Jonišķu svīta

Imulas atsegums pie "Zīļu" mājām.
Jonišķu svītas (augšdaļā) hipostratotips.

Jonišķu svīta (D₃jn) ir augšdevona famenas stāva Jonišķu horizonta stratigrāfiskā vienība Latvijā un Lietuvā, kas ir izplatīta valsts dienvidrietumos (Polijas-Lietuvas ieplakā). Tālāk tā iestiepjas Lietuvas teritorijas ziemeļrietumu daļā.

Apraksts

Jonišķu svītas nogulumi Latvijā uzguļ uz elejas svītas nogulumiem. Robeža starp jonišķu un elejas svītām griezumos izceļas diezgan krasi. Uz izskalpotās elejas svītas mālu, dolomītmerģeļu un aleirolītu virsmas uzguļ dažādgraudaini plankumaini dolomitizēti kaļķakmeņi un dolomīti, kuros ieslēgtas dolomītu atlūzas un dolomītmerģeļu oļi. Tieši virs tiem uzguļ 0,5-0,8 m biezs ļoti tumšu, gandrīz melnu plankumainu dolomitizētu kaļķakmeņu vai dolomītu slānis ar mezglainu brekčijveida tekstūru, kas pilns ar pārogļotu augu palieku fragmentiem. Ne pārāk biezu starpslānīšu veidā šeit atrodami saskaloti lēcveidīgi organismu čaulu detrīta saskalojumi, kas satur bezslēdzenes (retāk slēdzenes) pleckāju čaulas, krinoideju posmiņus, zilaļģu onkolītus.

Virzienā uz ziemeļiem notiek pakāpeniska kaļķakmeņu nomaiņa uz dolomītiem. Imulas un Amulas baseinos, kā arī urbumos (Māliņu 3, Nākotnes 15, Zantes 36. urbums u.c.) svītu veido dažādgraudaini, smilšaini dolomīti ar reliktu organogēnu drupu struktūru, kas mijas ar viļņoti slāņainiem dolomītiem, kas satur pārogļotu augu palieku saskalojumus un racējorganismu dzīves darbības pēdas.

Svītas augšdaļā, kopā ar viļņaini slāņainiem dolomītiem, kas satur aleirītu un smilšu materiālu piejaukumu, parādās arī aleirolīti ar mālainu dolomītu cementu, bet atsevišķos griezumos arī mālu starpkārtas. Vienlaicīgi ar terigēnā materiāla satura palielināšanos nogulumos, ir novērojama acīmredzama organismu palieku kompleksa kvalitatīva un kvantitatīva mazināšanās. Nabadzīgās paliekas satur retus divvāku gliemjus, krinoideju posmiņus un plānas čaulu detrīta saskalojumu lēcas. Viļņaini slāņainajos dolomītos ir sastopamas vienīgi platas, horizontālas racējorganismu ejas, kas pildītas ar karbonātiski mālainu materiālu.

Jonišķu svītas nogulumus valsts dienvidrietumos sedz kursas svītas slāņkopas. Gar ziemeļu un austrumu robežu svītas nogulumus šaurā joslā sedz kvartāra iežu sega. Svīta atsedzas Tebras, Ventas, Šķēdes, Imulas, Amulas, Īslīces, Svitenes upju krastos. Svītas biezums ir līdz 15-21 metri. Nogulumi veidojušies apakšfamenas jūras transgresijas fāzē. Jonišķu svītas hipostratotips ir Imulas upes atsegums iepretī "Zīļu" mājām, bet par svītas tipveida griezumu pieņemts Jaunauces 1. urbuma intervāls 208–218 m dziļumā. Nosaukums veidots no Jonišķu pilsētas, pie kuras urbumos pirmo reizi tika uzieti šīs svītas slāņi.

Stratigrāfiskais dalījums

Jonišķu svīta Lietuvā tiek dalīta divās ridās: apakšējā — kužju ridā un augšējā — gruzdžu ridā.

• Kužju ridu 1976. gadā izdalīja S. Žeiba. Tipveida griezums atrodas pie Kužju pilsētiņas, kur šai ridai ir krasas robežas. Par stratotipisku griezumu var kalpot Šupiļu 67. urbums 117–129 m intervālā. Griezuma apakšējā daļa atsedzas Vjazges upes krastā pie Norkunišķiem. Kužju ridas nogulumi transgresīvi uzguļ šauļu svītas slāņiem. Ridu veido tumši pelēki, vietām dolomitizēti kaļķakmeņi ar organogēni detrītisku struktūru. Griezuma augšdaļa parādās merģeļu starpslāņi. Dienvidrietumu daļā (Klaipēdas rajonā) dominē merģeļi ar viļņaini slāņainu kaļķakmeņu starpslāņiem.

Kužju ridas augšējā robeža tiek vilkta pa gaiši pelēku, kunkuļainu 2 metrus biezu kaļķakmeņu pamatni. Tajā pat laikā tā visur ir viegli konstatējama ar ģeofiziskām metodēm. Paleontoloģiskajā kompleksā dominē slēdzenes pleckāji Cyrtospirifer archiaci, Ptychomaletoechia wesgensis, Chonetipustula lachrymosa, Plicatifera sp., Productella ex gr. subaculeata, Athyris ex gr. concentrica u.c., konodonti Palmatolepis triangularis (griezuma apakšdaļā), P. wolskajae, Icriodus cornutus, Polygnathus procera, P. normalis, P. ex gr. nodocostata u.c., kā arī gliemeņvēži.

Faciālās izmaiņas ir konstatējamas izplatības dienvidrietumu joslā, kur kaļķakmeņus aizvieto merģeļi. Biezums svārstās no 7 līdz 15 metriem. Maksimālais biezums konstatēts Klaipēdas rajonā.

• Gruzdžu ridu Žeiba izdalīja arī 1976. gadā, un nosauca to Gruzdžu pilsētiņas vārdā, no kuras urbuma serdes materiāla ir vispilnīgāk izpētīts šīs ridas griezums. Par ridas stratotipu ir pieņemts Buvaiņu 141. urbums (intervāls 48–59 m). Gruzdžu ridu veido mālaini dolomitizēti kaļķakmeņi, reizēm kunkuļaini ar retiem merģeļu starpslāņiem. Ridu noslēdz dolomītmerģeļa slānis līdz 1,5 m biezumā, pa kura virsmu tiek vilkta tās augšējā robeža. Šeit ir atrasta bagātīga fosilā fauna, kur ir konstatēti slēdzenes pleckāji Cyrtospirifer archiaci, C. cf. archiaci, Ptychomaletoechia klaipedensis, P. cf. zadonica, "Pugnax" sp., Plicochonetes nanus u.c., konodonti Palmatolepis wolskajae, Polygnathus procera, P. glabra, P. ex gr. nodocostata, Ligonodina falciformis, Prioniodina alternata, u.c. Sporu kompleksu veido Leiotriletes nigratus, Trachytriletes famenensis, Retusotriletes simplex, R. pychovii, Hymenozonotriletes poljessicus, Stenozonotriletes conformis, S. minor, S. simplex, S. simplicissimus, Archaeozonotriletes notatus var. microspinosus u.c. Šeit ir sastopami dažādi gliemeņvēži, dažas sūneņu un gliemeņu sugas u.c.

Gruzdžu ridas izplatības ziemeļu joslā palielinās dolomitizācijas pakāpe. Ridas biezums svārstās 7-13 m robežās.

Paleontoloģiskais raksturojums

Organogēnie un organogēni detrītiskie kaļķakmeņi un metasomatiskie dolomīti satur bagātīgu un daudzveidīgu jūras organismu palieku kompleksu. Iežus veidojošos skeletus un čaulas pārstāv tādas organismu grupas, kā slēdzenes pleckāji, krinoidejas un vēderkāji. Reizēm ir konstatējamas konulārijas, bezslēdzenes pleckāji, sūneņi, gliemenes un gliemeņvēži. Īpaši daudzveidīgi ir slēdzenes pleckāji, kuru starpā ir V. Grāvīša un A. Ļašenko noteiktie Schucherella mathyrica, Cyrtospirifer cf. archiaci, C. wesgensis, C. zadonicus, "Camarotoechia" cf. griasica, "C." cf. boloniensis, Ptychomaletoechia kursica, P. wesgensis, P. cf. zadonica, Productella subaculeata, Athyris ex gr. concentrica u.c. Bez pleckājiem ir satopami biežie Spirorbis omphalodes, Monotrypa globosa, Orthopora, Crinoidea.