabilitāte.

Otrā pasaules kara un Korejas kara laikā 1950. gadu sākumā Čīles tautsaimniecība atguvās. Palielinājās pieprasījums pēc vara, kas palielināja arī valsts ienākumus. Šie ienākumi tika novirzīti izglītības sistēmas uzlabošanā un rūpniecības attīstības atbalstīšanā. Šajā laikā tika veiktas arī dažas politiskās reformas, piemēram, 1949. gadā sievietes ieguva tiesības balsot.

1960. gada un 1965. gada Čīles zemestrīces bija ļoti postošas, tās atkal iedragāja Čīles tautsaimniecību. 1965. gadā prezidents Eduardo Frei (Eduardo Frei) uzsāka tālejošas ekonomiskās un sociālās reformas, bet gan kreisi, gan labēji noskaņotie politiskie radikāļi kritizēja viņa darbību.

1970. gadā Salvadors Aljende (Salvador Allende) kļuva par pirmo brīvi ievēlēto sociālisma prezidentu Rietumu puslodē. Viņa programmā tika ietverta lauksaimniecības reforma un valsts kontrole pār raktuvēm un banku. Tomēr daudzas izmaiņas tika slikti izplānotas, Aljende nostājās pret varenajiem un bagātajiem Čīles iedzīvotājiem, kā arī pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Tās samazināja finansiālo palīdzību, apturēja tirdzniecību un slepeni mazināja Aljendes valdības varu. ASV prezidents Niksons lika Centrālajai izlūkošanas pārvaldei panākt, lai Čīles "ekonomika kliedz". Tā tik tiešām sāka sabrukt 1973. gadā, kad arī notika asiņains militārs apvērsums, par kuru jau iepriekš bija informētas Savienotās Valstis, CIP pat esot bijuši sakari ar dažiem organizētājiem.^[4] Nemieru laikā Aljende gāja bojā prezidenta pilī, lai gan nav īsti skaidrs, vai viņu nogalināja militāristi vai tomēr viņš pats veica pašnāvību.

Militārais režīms, kad varu Čīlē pārņēma ģenerālis Augusto Pinočets, bija ļoti represīvs. Diktators likvidēja politiskās partijas un arodbiedrības. Plaši tika pārkāptas cilvēktiesības, cilvēki pakļauti vardarbībai. Diktatūras drošības aģenti spīdzināja un nogalināja tūkstošiem politiski ieslodzīto. Tautsaimniecības nozarē režīma laikā tika atcelta valdības kontrole pār rūpniecību un komercdarbību, tika ieviesti zemi nodokļi un citi stimuli, kas veiksmīgi piesaistīja ārvalstu investorus. Pēc ilgstošiem pilsoņu protestiem un pēc 1988. gada tautas balsojuma tika pārtraukta Pinočeta diktatūra, bet 1989. gadā Pinočets atļāva atgriezties demokrātijai.

Nākamie prezidenti Patrisio Ajlvins (Patricio Aylwin) un Eduardo Frei, juniors (Eduardo Frei, Jr) palīdzēja virzīties Čīlei uz stabilāku demokrātiju, vienlaikus risinot sarežģītus ekonomikas jautājumus. Arī Pinočetam joprojām bija liela ietekme valdībā līdz pat 1999. gadam un vēl arī 2000. gadu sākumā. Šajā laikā vairāki simti cilvēku iesniedza pret Pinočetu gan Čīles, gan ārvalstu tiesās prasības par cilvēktiesību pārkāpumiem viņa valdīšanas laikā. Viņš tā arī ne reizi nestājās tiesas priekšā. Pinočets nomira 2006. gada 10. decembrī.

2000. gadā tika ievēlēts pirmais sociālistu prezidents kopš Salvadora Aljendes. Tas bija Rikardo Lagoss (Ricardo Lagos). Viņš piekopa atturīgu politiku, kuras galvenais mērķis bija uzlabot valsts ekonomisko stāvokli, samazināt nabadzību un finansēt sociālās programmas. 2005. gadā no Čīles konstitūcijas tika izņemti vairāki nedemokrātiski punkti, kas bija izstrādāti un pievienoti 1980. gadā Pinočeta režīma laikā. Viena no svarīgajām izmaiņām bija tā, ka Čīles prezidentam tika dotas pilnvaras atlaist Čīles bruņoto spēku un Čīles policijas vadītājus. Otra nozīmīga izmaiņa bija prezidentūras termiņa samazināšana no sešiem uz četriem gadiem.

Čīles politiskajā vēsturē nozīmīgs bija 2006. gads, kad par prezidentu pirmo reizi tika ievēlēta sieviete. Tā bija sociālistu partijas pārstāve Mišela Bačeleta. Viņa bija viena no daudzajiem politiskajiem ieslodzītajiem, kas cieta Pinočeta režīma laikā.

Ģeogrāfija

Valsts pašos dienvidos atrodas Ugunszemes sala, kas ir tālākais kontinenta dienvidu punkts virzienā uz Antarktīdu. Daļa salas pieder Čīlei, bet daļa Argentīnai. Salu no pārējā kontinenta atdala Magelāna šaurums, caur kuru 16. gadsimtā pirmo reizi devās jūras braucējs Magelāns.

Šis šaurums ir diezgan noslogots starpkontinentu kuģu satiksmes dēļ un tiek izmantots, lai apbrauktu kontinentu. Ugunszemē valda aukstākais klimats kontinentā, atskaitot kontinenta augstkalnu reģionus. Vidējā gaisa temperatūra ziemas mēnešos šeit ir zem nulles vai tuvu nullei grādu. Čīlē ir daudz derīgo izrakteņu, tiek iegūts varš, sudrabs, zelts, molibdēns, dzelzsrūda, kā arī dimanti u.c. Liela daļa valsts rūpniecības ir orientēta uz šo derīgo izrakteņu ieguvi, apstrādi un eksportu. Valstī attīstīta melnā un krāsainā metalurģija, kokapstrāde un celulozes rūpniecība, mašīnbūve un metālapstrāde, kā arī pārtikas rūpniecība. Čīle ir pazīstama ar saviem vīniem.

Klimats

Valsts klimats ir daudzveidīgs, ko var izskaidrot ar valsts ģeogrāfisko izvietojumu no ziemeļiem uz dienvidiem, piekrastes daudzajām straumēm un Andu kalnu masīva ietekmi. Valsts ziemeļu daļā valda tropiskais tuksneša klimats. Vidējās mēneša temperatūras svārstās no +12°С ziemās (maijs-augusts) līdz +22°С vasarās (decembris-marts), maksimālās temperatūras ap +38°С. Čīles ģeogrāfiskā izvietojuma daudzveidība tūristiem dod iespēju apmeklēt valsti jebkurā laikā.

Šajā ekonomiski attīstītajā valstī ir gan vulkāni, gan ledus tuksneši, gan līdzenumi, kur valda no ļoti mitra un auksta mērena klimata valsts dienvidos līdz ļoti sausam tropu klimatam valsts ziemeļos. Lielākā apdzīvotība ir valsts centrālajā daļā, kur valda silts mērenais un subtropu klimats. Šajā valsts daļā atrodas lielākā daļa lielo pilsētu un galvaspilsēta Santjago, kā arī lielākā daļa lauksaimnieciskās ražošanas. Klimatu Čīlē nosaka aukstā Humbolta straume, kura nes aukstus ūdeņus no antarktiskā reģiona gar visas valsts piekrasti tālāk uz ziemeļiem gar visu Dienvidamerikas kontinentu līdz pat Ekvadorai ekvatora tuvumā. Nokrišņus atnes mitras antarktiskās gaisa masas, sajaucoties ar uzsilušām reģiona vai okeāna gaisa masām. Ciklonu darbība reģionā ir saistāma pārsvarā ar ļoti aktīvo un vētraino Antarktīdu. Lielais attālums no antarktiskā reģiona līdz pašiem valsts ziemeļiem liedz ienākt mitrām gaisa masām valsts ziemeļu daļā no Antarktikas, kas savukārt nosaka to, ka valsts pašos ziemeļos valda ļoti sauss tropu klimats.

Iedzīvotāji

2009. gadā Čīles iedzīvotāju skaits bija 16 970 000, no kuriem apmēram 8,8 miljoni jeb 52,7 % bija baltās rases pārstāvji,^[5] bet metisi 44 %.^[5] Citi pētījumi liecina, ka baltās rases iedzīvotāju skaits veido 64-90 % Čīles populācijas.^[6]^[7] Čīle ir piedzīvojusi vairākus imigrācijas viļņus, kuru laikā valstī apmetās spāņi, itāļi, īri, franči, grieķi, vācieši, angļi, horvāti un palestīnieši.

Pamatiedzīvotāji

2002. gada tautas skaitīšanas dati liecina, ka 4,6% Čīles iedzīvotāju sevi uzskata par Amerikas indiāņu pēctečiem.

Iedzīvotaji kas tiek pieskaitīti atzītajām iedzimto kopienām (2002)^[8]
alakalufi	2,622	0.02%	mapuči	604,349	4.00%
atakameni	21,015	0.14%	kečvi	6,175	0.04%
aimari	48,501	0.32%	rapanujieši	4,647	0.03%
kolla	3,198	0.02%	jagani	1,685	0.01%

Skatīt arī

Atsauces un piezīmes

↑ «Banknotes and Coins». Chilean Central Bank. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-05-10. Skatīts: 2007-11-11.
↑ ^2,0 ^2,1 «Chile». International Monetary Fund. Skatīts: 2009-10-01.
↑ «Encuesta Casen». Mideplan. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 25. martā. Skatīts: 2012. gada 17. aprīlī.
↑ «The Other 9/11: A CIA Agent Remembers Chile's Coup». theatlantic.com. Skatīts: 2016. gada 25. maijā.
↑ ^5,0 ^5,1 «Composición Étnica de las Tres Áreas Culturales del Continente Americano al Comienzo del Siglo XXI» (PDF).
↑ «Argentina, como Chile y Uruguay, su población está formada casi exclusivamente por una población blanca e blanca mestiza procedente del sur de Europa, más del 90% E. García Zarza, 1992, 19.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 4. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 4. novembrī.
↑ «Genetic epidemiology of single gene defects in Chile.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 29. maijā. Skatīts: 2009. gada 4. novembrī.
↑ INE

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Čīle.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Official Site of Embassy of Chile in Washington (angliski)
Chile How Stuff Works - Geography (angliski)
Chile Jewish Virtual Library (angliski)
Chile Fact Monster (angliski)
Chile Geographia (angliski)

[1] «Banknotes and Coins». Chilean Central Bank. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-05-10. Skatīts: 2007-11-11.

[imf2-2] 2,0 ^2,1 «Chile». International Monetary Fund. Skatīts: 2009-10-01.

[3] «Encuesta Casen». Mideplan. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 25. martā. Skatīts: 2012. gada 17. aprīlī.

[4] «The Other 9/11: A CIA Agent Remembers Chile's Coup». theatlantic.com. Skatīts: 2016. gada 25. maijā.

[Lizcano-5] 5,0 ^5,1 «Composición Étnica de las Tres Áreas Culturales del Continente Americano al Comienzo del Siglo XXI» (PDF).

[6] «Argentina, como Chile y Uruguay, su población está formada casi exclusivamente por una población blanca e blanca mestiza procedente del sur de Europa, más del 90% E. García Zarza, 1992, 19.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 4. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 4. novembrī.

[Coke-7] «Genetic epidemiology of single gene defects in Chile.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 29. maijā. Skatīts: 2009. gada 4. novembrī.

[8] INE

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]