267. Rēznas policijas bataljons
 | |
| Valsts |
.svg){kind=small} Trešais reihs |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1942—1945 |
| Pakļautība |
SS un policijas vadītājs Ostlandē 35. ieroču SS grenadieru divīzija 34. vācu kājnieku divīzija XVIII armijas korpuss |
| Karaspēka veids | Sauszemes spēki |
| Militārās operācijas |
Sardžu pienākumi un partizānu apkarošana frontes aizmugurē Kaujas pie Novosokolovņiku pozīcijās Kaujas Kurzemes cietoksnī Krasta apsardze pie Užavas |
| Komandieri | |
| Komandieri |
Nikolajs Bebris Nikolajs Pļavenieks Ernests Voldemārs Birzietis |
267. Rēznas policijas bataljons (vācu: 267. Schutzmannschaft Bataillon) bija militāra latviešu brīvprātīgo vienība Trešā reiha pakļautībā Otrajā pasaules karā. Kaujas gaitas beidza Kurzemes cietoksnī 1945. gada 8. maijā.[1]
Izveidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]267. Rēznas bataljonu saformēja 1942. gada martā Krāslavā no Latgales reģiona brīvprātīgajiem kā 17-E kārtības dienesta bataljonu, taču jau 18. maijā, vēl pirms dienesta gaitu uzsākšanas, tas tika pārdēvēts par 267. Rēznas policijas bataljonu. Apmācības noritēja Krāslavā un tām noslēdzoties bataljonā bija 12 virsnieki, 43 instruktori un 409 kareivji, bruņojumā 429 šautenes, 27 patšautenes un 12 ložmetēji, komandējošais sastāvs bija:
Bataljona komandieris — pulkvežleitnants Nikolajs Bebris
- 1. rotas komandieris — kapteinis Eduards Riekstiņš
- 2. rotas komandieris — kapteinis Jānis Butka
- 3. rotas komandieris — kapteinis Nikolajs Pļavenieks.[1]
Dienesta gaitas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jau apmācību laikā bataljons pildīja sardžu funkcijas Krāslavā, 1942. gada septembrī to iesaistīja ar izpletņiem nomesto padomju sabotieru apkarošanā. 14. novembrī bataljonu nosūtīja uz Bežaņicu rajonu nomainīt 16. Zemgales bataljonu, nomaiņa sākās 7. decembrī, 267. bataljonam pārņemot partizānu apkarošanas funkcijas Novosokoļņiku rajonā. 1943. gada 25. februārī pulkvežleitnants Bebris pārgāja uz jaunveidojamo 34. ieroču SS grenadieru pulku un bataljona vadību uzņēmās 3. rotas komandieris kapteinis Pļavenieks. No 1943. gada februāra sākuma līdz 23. martam bataljons izcīnīja aizsardzības kaujas Novosokoļņiku pozīcijās 35. vācu SS policijas divīzijas 89. grenadieru pulka un 34. vācu kājnieku divīzijas 109. pulka pakļautībā, ciešot ievērojamus zaudējumus.
Pēc atiešanas no frontes bataljons pildīja dzelzceļa sardzes pienākumus Novosokoļņiku rajonā līdz 1944. gada jūlijam, kas, līdz ar vispārēju atkāpšanos, arī 267. bataljons pārvietojās rietumu virzienā. Īslaicīgi pildīja partizānu apkarošanas pienākumus Sebežas rajonā un 14. jūlijā bataljons atgriezās Latvijas teritorijā, kur tika nosūtīts uz Viesīti, tur tas nonāca 27. jūlijā. Septembra sākumā bataljonu novietoja frontē pie Lielupes ap 5 km uz austrumiem no Jelgavas, bet septembra beigās pārcēla uz Džūkstes apkaimi. 27. oktobrī bataljonu nodeva Ventspils komandanta rīcībā, kas to izmantoja krasta apsardzības vajadzībām Užavas apkaimē, 1945. gada martā bataljons bija 2 rotu sastāvā, tajā bija 250 vīri, to skaitā 8 virsnieki, komandējošais sastāvs bija:
Bataljona komandieris — kaptainis Ernests Birzietis
- 1. rotas komandieris — kapteinis Jānis Siliņš
- 2. rotas komandieris — leitnants Arvīds Circenis
Krasta apsardzes pienākumus bataljons pildīja līdz Vācijas kapitulācijai 1945. gada 8. maijā.[1]