Burtnieku pils

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Burtnieku viduslaiku pilsdrupas un pilsmuiža (no Pauluči albuma).

Burtnieku viduslaiku pils (latīņu: castrum Burtenik alias Astigerwe, vācu: Schloss Burtneck, Burtenigh, Burtneek) bija viduslaiku pils Burtnieku ezera stāvkrastā Tālavas pierobežā ar Metsepoli un Sakalu, vēlāk Livonijas ordeņa valsts teritorijā.

Burtnieku pilsdrupas atrodas 19. gadsimta sākumā izveidotajā Burtnieku parkā bijušās Burtnieku pilsmuižas kungu mājas priekšā. 19. gadsimta vidū parkā iekļāva arī kādreizējos pils aizsardzības grāvjus ar dīķiem.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burtnieku viduslaiku pils pirms Livonijas kara (no Broces kolekcijas).
Burtnieku pilsmuiža ar viduslaiku pilsdrupām (Broce, 1790.).
Burtnieku pilsmuiža (Schloss Burtneck) 20. gs. sākumā.

Burtnieku novads līdz 13. gadsimtam bija letgaļu Tālavas zemes ziemeļu robežnovads, caur kuru veda senais ceļš no Gaujas ielejas un Sakalu un Ugauniju. A. F. Bīšings (Büsching) savā 1770. gada "Jaunajā Zemes aprakstā" rakstīja, ka "Burtnieku pils atrodas pie Būra ezera (See Bur), kas saucas arī par Astijervu vai Beverīnu".[1] Pēc Tālavas vecākā Tālivalža nāves 1215. gadā Burtniekus pārvaldīja viņa dēls Rameka. Pēc Tālavas dalīšanas 1224. gadā Ramekas novadu līdz Burtnieku ezeram (Astyerwe) ieguva Zobenbrāļu ordenis. Livonijas ordeņa mestrs Villekens no Endorpes ap 1284. gadu Burtnieku ezera stāvkrastā uzcēla Burtnieku baznīcu un pili, kas 1357. gadā minēta ar nosaukumu Burtneck. Ilgu laiku pils bija strīdus objekts starp Rīgas arhibīskapiem un Livonijas ordeni, 1366. gadā Livonijas ordenis taisnojās, ka no Burtnieku pilsnovada (castrum Burtenik alias Astigerwe) Rīgas arhibīskaps pats esot atteicies. 1434. gadā pieminēts Burtnieku draudzes novads (Burtenigh).

Ordeņa pils atradās pie ceļa, kas veda no Vīlandes pils uz Valmieras pili un tajā parasti apmetās Livonijas ordeņa mestri un citi ceļotāji. 16. gadsimtā Burtnieku pils ietilpa tieši Livonijas ordeņa mestram pakļautajā teritorijā. Ivana III valdīšanas laikā Burtnieku pilij atkārtoti uzbruka Maskavijas karaspēks (1481). 1492. gadā minēts, ka par Burtnieku pils sargāšanu izlēņota zeme.[2]

Livonijas kara laikā 1560. gadā pili ieņēma Lietuvas dižkunigaitijas karaspēks. 1561. gadā Somijas hercogs Juhans Vāsa Viļņā apprecēja Lietuvas dižkunigaiša Sigismunda II Augusta māsu Katrīnu Jagailieti un kā ķīlu saņēma Burtnieku pili un vēl sešus cietokšņus (Paides, Karkuses, Helmetas, Trikātas, Ērģemes, Rūjienas pilis) un pievienoja tos saviem Somijas īpašumiem. Pēc hercoga Juhana apcietināšanas 1563. gadā pili ieņēma Zviedrijas karaļa Ērika XIV karaspēks, bet 1577. gadā tā nokļuva Krievijas caristes pakļautībā un tika nopostīta. 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā Burtnieku pils vairs netika pieminēta, pēc līguma noslēgšanas tās pilsnovadu iekļāva Polijai-Lietuvai piederošās Pārdaugavas hercogistes Pērnavas prezidiāta sastāvā.

Poļu-zviedru kara laikā 1601. gada kaujā pie Burtnieku pils krita zviedru feldmaršals Kārlis Horns (ap 1550-1601). Pēc kara beigām 1622. gadā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Burtnieku pilsmuižu piešķīra valsts kancleram Akselam Oksenšernam, bet pēc muižu redukcijas tā kļuva par kroņa muižu. Pēc Lielā Ziemeļu kara 1736. gadā pilsmuiža tika piešķirta grāfam Lēvenvoldem, bet 1744. gadā Krievijas ķeizariene Elizabete to uzdāvināja ģenerālim Rumjancevam. 1806. gadā muižu iegādājās Šrēderu dzimta, kurai tā piederēja līdz 1920. gada agrārajai reformai.

Pils tautas teikās un literatūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Reiz vecos laikos pie Burtnieku ezera bijusi valdnieka pils. Valdnieks ļaudis mocījis ar darbiem. Bet te piepeši Burtnieku pils nogrimusi ezerā. Dievs parādījās valdniekam un sacīja: kad saule noies vakaros un rītos uzleks, pa to laiku viņš varēs iziet no nogrimušās pils."

"Sensenos laikos Burtnieku ezera krastos bijusi pils. Ļaudis dzīvojuši mierā un laimē. Kādā dienā pili apsēduši svešnieki, pils nogrimusi. Skaidrā laikā pils atspoguļojas ezera dibinā un skaidri redzama".

"Priekš ilgiem gadiem Burtnieku pilī dzīvojis vecs lielkungs ar savu dēlu un meitu. Lielkunga dēls bijis traki palaidnīgs, un viņš nodomājis precēt savu māsu. Kad vecais lielkungs dabūjis zināt dēla nodomu, tad no sirdsēstiem palicis slims un nomiris. Nu arī neģēlīgais brālis varējis mierīgi izvest savu nodomu. Viņš piespiedis savu māsu, lai tā nāk pie viņa par sievu. Māsa negribējusi iet, lūgusi Dievu un gauži, gauži raudājusi. Bet brālis neatlaidies un nolicis jau kāzu dienu. Priekš kāzām brālis redzējis trīs reizes sapņos, ka lai neprecē savu māsu, bet viņš smējies un nelicies ne par ko zinis. Kāzu diena pienākusi. Mācītājs braucis uz baznīcu brāli un māsu laulāt. Bet netālu no baznīcas mācītāja kučērs nokāpis no bukas un nebraucis vairs tālāk, jo nākusi rūkdama milzīga debess. Mācītājs aizbraucis uz baznīcu viens pats. Kad mācītājs iesācis brāļa un māsas laulāšanu, tad uzreiz sacēlies milzīgs vējš, pērkons rūcis, un melnā debess šņākdama nogāzusies uz baznīcas un muižas. Plašs apgabals palicis par ezeru, un to vēlāk iesaukuši par Burtnieku ezeru. Pa ezeru pēc tam peldējušas uz riņķi vien divas pīles. Bet tagad tās vairs neesot redzamas. Skaidrās dienās varot vēl tagad redzēt muižas ēku sarkanos jumtus un arī baznīcu, kas esot tīri balta".[3]

Nogrimusī Burtnieka pils attēlota arī Andreja Pumpura tautas eposā "Lāčplēsis" un Raiņa vēsturiskajā lugā "Uguns un nakts".

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koordinātas: 57°41′50″N 25°16′40″E / 57.69722°N 25.27778°E / 57.69722; 25.27778