Cjinu dinastija
- Skaties arī jēdzienu ar līdzīgu nosaukumu: Cjiņu dinastija.
|
Cjinu dinastija (ķīniešu: 清朝, piņjiņs: Qīng Cháo), pazīstama arī kā Mandžūru dinastija, bija pēdējā imperiālā Ķīnas dinastija, kas valdīja mūsdienu Ķīnas un Mongolijas teritorijās no 1644. gada, kad tika gāzta Minu dinastija, līdz 1912. gadam, kad tika pasludināta Ķīnas Republika. Cjinu dinastiju dibināja mandžūru Aisingjoro klans. Cjinu dinastija, pasludināta jau 1636. gadā, bija veiksmīgākā no Ķīnā valdījušajām iekarotāju dinastijām. Tās varas laikā Ķīna sasniedza savu lielāko teritoriju, kam sekoja teritoriju zaudēšana Krievijas Impērijai, Rietumvalstīm un Japānai. 18. gadsimts bija dinastijas lielākā uzplaukuma laiks, kad tā pārvaldīja visplašāko teritoriju ar vislielāko pavalstnieku skaitu. Šajā laikā Cjinu dinastija pārvaldīja visu pašreizējās Ķīnas teritoriju, Mandžūriju, Mongoliju, Tibetu, un Amūras kreisā krasta zemes, kas kopumā bija 13 miljoni km2. 19. gadsimta otrajā pusē valstī pieauga ārvalstu ietekme Ķīnā, kas noveda pie impērijas novājināšanās.
Izveidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mandžūri, zināmi ari kā jurčeni, dzīvoja zemkopju klanu sabiedrībā un piekopa šamanismu. Ap 1583. gadu pēc cīņām ar citu klanu vadoņiem par vienu no ietekmīgākajiem vadoņiem kļuva Nurhači, kurš pakāpeniski pakļāva aizvien jaunas mandžūru teritorijas Ljao upes apkārtnē. Nurhači kontrolēja reģiona tirdzniecību ar Ķīnu un Koreju.[1] Jurčeni vēl atcerējās savas Dzjiņu dinastijas varenības laikus. Viņu zemes atradās netālu no Pekinas, radot nepārtrauktu militārā apdraudējuma situāciju. Nurhači sāka iekarot Liaoninas provinci, 1619. gadā sakaujot Minu armiju. Nurhači mantinieks, viņa astotais dēls Huntaidzji (1626-1643) uzvarēja cīņā par varu. Viņš sākotnēji koncentrējās uz Korejas pakļaušanu, uzvarot kaujās 1627. un 1636. gadā. Huntaidzji armija 1629. gada novembrī pirmo reizi iebruka Minu impērijā, ieņemot četras pilsētas. Pretēji Huntaidzji pavēlēm, mandžūru virsnieki īstenoja plašus civiliedzīvotāju slaktiņus. 1631. gadā pēc ilgstoša aplenkuma mandžūriem izdevās ieņemt nozīmīgu ķīniešu pierobežas cietoksni, bet viņu turpmākās cīņas pret Minu armiju nebija veiksmīgas.[2] Jaunās mandžūru valsts dienestā iestājās daudzi pārbēdzēji no Minu impērijas – virsnieki un civilierēdņi, kas palīdzēja valsts veidošanā. Huntaidzji izveidoja imperiālās pārvaldes sistēmu, par ministriju vadītājiem ieceļot mandžūru prinčus, kam bija pieci vietnieki, no kuriem vismaz viens bija mongolis un viens ķīnietis, tā izveidojot multietnisku varas modeli, kas pastāvēja līdz 1911. gadam. Huntaidzji 1635. gadā jurčenus pārdēvēja par mandžūriem un 1636. gadā mainīja savas dinastijas nosaukumu no Dzjiņ uz Cjin.[3] 1643. gada septembrī Huntaidzji mirst. Jau dažus mēnešus vēlāk Minu sabrukums deva Cjinu dinastijai negaidītu iespēju iegūt varu Ķīnā.
Minu dinastijas pēdējās desmitgades raksturoja ne tikai aizvien lielākas administratīvās problēmas, bet arī klimata problēmas – netipiski auksts laiks, kas nopostīja ražas un izraisīja badu. Daudzās pilsētās bada un slimību dēļ mira ap 30% iedzīvotāju. Bada mocītie zemnieki masveidā pameta savus dzimtos apgabalus, klaiņojot pa valsti. Veidojās laupītāju bandas un armijas. Ap 1630. izveidojās divas lielas bandītu un dumpinieku armijas, kuru vadoņi sagrāba aizvien jaunas teritorijas. 1644. gada 16. februārī viens no viņiem Li Zičens (Li Zicheng) pieteica karu Minu imperatoram. 23. aprīlī Li armija iebruka Pekinas priekšpilsētās. Imperatora padomnieki, kas uzturēja slepenus kontaktus ar dumpiniekiem, ieteica atzīt Li varu un samaksāt viņam ievērojamu izpirkumu par atkāpšanos. Imperators pavēlēja pretoties un pēc militārās neveiksmes 25. aprīļa rītā izdarīja pašnāvību. Tās pašas dienas pusdienlaikā Pekinā ienāca Li, pasludinot savas Šunu dinastijas varu. Dumpinieku karaspēks sāka pilsētas izlaupīšanu, pazemojot un nogalinot ne tikai bijušās dinastijas darbiniekus, bet arī daudzus vienkāršos iedzīvotājus. Tikmēr vēl nesakauta bija Minu ģenerāļa Vu 40 000 kareivjus lielā armija ziemeļu pierobežā. Kad Vu atteicās no Li piedāvātā izlīguma, dumpinieku armija 3. maijā devās uz Lielo Kīnas mūri, kuru no mandžūriem aizsargāja Vu armija. Pēc divu dumpinieku armijas uzbrukumu atsišanas Vu izlēma sadarboties ar mandžūriem, atverot Lielā Ķīnas mūra vārtus.[1]
Minu impērijas pilnīga iekarošana aizņēma vairākas desmitgades, Taivānas salu ieņēma tikai 1683. gadā. Ķīnas pakļaušanai sekoja izplešanās Mongolijā, Sibīrijā, Centrālāzijā un Tibetā. Notika cīņas ar Džungārijas haniem. Cjinu impērija bija multikulturāla valsts, kas respektēja pakļauto teritoriju kultūru un reliģiju. Impērijas izplešanās Tibetas budisma dominētajās Tibetas un Mongolijas zemēs radīja ciešu imperatoru saiti ar tibetiešu garīdzniekiem. Cjinu dinastija pārņēma daudzus Ķīnas kultūras elementus, vienlaikus saglabājot savas mandžūru saknes. Imperatori mācēja mandžūru, mongoļu un ķīniešu valodas. Daži vēl papildus apguva tibetiešu un uiguru valodas. Imperatori arī neaizmirsa savu jurčenu senču, Dzjiņu dinastijas valsts vēsturi.
Ķīnas koncepts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirms Cjinu dinastijas par “Ķīnu” sauca haņu apdzīvotās centrālās provinces, ap kurām atradās “barbaru” tautu zemes, kas vai nu karoja ar haņu valdniekiem, vai atradās to vasaļatkarībā. “Ķīnu” veidoja konfūciskā ķīniešu kultūra, un cittautu “barbari” par ķīniešiem varēja kļūt, tikai pilnībā pārņemot haņu kultūru. Cjinu impērijas valdnieki visas impērijas apzīmēšanai sāka lietot gan dinastisko “Lielā Cjinu” valsts (Da Qing), gan “Ķīna” (Zhongguo), tā veidojot vienotas, multietniskas valsts izpratni. Tas arī ļāva valdošajiem mandžūriem sevi reprezentēt kā ķīniešus. Iekaroto teritoriju iedzīvotājus Cjinu imperatori vairs neuzskatīja par pakļautiem barbariem, bet par Ķīnas iedzīvotājiem. Impēriju oficiāli veidoja piecas grupas – mandžūri, haņi, mongoļi, musulmaņi un tibetieši.[4] Izglītotā haņu elite gan joprojām tādas zemes kā Tibeta, Cjinhai, Ārējā Mongolija un īpaši musulmaņu apdzīvoto Centrālāzijas Siņdzjanas teritoriju uzskatīja par pilnīgi atšķirīgām un svešām. 18. gadsimta vidū haņu ierēdņi pretojās musulmaņu zemju iekarošanai.[4]
19. gadsimta vidū etnisko mandžūru karaspēka vienības joprojām saglabāja savu atsevišķo struktūru. Kopā tie veidoja ap 260 000 kareivju, no kuriem aptuveni puse atradās Pekinā un pārējie bija izvietoti provinču garnizonos. Ķīnas pilsētās mandžūri dzīvoja nodalītos rajonos, kas bija daudz mazāk apdzīvoti par haņu apdzīvotajiem kvartāliem, tāpēc tie bija klusi, pilni ar apstādījumiem un vairāk atgādināja parkus. Gandrīz vienīgā saskarsme abu pilsētas daļu starpā bija komercija, mandžūriem iepērkoties haņu pilsētas daļā. Arī laukos daudzviet bija izveidotas tikai mandžūru apdzīvotas teritorijas, kuras haņu zemniekiem bija jāpamet.[5]
Mandžūrijā vienīgi mandžūriem paredzētās teritorijas robežu iezīmēja zemes uzbērums un aizsarggrāvis. Mandžūru zemēs bija tik maz haņu, ka mazapdzīvotās teritorijas ziemeļus 19. gadsimta otrajā pusē viegli sagrāba Krievijas Impērija. Mandžūru zemes īpašnieki nemaksāja gandrīz nekādus nodokļus. Dinastijas imperatori vēl 19. gadsimta pirmajā pusē aicināja mandžūrus saglabāt savas tradīcijas, nepieņemt haņu vārdus, mācēt jāt uz zirga un šaut no loka, taču dinastijas pēdējā gadsimtā mandžūru kareivīgās tradīcijas panīka. Dažādie profesiju aizliegumi un valsts pabalsti etniskajiem mandžūriem ilgākā laikā nevis veicināja viņu kareivīgumu un labklājību, bet gan noveda pie iniciatīvas trūkuma, paļaušanās uz pabalstiem un nabadzības. Jāšanas un loka šaušanas eksāmenu likvidēja 1905. gadā.[5]
Reliģiskā politika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tibetas budisma nozīme mongoļu zemēs bija tik liela, ka 1639. gadā Huntaidzji ielūdza Tibetas dalailamu pie sevis, taču dalailama atteicās, apmeklējot Pekinu vien 1652. gadā. 18. gadsimta sākumā Tibetā notika cīņa par varu, 1717. gadā konfliktā iesaistījās džungāri. 1720. gadā imperators Kansji, kā budisma aizstāvis, nosūtīja karaspēku uz Lhasu. Turpmākie tibetiešu iekšējie konflikti noveda pie atkārtotas karaspēka ievešanas 1728., 1750. un 1791. gadā. Cjinu administratori pildīja vietējās administrācijas funkcijas, taču neiejaucās Tibetas dzīvē.[2] Cjinu imperatori atbalstīja Tibetas budismu, atverot jaunus tibetiešu tempļus un klosterus Pekinā. Pakļautajās mongoļu un Centrālāzijas provincēs uzcēla vairāk nekā tūkstoti tibetiešu klosteru un tempļu, kas šeit kalpoja kā impērijas centrālās varas priekšposteņi.
Atšķirībā no Tibetas, Mongolijas un Mandžūrijas, kur budistu garīdzniekiem piederēja liela politiskā vara, pašā Ķīnā vietējo budistu un daoistu garīdznieku ietekme bija minimāla. Viņu galvenā loma sabiedrībā bija izpildīt dažādus ziedojumus senču kultam un organizēt reliģiskos svētkus. Ienākumus tiem deva iedzīvotāju ziedojumi un tempļu zemes īpašumi. Daudzi no mūkiem klosteros iestājās tikai grantētā ēdiena dēļ un nebija saņēmuši nekādu reliģisko izglītību. Cjinu administrācija stingri regulēja garīdzniecību, neļaujot tai kļūt pārāk ietekmīgai.[1]
Iedzīvotāju skaita pieaugums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Laikā no 1700. līdz 1830. gadam impērijas iedzīvotāju skaits strauji pieauga no aptuveni 56 uz 400 miljoniem, ietekmējot visu valsts turpmāko attīstību līdz pat mūsdienām. Iedzīvotāju straujo pieaugumu nevar izskaidrot tikai ar impērijas teritoriālo izplešanos, jo jaunās provinces bija mazapdzīvotas. Dzimstību veicināja valsts atbalsts jaunu zemnieku saimniecību veidošanai pierobežu provincēs, īpaši jau plašajās mongoļu un mandžūru teritorijās, kurās ieplūda Haņu ķīnieši. Valsts veicināja zemnieku pārcelšanos no pārapdzīvotajām centrālajām provincēm uz provincēm, kurās bija neapstrādātas zemes, piešķirot sēklas, darbarīkus un dažādus nodokļu atvieglojumus. Jau līdz 1668. gadam Mandžūrijā bija ieplūduši 14 miljoni Haņu ķīniešu. Lai arī masu migrāciju uz Mandžūriju (no 1668. līdz 1860. gadam) un Mongoliju (no 1740. līdz 1897. gadam) aizliedza, sezonas strādnieku ierašanos kontrolēja minimāli. 1713. gadā sākās zemnieku pārvietošana no Hubei provinces uz Sičuaņu.[6] Haņu kolonistu pārcelšanās uz Taivanu bija aizliegta, taču trūcīgie Fudzjaņas provinces piekrastes iedzīvotāji puslegāli devās uz tureni zemes meklējumos. Tikai 1875. gadā, pēc tam, kad pretenzijas uz Taivānu izvirzīja Japāna, impērijas valdība uzsāka plašu kolonizācijas programmu.[2]
Cjini atcēla un vairākkārtīgi samazināja Minu dinastijas nodokļus, atstājot lielu ražas un naudas apjomu iedzīvotāju rīcībā. Papildus rīsiem sākās no Amerikas ievestās kukurūzas un kartupeļu audzēšana. Pārtikas ražas kopumā bija pietiekami augstas, lai ar tām varētu nodrošināt arī neauglīgās provinces un pilsētas. Valsts arī spēja nodrošināt dabas katastrofās un neražās cietušos reģionus, tā samazinot badā mirušo skaitu.[6]
Straujais iedzīvotāju skaita pieaugums 18. gadsimta beigās izraisīja pārtikas cenu kāpumu, pārslogojot esošās zemkopības jaudas. Zemnieku pārvietošana uz jaunām teritorijām izraisīja konfliktus par zemes un resursu sadali ar vietējiem iedzīvotājiem. Aizvien lielākās impērijas pārvalde pārslogoja impērijas administrāciju, kas bija tik zemi atalgota, ka plaši uzplauka kukuļņemšana. Krītoties provinču pārvaldes kvalitātei, pieauga neapmierinātība, kas izpaudās dumpjos. No 1796. līdz 1804. gadam notika Baltā lotosa sacelšanās. 1790. gadā dienvidu piekrasti sāka postīt pirāti, kurus izdevās apspiest 1810. gadā. Hunaņas provinces iedzīvotāju skaits pieauga no 8,6 miljoniem 1745. gadā līdz 16,7 miljoniem 1792. gadā. Vietējo iedzīvotāju un jauno kolonistu starpā sākās konflikti par zemes izmantošanu, 1795. gada 8. februārī izraisot Miao sacelšanos, kas lielā mērā bija vērsta pret haņu kolonistiem. Oficiāli to izdevās apspiest 1797. gadā, taču Miao dumpji regulāri atkārtojās. 1813. gadā Astoņu trigrammu dumpiniekiem izdevās ielauzties Aizliegtajā pilsētā.[7]
Novājināšanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmais opija karš, ko centrālā valdība uzskatīja par nelielu, provinces līmeņa konfliktu, noveda pie Lielbritānijas un vēlāk arī citu valstu koloniālās ietekmes sfēru veidošanās. Otrais opija karš noveda pie suverēnas kontroles zaudēšanu pār vairākām piekrastes ostām. Rietumvalstu tirgoņi ieguva plašas tirdzniecības tiesības visā valstī. 1913. gadā ārvalstu kontrolē bija nodotas 48 ostas, kurās izveidojās koloniālā pārvalde. Ķīnai arī bija jāmaksā milzīgas soda naudas par dažādiem sīkiem Rietumvalstu interešu vai pilsoņu tiesību pārkāpumiem.[8]
Neveiksmīga bija arī iekšpolitika, iedzīvotāju neapmierinātībai izpaužoties plašos un ilgstošos dumpjos – Taipinu sacelšanās (1850.-64.), Nianas sacelšanās (1851.-68.), Dunganas sacelšanās (1862.-77.), Bokseru sacelšanās (1899.-1901.).To apspiešana prasīja milzīgus līdzekļus, kas noveda pie nodokļu celšanas, vēl lielākas finansiālās un militārās atkarības no Rietumvalstīm, un līdzekļu trūkuma valsts modernizācijai. 19. gadsimta beigās valsts industriālā attīstība gandrīz pilnībā tika nodota koloniālo valstu uzņēmējiem, kam piederēja visi dzelzceļi, kuģniecības kompānijas, dzelzs rūdas un ogļu ieguves uzņēmumi. Tradicionālie Ķīnas eksporta produkti – tēja, zīds, porcelāns, kvalitātē sāka atpalikt no citu valstu ražotās produkcijas.[8]
Tradicionāli ekonomiski lielākā valsts pasaulē, Cjinu feodālā sabiedrība 19. gadsimtā aizvien straujāk atpalika no Eiropas industriālajām valstīm. Sakāve Pirmajā Opija karā demonstrēja impērijas militāro vājumu. Iedzīvotāju neapmierinātība ar eiropiešu pieaugošo ietekmi izraisīja Bokseru sacelšanos. Galmā par ietekmi cīnījās vairāki grupējumi. Daži vēlējās saglabāt tradicionālo sabiedrību, pārņemot vienīgi Rietumu militārās tehnoloģijas, kamēr citi aizstāvēja pilnīgu sabiedrības modernizēšanu un konstitucionālas monarhijas izveidošanu. Nekoordinētā reformu kustība ieguva “Pašnostiprināšanās kustības” nosaukumu. Militārajā un transporta jomā Rietumu tehnoloģiju pārņemšana notika straujāk, kamēr politiskajā un intelektuālajā dzīvē izmaiņas bija minimālas, Cjiņu elitei pieturoties pie tradicionālās konfūcisma kultūras. Šīs sistēmas vājumu demonstrēja Ķīnas sakāve Pirmajā Ķīnas-Japānas karā. No 1862. gada impērijā valda vāji imperatori, reālajai varai koncentrējoties imperatora atraitnes Cisji rokās. Galmā dominēja intrigas un cīņa dažādo einuhu grupējumu starpā.[9]
Cjinu dinastijas valdnieki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šajā rakstā nav ievēroti latviešu valodā pieņemtie citvalodu īpašvārdu atveidošanas principi. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, atveidojot īpašvārdus pēc atveidošanas principiem. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
vārds2 (姓名 - xìngmíng) |
pēcnāves vārds (諡號 - shìhào) saīsinātais variants |
tempļa vārds (廟號 - miàohào) |
valdīšanas devīze (年號 - niánhào), tās laiks |
vārds, ar kuru zināms visplašāk valdīšanas laiks |
---|---|---|---|---|
Nurhači3 (努爾哈赤 - Nǔěrhāchì) |
Gaodi (高帝 - Gāodì) |
Taidzu (太祖 - Tàizǔ) |
Tjaņmin (天命 - Tiānmìng) 1616.-1626. (mandž. Abkai fulingga) |
Nurhači-hans 1616.-1626. |
Huan Taidzji4 (皇太極 - Huáng Tàijí) |
Veņdi (文帝 - Wéndì) |
Taidzun (太宗 - Tàizōng) |
Tjaņcun (天聰 - Tiāncōng) 1627.-1636. (mandž. Abkai sure) Čunde (崇德 - Chóngdé) 1636.-1643. (mandž. Wesihun erdemungge) |
Huntaidzji 1626.-1643. |
Fuliņ5 (福臨 - Fúlín) |
Džandi (章帝 - Zhāngdì) |
Šidzu (世祖 - Shìzǔ) |
Šundži (順治 - Shùnzhì) (mandž. Ijishūn dasan) |
Šidzu 1643.-1661. |
Sjuaņ Je (玄燁 - Xuán Yè) |
Žeņdi (仁帝 - Réndì) |
Šendzu (聖祖 - Shèngzǔ) |
Kansji (康熙 - Kāngxī) (mandž. Elhe taifin) |
Kansji 1661.-1722. |
Jiņ Džeņ (胤禛 - Yìn Zhēn) |
Sjaņdi (憲帝 - Xiàndì) |
Šidzun (世宗 - Shìzōng) |
Jundžen (雍正 - Yōngzhèng) (mandž. Hūwaliyasun tob) |
Jundžens 1722.-1735. |
Hun Li (弘曆 - Hóng Lì) |
Čuņdi (純帝 - Chúndì) |
Gaodzun (高宗 - Gāozōng) |
Cjaņlun (乾隆 - Qiánlóng) (mandž. Abkai wehiyehe) |
Cjaņluns 1735.-1796.6 |
Jun Jaņ (顒琰 - Yóng Yǎn) |
Žuidi (睿帝 - Rùidì) |
Žeņdzun (仁宗 - Rénzōng) |
Dzjacjin (嘉慶 - Jiāqìng) (mandž. Saicungga fengšen) |
Dzjacjins 1796.-1820. |
Miņ Nin (旻寧 - Mín Níng) |
Čendi (成帝 - Chéngdì) |
Sjuaņdzun (宣宗 - Xuānzōng) |
Daoguan (道光 - Dàoguāng) (mandž. Doro eldengge) |
Daoguans 1820.-1850. |
Ji Džu (奕詝 - Yì Zhǔ) |
Sjaņdi (顯帝 - Xiǎndì) |
Veņdzun (文宗 - Wénzōng) |
Sjaņfen (咸豐 - Xiánfēng) (mandž. Gubci elgiyengge) |
Sjaņfens 1850.-1861. |
Dzai Čuņ7 (載淳 - Zài Chún) |
Jidi (毅帝 - Yìdì) |
Mudzun (穆宗 - Mùzōng) |
Tundži (同治 - Tóngzhì) (mandž. Yooningga dasan) |
Tundži 1861.-1875. |
Dzai Tjaņ8 (載湉 - Zài Tián) |
Dzjindi (景帝 - Jǐndì) |
Dedzun (德宗 - Dézōng) |
Guansjui (光緒 - Guāngxù) (mandž. Badarangga doro) |
Guansjuijs 1875.-1908. |
Pu Ji9 (溥儀 - Pǔ Yí) zināms arī kā Henry Pu Yi |
Sjuņdi10 (逊帝 - Xùndì) |
nav11 | Sjuaņtun (宣統 - Xuāntǒng) (mandž. Gehungge yoso) |
Pu I 1908.-1924. |
- 1Cjin dinastija tika gāzta 1911. gadā. Imperators Pu I atteicās no troņa 1912. gada 12. februārī; tajā pašā dienā Ķīnas republikas valdība izsludināja "Likumu par godbijīgu attieksmi pret Lielās Cjin imperatoru pēc tā atteikšanās no troņa" (清帝退位優待條件), saskaņā ar kuru Pu I saglabāja imperatora titulu, savukārt saskarsmē pret viņu vajadzēja izturēties atbilstoši protokolam, kas noteica saskarsmi ar ārvalstu monarhiem. Šo likumu atcēla 1924. gada 5. novembrī pēc ģenerāļa Fen Juisjana sarīkotā apvērsuma.
- 2Valdošās dinastijas dzimtas nosaukums bija Aisin-Gioro (愛新覺羅), taču mandžūriem nebija paražas minēt dzimtas vai klana vārdu kopā ar personas vārdu.
- 3Sākotnēji Nurhači-hans proklamēja "Vēlo Dziņ" (後金 - Hòu Jīn) dinastiju, bet viņa dēls Huan Taidzji 1636. gadā nomainīja dinastijas nosaukumu uz "Cjin" (清).
- 4Dažos avotos Huan Taidzji tiek nepareizi dēvēts par Abahai (阿巴海).
- 5Pirmais no dinastijas imperatoriem, kurš pēc Pekinas ieņemšanas 1644. gadā valdīja pār visu Ķīnu.
- 6Imperators Cjaņluns atteicās no troņa 1796. gadā, pieņemot titulu "imperators atpūtā", lai demonstrētu cieņu (jaunākajam pret vecāko) un nevaldītu ilgāk par savu vectēvu imperatoru Kansji. Taču reālo varu saglabāja un valdīja līdz savai nāvei 1799. gadā.
- 7Reālā vara piederēja imperatora Sjaņfena konkubīnei, imperatora Tundži mātei, imperatrisei-atraitnei Cisji (慈禧太后 - Cíxǐ Tàihòu), kura kā reģente valdīja no 1861. gada līdz savai nāvei 1908. gadā.
- 8Imperatoru Guansjuiju pēc Cisji pavēles turēja izolētu no ārpasaules Vasaras rezidencē pēc mēģinājuma 1898. gadā reformēt valsti. Oficiāli miris 1908. gada 14. novembrī, taču visai izplatīts viedoklis, ka imperators miris pirms tam, taču Cisji pavēlējusi viņa nāvi slēpt no sabiedrības.
- 9Imperators Pu I valdīja līdz 1912. gadam, bija nomināls imperators līdz 1924. gadam, no 1932. gada bija Japānas protektorāta, marionešu valsts Mandžou-go imperators (troņa vārds Datun - 大同, 1932.-1934.; troņa vārds Kande - 康德, 1934.-1945.). Miris 1967. gadā.
- 10"Sjuņdi" - "imperators, kurš atteicies no troņa", - ķīniešu vēsturnieku piešķirtais pēcnāves vārds imperatoram Pu I.
- 112004. gadā Cjin imperatoru ģimenes pēcteči piešķīra Pu I tempļa vārdu Gundzun (恭宗) un pēcnāves vārdu Miņdi (愍帝), taču pagaidām tas nav oficiāli atzīts.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 The Qing Dynasty and Traditional Chinese Culture
- ↑ 2,0 2,1 2,2 China's Last Empire: The Great Qing
- ↑ «The Decline of the Ming». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 1. martā. Skatīts: 2018. gada 2. martā.
- ↑ 4,0 4,1 «Reinventing China: Imperial Qing Ideology and the Rise of Modern Chinese National Identity in the Early Twentieth Century». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 18. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 18. jūlijā.
- ↑ 5,0 5,1 Manchus and Han
- ↑ 6,0 6,1 China’s Population Expansion and Its Causes during the Qing Period, 1644–1911
- ↑ Rethinking the Decline of China's Qing Dynasty
- ↑ 8,0 8,1 The Impact of Colonialism on 19th and Early 20th Century China
- ↑ «Self-Strengthening Movement of Late Qing China: an Intermediate Reform Doomed to Failure». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 30. janvārī. Skatīts: 2020. gada 30. janvārī.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Cjinu dinastija.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Ķīnas vēsture (angliski)
Šis ar Ķīnu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|