Šarls de Golls

Šarls de Golls Charles de Gaulle
Francijas premjerministrs
Amatā 1958. gada 1. jūnijs — 1959. gada 8. janvāris
Priekštecis	Pjērs Flimlē
Pēctecis	Mišels Debrē
Francijas prezidents
Amatā 1959. gada 8. janvāris — 1969. gada 28. aprīlis
Priekštecis	Renē Kotī
Pēctecis	Žoržs Pompidū
Dzimšanas dati	1890. gada 22. novembrī Lille, Francija
Miršanas dati	1970. gada 9. novembrī (79 gadu vecumā) Kolombē pie divām baznīcām, Francija
Politiskā partija	Demokrātu savienība Republikai
Dzīvesbiedrs(-e)	Ivonna de Golla
Profesija	Militārais darbinieks, politiķis
Reliģija	Katolicisms
Paraksts

Šarls Andrē Žozefs Marī de Golls (franču: Charles André Joseph Marie de Gaulle; dzimis 1890. gada 22. novembrī, miris 1970. gada 9. novembrī) bija viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta Francijas valstsvīriem. Pretestības nacistiem vadītājs, atbrīvotās Francijas Pagaidu valdības vadītājs, Piektās republikas izveidotājs un no 1959. līdz 1969. gadam Francijas prezidents.

Dzīvesgājums

Šarls de Golls dzimis 1890. gada 22. novembrī Lillē, Ziemeļfrancijā. Tēvs bija filozofijas profesors. Sākotnējo izglītību Šarls de Golls ieguva jezuītu skolā, bet pēc tam iestājās prestižajā Svētā Sīra militārajā akadēmijā, kuru 1802. gadā dibināja Napoleons. Pēc tās pabeigšanas 1912. gadā de Golls ieguva jaunākā leitnanta pakāpi.

Pirmā pasaules kara laikā de Gollu trīsreiz ievainoja, pēc tam arī sagūstīja Verdenas kaujas laikā. Par izrādīto varonību kaujās viņu apbalvoja ar Svētā Vāclava ordeni.

1921. gadā de Golls kļuva par vēstures skolotāju. Viņš apprecēja Ivonnu Vandru. 30. gados de Golls uzrakstīja divas grāmatas par kara stratēģiju un taktiku: "Uz šķēpa asmens" un "Par profesionālu armiju", kurās aizstāvēja modernu un mobilu kara taktiku. 1931. gadā de Golls ieņēma amatu Nacionālās aizsardzības padomes sekretariātā.

Sākoties Otrajam pasaules karam, de Golls piedalījās kaujā par Franciju un vadīja vienu no retajiem veiksmīgajiem franču tanku pretuzbrukumiem vāciešiem. Trešajai republikai sabrūkot militāri un politiski, de Golls nebija gatavs padoties. Viņš bēga uz Lielbritāniju, kur 1940. gada 18. jūnijā uzstājās Londonas radio, aicinot karu turpināt. 27. oktobrī viņš publicēja savu "Manifestu", kurā paziņoja, ka vienīgais mērķis ir aizstāvēt Franciju.

1941. gada 24. septembrī de Golls nodibināja Franču Nacionālo komiteju, kas kalpoja kā pagaidu valdība Brīvo franču kontrolētajās Francijas kolonijās un vadīja pretestību Višī Francijai un vāciešiem. De Golls vadīja šo valdību, un likumdošanas aktus pieņēma Tautas un franču impērijas vārdā mēs, ģenerālis de Golls, brīvo franču vadonis, nosakām... Tuvojoties Francijas atbrīvošanai, de Golls izveidoja Francijas Pagaidu valdību, kuru vadīja līdz 1946. gada 20. janvārim, kad demisionēja un drīz pameta politiku pavisam.

• 
  De Golla 18. jūnija radio uzruna
• 
  Atbrīvotajā Parīzē, 1944
• 
  Apmeklējot Francijas reģionus, 1963
• 
  De Golla kapavieta

Lielajā politikā de Golls atgriezās 1958. gada maijā, kad Franču Alžīrijā sākās armijas dumpis, kas draudēja pārmesties arī uz Parīzi. Nacionālā asambleja iecēla de Gollu par premjerministru un piešķīra viņam ārkārtas pilnvaras Alžīrijas krīzes risināšanai un jaunas konstitūcijas izveidošanai.

1959. gada janvārī de Gollu parlaments ievēlēja par pirmo Francijas Piektās republikas pirmo prezidentu. 1965. gadā de Golls atkārtoti uzvarēja prezidenta vēlēšanās.

Šarls de Golls pēc savas pārliecības bija nacionālists, jo savu valsti un tautu stādīja pirmajā vietā. Pēc viņa daudzajiem politiskajiem pārkārtojumiem Francija kļuva par pusprezidentālu republiku. 1964. gadā viņš nodibināja diplomātiskās attiecības ar Ķīnas Tautas republiku un devās vizītē uz PSRS, lai mazinātu starptautisko spriedzi. 1963. un 1967. gadā viņš bloķēja Lielbritānijas centienus iestāties Eiropas Ekonomikas kopienā. 1966. gadā de Golls pasludināja Francijas daļēju izstāšanos no NATO. Pēdējais lielais politiskais pārbaudījums viņam bija 1968. gada maija studentu nemieri, ar kuriem de Golls tika galā, pasludinot komunisma diktatūras draudus, atlaižot Nacionālo asambleju un izsludinot jaunas vēlēšanas, kurās viņa atbalstītāji ieguva 300 mandātus un saglabāja absolūto vairākumu parlamentā.

Pēc zaudēta referenduma par reģionu un Senāta reformu de Golls 1969. gada 27. aprīlī brīvprātīgi atkāpās no amata. Viņš mira neilgi pirms savas 80. dzimšanas dienas - 1970. gada 9. novembrī no aortas plīsuma. Pēc paša vēlēšanās apglabāts Kolombē.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Šarls de Golls.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Charles de Gaulle - angļu val.