Arvīds Krīpens
| ||||||||||||
| ||||||||||||
.svg){kind=small}
Arvīds Krīpens (1893-1968) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks.[1]
Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis Stāmerienas pagastā skolotāja ģimenē, Krīpens vidējo izglītību ieguva Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, mācības turpināja Sanktpēterburgas satiksmes ceļu institūtā. Pirmajā pasaules kara laikā 1916. gada 26. aprīlī viņu iesauca Krievijas Impērijas bruņotajos spēkos Caricinas studentu bataljonā, vēlāk nosūtīja uz Tbilisi studentu kara skolu, ko viņš beidza 1916. gada 20. decembrī leitnanta pakāpē. Dienestu turpināja 242. Luhovas kājnieku pulkā 61. kājnieku divīzijas sastāvā, pēc tam 2. kājnieku divīzijas 7. Rēveles kājnieku pulkā. 1917. gada augustā Krīpenu pārcēla uz 44. rezerves artilērijas brigādes ložmetēju rotu, bet decembrī demobilizēja.[2]
Latvijas Brīvības cīņās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atgriezies Latvijā, Krīpens kā viens no pirmajiem stājās jaunizveidotās Latvijas Republikas sardzē, jau 1918. gada 14. decembrī viņš kopā ar abiem brāļiem Moricu un Valdemāru iestājās Cēsu rotā, ar to 1. latviešu atsevišķā bataljona rindās piedalījās kaujās Dienvidkurzemē. Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada 22. maijā, bataljonam uzsākot virzību uz Vidzemi, Krīpens nonāca jaunveidotajā 2. Ventspils kājnieku pulkā, bet no 1919. gada 30. septembra cīnījās Latgales frontē pret lielinieku spēkiem Latgales partizānu pulka sastāvā. 1922. gada martā tika pārcelts uz 6. Rīgas kājnieku pulku.[2]
Starpkaru periodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1922. gadā beidzis kara skolu, Krīpens no 1922. gada septembra līdz 1924. gadam vadīja ložmetēju rotu 12. Bauskas kājnieku pulkā, pēc tam iestājās kara akadēmiskajos kursos. Ar diplomdarbu, kurā apskatīti Krievijas Impērijas zaudējuma iemesli Pirmajā pasaules karā, Krīpens kursus beidza 1926. gadā ar I šķiru. No 1926. gada lektors kara skolā, 1927. gada 18. novembrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, bet 1931. gada 1. decembrī tika nozīmēts par bataljona komandieri 6. Rīgas kājnieku pulkā. No 1933. gada augusta Krīpens bija grupas komandieris bataljonu komandieru kursos, līdz tika nozīmēts par štāba priekšnieku Kurzemes divīzijā 1934. gada 4. februārī.[2] 1935. gada augustā Krīpenu iecēla par Latvijas Kara skolas priekšnieku un paaugstināja par pulkvedi, šajā amatā viņš sagaidīja pēdējo kara skolas izlaidumu 1939. gada 1. septembrī.
Pēc PSRS bruņoto spēku mobilizācijas Polijas kampaņas laikā 1939. gada 14. septembrī Krīpens bija viens no virsniekiem, kas iestājās par labu mobilizācijas izsludināšanai arī Latvijas bruņotajos spēkos, taču šim aicinājumam valdībā dzirdīgas ausis neatradās. Pats Krīpens pēckara gados aprakstīja šos notikumus:
| “ | 14. septembri Padomju Savienība izsludināja savu bruņoto spēku vispārēju mobilizāciju un divi dienas vēlāk
mūsu izlūkošana konstatēja, ka sarkano tanku kolonnas tuvojas Latvijas robežai. Tas neapšaubāmi bija naidīgs solis, kam varēja būt tikai viena atbilde — Latvijas armijas mobilizācija, pilnīgi automātiska, bez jebkādas prātošanas. Bet mobilizācija, par spīti Pad. Savienības naidīgajam solim (nevienas valsts nolūki vairs nav draudzīgi, ja tās bruņotie spēki sāk virzīties pret kādas citas valsts robežām), Latvijā tomēr nenotika. Līdz ar to jau šajā brīdī bijām kapitulējuši, lai gan savu brīvību vēl gatavojāmies aizstāvēt līdz pat 1940. g. 17. jūnijam — mūsu formālās kapitulācijas dienai.[3] |
” |
1939. gada septembrī Krīpens tika iecelts par 1. Liepājas kājnieku pulka komandieri, šo amatu saglabāja līdz Latvijas okupācijai kad 1940. gada augusta sākumā pēc paša vēlēšanās tika atvaļināts. Baigajā gadā arestēja abus Krīpena brāļus, Morics šajā brīdī bija kapteinis, bet Valdemārs bija sasniedzis pulkveža-leitnanta dienesta pakāpi - brāļus viņam satikt vairs nebija lemts.[4]
Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vācijas iebrukuma laikā 1941. gada jūnijā Krīpens organizēja 15 vīru lielu nacionālo partizānu grupu "Smiltenes brīvprātīgie cīnītāji" Bilskas pagastā. 29. jūnija naktī Krīpens vadīja savus vīrus sadursmē ar miličiem, līdz nākamajai dienai vienības rindās jau bija ap 50 vīriem, to skaitā ap 20 Litenes nometnes dezertējušo latviešu karavīru pilnā apbruņojumā. 6. jūlijā vienība bez cīņas ieņēma Smilteni un turpināja vajāt klīstošās sarkanarmiešu vienības līdz pat PSRS robežai.[5] 1941. gada 16. jūlijā Krīpenu iecēla par Daugavpils rajona pašaizsardzības priekšnieku, šajā amatā viņš pavēlēja turpināt darbību pašvaldībām, kas to bija atsākušas pēc vācu ienākšanas.[6]
Nodibinoties Latvijas ģenerālapgabala vietvaldībai, Krīpens tika iecelts par iekšlietu un personālo jautājumu ģenerāldirektora Oskara Dankera 2. palīgu. Izmantojot savu autoritāti jaunāko virsnieku vidū kā kara skolas priekšnieks,[7] Krīpens 1942. gada 20. februārī "Tēvijā" publicēja aicinājumu latviešu virsniekiem brīvprātīgi pieteikties dienestam jaunveidotajos latviešu policijas bataljonos:
| “ | Lēmums ir pieņemts, tā saka pirms kaujas katrs komandieris, kad viņš ir apsvēris visus apstākļus un taisījis savu slēdzienu. Tā arī man tas šodien jāsaka par sevi — lēmums ir pieņemts. Un ne tikai par sevi. Ar dziļu pārliecību, no daudziem, daudziem pat uz to lūgts, kā bijušais latviešu jaunākas virsnieku saimes vadītājs un audzinātājs varu teikt, ka tas ir arī šodien kļuvis tikpat kā par visas mūsu virsnieku saimes lēmumu. Šis lēmums skan - ir pieteikta nesaudzīga cīņa boļševismam.
... Latviešu karavīru sauc svētais pienākums sargāt savu zemi, savu tautu, dot savus spēkus visas Eiropas tautu lielajā cīņā pret cilvēces kultūras nāvīgo ienaidnieku - āziatisko boļševismu.[8] |
” |
Aktīvā dienestā Krīpens atgriezās 1943. gada aprīļa sākumā, kad pēc 1943. gada 10. februāra pavēles par vienota Latviešu leģiona izveidi viņu iecēla par jaunveidojamās 15. divīzijas 32. grenadieru pulka komandieri, par viņa adjutantu kļuva majors Hāzners. Pulka formēšanu uzsāka Paplakā, izmantojot Sarkanās armijas pēc bāzu līguma ierīkotās nometnes telpas, uz fronti tas izbrauca 1943. gada 28.-30. novembrī. Krīpens pulku vadīja aizsardzības kaujās Novosokolovņiku pozīcijās 1944. gada janvārī.
1944. gada 2. februārī Krīpens saņēma pavēli atkāpties, vēl pirms pie pulka bija atgriezies tā II bataljons - viņš par to nesekmīgi protestēja tuvumā novietoto vācu 83. un 205. vācu divīziju komandieriem. Februāra vidū pulks atkāpās uz Veļikajas pozīcijām, tās ar kauju sasniedza vien 29. februārī, ciešot smagus zaudējumus. Turpināja pulku vadīt Ostrovas pozīciju kaujās, kā arī pārraudzījis sākotnēji mierīgo novietošanos Opočkas pozīcijās. Tur 1944. gada Jāņu svinības pārtrauca ienaidnieka uzbrukums - pulks tika izsists no savām pozīcijām, kad tās ieņemt izrādījās neiespējami bez nesamērīga dzīvā spēka zaudējuma, Krīpens to paziņoja divīzijas komandierim - policijas ģenerālim Heilmanam un atkāpās no pulka komandiera amata.[9]
Atgriežoties Rīgā, Krīpenu šajā sakarā apciemoja SD kapteinis, taču tas laimīgā kārtā sakrita ar latviešu virsnieku viesošanos viņa dzīvoklī un sekas izpalika. Atlikušo kara daļu Krīpens pavadīja ģenerālinspektora Bangerska štābā.[10]
Pēckara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Vācijas kapitulācijas Krīpens atkal nokļuva pie saviem karavīriem Cēdelgēmas gūstekņu nometnē - kad apstiprinājās informācija, ka PSRS pieprasa izdot latviešu karavīrus, viņš 1945. gada 26. novembrī pie nometnes vārtiem demonstratīvi izdarīja pašnāvības mēģinājumu, sadurot sevi vēderā - ar to Krīpens skaidri parādīja, ka nāve ir labāka par gūstu Padomju savienībā. Krīpena rīcība izraisīja pietiekošu rezonansi un latviešu karavīrus no Cēdelgēmas neizdeva. Krīpens piedalījās arī Daugavas vanagu dibināšanā. Atlikušajā mūža daļā bija aktīvs trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē, publicēja vēsturiski-militārus pārspriedumus.
Pulkvedis Arvīds Krīpens mira Sidnejā 1968. gada 20. augustā.[11]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1976, 4.sējums, 14. lpp
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Latvijas Kareivis, 1934. g. 4. feb. (Nr. 27) 2. lpp
- ↑ Laiks, 1958. g. 15. janv. (Nr. 5) 6. lpp
- ↑ Cīņa, 1940. g. 5. aug. (Nr. 16) 12. lpp
- ↑ Tēvija, 1941. g. 22. dec. (Nr. 149) 4. lpp
- ↑ Daugavpils Latviešu avīze, 1941. g. 16. jūl. (Nr. 2) 1. lpp
- ↑ Zem melnbrūnā zobena - Heinrihs Strods, Rīga: 1994, 78., 79. lpp.
- ↑ Tēvija, 1942. g. 20. feb. (Nr. 43) 1. lpp
- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1976, 4.sējums, 28. lpp
- ↑ Laiks, 1953. g. 17. jūn. (Nr. 48) 6. lpp
- ↑ Laiks, 1968. g. 28. aug. (Nr. 69) 6. lpp